Es eju pār robežām paceltu galvu jeb brīvās pārvietošanās mentālie ierobežojumi

 

Speciāli TVNET

Par iedzīvotāju brīvu pārvietošanos lielās teritorijās pirmais pacilāti vārsmoja Jānis Sudrabkalns. Viņu sajūsmināja iespēja brīvi apceļot Padomju Savienību – no Kauņas līdz Vladivostokai vai no mūžīgā sasaluma zonas līdz Melnajai jūrai. Tātad – valsts robežu ietvaros padomju cilvēks nu varēja nosacīti brīvi pārvietoties „paceltu galvu“ un meklēt laimi vai pārticību legālajā svešatnē, kuru ieskāva dzeloņdrāts žogs. Vai ar to Jānis tolaik mēģināja pateikt, ka Latvija vairs nav dzimtene pēc Otrā pasaules kara? Jā. Vai homos soveticus nebija savdabīgs šodienas migrantu paveids, kurš izvēlas apmesties tikai tur, kur „nauda plūst pa reni“ vai „piens un medus tek“? Jā, tāds bija Kremļa ideologu uzstādījums – anulēt iedzīvotāju etnopsiholoģisko piesaisti dzimtajai teritorijai un ieviest „sovjetisko kosmopolītismu“.

Pēc Berlīnes mūra krišanas pasaule paplašinājās. Pēkšņi ierādīto robežu bijušajam padomju cilvēkam vairs nebija. Vai visi metās bēgt? Jā, ieslēdzot dažādus ātrumus, bēdzēju maratons vairs nebija apturams un turpinās joprojām. Nevis tāpēc, ka atbrīvotajā Latvijā būtu tik ļoti slikti. Nē, tāpēc, ka sovjetlatvietis „arī beidzot gribēja dzīvot kā cilvēks“ un vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs šīs kategorijas ļaudīm ir tikai un vienīgi naudas maciņa biezums. Ja daļa trimdas tautiešu tolaik sapņoja par „dzimteni, kuru atjaunosim kopā“, tad sovjetlatvietis domāja tikai par to, kā labāk „ieraut nāsīs“, privatizējot uz vietas vai nogrābjot treknu kumosu ārzemju darba tirgū. Kopīgās dzimtenes ideja tika deleģēta tiem, kam nav nekā cita ko darīt.

Eiropas Savienības atvērtā telpa

Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu – eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.

Akmens laikmeta migrācija

Visos laikos cilvēki ir ceļojuši, pārcēlušies un meklējuši laimi citur – ejot pa ceļiem, peldot laivās un kuģos. Kurš tolaik bija stāvokļa noteicējs? Tas, kuram bija lielāks cirvis vai šķēps.

Lielākais vairums ceļotāju bija karavīri ar mērķi iekarot un nolaupīt. Cik ātri iekarotāji un laupītāji pārvietojās? Daudz lēnāk nekā šodien. Piemēram Mozus ceļš tuksnesī prasīja 40 gadus, bet šodien mēs pārlidojam apkārt pasaulei vienā mirklī datorā un vienā diennaktī lidmašīnā. Taču, ja izlemsim palikt svešā zemē, tad šodienas noteikumi ir pavisam citi nekā tolaik.

Kas šodien ir citādāk? Kāpēc sovjetcilvēks, kuru Sudrabkalns iemācījis iet lepni pāri robežām paceltu galvu, nedrīkst uzvesties kā akmens laikmeta iekarotājs? 

Tāpēc, ka brīvā pārvietošanās Eiropas Savienībā neatļauj pievākt otra – vairāk pārtikuša cilvēka mantu arī tad, ja tā nav piesieta un īpašnieka paša nav mājās. Policijas dati rāda, ka apmēram 50% laupīšanu vasarnīcās un privātmājās veic organizētas postsovjetisko valstu noziedznieku grupas. Tātad šo „ņemšanas“ jeb peļņas veidu jeb laupīšanas karu šodienas izpausmi mēs neakceptējam. Šis bizness nav legāls, un tā praktizētāji nonāk ieslodzījuma vietās, kuru skaits nemitīgi palielinās. Jo eksistē zināmi sabiedrības slāņi, kas joprojām nesaprot atšķirību starp viduslaiku laupīšanas kariem un šodienas iespēju brīvi pirkt un pārdot savas darba rokas. Cilvēku tirdzniecība turpina eksistēt, tieši tāpat kā nepamatoti konservatīvais uzskats par „vecāko profesiju pasaulē“. Lai gan režisors Lūkas Modisons ar savu „Lilja 4 ever“ pirms 15 gadiem mēģināja parādīt patiesību par kādu lietuviešu meiteni Zviedrijā un viņas traģisko likteni prostitūcijas zaņķī, daudzus šā rūpala nejēdzība joprojām nav sasniegusi. Turpinām piedāvāt tautiešu miesu kā preci un nekautrējamies par savu izvēli tieši tāpat kā ubags pie zviedru lielveikala.

Berlīnes mūris vai Trampa Meksikas siena

Nav noslēpums, ka daudzi attīstīto rietumvalstu iedzīvotāji šodien ar baudu atceras vecos laikus, kad padomju vara pati bija noslēgusi robežas, lai homos soveticus nevarētu izbraukt no valsts un ganītos vienīgi ierādītajās robežās. Padomju vara būvēja mūrus, lai iedzīvotāji nevarētu izkļūt ārā. Tieši tāpat, kā to redzam šodienas Ziemeļkorejā. Ja liela publiskās telpas daļa toreiz juta līdzi solžeņiciniem vai barišņikoviem, tad Staļins un Brežņevs ar šo faktiski „pasargāja“ rietumus no „poļu santehniķa“, “latviešu apkopējas“ vai lietuviešu Liljas ierašanās nelegālā zviedru bordelī. Tā sakot – garantēja drošību, vardarbīgi anulējot migrāciju. To pašu, kuru Lībijas diktators Kadāfi nodrošināja ES Āfrikas ziemeļos.

Tagad Tramps būvēs sienu uz ASV robežas pret Meksiku, lai norobežotos no ienācējiem. Orbans vilka dzeloņstieples uz savas valsts robežām it kā tā paša iemeslā dēļ, un arī Latvijas austrumu robeža tagad labāk spēj uzveikt, piemēram, vjetnamiešu migrantus, kas šķērso mūsu valsti, lai nokļūtu paradīzē Polijā. 2015. gadā arī zviedri atjaunoja robežkontroli pat Šengenas zonas valstu iedzīvotājiem.

Arī Latvijā pastāv satraukums par to, ka mūs noslīcinās migrantu paisums. Pagaidām neviens nav skaidri konkretizējis, kāds tas būs. Taču vairums gandrīz droši zina, ka tas būs briesmīgi. Tie būšot sveši, nepazīstami cilvēki, kas tic nesaprotamiem dieviem un regulāri ēd kebabu.

Taču kā paliek ar „latviešu apkopēju“, kuru mēs paši eksportējam uz Rietumvalstīm, lai gan tā atņem darbu, piemēram, studentiem, kas labprāt tīrītu viesnīcas numuriņus no lekcijām brīvajā laikā? Mēs uzskatām, ka šim tirdzniecības darījumam nav nekā kopīga ar ubagu pie lielveikala Stokholmā vai lietuviešu pusaudzi Lilju netīrā Malmes dzīvoklī. Lai gan labi zinām, ka tautietes, kas veic šo pienākumu, nav profesionāli izglītotas apkopējas darbā. Viņas ir skolotājas, audējas vai tirdzniecības darbinieces, taču šādi piepelnās un pelna sev lielākas pensijas vecumdienām. Tieši tāpat kā „celtnieki“ vai „šoferi“ bieži nepavisam nav skoloti šajos darba pienākumos, taču piedāvā savas darba rokas lētāk par vietējiem. Respektīvi, vai ir atšķirība starp preču, kapitāla un pakalpojumu brīvo tirgu? Jā, ir. Naudai nav gribas, bet cilvēkam tāda ir.

Legālai, apzinātai brīvās pārvietošanās praksei nav nekādas vainas. Tā nevar radīt politiskas vai ekonomiskas problēmas. Turpretī pārprastā staigāšana pāri robežām „paceltu galvu“, kuru dēvē arī par „sociālajiem ceļojumiem“, var izraisīt efektus, kurus varam novērot šodienas Eiropā un ASV.

Vai arī pie mums nav pienācis laiks atklāti runāt par šo tēmu? Par Latvijas pienesumu migrantu krīzei, kurai nav mentālu ierobežojumu joprojām?

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion