Eirovīzijas dziesmu konkurss 2012. Ko Latvija var mācīties?

2012. gada 28. maijā.  Speciāli TVNet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Zviedrijas uzvara ESC ir galvenā ziņa visos valsts svētdienas medijos. Aftonbladet virsraksts: Lorēnu sumina visā pasaulē., Foto: Aftonbladet TVNet kolāža

Tiem, kas «nevar ciest ESC» (Eurovision Song Contest) un «nekad šo koncertu pa televīziju neskatās» – iesaku neturpināt lasīt šo rakstu. Tiniet tālāk TVNET publikācijas uz leju un šo rakstu noteikti nelasiet. Demokrātija neaizliedz noliegt to, ko cilvēks nesaprot, un bez tam Latvijā dažās pat ar popmūziku saistītās aprindās izsmiet Eirodziesmu esot labais stils. Tas skaitās politiski un estētiski korekti. «Smalki un zinoši» cilvēki Latvijā par Eirodziesmu nerunā, vīpsnā skaļi, atklāti un ar patosu. OK? Paldies, ka nelasāt tālāk.

Turpretī ar pārējiem, kurus interesē šīs audiovizuālās popmākslas Eiropas čempionāts, kas demonstrē visu jaunāko gan audiovizuālajās TV un šovu tehnoloģijās, gan tendences radošajā jomā, viss kārtībā. Lasiet tālāk.

«Eifooooooorija!» – tā šonakt gavilēja zviedri savā dzimtenē un ārzemēs, priecājoties par Zviedrijas piekto uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā.

«Šonakt Baku preses centrā mēs gavilējām, lēkājām, dejojām un apskāvāmies ar katru, kas bija tuvumā, brīdī, kad kļuva skaidrs – Lorēna* (Loreen) ir uzvarējusi. Ar mums kopā priecājās arī pārējie eiropieši. Viņas «krabja deja», šarms un patiesīgums bija savaldzinājis daudzus. Tagad vairs neviens kičs, klauns vai spokošanās nevarēja apsteigt viņas šovu, pat krievu babuškas ar savām ceptajām maizītēm vairs neatradās bīstami tuvu,» emocionāli stāstīja vakardienas ievadrakstā Dagens Nyheter korespondente no Baku.

Tas nozīmē, ka 28 gadus vecā Lorēna kopā ar ilggadējo Zviedrijas «Eirodziesmas ģenerāli» un valsts delegācijas vadītāju, bijušo vokālistu Kristeru Bjorkmanu, sadarbībā ar dziesmas autoriem (Peter Boström, Thomas Göransson) ir panākusi, ka Eiropas fināls no jauna atgriezīsies Stokholmā. Savulaik līdzīgu panākumu sasniedza ABBA, Herreys, Carola un Charlotte Perrelli. Tagad zviedriem ir piektais Eiropas populārās mūzikas čempionāta uzvarētājs – Loreen.

«Mīļā Zviedrija, paldies, ka jūs man ticat! Paldies, ka jūs man esat! Es jūs visus ļoti mīlu. Visu darīju jūsu dēļ. Dziedāju bez grima, ar basām kājām un man izdevās tas, par ko tik ļoti biju sapņojusi un cerējusi. Šo darbu mēs izdarījām visi kopā. Vispār jau esmu kautrīga un man ir pagrūti uzņemties zvaigznes statusu. Paldies jums visiem, kas mani atbalstīja. Paldies visiem!» tā preses konferencē pēc uzvaras Baku atzinās uzvarētāja.

Tikmēr Zviedrijas Televīzijas ģenerāldirektore Eva Hamiltona (Eva Hamilton) jau bija daudz pragmatiskāk noskaņota un gatava atbildēt uz mediju jautājumiem par to, kā notiks 2013. gada Eirodziesmas fināls Zviedrijā. Izrādās, ka zviedru STV vadība nesen ir jau viesojusies Norvēģijā, lai iepazītos ar nesenā Oslo festivāla pieredzi. Ir jau zondēts, kur koncerti varētu norisināties, taču izrādās, ka traucē hokeja pasaules čempionāts, kas ir jau okupējis Globena arēnu no 3. līdz 19. maijam – ESC šī arēna vajadzīga nākamā gada 14., 15. un 18. maijā.

«Būtībā valstī arēnu pietiek, labas telpas šim pasākumam ir arī Gēteborgā un Malmē. Pagaidām šis jautājums atrodas procesā un zinu, ka mums to izdosies nokārtot. Nevaru paziņot, cik tas mums izmaksās, bet jau tagad skaidrs, ka mēs nesacentīsimies ar citiem rīkotājiem pasākuma krāšņumā un valsts nacionālais kopprodukts no Eirovīzijas ambīcijām necietīs,» tā uzskata Zviedrijas sabiedriskās televīzijas vadītāja. Pēc viņas domām, divu pasaules mēroga maču rīkošana zili-dzeltenajā karalistē nav nekas neiespējams. Tikšot galā gan ar hokeja, gan ar popmūzikas čempionātu. Ārzemju eksperti zviedru TV nākamgad nebūšot jāpiesaista, jo pašiem ir savējie – kompetenti un vislabākie speciālisti gan popmūzikas, gan audiovizuālās mākslas jomā.

«Šī uzvara Zviedrijai ir ļoti svarīga un nozīmīga, jo mums tiek nodrošināta lieliska iespēja parādīt Zviedriju lielam skaitam cilvēku visā Eiropā un pats galvenais – nostiprināt tālāk zviedru mūzikas eksportu, kas šobrīd jau ir stabilas preču zīmes statusā,» secina Eva Hamiltone.

Zviedrijas televīzija pēdējo gadu desmitu laikā ir apzināti attīstījusi valsts iekšējo atlasi Eirodziesmai kā lielu iekšpolitisku un kultūras pasākumu. Neraugoties uz to, ka uzvaras lielajos Eiropas finālos zviedriem šajā laikā «nav spīdējušas», viņiem izdevies iekšēji modernizēt un attīstīt populāro mūziku un audivizuālo mākslu savā valstī līdz tik augstam līmenim, ka zviedru mūzikas panākumi šodien ir ne tikai sabiedrību integrējošs un mākslas līmeni veicinošs faktors, bet arī nozīmīga valsts budžeta sastāvdaļa. Zviedru mūzikas eksports nodrošina stabilus ienākumus valsts kasē un ceļ Zviedrijas vārdu ārzemēs. Desmit no Baku 26 fināldziesmu autoriem ir zviedri.

Tāpēc ir pienācis laiks arī mums atkārtot zviedru popmūzikas veiksmes stāstu, jo arī Latvijā nav maz talantīgu cilvēku un mākslas eksports beidzot ir pie mums jānostāda valsts politikas līmenī ar visām no tā izrietošajām prasībām.

Ar ko sāksim?

Vispirms maza atkāpe vēsturē. Savulaik, kad Latvija kļuva neatkarīga un beidzot arī mūsu Latvijas Televīzijai bija iespēja iestāties EBU (un līdz ar to piedalīties Rietumeiropas muzikālajos festivālos), mēs raudzījāmies uz latviešu pienesumu Eirodziesmai ar lielām cerībām. Aiz muguras palika vājo sociālistisko valstu bloka TV un radio organizācijas Intervīzija pasākumu, «Sopotas festivāla» un pārējo «augusta festivālu» kontrpropagandas laiki.

«Jūs, latvieši, visiem izgriezīsiet pogas kādus desmit gadus uz priekšu,» tā deviņdesmito gadu sākumā man prognozēja (tolaik Zviedrijā un ASV dzīvojošais) igauņu žurnālists, tagad Tallinka šefs Ats Jorits. Ats tolaik ļoti nopietni sekoja mūzikas norisēm pasaulē un uzskatīja, ka Latvijai ir ekskluzīvas iespējas dominēt šajā sfērā, jo «jums taču pieder ģeniālais Raimonds Pauls» – viņš teica un pārējie piekrītoši māja ar galvu. Es piekritu, mums bija šī investīcija, kas likās mūžīga un nepārspējama.

Diemžēl sekojošie notikumi pierādīja, ka Eirodziesmas pasākums Latvijā tika ievests pa jeņķu vārtiem, bez Eiropas konteksta izpratnes, bez kompetentiem komentāriem un piedāvāts seklas izklaides tingeltangeļa līmenī.

Šodien ir neiespējami savienot izpratni par Eirodziesmu, piemēram, Skandināvijas valstīs un Latvijā. Tā ir kā diena pret nakti. Nevēlos tagad nevienu vainot par to, ka lielākais un profesionālākais televīzijas popmūzikas koncerts Eiropā pie mums Rīgas mākslas un kultūras apritē netiek novērtēts kā nozīmīgs faktors. Pie šā fenomena ir vainīga gan bijušo, gan esošo «atbildīgo» un «kompetento» personu nekompetence modernajā mākslā. Vai par pašreizējās Latvijas kultūrelites smīkņāšanu un deguna raustīšanu ESC virzienā vajadzētu satraukties? Nē, nevajag satraukties! Lai viņi paliek pie saviem ratiem. Acīmredzot tā ir viņu vieta, jo nākotne raugās uz pasauli citām acīm.

Strādājot ar audivizuālo mākslu studējošiem studentiem Rīgā, man ir skaidrs, ka šīs fenomens ir tikai laika jautājums. Studenti saprot un iet tālāk. Pašlaik auditorijās sēž un studē ļoti spēcīgi nākamie režisori, kas, iespējams, realizēs to, ko savulaik ievērojamā latviešu televīzijas režisore Brigita Vīnšteine sapņoja izdarīt sava mūža laikā. «Es vēlētos nākotnē «nopogāt uz pults» lielo eirošlāgeri no Rīgas tad, kad Latvija kādreiz nākotnē kļūs neatkarīga valsts un mēs būsim Eirovīzijas dalībvalsts,» viņa man savulaik atzinās savos sapņos. Tagad, kad Brigitas vairs nav mūsu vidū, izrādās, nav vairs neviena, kas būtu gatavs pierādīt pasaulei Latvijas audiovizuālās mākslas pienesumu. Pat Eirovīzijas finālu no Rīgas savulaik «nopogāja» ārzemnieki. Atbildīgās amatpersonas Ojārs Rubenis + Uldis Grava toreiz necīnījās par Brigitas Vīnšteines sapni. Viņiem šim mērķim pietrūka kompetences, profesionālisma un patriotisma.

Latvijas profesionāļi šajā jomā turpina stāvēt pie ratiem, un pa Eiroskatuvi (naudas trūkuma dēļ?) turpina ņemties enerģiski amatieri.

Negribu arī mest akmeni dziesmu autora Raimonda Paula «dārziņā» un nevēlos turpināt brīnīties, kāpēc viņš tieši tāpat kā «Rīgas šprotes» savu eksporta tirgu redz tikai uz austrumiem no Latvijas un investē savu vārdu zema mākslinieciskā standarta, Krievijas un NVS politiskās propagandas pasākumā no nosaukumu – konkurss «Jaunais vilnis». Tā ir viņa darīšana. Arī Raimonds Pauls ir nolēmis palikt pie saviem Krievijas ratiem.

Šā raksta ietvaros man nav iespējams analizēt ESC vēsturi, tāpēc neskaidrošu, kāpēc šajā finālpasākumā šodien vairs nav lielā simfoniskā orķestra un katras valsts diriģenta (kā tas vēl bija raksturīgs Eirovīzijas finālkoncertā pirms 20 gadiem).

Nepieskaršos arī «jauno valstu» graujošajai ienākšanai Eirovīzijas dziesmu konkursa pasākumā pēc Berlīnes mūra krišanas, kad festivāls pēkšņi pārtapa «zirgu skriešanās sacensībās». Jaunajām dalībvalstīm, kas īsti nesaprata, «ko ar šo pasākumu iesākt» un  «kā to vērtēt», netrūka drosmes ieviest «savu kārtību». Tagad šie «jaunievedumi» kā akmens kaklā neļauj normalizēt balsojumu. Iespējams, ka pārmērīgi lielā dalībvalstu skaita dēļ būtu jāierosina zonālie konkursi – atsevišķi Ziemeļeiropai un Dienvideiropai? Problēmu šajā virzienā netrūkst tieši tāpēc, ka Eirovīzijas populārās mūzikas konkurss ir izveidojies par gigantisku šovu, kuram līdzīga nav nekur pasaulē.

Šis fenomens ir jāprot izlasīt. Tas nav parasts masu pasākums.

Tā ir modernā māksla ļoti lielam televīzijas skatītāju skaitam, un tieši tāpēc kadra kvalitātes latiņai ir jābūt novietotai augstu. Virs normas robežas.

Kā redzams, Eirovīzijas tēma ir ļoti plaša un sarežģīta.

Latvijā līdz šim ir notikusi šā festivāla apzināta banalizēšana un šis pasākums nav rīkots pietiekoši atbildīgi un tālredzīgi. Protams, valsts finansējuma trūkums ir būtiski bremzējis festivāla attīstību mūsu valstī.

Daži izņēmumi (Prāta Vētra, Naumova, Valters un Kaža) ir spējuši palikt manāmi uz eiropopa skatuves, pateicoties viņu skatuviskajai pievilcībai, apstākļu sakritībai, veiksmei, nevis pateicoties profesionālam Latvijas audiovizuālo mediju darbam. Tāpēc šie panākumi ir vairāk izņēmuma, nevis normas statusā, kas «apstiprina likumu» – bez sistemātiska darba nav rezultātu.

Mums Latvijā nav 100% svarīgi, lai «mūsu dziesma» uzvar ESC finālā.

Esam taču dziedātāju tauta, un savādi, ka līdz šim neesam pratuši šo «kolektīvo talantīgumu» pārvērst par mākslas eksporta veiksmes stāstu.

Ir nozīmīgi, lai, piedaloties ESC, mēs prastu un spētu parādīt mūsu valsti – unikālo Latviju (valsti, zemi, cilvēkus, kultūru, industriju, mākslu) caur laba muzikālā skaņdarba profesionālu izpildījumu audiovizuālās mākslas dimensijā.

Dziesma un tās izpildījums ir tikai detaļa jeb sastāvdaļa šajā projektā, kurā darbojas scenogrāfs, grafiķis, horeogrāfs, tērpu mākslinieks, skaņa, gaisma, grims un visbeidzot režisors, kas 100% ir TV darba profesionālis.

Ir iestājies profesionālisma laiks, kas pieprasa kompetenci un smagu darbu.

EBU mums piedāvā gigantisku skatuvi un milzu izaicinājumu. Būtu muļķīgi, gļēvi un netālredzīgi no šīs iespējas atteikties. Eirovīzija ir daudz lielāks fenomens nekā Rīgas «Dinamo», un uzvaras bez treniņiem un spēlēm arī šajā jomā pašas neatskries.

Ceru, ka mēs šo izaicinājumu pieņemsim, nenošļuksim un kustība varēs sākties.

Jau tagad sākot gatavoties Stokholmas 2013. gada finālam, jo zviedri savu gatavošanos nākamā gada festivālam sāk jau jūnijā.

Vai sāksim jau nākamnedēļ?

Citi raksti par šo tēmu:

Recenzija par fināla koncertu

Recenzija par Eirovīzija 2012 pirmo pusfinālu : Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Zviedru Eirovīzijas 2012 fināls. Lorēna (Loreen) vai Danijs?

* Pēc latviešu pareizrakstības normām zviedru vārdi ir jālatvisko, ņemot par pamatu zviedru izrunu. Tāpēc latviešu valodā pareizi šo dziedātāju sauc Lorēna , tieši tā, kā burtu e izrunā Skandināvijā.

Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem

2012.g. 23. maijā

Krievijas babuškas var iegriezt Loreen raksta SVD Eirovīzijas 2012 pusfināls Baku

Vakar tika dots starts Eirodziesmas 2012 pasākumam Baku. Grandiozā ”kristāla koncerthalle” ar saviem apmēriem un pompozo krāšņumu mēģināja atstāt TV skatītājos pārticības un elegances iespaidu. Atbrīvotību un attiecību eleganci centās demonstrēt arī visi trīs koncerta vadītāji. Diemžēl aiz greznās pasākuma rīkotāju fasādes slēpjas ”āža kāja” – politiskā plurālisma un cilvēktiesību ievērošanas iztrūkums, kuru jūt un redz katrs rietumu žurnālists, kuram šajā laikā nākas uzturēties Baku.

Taksometra šoferi, muitas ierēdņi un viesnīcu darbinieki kā galveno sazināšanās paroli turpina lietot frāzi ” Baku is beatutiful!”, taču ”ikdiena pierāda pretējo – pazemotus žurnālistus, aizliegto armēņu mūziku, kuru šobrīd nedrīkst spēlēt Baku diskotēkās un politisko varas liekulību, kuru ir tik viegli caurskatīt”, – ironizē zviedru avīzes (DN.23.05.2012.).

Vai ir pareizi uzskatīt Eirodziesmas finālu par ”tikai muzikālu pasākumu”, neievērojot valsts specifiku, kurā šis festivāls notiek? Tieši tāpat kā olimpiskā spēles?

Domāju, ka šis jautājums ir apspriešanas cienīga tēma, jo ja Buranovskas vecmāmiņas ar savām izceptajām maizītēm, vienkāršo sirsnīgumu un ”netīro dziedāšanu” aizdabūs nākamā gada eirošlāgera finālu uz Krieviju, tad mums atkal būs jānoskatās, kā nākamais totalitārās valsts vadītājs izmantos šo pasākumu sava režīma spodrināšanai starptautiskajā plāksnē un caram Putinam arī ārzemju mediji runās mazāk pretī, naftas un gāzes importa dēļ. Azerbaidžāna no rietumiem dabū ”pa ādu” pamatīgāk.

OK, bet tagad atgriezīsimies atpakaļ pie mūzikas un televīzijas šova.

Nekā pārsteidzoša vakardienas pirmā festivālā diena nedemonstrēja.

Viss notika tieši tā kā iepriekš varēja prognozēt.

Līdz finālam nokļuva visas trīs zviedru autoru dziesmas Grieķijas, Kipras un Īrijas dziedātāju izpildījumā. Ar šo zviedru mūzikas industrija var būt apmierināta un mūsējie var sākt mācīties no zviedru veiksmes stāsta un beidzot atbrīvot arī Latvijas eirošlāgera finālu no ārzemju autoru piesaistīšanas aizlieguma, kas Latvijā valda pēdējo gadu laikā. Protekcionisms pagaidām neko produktīvu nav devis.

Par lielāko pārsteigumu uzskatītais krievu babušku priekšnesums uz lielās skatuves nostrādāja efektīvi un pārliecinoši. Šovs, kas sastāv no sešām sirmām tantiņām, no kurām dažas izskatās vismaz 100 gadu vecas un tieši tāpēc šķiet ļoti mīļās, naivas, sirsnīgas un labsirdīgas – iekaroja televīzijas skatītāju sirdis, kopā ar visu ”netīro dziedāšanu” sākumā (acīmredzot dēļ stresa), neveiklo maizīšu cepšanas procedūru krievu ”pečkā” , kas bija novietota kā dekorācija Baku skatuves centrā un, kuru zviedru TV komentētāji uztvēra ar 100% neizpratni, jautājot ēterā – ”kāpēc krievi novietojuši uz skatuves krematoriju?”. 🙂

Protams, ka sirmo tantiņu cilvēcīgais šarms apdraud zviedru Lorēnu (Loreen) un pārējos prognozētos 2012. gada favorītus. Var gadīties, ka sirsnība uzveiks labu dziesmu un daudz profesionālāku izpildītāju.

Man šķiet, ka Buranovskije babuški pierāda to, ko Latvijas eirodziesmas rīkotāji un žūrijas joprojām nav sapratušas – visu izšķir nevis šova pompozums, dziedātāja seksapīls vai balss ambīcijas, bet gan harizma.

Tā vai nu ir vai nav.

Kamēr mēs sūtīsim uz Eirodziesmas finālu Eiropā savējos krogus stila dziedātājus vai dziedošus vingrotājus un dejotājus, tikmēr mums ”nekas nespīd” visaugstāko balvu līmenī.

Pirmais startēja Melnkalnes pārstāvis ar smagā roka balādi, kas palika prātā jau videoversijā un ar savu ironiju par eiro, protams, pārliecināja publiku, taču līdz finālam nenokļuva. Islandieši bija otrie uz dziedāja par jauna cilvēka ilgām sastapt savā dzīvē ”savu vienīgo, visskaistāko elfu”, kura uz skatuves papildināja mīlas balādi ar skandināviem tik raksturīgo tautas instrumentu – vijoli. Islande tika līdz finālam. Veicās arī otriem mūsu kaimiņiem – dāņiem. Ielu muzikante Soluna Samay: “Should’ve known better” kopā ar savu kolorīto grupu arī būs apskatāma sestdien finālā. Cepure, nesasukāti mati, sviedri uz sejas un pilnīgs artistiskas dejas iztrūkums netraucēja dāņu dziesmai nokļūt līdz  Eiropas finālam. Latvijas atlasē šāda tipa dziedātāju vai nu pārgrimētu (”uzsmucinātu” tā, lai der ”Jaunajam Vilnim”), noģērbtu līdz apakšveļai un neļautu brīvi kustēties, vai arī vienkārši izmestu no mača ”sliktā balss materiāla dēļ’.

Par politisko un ģeogrāfisko balsojumu nav nekā ko komentēt.

Balkāni turpina balsot par savējiem un Latvijas pārstāvei nebija daudz sabiedroto Ziemeļeiropas zonā.

Vakar varēja balsot tikai tās valstis, kas piedalās un no šejienes arī izskairojams fanu kluba iztrūkums mūsu izpildītājai.

Taču – vai bija par ko balsot?

Latvijas dziesma bija laba, taču tās izpildījums – ļoti viduvējs.

Aiša un Anamary ar savu dziedāšanas stilu un manieri pierāda, ka Latvijā lielāka ietekme ir krieviskajam ”Jaunā viļņa” provinciālajām ”skaisto daiļavu” stilam, nevis pasaules muzikālās telpas nospiedumam mūsu izpildījumā.

Viņas izturas uz skatuves un ekrānā vairāk kā ziepju vai tējas reklāmas sejas nevis kā vokālistes personības (skat. salīdzinājumam Rona Nishliu: “Suus”).

Bez harizmas un muzikālā šarma.

Vakardienas uzstāšanos vēl vairāk sagandēja ļoti neveiksmīgi uzšūtie tērpi un bezcerīgā ”horeogrāfija”, kuras autori paveica izpildītājām lāča pakalpojumu. Ārzemju TV komentāros varējā saklausīt sekojošās sentences – ” kāpēc šīs simpātiskās un jaunās sievietes ir saģērbuši kā tantiņas” un ”pievērsiet īpašu uzmanību nejēdzīgajai horeogrāfijai”.

Ar šo es gribētu teikt, ka tie, kas pie mums ir pie varas Eirovīzijas pasākumu rīkošanā joprojām sirgst ar nekompetenci un provinciālismu un arī viņiem būtu jāuzņemas atbildība par Anmary & Co neveiksmīgo startu vakardienas Baku Eirodziemas pirmajā dienā.

Jā, Latvija nenokļuva līdz finālam šoreiz.

Taču – mēs nenokaram degunu un turpinām sekot lietu un procesu gaitai.

Jo mums viss vēl priekšā!

Papildinformācija: http://sandraveinberga.lv/2012/05/22/uzvaru-eirovizija-var-nopirkt-zviedrija-bet-vai-tas-demokratizes-azerbaidzanu-baku-2012-eirovizijas-finals/

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un LR premjers Valdis Dombrovskis. 17.janvāris, 2011, Foto: Aivis Freidenfelds, Valsts kanceleja. Kolāža: TVNET, Toms Ostrovskis

2012. g. 22. maijā. Speciāli TVNet.

Eurovision Song Contest ir viens no lielākajiem popkultūras notikumiem Eiropā. Katru gadu šo dziesmu konkursu noskatās apmēram 120 miljonu auditorija. Daudzi hokeja vai cita sporta čempionāti netiek šiem skaitļiem līdz. Savas ietekmes dēļ šis festivāls ir kļuvis arī par pateicīgu līdzekli, lai paustu arī politiskus vēstījumus.

To pēdējos gados sāk izmantot bagātas un totalitāras valstis ar sliktu politisku tēlu. To mērķis ir nopirkt uzvaru Eirovīzijas konkursā, lai gūtu iespēju rīkot konkursu savā valstī, un, slēpjoties aiz populāra un pozitīvas emocijas raisoša pasākuma, demonstrēt pasaulei skaistu fasādi, aiz kuras noslēpts brutāls despotisms un tautas apspiestība.

Šādi rīkojās arī Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva un viņa sievas nomenklatūra. Pagājušajā gadā viņiem beidzot izdevās izcīnīt uzvaru Eirovīzijas konkursā, nopērkot no jauna kārtējo labo dziesmu no zviedru popmūziķiem. Tādējādi, zviedri par milzīgu naudu producēja dziesmu – uzvarētāju, realizēja PR kampaņas un nodrošināja Azerbaidžānas publisko un skatuvisko tēlu. Šī prakse tagad sāk nepatikt zviedru Eirovīzijas rīkotājiem, jo labākās dziesmas zviedru komponisti tagad pārdod tiem, kas vairāk maksā, un pati dzimtene … paliek tukšiniekos. Šogad vien Baku skanēs 10 Zviedrijā producētas dziesmas (Īrijas, Lielbritānijas, Maltas, Itālijas, Norvēģijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras, Zviedrijas dziesmu autori ir zviedri).

Tiem, kas nezina, kas ir Azerbaidžāna un šīs valsts uz mūžu ieceltais valdnieks Alijevs, varu ieteikt apskatīties filmu Borats, kas ir trāpīga parodija par šā reģiona valstīm un to valdniekiem. Tur filmas beigu kadros ir redzams arī Azerbaidžānas prezidenta foto.

I. Alijevs savās ārzemju vizītēs, tostarp pirms gada Latvijā, mēdz runāt par demokrātiju un Azerbaidžānas vēlmi tuvināties Rietumiem, taču praksē šīs valsts vadītājiem nav nekādas politiskās gribas šos solījumus īstenot dzīvē.

Tas, ko tagad dara Ilhama Alijeva klans Azerbaidžānā, izmantojot prestižo Eirovīzijas dziesmu konkursu, ļoti atgādina to pašu praksi, kuru realizēja Brežņevs 1980. gadā, kad Maskava rīkoja savas Olimpiskās spēles. Mēs to labi atceramies. PSRS režīms toreiz, izmantojot sportu, spodrināja savu valsts tēlu, lai gan cietumi un psihiatriskās klīnikas bija pilnas ar politieslodzītajiem (nesen Latvijā par to stāstīja PSRS laiku disidente Novodvorska, kas visus šos «jaukumus» izjuta uz savas ādas), valstī valdīja totāla cenzūra medijos, nebija nekādas vārda brīvības un citu cilvēktiesību, PSRS armija (kurā dienēja arī latvieši no okupētās Latvijas) bija tikko iebrukusi Afganistānā. ASV un citas Rietumu valstis tāpēc boikotēja Olimpiādi Maskavā.

Vēsture atkārtojas, un kolēģis Kārlis Streips nav vienīgais «guy in the village», kas aicina Latviju un citas demokrātiskās valstis boikotēt Eirovīzijas konkursu mūsdienu diktatūras valstī Azerbaidžānā, kurā joprojām valda Brežņeva līdzgaitnieka un Hejdara Alijeva atvase Ilhams Alijevs, kas rūpīgi kopē 1980. gada PSRS režīma metodes.

Alijeviem nav viegli «tikt galā» ar Eirovīziju. Spiediens ietekmē valsti gan no iekšienes, gan arī no ārienes. «Eirovīzijas dziesmu festivāls ir murgs visiem musulmaņiem. Sātana spēks, perversie un homoseksuālie šā festivāla entuziasti no visas pasaules var nesapņot, ka viņiem izdosies ierasties mūsu valstī nesodītiem, bez asins izliešanas. Mēs viņiem noteikti uzbruksim, asinis tecēs!» – šādi jau aprīlī festivālā dalībniekiem säka draudēt teroristu interneta saite ummanews.ru

Rakstā uzsvērts, ka azerbaidžāņu drošības dienests MNB jau aprīlī sācis vajāt musulmaņu kaujinieciskos grupējumus. Aprīļa vidū aizturēti jau 17 kaujinieki, no kuriem viens gājis bojā, uzspridzinot sevi kopā ar policistu.

Ir pamats bažām, vai Baku drošībnieki tiks galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām.

Nākamais jautājums ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ambiciozo projektu.

Pasākums paredzēts jaunajā koncertzālē ar nosaukumu »Kristāla halle» vai »Kristāla pils», kas tiek pabeigta pēdējā brīdī.

Vēl pagājušajā nedēļā bruģētāji bruģēja un «jumta strādnieki» rāpoja pa jumtu kā insekti, skrūvējot klāt jumta šķautnēm 45 000 gaismas diožu, kas radīšot ēkai liela kristāla efektu.

PSRS kara flotes bāzes ēkas vietā tagad būs kristāla daiļums ar pasaulē lielāko nacionālo karogu (162 m masts) fonā un ar ambīcijām pārvērst Azerbaidžānu par Dubaiju Nr. 2 pie Kaspijas jūras.

Valdošā dinastija Baku pašlaik cenšas darīt visu, lai Rietumu pārstāvji Eirovīzijas galvaspilsētā 2012 justos labi un komfortabli.

Viss ir tikko uzbūvēts, smaržo pēc krāsām, iedzīvotāji ģērbjas eiropeiski, krogi jauni un lielākā daļa jaunu cilvēku atbild angliski.

Alijeva sieva Mehribana pati piedalās Eirovīzijas festivālā organizēšanā un ieņem organizācijas komitejas priekšsēdētājas amatu.

Alijevu meita Leila izdod modes žurnālu «Baku» Maskavā angļu un krievu valodā.

Tikmēr lielākā daļa Azerbaidžānas iedzīvotāju dzīvo uz pusi sliktākā pārticības līmenī nekā krievi Krievijā. Vainīgi nav tikai Alijevi, bet arī pārējais sabiedrības krējuma slānis, kas izmanto valsts dabasgāzes un naftas naudu savas privātās labklājības forsēšanai.

Taču žurnālistiem laikam nāksies rūpīgāk papētīt, kas īsti notiek Baku, un aizbraukt pāris 100 km nost no uzpucētā centra, lai apskatītu, kā īsti Azerbaidžānā izskatās pa īstam.

Cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch jau ziemā vērsa bargu kritiku pret Azerbaidžānas vadītājiem par to, ka neskaitāmi galvaspilsētas iedzīvotāji tika ar varu izmesti no savām dzīvesvietām tajās galvaspilsētas zonās, kas bija paredzētas Eirovīzijas pasākuma norises apbūvei. Piemēram, Jasamanas Karimovas un Ali Raznas ģimenei tika atņemta darba un dzīves vieta Baku centrā. Viņu nama vietā tagad greznojas kristāla pils, un kompensācija par zaudēto īpašumu (no valsts puses) esot bijusi vairāk nekā nepietiekama. Tiem, kas atteikušies atstāt savas mājas, klājies vēl sliktāk – ēkas nolīdzinātas līdz zemei ar varu, bez atlīdzības.

Statistika liecina – kopš valsti vada Ilhams Alijevs, stāvoklis demokrātijas un cilvēktiesību jomā pastāvīgi pasliktinās. Economist Intelligence Unit (EIU) iedala valstis četrās grupās – pilnīgās demokrātijās, demokrātijās ar trūkumiem, jauktos režīmos un autoritāros režīmos. Pēc šā indeksa Azerbaidžāna ir autoritāro režīmu grupā 140. vietā no 167 valstīm, ierindojoties starp Ķīnu un Baltkrieviju.

Azerbaidžāņu disidents Fatullajevs intervijā portālam Reportieri bez robežām uzsver, ka Ilhams Alijevs ir pārvērtis savu valsti politiskā tuksnesī, sevišķi pēc 2009. gada, kad Alijevs nodrošināja sava posteņa saglabāšanu līdz mūža beigām. Tagad autoritārais režīms pārvēršoties par diktatūru, nevis par proletariāta diktatūru kā PSRS, bet gan par valdošā klana un mafijas diktatūru.

Ja uzskatām, ka Eiropas pēdējā diktatūra ir Baltkrievija, tad kāpēc mēs aizmirstam Azerbaidžānu? Vai tāpēc, ka Rietumiem vajadzīgi Azerbaidžānas naftas un gāzes resursi un tāpēc oficiālie Rietumi neuzdrošinās gāzt Alijeva režīmu? Pat Eiropas Padome, kuras locekle ir arī Azerbaidžāna, nav iepīkstējusies par plašām vēlēšanu falsifikācijām un demokrātijas pārkāpumiem šajā valstī.

Diplomāts Gunārs Andēns uzskata, ka daži Rietumu politiķi uzvedas kā Baku režīma lobisti un tiek turēti aizdomās, ka tos uzpērk Alijeva režīms.

Kāpēc gan ne, ja šīs valsts vadošais klans par katru cenu dara visu, lai nopirktu uzvaru Eirovīzijā? Taču vai tas palīdzēs mainīt valsts tēlu un Eirovīzijas konkursa dalībnieki un viņus pavadošie žurnālisti būs manipulējamas aitiņas Alijeva režīma rokās? Režīms pagaidām ļoti cenšas, lai Anmary un citus dziedātājus vadātu uz uzfrišinātiem tirgiem un citām valsts propagandas fasādēm un mūsu pavadošie žurnālisti tur paklausīgi visu iecerēto scenāriju arī atspoguļotu, neiebilstot nevienu kritisku vārdu pret šo politisko teātri un to, kas aiz tā slēpjas.

Tikmēr Azerbaidžānas valstī šajās dienās notikumi pamatīgi mutuļo. Diemžēl to nevar redzēt oficiālajās EBU pārraidēs no Baku, bet var izlasīt Human Right Watch mājas lapā, kas ir speciāli veltīta Eirovīzijai http://www.hrw.org/azerbaijan-eurovision , kurā varam uzzināt, ka šonedēļ Baku notiks vairākas demonstrācijas un citi pret režīmu vērsti pasākumi.

Starptautiskajam presingam uz Alijeva režīmu ir jau panākumi. Tikko atbrīvots kāds politieslodzītais, kuru aizturēja par dalību demonstrācijā 2. aprīlī un kuram draudēja divu gadu cietumsods.

Gan starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Right Watch, gan Amnesty International aicina dziedātājus nepievērt acis uz procesiem, kas notiek šajā valstī, un izmantot katru iespēju, lai izteiktu savu atbalstu tiem, kas Azerbaidžānā netiek laisti pie vārda un tiek turēti cietumos.

Zviedrijas dalībniece Loreen paziņoja, ka viņa tiksies ar turienes sieviešu organizācijām, lai paustu tām atbalstu viņu cīņā par savām tiesībām.

Ko darīs Latvijas pārstāve Anmary? Rīkosies?

European Broadcasting Union (EBU), kas rīko šo pasākumu, nevar aizliegt māksliniekiem un žurnālistiem paust savus uzskatus pasākumos, kas notiek ārpus skatuves. To izmanto visi, kas zina, kāda vērtība ir demokrātijai un cilvēku tiesībām, un nežēlo spēkus, lai atbalstītu tos, kas Azerbaidžānā cieš no režīma diktatūras.

Tā ir vienīgā iespēja, lai panāktu, ka diktatora Alījeva klans nevar ciniski izmantot Eirovīzijas pasākumus un māksliniekus Azerbaidžānā sava režīma nostiprināšanai. Reaģējot mēs varam palīdzēt veicināt brīvību un demokrātiju šajā valstī.

Stiprinot vērtības, pie kurām mēs Eiropā jau sen esam pieraduši kā pie svaiga gaisa.

Raksta versija TVNet .