Žurkas noķeršana jeb nepatīkamais laiks, kurā dzīvojam

 

Speciāli  TVNet

Ziņa par to, ka Ventspils šefs un oligarhs Aivars Lembergs iekļauts Magņitska sarakstā, mani nepārsteidza. Negaidīta bija vairāku publisko personu –  Latvijas pielīdēju un iztapoņu reakcija uz notiekošo „padomju stilā“. Proti, tēlojot, ka viņi neko nesaprot, kas ir „Magņitska saraksts“, neaptver, kāpēc Ventspils oligarhs un ZZS reālais ideoloģiskais vadītājs tur nokļuvis, un nezina, ko tas nozīmē Latvijai un mums visiem kopumā. Tas nozīmē, ka viņiem bail. Spoks var vēl atgriezties un uzsist ar lineālu pa nagiem. Bailes šādos gadījumos mirst pēdējās.

Viņpus okeānam ASV prezidents Donalds Tramps turpināja publiskus uzbrukumus meitenei, kas ir viņa mazmeitiņas vecumā, taču jau izraudzīta par amerikāņu laikraksta “Time” gada cilvēku. Skaudība ir saprotama lieta, taču nav piedodams, ka sirms kungs apsaukā mazu meiteni, kuras politisko orientāciju neakceptē, un spēj diskutēt vienīgi publiska izsmiekla formā.

Mēs šodien dzīvojam nepatīkamā laikā. Brīdī, kad pagrūti aizvākt no varas svirām necienīgus un nepiemērotus cilvēkus.

Postsovjetistu aiziešana

Latvijas sabiedrība diemžēl nav atbrīvojusies no padomjlaika iedibinātajām naudas un draudzības korupcijas saitēm – amatus un labus darbus joprojām saņemot caur pazīšanās saitēm, bet publiskajā telpā siro „domubiedru grupas“, kas bīda savējos un atspārda „draudzei nepiederīgos“. Šāds stāvoklis nav akceptējams, un to nevar uzskatīt par normālu publisko vidi demokrātiskā valstī.

Brīvā un atvērtā demokrātijā drīkst dzīvot, paust viedokli un tikt cienīti visi. Ieskaitot tos, kas nepieder partijām, draudzēm, sektām basketbola komandām, koriem vai oligarha galmiem. Man šķiet, ka par šo tēmu mūsu publiskajā diskursā vajadzētu runāt daudz plašāk un vairāk, nekā tas tiek darīts līdz šim. Jo liela sabiedrības daļa netic vai nav piedzīvojusi patiesi brīvu garīgo vidi un redzējusi savām acīm savstarpēji labvēlīgu sabiedrību, kurā noteicošais ir personas cilvēciskās īpašības, spējas un prasmes, nevis piederēšana vienai vai otrai ietekmes grupai.

Uzskatu, ka lielas sabiedrības daļas pārliecība, ka visas publiskās telpas ir mafijas grupu kaujas lauki, ka vienmēr „kāds kādam kalpo“ un „pasūta mūziku“, ir izskaidrojums, kāpēc salīdzinoši daudz ļaužu šodien nesaprot „Puzes barona“ ietekmes ierobežošanas fakta svarīgumu. Gandrīz visi saprot, ka „viņš sazagās“ un tāpēc kļuva bagāts (nevis bagāts kļuva ar savu radīto Ikea vai Nokia), taču neizprot lielo melu un lielās zagšanas noziedzības sastāvu. Nespēj salikt kopā „puzli“ par to, kā ietekmīgas, varas un administratīvajā darbā strādājošas personas pieprasa kukuļus. Kā tās iekārto pašas sevi uzņēmumu un valžu siltajos (labi apmaksātajos) sēdekļos un maksā līdējiem „stipendijas“, lai nodrošinātu savās rokās mafijas bosam atbilstošās sviras, kas palīdz saglabāt sev vēlēta amata privilēģijas. Apstāklis, ka mūsu cilvēki netic godīgai, atklātai un taisnīgai sabiedrībai, ir traģisks konstatējums.

Aivara Lemberga non-stop tiesāšanās Latvijā šo skumjo stīgu paspilgtināja un turpināja gandēt publiskās domas ticību taisnīgumam un tiesām mūsu valstī.

Vairums no mums nogura no šī ieilgušā „tiesas cirka“ uz kuras sekvencēm apsūdzētais „uzvārījās“. Labi saprotot, ka civilizētā valstī neviens noziedznieks nevarētu tik bravūrīgi un ciniski dragāt tiesvedības normas, torpedēt izmeklēšanas procesu. To var izdarīt tikai atpalikušā jeb neattīstītā valstī, kur „liek aiz restēm“ pensionāru par maizes kukuļa nozagšanu, bet nevar notiesāt atstādinātu domes priekšsēdētāju papagaiļa kostīmā.

Proti, Lemberga noziegumu izskatīšanas procesa novilcināšana bija ilgstošs un smags pārbaudījums mums visiem un zināmā mērā arī ciešanas visai mūsu sabiedrībai kopumā. Paldies amerikāņiem, ka šis murgs beidzot ir noslēdzies. Konti nobloķēti, Ventspils vadību uzņēmušies Lembergam lojāli cilvēki, bet gaviļnieka sieva FB jau sūdzas par naudas trūkumu. Nav izslēgts, ka bloķētais oligarhs turpinās publiski „mētāties ar viediem atklājumiem” (kā tas tika praktizēts līdz šim), draudēt un pātagot savu troļļu armiju uzbrukumiem sava viedokļa pretiniekiem. Taču kauja ir zaudēta. Nav izslēgts, ka būs jāslēdz pāris mediju, kurus uzturēja Magņitskim nozagtā nauda un mūsu publiskā telpa lēnām attīrīsies no informatīvajiem sārņiem.(1)

Atbrīvojoties no indes taustekļiem politiskajā un sociālajā telpā.

Tagad iznāk, ka mēs varētu lūgt amerikāņus sakārtot arī bērnudārzu skaitu Rīgā, palūgt viņus izmeklēt Rīgas Satiksmes ieņēmumu (iespējamo!) pludināšanu uz partijas Saskaņas kontiem un atrisināt ielīgušo Latvijas veselības aprūpes sistēmas krīzi. Paši to izdarīt nevaram, jo tur saduras mūsu ietekmes grupu intereses.

Visvairāk žēl, protams, Ventspili. Bijušajam pašvaldības monarham pietuvinātie, kas tagad esot pārņēmuši pilsētas vadību, neko izšķirošu paveikt nespēs. Ostas situācija nav apskaužama, ventspilnieku izredzes ieskaitot. Vajadzētu jaunas vēlēšanas. Iespējams, ka Rīgas „post – ušakova krīze”, Ventspils zemestrīce, Dundagas pašvaldības plaši izskanējusī „neglītā izdarīšanās“ ar Kolku u.c. procesi rada priekšnosacījumus jaunām pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Iespējams, ka tur ir ko likt amatos kritizēto amatpersonu vietā.

Žurkas noķeršana

Krievijas prezidents Vladimirs Putins savos memuāros vairākkārt ir atsaucies uz hrestomātisku notikumu viņa bērnībā Ļeņingradā. Toreiz esot izdevies noķert negantu žurku, to iedzenot stūrī. Taču pēc tam dzīvnieks meties uzbrukumā pašam vajātājam. No tā viņš guvis mācību, ka žurkas nevajag iedzīt bezizejā. Tās skarbi pretojas un kļūst īpaši bīstamas, ja izeju vairs nav.

Mūsu gadījumā ir darīšana ar līdzīgu situāciju. Naivi iedomāties, ka apsūdzētais atvainosies un palūgs Ārlietu ministram vīzu emigrācijai uz Ziemeļkoreju, Krieviju vai Ķīnu. Izskatās, ka turpināsies roku mētāšana, spalvas lidos pa gaisu un mediji tiks piestūķēti ar izdomātiem stāstiem par „politisku vajāšanu“ un „ASV iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās” (lai gan amerikāņus var kritizēt, ka viņi pārāk vēlu iejaucās Latvijas “iekšējās lietās”, to vajadzēja izdarīt jau 1945. gadā, tad Latvija tagad nebūtu viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm ar lielu postpadomju oligarhu ietekmi ekonomikā un politikā, ar to apdraudot ne tikai veselīgu politisku vidi Latvijā, bet arī  visus mūsu NATO sabiedrotos).

Šos pantiņus par “amerikāņu iejaukšanos” nācās noklausīties auditorijā no krievu studentu puses. Prokremliskajiem  medijiem Aivars Lembergs skaitās cietējs, „labais puisis“, un skaidrs, ka vēl mazāk tur kāds zina, kas tas tāds Magņitskis un kāpēc eksistē viņa saraksts. Taču slazds ir aizcirties. Pieņemot, ka oligarhs ir izmantojis draugus un ģimenes locekļus, lai noslēptu naudu „matracī“, un mūža nogalē dzīvos zaļi, viņš tomēr vairs nevarēs tik brīvi manipulēt ar Latvijas publisko domu, amatiem, budžeta līdzekļiem. Viņam būs jānoiet no skatuves, jo uzvedums beidzot (!) ir beidzies.

Mafiju valsts noriets

Puzes oligarha notveršana „Magņitska saraksta slazdā“ ir ļoti simbolisks process arī daudz plašākā tvērumā. Tas norāda uz vairākiem problēmpunktiem mūsu brīvajā valstī.

Pirmais no tiem ir spiediena grupu izveidotie „astoņkāji“ jeb pašmāju mafijas. Latvijas areālā tie valda nekautrējoties, bravūrīgi un sprauni.  Bīda amatos savējos, dala naudu vienīgi pašniekiem. Tāpēc tagad palīgā jāsauc mūsu Rietumu sabiedrotie – „ārzemju sviras“, kas nostrādā ar slotas efektu ne tikai pret Aivara Lemberga naudu, bet arī pret viņa vadīto mafiju.  Acīmredzot bez sabiedroto palīdzīgās rokas joprojām  paši nespējam savas bandītbankas, laventus un lokālos neliešus „no publiskā pīrāga“ noraut nost. Te jānāk medniekam, kas nošauj vilku un atbrīvo Sarkangalvīti – mūsu valsti.

Taču „Lemberga mafija“ un viņa stipendiāti nav vienīgais ietekmes mafijas grupējums mūsu valstī, kas savtīgi izmanto varas sviras un valsts/pašvaldību līdzekļus savām vajadzībām un interesēm. Pašlaik pie divām būtiskām politiskās varas svirām mūsu valstī ir otra kareivīgā grupējuma jeb tā saucamo „sorosītu“ pārstāvji, kuru reakcija arī lielā mērā izskaidro, kāpēc Magņitska saraksta papildinājumi notiek tieši tagad. Ja šis rīcības akts ir publiskas uzslavas cienīga rīcība, tad liela daļa šā grupējuma aktivitāšu tomēr ir pelnījuši arī kritiku. Ir vēl arī citi grupējumi. Palieku pie pārliecības, ka neviena atvērta, demokrātiska valsts nav pelnījusi „ietekmes grupu“ saglabāšanu politikā un ekonomikā (pēc PSRS modeļa). Tā, kā tas turpinās šobrīd Latvijā. Par šo tēmu ir jārunā plašāk un pelēkie kardināli jānosauc vārdos un uzvārdos, negaidot, kamēr samaitāto paaudzi nomaina jaunā paaudze, kurai mafijas vairs nevajadzēs.

Vecpapa Trampa uzbrukumi Grētai

Tas, ka zviedru vides aktīviste Grēta nepatīk visu veidu diktatoriem, nav nekas jauns. Protams, šī nepatika lielā mērā saistīta ar vides jautājumu risināšanu attiecīgajās valstīs. Grētas rosinātā kritika traucē valdīt un iekasēt naudu mierīgi. Neļauj pabāzt „zem tepiķa“ reālas un bīstamas klimata krīzi izraisošas problēmas.

Kā tad viņi uzbrūk? Ir vairāki bieži izmantoti veidi, kā patriarhālās pasaules vīrieši mēdz “sagraut“ aktīvas sievietes, kas runā pretī viņu interesēm. Parasti sit ar tā saucamo seksa kārti, apgalvojot, ka sieviete ir aktīva un darbīga tāpēc, ka nav „saņēmusi labu seksu“. Šādi (nomainot būtisko ar nebūtisko) līdz šim ir izdevies nepamatoti pazemot daudzas politiski aktīvas sievietes. Šo metodi sauc par „grīdas uzlaušanu“. Kā tad Tramps cenšas „uzlauzt grīdu“ mazajai Grētai? Viņš apgalvo, ka meiteni interesē vides aizsardzības jautājumi tikai tāpēc, ka viņa ir savā raksturā agresīva. Ja būtu mierīgāka, tad daba un meži viņu neinteresētu. Vai tā ir? Protams, nav. Būtībā visi šie izteikumi nekādā mērā nav saistīti ar onkuļa Trampa bažām par Grētas raksturu, bet gan ir uzmanības novēršanas manevrs. Baltā nama administrācija ir nolēmusi izstāties no starptautiskās vienošanās vides aizsardzības jautājumos jeb no tā saucamā Parīzes līguma. Saprotams, ka visādi klimata aktīvisti šādā kontekstā ir apkarojami subjekti. Vēl košāks ir Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro publiskais uzbrēciens Gretai, nosaucot viņu par „izlutinātu sīko“.  Viņš aktīvi cīnās pret jebkādu vides aktīvistu darbu, pat apvainojot aktieri di Kaprio aizvadītās vasaras Amazones mežu aizdedzināšanas iniciatīvās. Kā uz šiem uzbraucieniem reaģē Grēta? Mierīgi. Kā jau 2019. gada populārākā persona.

Latvijai un tās sabiedrotajiem  ir izdevies viens būtisks solis ceļā uz demokrātijas nostiprināšanu mūsu mazajā valstī – ierobežot vienas, konkrētas demokrātiju un sabiedroto interešu apdraudošas personas ietekmi. Diemžēl līdzīgas problēmas ir arī mūsu sabiedrotajiem ar viņu bēdīgi slaveno prezidentu, kas savu varu bieži neizmanto visu amerikāņu interesēs. Tomēr  patiesi brīvas  demokrātiskas iekārtas ir labas ar to, ka tautas pašas var lemt, kas būs to vadītāji. Neļaujot naudīgiem kungiem pievākt politisko varu savu privāto interešu aizstāvībai. Mēs arī varam attīrīt savu zemi no savtīgiem, alkatīgiem cilvēkiem, kuri raušas pie varas svirām. Ar vai bez amerikāņu līdzdalības, tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka šie procesi notiek un turpināsies.

(1) Magnitsky Act jeb „Magņitskim nozagtā nauda“ nozīmē līdzekļus, kas iegūti korupcijas ceļa. Tas ir simbolisks izteikums un nemaina lietas būtību. 

Oligarha Lemberga revanšs

2014.gada 14. janvārī speciāli TVnet

Lemebrgs TVNet T Ostrovska kolāža

Gadu mija pie mums iezvanīta ar apzināti iedarbinātu politisko krīzi. Formālais zemestrīces izraisītājs ir gan valsts prezidenta Andra Bērziņa skarbie izteikumi sabrukušās Maximas Zolitūdes lielveikala virzienā novembrī, novērtējot notikušo kā «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību», gan arī krasā viņa rīcība – pieņemot premjerministra Valda Dombrovska demisiju.

Vēl novembra beigās valsts prezidents uzsvēra, ka «pēc šādiem notikumiem neskaita parakstus un zīmogus, bet tieši atbildīgās personas, kas ir parakstījušas, nokļūst izmeklēšanas izolatorā, kas būtu ļoti vēlams arī šeit pie mums», uzsverot, ka ar šo Latvijā ir sasniegta «kritiskā robeža. Mēs vairs tā turpināt nedrīkstam, ir jābeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību un jārīkojas nekavējoties» (IR, 2013.23.11.).

Taču darbi prezidenta konkrētajiem solījumiem nesekoja. Vēl vairāk – tika paveikts pat pretējais: pieņemot premjerministra demisiju, Andris Bērziņš iedarbināja smagu politisko krīzi valstī. Viņa rīcības rezultātā:

1) valsts palika bez valdības;

2) bez neatkarīgās Zolitūdes avārijas iemeslu noskaidrošanas ekspertīzes komisijas (Jāņa Kažociņa komisijas darbību diskreditēja pirms starta),

3) pēc premjera demisijas netika pieprasīta Rīgas domes vadītāju (Nila Ušakova un Andra Amerika) atkāpšanās no amata, jo tieši viņu vadībā darbojas Rīgas būvvalde, kurai jāgarantē galvaspilsētas ēku drošība, un līdz ar to katastrofas izraisītāju darbība netika apturēta;

4) prezidents apzināti novilcina 6 – 8 nedēļu garumā jauna premjerministra izraudzīšanās laiku, formālas valdības «kosmētiska remonta» vietā apzināti izvēršot valdības kapitālu pārbūvēšanu, kas notiek tikai 9 mēnešus pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām;

5) nevajadzīgi gausā un pārspīlēti fundamentālā Latvijas valdības rekonstrukcija (nu jau gandrīz divu mēnešu garumā) pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbīda tālā nākotnē krīzes galvenā iemesla Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.

Tas, kas prezidentam un valdībai bija jāatrisina nekavējoties, tagad tiek novietots otrajā plānā. Palēnām Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas aktualitāte pārklājas ar aizmirstības pelniem un tagad – 2014. janvāra vidū ir skaidrs, ka šis «pasākums» vairs nav Latvijas prezidenta vai neesošās valdības aktualitāte Nr. 1.

Politikas zombiju aktivizēšanās

2014. ir Latvijas un Eiroparlamenta vēlēšanu gads. Priekšvēlēšanu laikā uz Latvijas politiskās skatuves mēdz parādīties ļoti kolorīts absurdu, populistisku politisko grupējumu spektrs. Regulāri viesi ir arī vietējie oligarhi ar savu galmu. «Politisko miroņu» periods Latvijā (tātad) turpinās, jo nauda daudzos gadījumos ir efektīvāks pārliecināšanās līdzeklis nekā idejas. Ar moto «nauda ideju vietā» Latvijas oligarhi turpina arī 2014. gadā taranēt Latvijas politikas Olimpu visādos veidos. Kā nu kuram izdevīgāk.

Oligarhu presinga spiedzi 2011. gadā pārtrauca bijušais prezidents Valdis Zatlers, panākot iepriekšējā sasaukuma «oligarhu parlamenta» atlaišanu un ar šo radīja sabiedrībā lielas cerības un ticību pozitīvu pārmaiņu iespējamībai. Tauta referendumā toreiz atbalstīja Zatlera iniciatīvu, tāpēc «oligarhu parlamentam» bija jāatkāpjas un jāatstāj Jēkaba ielas ēka. Aizejot «nīstie oligarhisti» atriebās: «piecas minūtes» pirms Saeimas nama durvju aizciršanas viņi iecēla par valsts prezidentu nevienam nezināmu Latvijas oligarhu, bijušo PSKP nomenklatūras viceministru, vicebaņķieri un luksusa pensionāru Andri Bērziņu. Ar šo darvas karote Latvijas cerību medus mucā bija ielikta un laika deglis sāka tikšķēt.

Partijas aiz «sarkanās svītras»

Pēc neatkarības atjaunošanas saujiņa bijušo PSRS politiskās nomenklatūras un jauno laiku finanšu kapitāla funkcionāru izmantoja savā atkarībā esošos valsts vai pašvaldību resursus iedzīvošanās nolūkos. «Prihvatizējot» īpašumus un amatus, daļa no viņiem kļuva stāvus bagāti, kā arī izmantoja savu sazagto naudu politisku amatu iegūšanai un neierobežotas politiskās ietekmes nodrošinājumam.

Taču sabiedrības iecietība pret «politiski aktīvajiem naudasmaisiem» un viņu «vadonisma ambīcijām» izsīka līdz ar Zatlera referendumu un tam sekojošajām vēlēšanām. Tobrīd «oligarhs» jau kļuva par lamuvārdu un viņu vadītās partijas tika aizgrūstas aiz «sarkanās svītras». Rezultātā – 2011. gada vēlēšanās divi oligarhi palika sausā (A. Šķēle, A.Šlesers) un trešā – provinces oligarha Aivara Lemberga kabatas partija – Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina sadarbības partiju apvienību «Saskaņas centrs» palika ķepurojoties aiz borta. Opozīcijā.

Taču abām šīm partijām tobrīd izdevās iebīdīt valsts prezidenta amatā kārtējo oligarhu Andri Bērziņu, kurš izrādījās bumba ar laika degli.

Par oligarhiem es dēvēju politiķus, kas savu bagātību sarausuši, izmantojot savu politisko varu (amatu) un izdevīgus sakarus (draudzības korumpētību) un turpina ietekmēt valsts politiskos procesus sev izdevīgā virzienā.

Brīdī, kad zem sagruvušās Maxima drupām Zolitūdē mira cilvēki, bankrotēja lielākais Liepājas metalurģiskais uzņēmums un vairums Latvijas sabiedrības bija panikā par esošo jaunbūvju, stadionu un sporta zāļu relatīvo drošību, oligarhu investīcija – valsts prezidents Andris Bērziņš teatrāli sagrāva «oligarhu kapu svētku» valdību, pieprasot Lemberga partijas atgriešanos pie politiskās varas svirām valdībā.

Nevarīgākā Latvijas prezidenta atmaksas un zvaigžņu stunda beidzot bija klāt.

Lai novērstu uzmanību no faktiskajiem apstākļiem, par jauno Latvijas valdības vadītāju viņš «ņem no malas» birokrāti Laimdotu Straujumu, kas tikai nupat iestājusies «Vienotībā», un nevienam nav noslēpums, ka tā saucamā zaļzemnieku partija valdības veidošanas sarunās nekautrīgi iesaista arī pašu Aivaru Lembergu. Tātad vairākkārt tiesāta persona, kas normālā valstī (kur valda kaut mazi politiskās ētikas un godaprāta principi) nevarētu pat pretendēt uz viszemāko vēlēto amatu (kur nu vēl uz demonstratīvu savas kabatas partijas (ZZS) vadīšanu!), atkal ir zirgā un jāj tālāk. Mīna ar politisko laika degli bija nostrādājusi. Vienotības un RP solītie ētikas principi (valdības veidošanā) sasprāga kā pelavu maiss. Gabalu gabalos.

Lemberga bravūras amoks

Par Aivara Lemberga politisko narcisismu liecina viņa līdzšinējā darbība Latvijas politikā, kuru raksturo likumu un noteikumu ignorance un visu iespējamo priekšrakstu pārkāpšana. Viņam likumi nav rakstīti un ekstrēmie pašapliecināšanās veidi (tiesāšanās maratons, mediju pātagošana, Ventspils pārvēršana dekoratīvā PR monumentā ar savu «atsevišķo laika skaitīšanu») demonstrē PSRS laika mantojumu viņa domāšanā arī tagad – 20 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. Diemžēl.

PSRS laikos politiķa tikums bija manipulācijas spēja, mafijas loģikas ievērošana un vadonisma gara kultivēšana (nevis pieticība un empātija pret saviem līdzcilvēkiem, kas tiek pieprasītas no politiskajiem līderiem demokrātijā). Šis PSRS domāšanas mantojums ir saglabāts arī 2014. Ventspils domē, no kurienes tiek vadīta viņa kabatas partija Rīgā.

Līdzīgi dārgam automobilim, kas milzīgā ātrumā drāžas cauri apdzīvotas vietas centram, sabraucot visu, kas trāpās pa ceļam, viņš turpina savu amoka skrējienu cauri Latvijas politikai un neskaitāmām tiesām. Nerēķinoties ne ar ko. Šo anarhiju viņam nodrošina nauda. Daudz naudas, kas iegūta, izsūknējot ostas pilsētas Ventspils naftas «trubas» iespējas, kā arī tieši un netieši iemanevrējot valsts un pašvaldības līdzekļus savā kabatā. Nauda Ventspils vadonim piešķir brīvību uzpirkt, nopirkt, pārpirkt un pakļaut. Sākot ar Ventspils vēlētājām, dāvinot viņām prēmijas un tādējādi cerot uz šo kungu un kundžu «pareizu balsošanu vēlēšanās», un beidzot ar tiesnešiem, piedāvājot viņus nodrošināt «ar pārtikušu dzīvi līdz mūža beigām», ja tiks realizēts Lembergam labvēlīgs spriedums (TVNET, 09.01.2014.). Pateicoties manipulācijai un «stipendijām», Aivaram Lembergam ir izdevies kompromitēt mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij.

Viņa kabatas partija ZZS stāv samērā tālu no patiesas zemnieku būšanas vai zaļo kustības. Tā apvieno PSRS laika nacionālkomunistus, kas lielākoties nāk no kompartijas un komjaunatnes avangarda un kolhozu priekšsēdētāju savulaik ietekmīgā varas grupējuma un bīda PSKP bijušajai nomenklatūrai vajadzīgas reformas. Šie ļaudis dziļi ienīst Zatlera antioligarhu rīkojumu nr. 2, un tāpēc pirmais viņu solis bija otrās lielākas Latvijas partijas – Reformu partijas ministru aizvākšana no plānotās valdības (kas gan pirmajā rāvienā neizdevās, un premjera kandidāte diennakts laikā negaidīti strauji bija mainījusi savu viedokli par ārlietu ministru no RP). Taču, neskatoties uz to, rodas iespaids, ka 2014. gadu mijas krīze Latvijā ir sarīkota, lai «lembergisti» beidzot varētu izrēķināties ar zatleriešiem Kima Čonīna stilā – «pamest viņus saplosīšanai izbadinātu suņu būrī». Izskatās, ka tikko oligarhs paguvis iebelzt arī pa Reformu partijas ministra Daniela Pavļuta virzītajām pārmaiņām likumdošanā, kuru mērķis bija ierobežot tā saukto ātro kredītu nozari. Caur sponsorētām partijām to izdarīt nav grūti.

Var redzēt, ka gan prezidentam, gan viņa suflieriem nav svarīga Latvija, bet gan partiju savstarpējo rēķinu kārtošana. Oligarhs ir nesaudzīgs un atriebīgs – no ienaidniekiem nekas nedrīkst palikt pāri. Tikai slapja vieta. Tautas un sabiedrības vajadzības viņiem ir sekundāras.

Politikai neder vakuums

Latvijas politiķu savstarpējā izrēķināšanās ar Zolitūdes traģiskajiem notikumiem fonā pašlaik izskatās kā šķebinošs farss. Jaunās valdības nevajadzīgi pompozā formēšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai aiz muguras ir smags finanšu krīzes cunami ar neskaitāmiem parādu upuriem tepat uz vietas un ārzemēs. Reāla ekonomiska atjēgšanās valstī vēl nav notikusi un «konsolidācijas» izraisītā sociālo un ideoloģisko jautājumu lejupslīde turpinās, graujot sabiedrības optimismu un ticību nākotnei.

Zemestrīces Latvijas sabiedrībai nav vajadzīgas. Politiskā uguns rīšana arī ne.

Pasaule Eiropā šodien izskatās haotiska un saplosīta, cilvēki jūtas pamesti. Tāpēc nav akceptējams, ka «šķietamās valdības veidošanas rosības» troksnī sagruvušās Maxima būvētājs un lielākās Latvijas partijas «Vienotība» sponsors būvfirma «Re un Re» (www.pietiek.com, 25.11.2013.) turpina darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Līdzīgi oligarham tā joņo tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem un reāliem ierobežojumiem no politiskās varas puses.

Savukārt asiņainās būvfirmas uzraudzītāji Rīgas domē (otra partija aiz sarkanās svītras) jau paguvuši safrizēt dokumentus «tā kā vajag» (ja nu kāds vēlāk izdomā tomēr noskaidrot patiesību). Valsts prezidenta nosistais laiks palīdz: sekundēm aiztikšķot pagātnē, patiesību nāksies meklēt nevis notikuma vietā, bet gan atlikušajos «dokumentos» – «Zolitūdes maisos».

Staļina frāze par cilvēku un problēmu kļūst aktuāla tikai tad, kad varai nav morāles.

Šis brīdis atkal ir klāt.

Oligarhs ir zirgā.

Kurš uzvarēs kaujā «Lembergs pret Latvijas valsti»?

Mēs vai viņš?