Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Lembergs neprot zaudēt, bet Ušakavs neprot būt uzvarētājs

CVK mājas lapa

2011. gada 18. septembrī

Vakardienas parlamenta vēlēšanas Latvijā ir jauns solis mūsu valsts kustībā uz priekšu.

Patiešām apsveicu visus ar pozitīvu iznākumu!

Kāpēc man ir gandarījums par notikušo?

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas vēlētājs vairs nav tik smagi un histēriski pārbaidāms ar Kremļa bubuli un agrākās ”nacionālās izvēles” vietā izšķīrās par pilsoniskām partijām (Vienotību un Zatlera Reformu partiju), kas sakņojas modernākā pieejā politisko lēmumu pieņemšanā.

 

Tas nozīmē, ka Latvijas vēlētājiem tagad ir laika prasībām atbilstošākā, eiropeiskāka pieeja savas valsts politisko problēmu risinājumā, nekā bija vērojams līdz šim.

Otrkārt – ”zatleriešu” panākumi liecina, ka tauta vairs nav tik viegli manipulējama kā agrāk un  priekšvēlēšanu uzbrēcieni no oligarhu puses, negūst pilsonisku atbalsi publiskajā domā.

Liels mūsu kopīgais sasniegums ir tas, ka visi trīs oligarhi vairs neskaitās. Tiešā un pārnesta nozīmē.

Protams, ka nekas nav absolūts ir  skaidri saprotams, ka viņu sētā korupcijas sēkla Latvijā eksistē ierēdņu un politisko ielikteņu padevībā pret bijušajiem vergturiem. Šlesers, Šķēle un Lembergs nerimsies arī turpmāk veikt rokādes, lai turpinātu valsts izlaupīšanu ierastajā stilā, taču ar laiku astoņkāja taustekļi atmirs, ja šodien iesāktais kurss būs konsekvents un principiāli mērķtiecīgs.

Ja zatleristi un Vienotība turēs vārdu, tad lietas sāks notikt.

Protams, ka mēs esam tikai sākuma punktā, taču mēs esam pie krustcelēm.

Pagrieziena punktā.

Ar to arī visus apsveicu!

Diemžēl lielākas problēmas mūs sagaida ar ceturto Latvijas oligarhu – Ušakovu. Viņa izturēšanās un runas vēlēšanu naktī televīzijas ekrāna bija aroganta, uzpūtīga, flegmātiska un neieinteresēta pozēšana. Vai nu Saskaņas centra līderis joprojām (pēc operācijām) slikti jūtās un cenšas izturēt slodzi, jeb viņš vienkārši nespēj un neprot uzvarēt.

Viņa reakcija vakar bija neadekvāta notikušajam, radot iespaidu, ka saskaņiešiem bija vajadzīga vienīgi uzvara un tālākai rīcībai nekāda scenārija vairs nav.

Skaidrs, ka Saskaņas centra uzvara nav partijas piedāvātas politikas triumfs, bet gan Kremļa propagandas un mūsu krieviski runājošo tautiešu  iebaidīšanas rezultāts.

Bēdīgi, ka mūsu krieviski runājošos joprojām var iebaidīt un, ka viņi konstruktīva Latvijas patriotisma vietā izvēlas tikai Kremļa saukļus un iemīļoti ”otras valsts valodas” mantru.

Tā ir nekonstruktīva pieeja un liecina par zemu politiskā brieduma slieksni.

Protams, ka šī fenomena autori ir masu mediji, kas raida no Krievijas un turpina importēt Putina platformu savos ziņojumos un procesu interpretācijā arī šeit uz vietas.

Ušakovs arī drīz braukšot pie sava patrona Putina uz Kremli un droši vien ka saņems no sava idejiskā tēva konfektes un kādu ordeni. Piedevām.

Tāpēc patlaban mani visvairāk interesē, cik krievu vēlētāju ir balsojuši par zatleristiem un Vienotību?

Cerams, ka šie fakti drīz būs pieejami.

Ušakova elektorāts runā pats par sevi.

Cerams, ka arī viņš pazudīs no mūsu politiskās skatuves kā jau tas Latvijas oligarham pieklājas – spītīgi kārpoties pretī, taču neatgriezeniski.

Bez Šlesera un Co  otrs ielākais vēlēšanu zaudētājs ir Lembergs, kurš šajā priekšvēlēšanu kampaņa uzvedās izaicinoši, bezkaunīgi un bezgala negatīvi. Savādi, ka man agrāk par šo politiķi bija daudz labāks priekšstats kā par nobriedušu un līdzsvarotu viedokļu manipulētāju.  Savai sagrāvei lamatas šoreiz izraka viņš pats.

Vēlētāji pateica ko domāja.

Nelīdzēja arī kārtējais Ventspili slavinošais reklāmas sižets, kuru Latvijas Televīzija ”palaida gaisā” vakar, tūliņ pēc ziņu izlaiduma plkst. 18.00. Savādi, ka tas tomēr notika un varēja notikt dienā, ka visa priekšvēlēšanu propaganda ir aizliegta.

Orvela likums nostrādāja pats pret sevi.

Latvijā tagad, acīmredzot, būs tāpat kā Dānijā – lielākā uzvarējusī partija atkāpies otrās un trešās vietas ieguvēju priekšā.

Ārzemju mediji šodien prognozē Dombrovska palikšanu premjera krēslā un paredz Ģirta Valda Kristovska ņemšanos ap nacionālo partiju pievienošanu centriskajai koalīcijai.

Cerams, ka Kristovskim šoreiz neizdosies sagraut saprātīgus politiskos kompromisus, kas var mūsu valsti izvest no krīzes.

Kauliņi ir mesti!

%d bloggers like this: