Vai viegli būt komunistam šodien?

2012. g. 15. maijā  Speciāli TVNet

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma «būt par komunistu» (mūsu platuma grādos) līdz šim nebija nedz izdevīgi, nedz moderni. Krievijas marksistu mantinieki turienes vēlēšanās gan savāc krietnu daļu vēlētāju balsu, taču ārēji atgādina dinozauru izbāzeņus, kas miesās vareni, bet enerģētiski ir pārdurta gaisa balona līmenī, un marksisma klasiķu literatūra Austrumeiropas grāmatnīcās vairs nav nopērkama.

Izskatās, ka ideoloģisko profilu ēra – Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins, Mao – ir galīgi noslēgusies.

Vai tā ir?

«Mūsu valdība un lielākās parlamenta opozīcijas partijas ir vienojušās par labprātīgu valsts interešu pakļaušanu Eiropas Savienības birokrātijas spiedienam. Mēs tiekam pilnībā pakārtoti Briseles interesēm, kas mūs traktē kā nepilngadīgus bērnus, kas paši nespēj pārvaldīt savu valsti. Pie viena šie birokrāti turpina kontrolēt Eiropas Savienības neveiksmīgo ekonomisko politiku, kas iegrūdusi postā nācijas, tautas, un tagad turpina mums skaidrot, ka tas viss tiek darīts, lai kontrolētu Eiropas valstis. Rezultātā sitieni trāpa arī mūs. Eiropas Savienība savā reālajā rīcība vienmēr ir nostājusies pret mums – parastajiem cilvēkiem, tātad – pret mūsu tautas reālajām interesēm un vajadzībām.»

Teksts uzrunā. Šķiet, ka arī Latvijā zem tā daudzi šobrīd parakstītos. Paradoksāli, ka šī teksta epizode ir fragments no Zviedrijas Komunistiskās partijas (SKP) uzrunas 2012. gada 5. februāra apspriedē.

Piekrist zviedru komunistiem ir riskanti.

Latvijā komunistiskās partijas kopš 1991. gada 23. augusta vairs nav. To nosaka Latvijas Republikas AP lēmums Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā.

Nelaiķi (LKP) neviens, šķiet, neapraud. Tukšumu (pēc LKP izzušanas) vairums no mums nemana. Mēs nesūdzamies, ka komunistu mums pietrūktu.

Pie mums viņu vienkārši vairs nav.

Taču Eiropā komunistiskās idejas ir dzīvas un rod auglīgu augsni ne tikai mūžīgajās «jaunattīstības valstīs» Āfrikā un sarkanajā Latīņamerikā, bet arī palēnām atgriežas krīzes plosītajā vecajā kontinentā.

Jā, līdz šim Berlīnes mūra krišana un Eiropas atbrīvošanās no komunistu diktatūras sašūpoja arī Rietumeiropas «salonu komunistus», kas sāpīgi vaibstīdamies pacieta austrumeiropiešu tieksmi salīdzināt komunismu ar nacismu.

Nevēloties atzīt, ka aizvadītā gadsimta laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti abu ideoloģiju vārdā, komunistiskie režīmi (sākot ar Varšavas pakta valstīm un beidzot ar šodienas Ziemeļkoreju), tieši tāpat kā nacistiskā Vācija, demonstrēja un turpina demonstrēt modernā laika nejēdzīgāko pieeju sabiedrības humānajai dimensijai. Komunisma važu nokratīšana Austrumeiropā nokaunināja salonkomunistus. Sabruka gramšistu, maoistu, autonomistu, «sarkanās lāpas» un pārējo sarkankarogoto eirokomunistu organizāciju kolonas. Daļa pārtikušo Rietumeiropas komunistu tobrīd pēkšņi sāka kaunēties par savu partejisko piederību, taču turpināja aizstāvēt ideoloģisko pārliecību. «Kāda man daļa, ka komunistisko ideju vārdā Staļins un Mao slepkavoja cilvēkus,» man savulaik centās oponēt kāda zviedru komuniste, Zviedrijas parlamenta deputāte, «manas idejas ir humānas un cēlas. Tās nemainīšu tikai tāpēc, ka ārzemēs kāds tās izmanto ļaunprātīgi un absurdi.»

Taču vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vadošā zviedru komunistu partija 1990. gadā pēkšņi pārdēvēja sevi par Kreiso partiju – komunistiem. Spītīgais zviedru komunistu mohikānis Larss Olijs (kas vēl 2004. gadā sevi spītīgi sauca par komunistu) turpināja apgalvot, ka «ir demokrāts un komunists» un «no savas pārliecības nekad neatkāpsies», taču jau pāris gadus vēlāk atzina, ka «daudzi mūsu kreisās partijas vēlētāji uzskata, ka vārds «komunists» mūsu partijas nosaukumā ir šķērslis, lai vēlētāji balsotu par šo partiju. Es kā partijas vadītājs nedrīkstu pieļaut, ka viens nepatīkams vārds traucē cilvēkiem par mums balsot vēlēšanās» – viņš toreiz taisnojās zviedru medijiem. Tagad šī partija jau saucas «Kreisā partija» un vārds «komunists» ir aizmests mēslainē. Starp citu, arī pats Olijs vairs nav šīs partijas vadītājs.

Vārds «komunists» bija kļuvis par biedēkli

Kā īsti ir ar šo vārdu šodien?

Vai tas ir aizgājis bojā neatgriezeniski?

Šodien izskatās, ka nē.

Tas ir atdzīvojies kā Fēnikss no pelniem, jo tikko aizvadītajās vēlēšanās Grieķijā, Francijā un Serbijā viena trešā daļa vēlētāju izmantoja gan sirpi un āmuru, gan kāškrustu kā savu partiju simbolus.

Zem sarkanajiem, ar sirpi un āmuru greznotajiem karogiem šodien soļo tikko ievēlētās grieķu partijas Syriza (16,8% balsu) + KOE, AKOA, DEA un KKE.

Arī franču vēlētāji tikko apliecināja savas simpātijas kreisajiem, komunistiem. Postkomunistiskajā Serbijā marksisti neiekļuva parlamentā, taču ar savu klātbūtni marķēja ar faktu, ka komunisms tomēr nav miris, tikai apzināti mainījis savu izskatu.

Kurā brīdī komunisma izbāzenis ir atdzīvojies?

Šķiet, ka pagrieziena punkts, komunisma ideju reanimācijai ir noticis pavisam nesen, jo līdz šim mežonīgais kapitālisms komunismu turēja nokdaunā. Kapitālisma uzvaras brīdī (deviņdesmito gadu sākumā) visu veidu komunisti bija spiesti padoties, jo «ar šo brīdi vairs nebija iespējams lietot jēdzienu «komunisms» un «komunisti» pozitīvā nozīmē. Aizvadīto trīs gadu desmitu laikā vārds «komunisms» vai nu pilnībā izdzēsts, aizmirsts, vai arī ar to apzīmēja tikai un vienīgi noziedzīgu darbību (The Communist Hypothesis, Verso, 2010).

Tagad esot lūzuma punkts. Kapitālisma izraisītā ekonomiskā krīze, finanšu sistēmas un iedzīvotāju labklājības nemiers radījis pamatu publikas interesei par radikālām politiskām teorijām, ieskaitot komunismu. Privatizācijas efekts, tirgus loģika, pārticības krīze un sabiedrības labklājības polarizēšanās ir tikai daži priekšnoteikumi, kas pēkšņi uzjundījuši interesi par de facto mironi – komunismu.

Jā, šodien nedzīvojam taisnīgā un līdztiesīgā sabiedrībā. Trūkums ir neparasti liels, un tas satricinājis arī agrāk samērā pārtikušās rietumvalstis.

Šokēti mēs skatāmies reportāžas no nesen vēl pārtikušās Grieķijas, vērojam ekrānā, kā cilvēki tur iet ielās un sūdzas, ka viņiem vairs nav naudas. Saprotam, ka viņi savelk jostas un pērk pašu lētāko. Itālieši spridzina nodokļu pārvaldes un pēc nodokļu deklarācijas saņemšanas ķeras pie pašnāvības kā vienīgā atrisinājuma. Portugāļi emigrē uz Angolu darba meklējumos un spāņi «gatavo barikādes» pret kārtējo krīzes triecienu.

«Nost ar ilūzijām, gatavojieties kaujai!» – ar šo Mao aicinājumu pazīstamais franču filozofijas profesors Alens Badjū (Alains Badiou) 2009. gada martā Londonā atklāja plaši apmeklētu kongresu ar nosaukumu «On the Idea of Communism», lai kopā ar domubiedriem Terry Eagleton, Susan Buck-Morss, Slavoj Zizek, Michael Hardt, Toni Negri formulētu šodienas neokomunisma idejiskās ambīcijas.

«Mēs zinām, ka komunisms ir pareizā hipotēze. Visi, kas šodien nodod šo hipotēzi, automātiski ziedo sevi tirgus ekonomikas un parlamentārās demokrātijas loģikai, kas veicina vienīgi kapitālisma uzplaukumu. Aiz izkārtnes, ka šī loģika ir «vienīgā iespējamā» un «dabisks solis», faktiski tiek pieprasīts akceptēt visnejēdzīgākās netaisnības» – rakstīts kongresa noslēguma dokumentā ( L’Idée du communisme (Éditions Lignes, 2010).

Pēc Badjū domām, mēs visi pašlaik dzīvojot tieši turpat kur mūsu senči «atradās» laikā no 1871. līdz 1917. gadam. Vēl citiem jaunkomunistiem liekas, ka pašlaik mēs piedzīvojam pērnā gadsimta 30. gadus – periodu – starp diviem pasaules kariem.

Nedz viens, nedz otrs piedāvājums neiepriecina.

Tāpēc nepārsteidz, ka franču trockistu līdere Natalī Artū (Nathalie Arthaud) aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās intervijā Francijas radio nekautrējās apgalvot, ka «Ļeņins & Co rīkojās pareizi, ieviešot valstī proletariāta diktatūru», viņai neesot nekas ko iebilst pret «totalitārisma ideoloģiju», kuru viņas partija atbalstot, un tāpēc priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņa atklāti pieprasa jaunu, valsts uzraudzītu ekonomisko sistēmu, kurā budžeta deficītu nāksies samaksāt buržujiem». Jā, Natalī Artū nekļuva par Francijas prezidenti, taču savādi, ka viņa nekautrējās arhaiskās idejas 2012. gadā paust publiski, netraucēti un neviens viņai pēc tam nepajautāja par PSRS monstru vai Gulaga arhipelāgu. Žurnālisti uzmanīgi noklausījās sacīto, kontroljautājumus neuzdeva.

Ekstrēmi vēstījumi pamazām kļūst par eksotisku normu

«Spēcīgs kreiso partiju vējš pūš cauri Francijas vēlēšanu ainavai un būtiski ietekmē debašu klimatu. Viens no galvenajiem izlēcējiem saucas J.L. Melenšons (Jean-Luc Mélenchon) un pārstāv komunistus un dažas ultrakreisās partijas. Viņš aicina laikabiedrus uz «pilsonisku sacelšanos», kategoriski iebilst pret Eiropas Savienības noteikto budžeta disciplīnu (..) ir nepatīkami, ka komunistus Eiropa no jauna sāk uztvert nopietni. Piedzīvotie komunisma pazemojuma laiki laikam daudziem ir aizmirsušies,» konstatē zviedru publiciste Annika Stroma Melina laikrakstā Dagens Nyheter (17.04.2012.).

«Ja Melenšons iegūs Francijas vēlēšanās 12 – 13 % balsu, tad nāksies secināt, ka agrāk par beigtu uzskatītais komunisms ir augšāmcēlies no miroņiem,» pirms vēlēšanām Financial Times (16.04.2012.) slejās pravietoja politologs Jean Chiche.

Jā, augšāmcelšanās no miroņiem ir notikusi, jo Jean-Luc Mélenchon ieguva 11,11% balsu un Nathalie Arthaud 0,56%.

Šodien 3,3 miljoni grieķu atklāti protestē pret ūniju un «kreisie Eiropā ir ieguvuši unikālu pozīciju. Francijā tā šobrīd ir daudz ietekmīgāka nekā jebkad agrāk, piektās republikas laikā» – uzskata publicists Tomass Lindbloms, norādot, ka līdz ar kreisajiem un komunistiem politikā ienāk harismātiskie politiķi un ir pamats pieļaut, ka Francijas un Itālijas komunistiskās partijas no jauna var kļūt par 20% partijām (nevis 2%, kā tas ir tagad).

Godīgi sakot, neiepriecina, ka tukšo vietu kreisajā politiskajā flangā no jauna (pēc 30 gadu klīniskās nāves) atkal grasās ieņemt komunisti.

Ekonomiskās krīzes plosītajai Eiropai kreisās domāšana klātbūtne ir nepieciešama, jo līdz šim sarunas starp varu un kapitālu visaugstākajā līmenī notiek kā spēlē pie vieniem vārtiem. Otru vārtu vispār nav.

Ideju trūkums?

Vai tiešām nav jaunu kreiso ideju? Ir tikai komunisms?

«Komunisms ir vienīgā politiskā ideja, kas ir patiesas filozofijas cienīga,» uzskata Badiou. Protams, šis apgalvojums ir pārspīlējums, taču tieksme pēc vienlīdzīgas sabiedrības ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr esam sapņojuši par taisnīgu un līdztiesīgu sabiedrību. Daudzus izcilus domātājus, sākot ar viduslaiku klostera filozofiem, ir valdzinājušas idejas par taisnīgu sadali un godprātīgu samierināšanos – «katram pēc vajadzības» un «padarītā darba».

Franču revolūcijas laikā dzimušais jēdziens «no katra pēc spējam, katram – pēc vajadzībām» caur Čarlza Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ovena (Roberta Owen) uzlabojumiem, Marksa un Engelsa «pilnveidojumiem» kritiskajā brīdī pārvērtās orkānā, kas noslaucīja tā brīža kārtību.

«Tas, ko mēs saucam par komunismu, ir faktors, kas aptur reālā pašreizējā stāvokļa attīstību» (Vācu ideoloģija, Markss, Engelss). Tālāk šo teorētiķu aicinājumu uz apvērsumu attīstīja asiņainie komunisma politikas praktiķi Ļeņins, Mao, Pols Pots.

Tagad «idejai, kas rāda ceļu radikālismam – komunismam», tiek pievienoti jauni akcenti. Jaunkomunisti savu ideoloģiju apskata nevis kā transcendentālu fenomenu, bet gan pragmatiski kā regulatīvu ideju ar konkrētu mērķi.

Jauno radikāļu konstrukcijās vairs nav ne vārda par proletariāta diktatūru. Nekas netiek teikts par proletariātu kā revolūcijas subjektu. Vairs nav šķiru cīņas un revolūcijas romantikas, kas bija tik raksturīga 60. un 70. gadu salonkomunistiem.

Vienīgais, kas palicis no vecā mantojuma, – kolektīvā īpašuma ideja. Taču arī tā tiek piedāvāta jaunā interpretācijā.

Maikls Hārds (Michael Hardt) uzver, ka vissvarīgākais esot privatizēt zemi un tās resursus (naftu, gāzi, elektrību utt.), kurus izmanto visi. «Kopējais (the common) konfrontē komunismu ar kapitālisma privatizācijas vilni ar mērķi radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi labāku sabiedrību.»

Jaunradikāļu pieķeršanās komunisma jēdzieniem mazliet atgādina krampjainu tieksmi piešķirt kompromitētai ideoloģijai jaunus vaibstus, mēģinot pārformulēt sabiedrības attīstības centienus.

Nedomāju, ka reanimētais jaunkomunisms ir labākie un taisnīgākie vārti, caur kuriem mums visiem izdosies izkļūt no krīzes.

Nedomāju.

Saprotams, ka gados jaunos Eiropas bezdarbniekus un «jostu pievilkšanas politikas» upurus krīzes iespaidā var samulsināt ar komunistu vienkāršojumiem un aģitāciju zem sarkanajiem karogiem. Šāds periods savulaik ir piedzīvots. Taču vecvecāki, kas to atceras, ir jau kapos, bet posta sakne – komunisms augšāmcēlies no jauna.

Grāmatas, filmas un dokumenti liecina par noziegumiem, kas veikti pret konkrētām personām, ģimenēm, tautām, nācijām, valstīm un cilvēci komunisma vārdā.

Taču, neskatoties uz šiem pierādījumiem, tikko 11% Francijas iedzīvotāju balsoja par cilvēku, kas slavina Kubas diktatūru un atbalsta Ķīnas okupāciju Tibetā, un 32% grieķu atdeva savas balsis partijām, kas maršē zem sarkanajiem karogiem.

Nezinu, vai būt par komunistu šodien ir viegli.

Viens ir skaidrs – vārds «komunisms» vairs nav sinonīms jēdzienam «noziedzība».

Vai tas mūs neuztrauc?

Links uz rakstu TVnet portālā.

Politiķi kā modes preču zīmes. H&M mēģinās izpeldēt no krīzes. Arī Latvijā.

2012. gada 27. janvārī

Kas kopīgs Maocedunam, Nerū, Hilarijai Klintonei un Jūlijai Timošenko?

Viņu apģērba stils reprezentē politisko domāšanu. 

Kurš gan neatceras tikko aizsaulē aizgājušo Ziemeļkorejas līderi Kim Jongu II ar viņa haki krāsas kostīmu – diktatūras uniformu un gigantiskajām saules brillēm uz deguna, kurām viņš knapi redzēja cauri.

Turpat līdzās uznirst Maoceduns ar savu cietumnieka tērpu atgādinošo proletariāta diktatora kostīmu.

Plānajās drēbēs vienmēr redzams arī indiešu Džavaharlals Nerū  – baltās biksēs, svārkos un īsā jaciņā ar neiztrūkstošo cepurīti galvā.

Nerū stils bija cieši saistīts ar tautisko apģērbu, taču viņa politiskā savdabība piesaistīja arī tērpu dizaineru uzmanību. Pat The Beatles un Sammy Davis Jr. šī politiķa iespaidā (tolaik) sāka tērpties uz skatuves kreklos ar ”augstajām Nerū” apkaklītēm.

 

 

Mūspašu Einārs Repše to realizēja ar krietnu nokavēšanos. 🙂

Protams, ka dāmu politisko uniformu plejādē joprojām nepārspētā ir Margareta Tečere ar visām savām rokas somiņām. Simbols konservatīvajai domāšanai un britu valsts uzņēmumu privatizācijām.

Interesanti vai Angela Merkele arī ieies vēsturē ar saviem bikšu kostīmiem un simbolizēs Vācijas apvienošanās sekas? Eiro krīzi?

Jūlija Timošenko ar savu bizi ap galvu kā Ukrainas krīzes un cilvēktiesību pārkāpumu upuris?

Nelsons Mandeila ar saviem košajiem krekliem?

Izturība, ticība ideāliem un ilgi cerēta brīvība ar nepatīkamo personīgās drāmas pēcgaršu?

Protams, ka politmode ir kungu parāde. Patlaban vienīgā sieviete šajā ”vīriešu pirtī” ir Hilarija Klintone, kura ar saviem kostīmiem vairāk atgādina vīrieti.

Pirms diviem gadiem Times sastādīja sarakstu ar vissliktāk ģērbtajiem pasaules politiķiem.

Četri pirmie toreiz un…arī tagad šajā sarakstā ir Kims Jongs II, Muamars Kadafī, Maoceduns un Fidels Kastro.

Kubas līderis godpilno vietu izkaroja nevis patiecoties sev tradicionālajai armijas uniformai, bet gan dēļ treniņtērpiem, ar kuriem mugurā viņš pēdējos gados defilējis cauri pasaules preses pirmo lapu fotogrāfijām. Starp citu, to skaitā ir arī amerikāņu Nike treniņtērps!

Neaizmirsīsim, ka Nike  preces ir pakļautas ASV tirdzniecības embargo un joprojām nedrīkst tikt pārdotas Kubā!!!

Diez kur Fidels dabūja šo treniņtērpu? 

Mūsu pašu politiķi pagaidām ar īpašu stila konsekvenci neizceļas.

Nepalīdzēs arī zviedru ”hennes och mauric”  jeb H&M ienākšana Latvijas tirgū.

2011.gads šai zviedru kompānijai nav bijis tik sekmīgs kā varētu vēlēties 6,8 miljardi kronu ir mazliet mazāk nekā tika prognozēts. Drēbju tirdzniecība ”sarāvusies”. Kokvilnas cenas kāpums pasaules tirgū, siltā ziema un bezdarbs dara savu – H&M apgrozījums pērn krities par 1%.

Pašlaik koncerns plāno atvērt 280 jaunas tirdzniecības vietas un ar šo palielināt apgrozījumu par 8%.

Jauni veikali šogad plānoti Latvijā, Bulgārijā, Malaizijā un Taizemē.

Nezin vai mūsu politiķi tāpēc sāks ģērbties modernāk?

Kurš pie mums ir šobrīd tērpies vislabāk?

Manuprāt tas ir mūsu sniegavīrs jeb sniega kaķis! Stilīgs un elegants!

Sniega kaķis.  27.01.2012.

Sniega kaķis.

Kurš sliktāks – Staļins vai Hitlers?

2011. gada 7. aprīlī
Izrādās, ka šis jautājums joprojām nomoka rietumu demokrātiju politikas analītiķus. Dažiem vēl ir par ko strīdēties. Zviedriem šī tēma, tieši tāpat kā daudziem Rietumeiropas kreiso strāvojumu atbalstītājiem, ir skaidra jau sen – Hitlers ir nelietis, par Staļinu – varam diskutēt. ”Komunisma melno grāmatu” autori domā citādi. Mēs pretojamies vieniem un otriem.
Katrs paliekam pie sava.
Pamazām šī dilemma būtu apklājusies ar neieinteresētības pelniem, ja neparādītos ”upuru skaitītāji”.
ASV profesors Timothy Snyder savā grāmatā (Bloodlands, Europe between Hitler and Stalin, 2010) tā arī dara – skaita upurus un izlemj kurš tāpēc vairāk vainīgs. Pēc viņa domām kara iznākums noskaidrojās nevis Maskavā vai Berlīnē, bet gan Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Rietumkrievijā.
Upuru kalkulācija ir diezgan šķebinoša. Pēc T. Snyder aprēķiniem, Hitlers bijis ”dūšīgāks” un Gulāgos jeb Staļina nāves nometnēs esot gājuši bojā mazāk cilvēkā ”nekā sākumā likās”. Taču vienlaicīgi gribētos profesoram iebilst, ka vācieši, iespējams, rūpīgāk uzskaitīja un iegrāmatoja savus nāves darbus nekā viltīgais un manipulatīvais Staļins.

Tātad,  Staļins laikā no 1933. līdz 1953 gadam ”paguva iznīcināt” deviņus miljonus cilvēku. Hitlers – 12 miljonus.

Motīvi esot bijušie abiem vienādi – etniska vajāšana, metodes arī vienādas – masu slepkavības.

Protams, ka primitīvajam ”aprēķinam” jau tagad ir oponenti. Desmitiem miljonu ”kultūras revolūcijas” upuru Ķīnā arī būtu pieskaitāmi klāt Staļina kontam. Tāda doma tikko izskanēja no Austrumāzijas pētnieku puses. Neraugoties uz joprojām smaidošajiem Mao portretiem Pekina un ķīniešu nevēlēšanos ielūkoties savā vēsturē godīgi.

Nedomāju, ka upuru skaits nosaka politisko noziedznieku ”reitingu”.
Visi upuri paši nepiesakās un viņu apzināt ir gandrīz neiespējami.
Tik elementāri tas ir.
Politiskās un ekonomiskās nelietības noziedznieku ir daudz arī šodien.
Visās valstīs un kontinentos.
Latvija nav izņēmums.

Varbūt ir jēga izveidot ”kauna stabu”, lai līdz prezidenta krēslam neaizairējas mūsu vietējie, dažāda izmēra diktatori? Upuru mums arī netrūkst (simboliskā nozīmē).

Īpaši tagad, kad mēs kā vēlētāji (no parlamenta puses Rīgā) esam novērtēti nespējīgāko prezidenta izraudzītāju skaitā. Igauņi prot ievēlēt sev prezidentu, mēs – nē.
Ko darām?