2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes