Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Lembergs neprot zaudēt, bet Ušakavs neprot būt uzvarētājs

CVK mājas lapa

2011. gada 18. septembrī

Vakardienas parlamenta vēlēšanas Latvijā ir jauns solis mūsu valsts kustībā uz priekšu.

Patiešām apsveicu visus ar pozitīvu iznākumu!

Kāpēc man ir gandarījums par notikušo?

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas vēlētājs vairs nav tik smagi un histēriski pārbaidāms ar Kremļa bubuli un agrākās ”nacionālās izvēles” vietā izšķīrās par pilsoniskām partijām (Vienotību un Zatlera Reformu partiju), kas sakņojas modernākā pieejā politisko lēmumu pieņemšanā.

 

Tas nozīmē, ka Latvijas vēlētājiem tagad ir laika prasībām atbilstošākā, eiropeiskāka pieeja savas valsts politisko problēmu risinājumā, nekā bija vērojams līdz šim.

Otrkārt – ”zatleriešu” panākumi liecina, ka tauta vairs nav tik viegli manipulējama kā agrāk un  priekšvēlēšanu uzbrēcieni no oligarhu puses, negūst pilsonisku atbalsi publiskajā domā.

Liels mūsu kopīgais sasniegums ir tas, ka visi trīs oligarhi vairs neskaitās. Tiešā un pārnesta nozīmē.

Protams, ka nekas nav absolūts ir  skaidri saprotams, ka viņu sētā korupcijas sēkla Latvijā eksistē ierēdņu un politisko ielikteņu padevībā pret bijušajiem vergturiem. Šlesers, Šķēle un Lembergs nerimsies arī turpmāk veikt rokādes, lai turpinātu valsts izlaupīšanu ierastajā stilā, taču ar laiku astoņkāja taustekļi atmirs, ja šodien iesāktais kurss būs konsekvents un principiāli mērķtiecīgs.

Ja zatleristi un Vienotība turēs vārdu, tad lietas sāks notikt.

Protams, ka mēs esam tikai sākuma punktā, taču mēs esam pie krustcelēm.

Pagrieziena punktā.

Ar to arī visus apsveicu!

Diemžēl lielākas problēmas mūs sagaida ar ceturto Latvijas oligarhu – Ušakovu. Viņa izturēšanās un runas vēlēšanu naktī televīzijas ekrāna bija aroganta, uzpūtīga, flegmātiska un neieinteresēta pozēšana. Vai nu Saskaņas centra līderis joprojām (pēc operācijām) slikti jūtās un cenšas izturēt slodzi, jeb viņš vienkārši nespēj un neprot uzvarēt.

Viņa reakcija vakar bija neadekvāta notikušajam, radot iespaidu, ka saskaņiešiem bija vajadzīga vienīgi uzvara un tālākai rīcībai nekāda scenārija vairs nav.

Skaidrs, ka Saskaņas centra uzvara nav partijas piedāvātas politikas triumfs, bet gan Kremļa propagandas un mūsu krieviski runājošo tautiešu  iebaidīšanas rezultāts.

Bēdīgi, ka mūsu krieviski runājošos joprojām var iebaidīt un, ka viņi konstruktīva Latvijas patriotisma vietā izvēlas tikai Kremļa saukļus un iemīļoti ”otras valsts valodas” mantru.

Tā ir nekonstruktīva pieeja un liecina par zemu politiskā brieduma slieksni.

Protams, ka šī fenomena autori ir masu mediji, kas raida no Krievijas un turpina importēt Putina platformu savos ziņojumos un procesu interpretācijā arī šeit uz vietas.

Ušakovs arī drīz braukšot pie sava patrona Putina uz Kremli un droši vien ka saņems no sava idejiskā tēva konfektes un kādu ordeni. Piedevām.

Tāpēc patlaban mani visvairāk interesē, cik krievu vēlētāju ir balsojuši par zatleristiem un Vienotību?

Cerams, ka šie fakti drīz būs pieejami.

Ušakova elektorāts runā pats par sevi.

Cerams, ka arī viņš pazudīs no mūsu politiskās skatuves kā jau tas Latvijas oligarham pieklājas – spītīgi kārpoties pretī, taču neatgriezeniski.

Bez Šlesera un Co  otrs ielākais vēlēšanu zaudētājs ir Lembergs, kurš šajā priekšvēlēšanu kampaņa uzvedās izaicinoši, bezkaunīgi un bezgala negatīvi. Savādi, ka man agrāk par šo politiķi bija daudz labāks priekšstats kā par nobriedušu un līdzsvarotu viedokļu manipulētāju.  Savai sagrāvei lamatas šoreiz izraka viņš pats.

Vēlētāji pateica ko domāja.

Nelīdzēja arī kārtējais Ventspili slavinošais reklāmas sižets, kuru Latvijas Televīzija ”palaida gaisā” vakar, tūliņ pēc ziņu izlaiduma plkst. 18.00. Savādi, ka tas tomēr notika un varēja notikt dienā, ka visa priekšvēlēšanu propaganda ir aizliegta.

Orvela likums nostrādāja pats pret sevi.

Latvijā tagad, acīmredzot, būs tāpat kā Dānijā – lielākā uzvarējusī partija atkāpies otrās un trešās vietas ieguvēju priekšā.

Ārzemju mediji šodien prognozē Dombrovska palikšanu premjera krēslā un paredz Ģirta Valda Kristovska ņemšanos ap nacionālo partiju pievienošanu centriskajai koalīcijai.

Cerams, ka Kristovskim šoreiz neizdosies sagraut saprātīgus politiskos kompromisus, kas var mūsu valsti izvest no krīzes.

Kauliņi ir mesti!