Raganu medības pandēmijas ēnā un Dievi, kas nemelo

Diktatori izmanto pandēmiju, lai stiprinātu savu varu. Tā rīkojas Putins, Orbans un Erdogans. To pašu cenšas pagūt līdz rudenim arī Donalds Tramps.

Kamēr mēs apspriežam Vinķeles un Kariņa stratēģiju (epidēmijas apkarošanas jomā), tikmēr Turcijā par šādu uzdrīkstēšanos var „iebāzt“ cietumā uzreiz. Jo Erdoganu un viņa politiku kritizēt tur nedrīkst. Orbans pa šo laiku pamanījies ierobežot izteikšanās brīvību savā valstī un Filipīnās Rodrigo Duterte pat gatavs piespriest nāves sodu saviem tautiešiem, kas neklausīs viņa pavēlēm.

Turcija seko Krievijai

Erdogans, līdzīgi Putinam, ir savācis savās rokās visu esošo varu valstī. Otrdien Turcijas tiesa nolēma atbrīvot no ieslodzījuma 90 000 cietumnieku, lai apturētu vīrusa izplatīšanos ieslodzīto vidū. Tika atbrīvoti zagļi un slepkavas, bet cietumā paturēti politiskie ieslodzītie, žurnālistus ieskaitot. Tas nozīmē, ka raganu medības pandēmijas ēnā turpinās. Pazīstamā turku rakstnieka Ahmeda Altana advokāts tikko pieprasīja Altana amnestiju viņa veselības problēmu dēļ, taču citādi domājošos Erdogana valdība ārā no cietuma nelaidīs. Viņš saņēma atteikumu.

Pandēmijas apstākļos Erdogana režīms ķēries klāt jauniem pasākumiem žurnālistu apkarošanai, uzsākot „izmeklēšanu“ pret 568 personām, kas tiek apsūdzētas „manipulatīvu jaunumu“ jeb „viltus ziņu“ tiražēšanā sociālajos medijos. Zīmīgi, ka šajā gadījumā nav runa par epidēmijas stratēģijas kritiķiem vai koronas krīzes skaidrotājiem. Te ir runa par žurnālistiem, kas raksta un publicē Erdogana režīmam nepatīkamus rakstus par Turcijas karu Lībija un Sīrijā. Tie, kas nepatīk diktatoram, agri vai vēlu nonāk cietumā.

Marta sākuma tika arestēts  neatkarīgās ziņu aģentūras Oda TV vadītājs Baris Terkoglu un ziņu reportieris Hilia KIlincs. Par ko viņus aizturēja? Par to, ka aģentūra publicēja materiālu, kurā tika paziņots, ka Lībijā nogalināts kāds turku drošības policijas darbinieks, kas bija patiesība. Šis cilvēks patiešām bija nogalināts februārī Lībijā, taču šāda informācija (pēc  Erdogana režīma pārliecības) skaitās valsts noslēpums un to izpaust mediji nedrīkst. Par šī ļoti slepenā (bet patiesā!) fakta publiskojumu žurnālistam un redakcijas vadītājam tagad draud ieslodzījums turku cietumā 9 gadus. Oda TV atbildīgais izdevējs arī riskē saņemt garu cietumsodu.

Interesanti, ka pat Parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Sezgins Tanrikulu nedrīkst publiski paust savas domas. Nesen viņš izteicās pret Turcijas iejaukšanos kurdu reģiona veidošanā Sīrijā apmēram šādi – „ Vēlos pasvītrot, ka šis karš nav taisnīgs un tas tiecas atrisināt jautājumus, kas būtu risināmi miermīlīgā veidā, diplomātijas ceļā“. Taču šāds izteikums bija nepiedodams pārkāpums un tika interpretēts kā „separātisma“ veicināšana.

Tieši tāpat kā Krievijā, arī turkiem tagad jātur mēle aiz zobiem. Ungārijā un Polijā notikumi veidojas līdzīgi. Korona piedalās šajā procesā neredzami, bet ļoti noteikti.

Mazliet par Ahmetu Altanu

Turku rakstnieks Ahmets Altans tika aizturēts pirms gada. Viņš tika apsūdzēts valsts apvērsuma organizēšanā. Pats rakstnieks šo apsūdzību noliedz. Uzrunā tiesai viņš teica sekojošo: „ Ticība, kas panāk, ka cilvēki pulcējas ap reliģiju, sakņojas viņu pārliecībā, ka Dievs ir godīgs. Dievs nemelo. Meli iznīcinātu Dieva dievišķumu. Tieši tāpat agrāk cilvēki ticēja, ka bumbierkoks ir svēts un godīgs un tāpēc katru gadu noteiktā laikā dāvinās cilvēkiem bumbierus.

Tieši tāpat cilvēki pulcējas ap autoritātēm. Dievina, apbrīno tos un paļaujas uz viņiem. Cilvēki, kas nepaļaujas cits uz citu, kas sadalās grupiņās – klanos, grupējumos, tie meklē cilvēkus ap kuriem vienoties un saliedēties. Tieši tāpat kā ticīgam cilvēkam vajag godīgu personību ap kuru vienoties kopīgā ticībā, arī valstīm vajag līderus uz kuriem visi var paļauties. Tieši šādiem ir jābūt tiesnešiem. Tieši tiesnesis veido nāciju un godīgu valsti.“

Diemžēl pašam rakstniekam šādu godīgu tiesnesi satikt Stambulā neizdevās. Viņu apsūdzēja par noziegumiem, kurus rakstnieks nebija izdarījis. Tāpēc viņš turpina atrasties cietumā joprojām. Iesaku izlasīt kādu no viņa darbiem. Altana kontā ir 10 romāni, esejas un literārā publicistika turku, angļu, vācu un franču valodā.

Godīgi sakot, mani dziļi satriec notiekošais Turcijā. Esmu viesojusies šīs valsts avīžu redakcijās, radio un televīzijas stacijās, kopā ar kolēģiem žurnālistiem. Izjutusi Stambulas īpašo auru un sapratusi dziļi inteliģento tautu. Taču tas, kas notiek Turcijā patlaban, nav akceptējams. Nekādi nav akceptējams.

Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums

Ekskursiju uz gleznaino Mostaru vietējās universitātes administratīvais personāls rīkoja pēc saviem ieskatiem. Vienā autobusā savietojāmies mēs – viesi, otrajā sarūmējās paši rīkotāji. Nedomāju, ka šāds risinājums bija gudrākais variants, lai cilvēki ekskursijas laikā varētu labāk iepazīties savā starpā. Taču mēs – atbraucēji tagad ceļojām visi kopā.

Sākumā bija lieliski. Problēmas sākās pēc brīža, kad priekšējais autobuss negaidīti apstājās un no tā izkāpa melnīgsnējs vīrietis. Viņš iekāpa mūsu autobusa salonā, jo esot ”jāzēž pie mums”. Kā jau viesim. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka tieši man šoreiz neveicas. Viņš uzreiz apsēdās līdzās man, kur līdz tam kā laisks kaķis bija izstiepusies mana mugursoma. Tagad soma aizceļoja uz grīdas un vīrietis ievietojās sēdeklī man blakus.

Jauns un sprauns, tāpēc nekavējoties ķērās pie lietas un paziņoja savus mērķus : ” Tātad tā , esmu nolēmis apprecēties, nekavejoties un tagad man ir skaids, ka precēšu tieši jūs!”- viņš teica un atlieca taisnāk muguru. Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies un neatbildēju neko. Gadās jau tāda spontāna un nelaimīga mīlestība, kad viena acumirklī cilvēks zaudē galvu. Taču nespēju iedomāties, ka tieši es pēkšņi (šajā brīdī) būtu kļuvusi par šo superliktenīgo sievieti pārdesmit minūšu laikā. Kaut kas ”šajā lietā” nebija kārtībā. –  – Vai es nepareizi izsakos angļu valodā?- viņš man jautāja ļoti sīrupainā balsī. Gandrīz čukstus.

  • Nē, nē, – viss kārtībā,- atbildēju. Mana balss laikam skanēja ļoti neieinteresēti un viņš pārjautāja vēlreiz : “Es gribu ar jums precēties! Jūs man ļoti patīkat! Jums ir tik skaistas acis! Vai jūs saprotat, ko es saku?”
  • Aha, skaidrs! – es atbildeju, rūpīgi apskatīju blakus braucošo automašīnu un paziņoju, ka man viņu nāksies apbēdināt, jo es jau esmu  precējusies.
  • Jau sen?
  • Jā sen.
  • Cik sen?
  • Ļoti sen?
  • Jā.
  • Tad jūsu vīrs jums ir apnicis! Skaidra bilde! – viņš neatlaidās, bet es neko neatbildēju. Turpināju vērot ceļu, kas slīdēja aiz loga.
  • Gadas, ka vīrieši savām sievām apnīk, tas nav retums. Tās notiek visur!
  • Jāāā, var jau tā gadīties, bet tas nav mans gadījums,- es nepiekāpos, nenolaižot skatienu no loga.
  • Padomājiet, varbūt ir, – viņš palika kašķīgs un uzreiz sāka stāstīt par sevi. Esot jauns, spēcīgs, gudrs un alpinists. Dzīvojot Irānā un strādājot tur augstskolā par pētnieku. Tautība – kurds. Jūs taču saprotat, ka normāls cilvēks Irānā dzīvot nevar. Tur ir cenzūra un es nevaru ciest musulmaņus.
  • Saprotu, bet jūs taču esat tur dzimis un audzis?
  • Jā, protams.
  • Vai jūsu vecāki arī ir musulmaņi?
  • Jā!
  • Esat taču tur visu mūžu pavadījis, līdz šim?
  • Jā, esmu.
  • Ārzemēs esat bijis?- es jautāju bažīgi, jo vīrietis izskatījās pēc personas, kas pārāk daudz saskatījies amerikāņu filmas.
  • Jā, esmu bijis daudz ārzemēs
  • Kur?
  • Irākā, Emirātos, Armēnijā un Uzbekijā.
  • Skaidrs, – novilku pie sevis. Viņš nekur nebija bijis.
  • Tā kā es neesmu nekāds muļķis, saprotiet! Un sekss ar mani būs labs, apsolu! – viņš gandrīz lūdzās. Piebilstot, ka rietumu sievietēm “tas esot svarīgi, vai ne”.
  • Jā, jā protams, – es atbildēju diezgan izvairīgi un sapratu, ka man visa diena būs jāpavada līdzās azartiskajam preciniekam no Irānas un nekur nav kur sprukt. Taču bezcerīgu situāciju jau nav. Jāmēģina pagriezt saruna man interesantākā virzienā un viss. Aiz loga slīdēja piesvīdušas Bosnijas ainas, jo universitātes autobusā bija sabojājusies kaut kāda ierīce, kas silda logus lietus laikā un rūpējas par ventilāciju salonā bija saplīsusi. Teicu, ka man ir karsti un mēģināju pārcelties uz autobusa salona viņu galu, taču “precinieks” visur vilkās man līdzi. Kā aste. Pirmā apstāšanās bija paredzēta pie ūdenskrituma, restorānā, kur jau cepa divus jērus mūsu pēcpusdienas maltītei. Aizmuku no pielūdzēja un nobaudīju malku tējas patīkamākā sabiedrībā. Kopā ar diviem profesoriem no Dienvidāfrikas universitātes. Mazliet parunājām par apmācību kursiem mūsu augstskolās, par etniskajām minoritātēm un nejēdzīgi daudzajām valodām, no kurām kolēģe Erna izvēlējusies četras. Taču šajā brīdī brauciens turpinājās un man nācās atgriezties salonā, lai turpinātu ceļu blakus enerģiskajam preciniekam. Nolēmu mesties uzbrukumā pirmā. Brīdī, kad viņš centās man noslaucīt logu un saglabāt sejā enerģiska kaujas zirga skatienu, es pateicu skaidri un gaiši, ka : “Lūdzu izbeigsim sarunas par precībām”, jo ” mani tas neinteresē”.
  • Esat gan jūs skarba un neiejūtīga! – pretinieks neatkāpās, – nu, kāpēc negribat ar mani precēties! Esat taču gudra un saprotiet, cik grūti Irāna dzīvot un vēl pie kam kurdam!
  • Jā, es saprotu, – piekritu.
  • Nu redziet! Palīdziet man izkļūt no elles!
  • Ir arī citas izejas, šī nav tā labākā!
  • Kādas?
  • Jūs esot pasniedzējs augtskolā?
  • Esmu pētnieks.
  • Kādā augstskolā?
  • Jums mana darba vieta neko neizteiks.
  • Kāpēc esat šajā konferencē?
  • Pieteicos.
  • Par ko bija jūsu referāts, kurā sekcijā?
  • Man nebija referāts, es tikai klausījos.
  • Ko jūs pētat?
  • Visu, – puisietis saskaitās un metās man virsū – un ko jūs pati pētat?
  • Mana pētniecibas joma ir komunikācijas zinātne: mediji un publiskās attiecības,- teicu un precinieks uzreiz mani pārtrauca – “Skatieties, arī šeit mēs esam tik līdzīgi – es arī pētu medijus, – viņš priecīgi vīteroja un paziņoja, ka turpmāk mēs veikšot pētījumus kopā. To viņš deklarēja samērā skaļi, lai pusautobuss to uzzinātu un saprastu, ka medības ir beigušās ar uzvaru.
  • Nedomāju gan, ka mēs strādāsim kopā, jo es nepētu totalitāru valstu medijus un Irāna pieder šai grupai.
  • Tagad es pētīšu to pašu ko jūs! – viņš neatkāpās un es novērsos no šīs bezcerīgās personas, kas sēdēja man līdzās. Visbriesmīgākais ir nejēdzīgas sarunas ar bezjēdzīgiem cilvēkiem, kuriem enerģijas ir vairāk nekā sunim blusu. Sāku atkal vērot ainavu aiz nosvīdušā loga. Lietus lija aumaļām un upe izskatījās pārplūdusi. Koki no slapjuma bija noliekušies gandrīz līdz zemei un gids ziņoja, ka tuvojamies pirmajai apskates vietai. Brīdī, kad izkāpām no autobusa ,saule ieradās pie mums kā nosebojusies primadonna un ainava vienā mirklī atdzīvojās kā uzvelkamā lelle. Koki izslējas taisni, cilvēki sāka smaidīt un lietussargi pazuda no mana horizonta kā krituši ienaidnieka armijas karavīri. Izlēcām no autobusa un devāmies iekarot vertikālo valsti ar nosaukumu Hercogovina. Taka veda augšup, pie pagriezieniem kā partizāni no krūmiem mums uzglūnēja nekam nevajadzīgu krāmu (suvenīru) pārdevēji, kas nepiemērotā brīdī iebrēcās, lai pievērstu sev mūsu uzmanību. Taču es tos neievēroju un rāpos augšup ar alpīnista cienīgu profesionālismu. Aiz 9×9 līkumiem mani sagaidīja virsotne un fantastisks skats, ar kuru dalīšos arī šajā blogā.
  • Dziļa ainava ar mošeju priekšplānā un līdz bezgalībai tekošu upi fonā. Mākoņi un meži šo ainavu ierāmē kā gleznas rāmis. Kā fons, kas saprot kustības bezgalību un daiļuma nezūdamību. Vienkarši skaisti. No arkas pēkšņi iznira lieliskā Jasmīna – studente, kas šeit ir mans labais gariņš, vienmēr rūpējas, lai “viss būtu štokos”. Tāpēc uzaicināja iemalkot bosniešu tēju. Runājām par komunikācijas teoriju, par manu jauno grāmatas manuskriptu un vēl par Bosijas islamizāciju, kuru Jasmina vairāk sauc par ”atgriešanos pie savām saknēm”, par bēgļiem, kas bēg no Sīrijas un tās kaimiņvalstīm cauri Bosnijai Fercogovinai ”uz augšu, uz ziemeļiem”, jo šeit viņiem nepatīkot.

  • Ja es būtu bēglis, es priecātos par katru pajumti, kuru man dod!, – sprieda Lamija. Viņas galvu klāja krāsains galvas lakats, kā jau tas musulmāņu dāmām Bosnijā pieņemts. Viņa pret bēgļu plūsmu bija neslēpti aizdomīga.
  • Tagad bēgt uz bagātām valstīm ir modē! Turki laiž iekšā Eiropā, – konstatēja Azra un sakārtoja arī savu puķaino galvassegu.
  • Ko nu mēs, mums pašiem ar jezgu pilna māja un 2 miljoni bēgļu atrodas bēgļu nometnēs, – taisojās Ali un Katerīne no Turcijas, piebilstot, ka Eiropa pati esot vainīga pie savām problēmām. Fatinmai (no Turcijas) šķita, ka bēglim vienmēr un visur ir jāpalīdz.
  • Cilvēcībai vienmēr jābūt pirmajā vietā – viņa teica, taču taisojās, ka pašreizējā situācija uz Turcijas robežas esot gandrīz nekontrolējama.
  • Kur nu vēl krievi ar savām lidmašīnām”, – pukojās Ahmeds. Nopūtāmies visi. Iestājās klusums. Bija jāiet lejup. Pa vertikālām kāpnēm, kas stiepās uz leju kā serpentīna lente pa izplūkātu svētku egli. Iekāpu autobusā un tur mani… jau gaidīja precinieks. Atkal sākās ”vecā dziesma” ar refrēnu: ”es jūs mīlu”, ”jūs gan esat smuka”, ”es bez jums pilnīgi nevaru” utt. Jutu, ka manī palēnām pamostas tīģeris un tad – slikti būs. Pagriezos pret irāni un pavaicāju viņam par šīītiem un sunnītiem un par alavītiem un par koalīciju ar Putinu un visu pārējo, kas mani faktiski interesēja. Tagad saruna ievirzījās konstruktīvākā gultnē. Irānis vārdā Nasirs, patiešām labprāt runāja par savas valsts politiku ik pa brīdim apsaukājot savu valdību un gānot musulmaņus. Uzspīdēja saule un es uzliku uz deguna saules brilles.
  • Lūdzu ņemiet tās brilles not, gribu redzēt jūsu daiļo seju! – viņš teica tik cukurainā balsī, ka es neizturēju un pateicu, ka šo dziesmu tūliņ vajag pārtraukt, citādi es pārsēdīšos.
  • OK?
  • Labi, – sarunu biedrs negribīgi piekrita un uzreiz metās nākamajā uzbrukumā, – bet jums varbūt ir kāda smuka draudzene, kas nav precējusies un grib rītdien laulāties ar mani?
  • Nav!
  • Kā nav?
  • Nav un viss.
  • Visas jūsu draudzenes ir precējušās?
  • Visas.
  • Neviena pati nav brīva?
  • Neviena.
  • Nesmukās arī nav brīvas?
  • Nav.
  • Tiešām?
  • Jā, mums visas sievietes Latvijā ir uz izķeršanu. Irāņiem pāri nekas nepaliek.
  • Sandra, es jums samaksāšu, labi samaksāšu, ja atradīsiet man sievu! – irāņu kurds bija kļuvis pagalam nepiekāpīgs.
  • (turpinājums sekos)

Stokholmas imigrantu nemieri. Ko no tiem var mācīties Latvija?

2013. gada 10. jūnijā speciāli TVNet.

Imigrācija google foto

Google

Pusaudžu imigrantu nemieri, kas sākās maijā Stokholmas piepilsētā Husbijā, pārsteidza gan pašus zviedrus, gan arī ārzemes. Zviedrija ir valsts, kuru imigranti uzskata gandrīz vai par sapņu zemi iecerētajā Eiropā, un Eiropas politiķi savukārt to uztver kā atdarināšanas vērtu paraugu ieceļotāju integrācijas politikā. Kā īsti ir patiesībā?

Dzīve izolācijā

Kaut arī sākumā zviedru mediji izvairījās nemierus saistīt ar etniskiem protestiem, liekot uzsvaru uz neaizsargātās darba ņēmēju šķiras problemātiku, beigās tomēr arī parlamenta diskusijās (pirms nedēļas) visi bija vienisprātis, ka šajā gadījumā ir jārunā par imigrantu integrācijas problēmu. Šie nemieri notika priekšpilsētās, kas laika gaitā ir izveidojušās par sava veida imigrantu geto zonām. Tajās pamatā runā arābu, kurdu, persiešu, serbu, horvātu, bosniešu un citās svešvalodās. Daudzstāvu ēku balkoni ir aprīkoti ar satelītantenām, un iedzīvotāji pastāvīgi šeit skatās savas dzimtenes TV kanālus. Situācija atgādina Rīgas priekšpilsētas Mežciemā, Ķengaragā, Bolderājā vai Imantā.

Bolderaja_Masivi

Bolderāja

Taču starp Stokholmas un Rīgas imigrantiem pastāv atšķirības. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Gadās, ka daļa no viņiem skolā zviedru valodu tā arī kārtīgi neiemācās, jo klasē un draugu vidū šajos geto rajonos var arī nebūt zviedru bērnu, kas zviedriski runā tekoši, bez kļūdām un akcenta.

Nereti šo imigrantu vecāki arī nav integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, jo vecāki ikdienā sēž mājās bez darba un kontaktiem ar zviedru sabiedrību, iztiekot visu mūžu ar sociāliem vai cita veida pabalstiem. Tāpēc rezultātā puse no visiem imigrantu bērniem mācās tik slikti, ka sekmju līmenis nedod viņiem tiesības pēc pamatskolas mācīties tālāk ģimnāzijā. Tātad šie jaunieši (lai gan ir dzimuši Zviedrijā) nereti iztiek bez labas izglītības, kontaktiem un tāpēc neatrod darbu savā mītnes valstī.

Pašlaik pie varas esošie labēji politiķi asi kritizē zviedru pēckara gada imigrācijas politiku, kas, it kā labu gribot, faktiski ir izveidojusi valstī šo izolēto un pašu zemāko sabiedrības šķiru – imigrantu bērnus, kas faktiski ikdienā dzīvo segregēti un izolēti. Līdzīgi saviem vecākiem.

Integrācija vai asimilācija?

Husby nemieri 2013

Aftonbladet

Zviedrijas imigrācijas politika vienmēr ir bijusi vērsta uz ieceļotāju integrāciju, nevis asimilāciju. Ar integrāciju mēs parasti saprotam ieceļotāju iesaisti valsts sabiedriskajā dzīvē, vienlaicīgi dodot iespēju imigrantiem saglabāt un kopt savu valodu un kultūru privātajā sfērā. Asimilācija ir pavisam cits process, kad imigrants valsts valodu lieto arī ģimenē un privātajā sfērā, atsakoties no dzimtās kultūras un valodas savā privātajā dzīvē. Tāpēc, ka Zviedrijā valsts nefinansē skolas minoritāšu valodās (kā tas tiek praktizēts joprojām Latvijā), valsts piedāvā bērniem no imigrantu ģimenēm, kurās runā citā, nevis zviedru valodā, uz valsts rēķina mācīties dzimto valodu vairākas reizes nedēļā, ja attiecīgajā pašvaldībā var izveidot grupiņu ar vismaz četriem bērniem.

Tātad – zviedru valsts nespiež savus ārzemniekus asimilēties. Asimilācija parasti notiek brīvprātīgi, ja ģimenē vīrs vai sieva ir zviedrs un latviešu vai krievu mamma/tētis paši labprātīgi atsakās no savas dzimtās valodas saziņā ar ģimenes locekļiem. Tad notiek asimilācija. Pretējs process ir apzināta norobežošanās, kad ārzemnieki nobarikādējas savos geto rajonos, izveidojot ap sevi «mazo Indiju», «mazo Ķīnu» vai «mazo Krieviju» ar specifisku preču veikalu sortimentu un ikdienas etnisko sadzīves rutīnu stilu. Šā iemesla dēļ ieceļotāji jaunajā mītnes zemē bieži paši vēlas apmesties uz dzīvi mikrorajonos, kuros tradicionāli ir apmetušies viņu tautieši.

Zviedru valodas apguve imigrantiem Zviedrijā ir nevis valsts, bet pašvaldību kompetencē. Tāpēc tieši pašvaldības rīko ieceļotājiem zviedru valodas kursus un eksāmenus un tie ir bez maksas. Pašvaldības atbild, lai trīs mēnešu laikā (kopš ierašanās valstī) imigrants varētu sākt valodas mācības kursus. Tagad izrādās, ka valodas kursi vēl nav imigrācijas problēmu atrisinājums. Husbijas nemieri liecina, ka integrācija šeit ir bijusi formāla, nepietiekoša un stāvoklis šajā jomā faktiski ir neapmierinošs.

Imigrācijas politikas vēsture

Apmēram 15% no 9 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs, un tos arī mēdz uzskatīt un arī oficiāli dēvēt par imigrantiem.

Vēsturiski Zviedrija vienmēr ir bijusi etniski salīdzinoši viendabīga valsts, un lielāki imigrācijas viļņi šeit iesākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad bija nepieciešams darbaspēks zviedru industrijai.

Tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva arī par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules. Var uzskatīt, ka politiskā imigrācija Zviedrijā faktiski sākās ar baltiešu bēgļu plūsmu pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, taču šis labvēlības periods neiztika bez pārrāvumiem. 1946. gadā zviedru valdība pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un pēc kara pieprasīja sev politisku patvērumu Zviedrijā. Šo aktu sauc par «baltiešu izdošanu», un tas iegājis valsts vēsturē kā kauna traips.

Laikā no 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja «tautas mājas» vienlīdzības situāciju, nivelējot dažādu profesiju cilvēku ienākumus apmēram vienādā līmenī. Tā tika mākslīgi radīta situācija, kurā faktiski nebija būtisku atšķirību starp iedzīvotāju ienākumiem dažādās profesijās. Sociālisms bija uzcelts, un šis apstāklis radīja Zviedrijai sociāli taisnīgas valsts slavu visā pasaulē.

29 000 imigrantu katru gadu

laiva

Saite: Sverige Idag. Teksts uz attēla: Nākošā pietura Zviedrija.

Šodien Zviedrijā jau sen vairs nevalda sociāldemokrāti, ir sabrukusi «tautas māja» un dramatiski pieaug atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Sabiedrības nabadzīgāko skalas galā atrodas tieši imigranti.

Lai arī Zviedrijā ir reģistrēta daudz labāka dzimstība nekā Latvijā un valstī notiek arī emigrācijas procesi (Zviedrijas pilsoņi emigrē uz angliski runājošām valstīm, ieskaitot Austrumeiropu), iedzīvotāju skaits valstī turpina pieaugt. Katru gadu vidēji tiek piešķirtas darba atļaujas apmēram 17 000 ārzemniekiem, kas ir ārpus ES valstu pilsoņi un apmēram 12 000 ārvalstnieku saņem patvēruma tiesības (galvenokārt no Sīrijas, Somālijas, Afganistānas, Serbijas, Krievijas un citām valstīm). Emigrantu skaits, kas katru gadu emigrē, ir apmēram 50% no kopējā imigrantu skaita. Tātad iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā Zviedrijā ir ar plus zīmi.

Nacionālie politiķi grib ierobežot imigrāciju

Zviedrijas parlamenta diskusijās tikko izskanēja viedokļi, ka visu iepriekšējo gadu sociāldemokrātu īstenotā imigrācijas politika ir radījusi priekšnosacījumus ieceļotāju segregācijai. Šie imigranti neuzticas varai un tās pārstāvjiem, slikti zina zviedru valodu, ir bez izglītības un darba iespējām un tātad – bez reālām cerībām uz labāku nākotni.

Nacionālā flanga politiķi tagad iesaka ierobežot imigrāciju, radot imigrantiem virkni šķēršļu. Ja reiz ieceļotāji mērķē uz Zviedrijas materiālajiem labumiem un izglītību, tad esot jāizvirza arī prasības viņiem sasniegt noteiktu zināšanu apguves līmeni zviedru valodas kursos un obligāti jāapgūst sabiedrības mācība šo kursu ietvaros. Ja šis prasības netiek izpildītas, tad nākšoties samazināt valsts sociālā pabalsta apjomu. Pilsonībai ir jākļūst par burkānu. Tikai tie, kas saprot, kādā valstī viņi dzīvo, kādas tajā ir noteicošās normas un likumi, un zina attiecīgās valsts valodu, var pretendēt uz pilsonības iegūšanu.

Imigrantiem būs vairāk kursu un pagaidu darba vietu

Taču atgriezīsimies pie nesen notikušajiem grautiņiem. Husbijas nemieros piedalījās galvenokārt pusaudži, kas nekur nemācās un nekur nestrādā. Daži zviedru riksdāga deputāti ir pārliecināti, ka vajadzētu palielināt vecāku atbildību par savu bērnu likuma pārkāpumiem. Nacionāļi ierosina samazināt šiem vecākiem bērnu pabalstu, kuru Zviedrijā izmaksā par katru bērnu līdz 18 gadu vecumam (84 lati mēnesī par katru bērnu). Šie vecāki bez tam būtu jāsūta uz specializētiem kursiem, kur tos apmācītu, kā audzināmi bērni un pusaudži.

Daži politiķi iesaka likvidēt likuma normu, kas atļauj patvēruma prasītajiem pašiem izvēlēties pirmo dzīves vietu Zviedrijā, lai tādējādi mazinātu segregāciju geto rajonos – «mazajās Krievijās», «mazajās Sīrijās» u.tml.

Riksdāga debatēs plaši tika diskutēts arī par to, vai dot tiesības policijai šādos nemieru gadījumos izmantot ūdens lielgabalus un citus speciālos «kaujas» līdzekļus, kuru zviedru policijai nepietiekot.

Husbijas nemieri zviedru nodokļu maksātajiem un apdrošināšanas kompānijām izmaksāja ap 6 miljoniem latu.

Kopš 1989. gada Zviedrijā aktīvi rosās integrācijas ministrs, taču šo ministru īstenotā politika ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Tagad politiķi nemierīgo imigrantu rajonu pusaudžiem sola vasaras darba vietas, gatavojas piešķirt papildu līdzekļus zviedru valodas apmācībai un bezdarba likvidēšanai segregētajos rajonos.

No šīm problēmām (iespējams) būtu jāmācas arī kaimiņvalstīm.

Arī Latvijā.