Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena.

2012. gada 8. martā. Papildināts 9. martā.

Kam tad - galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena? Tā ir veltīta nopietnu problēmu risināšanai. Nevis sieviešu politikas vulgarizācijai kā to pasniedz Latvijā.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk būs zaudējuši.

Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās.

Arī tad, ja bija domāts, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no soda.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža.

Par to iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu.

Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”.

Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.

To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.

Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos.

Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. 

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.

Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”.

Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama.

Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi.

Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem”  un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy”   turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā.

Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes.

Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”.

Man nevajag šādu pārprastu dienu.

Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai.

Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu.

Tāpat domā arī Daniels Kreigs, kas  piedalās šajā videovēstījumā:

Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā.

⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes.

Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū.

Pazemojumus publiskajā telpā.

Devalvāciju zinātnē un mākslā.

Pakārtotību amatos.

Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu.

Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.

Labākais veids kā pazemot sievieti - uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas diskrimināciju.

🙂

Papildu resurss par sieviešu nevienlīdzību.

Papildu resurss TVPanorāma

Sieviešu vienlīdzības indekss 2012

Par kvotām valdēs ES viedoklis

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

 

  1. gada 8. marta

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā! ”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”! Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks.   Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli. Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu: http://mango.delfi.lv/zinas/apraksti/pasakumi/rallija-braucejas-priece-viriesu-striptizs.m?id=37229191 Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās. Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā! Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās. Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”. Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem. Turpinām vērot.