Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂

Krievija ir jau sākusi karu pret Latviju

2014. gada 5. martā speciāli TVNwet.

Tikai Bizness TVNet  bilde par Krievijas TelevīzijāmMilitārā uzbrukuma draudi Ukrainai skaidri liecina, ka Krievija turpina jau sen pieteikto karu Eiropai un Rietumu civilizācijai. Tagad šo propagandas un dezinformācijas ofensīvu un «maigās varas» ietekmi tā papildina ar reālu, fizisku karu Krimā. Visi šobrīd esam liecinieki tam, kā Krievijas pēdējos piecus gadus veiktais intensīvas propagandas un dezinformācijas karš ir pāraudzis fiziskā agresijā pret Eiropas otru lielāko valsti Ukrainu. To pašu, kas izjauca Krievijas imperiālistiskos plānus, nostājoties uz ES integrācijas ceļa un noraidot Putina muitas zonas pasniegto roku.

Kamēr Kremlī pie varas būs «putinveidīgie vanagi», mums nav garantijas, ka nākamā putinistu fiziskas agresijas valsts nebūs mūsu pašu Latvija.

Nav izslēgts, ka Kremlis arī mums uzbruks ar tiem pašiem argumentiem kas šodien tiek lietoti Krimas un Ukrainas gadījumā. Tātad – «lai pasargātu krievus un krievvalodīgos Latvijā» no «fašistu un nacionālistu» draudiem tuvējā kaimiņvalstī. Propagandas un dezinformācijas karš (caur televizoru) būs sagatavojis psiholoģisko bāzi Krāslavā, Rīgā un Liepājā putinistu legālai aneksijai un apstrādājis «piekto kolonu Latvijā» vajadzīgā virzienā. Bez lielām problēmām piekritēji sagaidīs Putina sūtītos tankus Rīgā un Latvijas galvaspilsēta atkal automātiski pārcelsies uz Maskavu. Tas būs nelāgs fināls un pretīga nākotnes ilūzija. Ar ko šādas beigas sākas?

Ar psiholoģisko karu.

Krievijas propagandas kara īpatnības

Lai iesāktu karu, vispirms nepieciešama masīva propagandas uvertīra. Tas nozīmē, ka medijos un publiskajā telpā jānomelno ienaidnieks un tā idejas. Jēdziens «propaganda» ir radies no latīņu vārda propagare un nozīmē «iedēstīt», «izplatīt» mērķtiecīgi savu viedokļa interpretāciju, lai ar tā palīdzību nostiprinātu masu apziņā vajadzīgo viedokli, kas izraisa pozitīvu vai negatīvu sabiedrības reakciju pret kādu konkrētu valsti vai personu, vai minoritāti, vai politiku, vai reliģiju, pārliecību, reformām, vērtībām. Propaganda ir aizliegts paņēmiens demokrātiskā un brīvā sabiedrībā, taču ļoti izplatīts masu apziņas pārvaldes veids diktatūrās.

Tās mērķis ir nevis informēt, bet emocionāli ietekmēt. Tās saturs nav bezkaislīgs un lietišķs, bet emocionāli pārspīlēts un nereti klaji melīgs savos apgalvojumos. Kā jau norādīju, propaganda ir nepieciešams ierocis pirms bruņota kara sākšanas, un parasti šo procesu tā arī sauc par propagandas karu.

Vēsture liecina, ka visas agresīvās valstis vienmēr izmanto propagandas karu kā būtisku ieroci cīņā par savu iedzīvotāju lojalitātes iegūšanu. Arī šodien Kremļa varai vajag, lai «parastais, caurmēra krievs» noticētu, ka Kremļa noskatītais ienaidnieks – Maidana kustība un tās sekotāji ir «ļauns, bīstams spēks», kas apdraud Krievijas un krievu intereses. Tāpēc maidaniešu apzīmēšanai Krievijas propagandas mašīna lieto tādus jēdzienus kā bruņoti un agresīvi «fašisti un nacisti» (radot agresīvu asociāciju ar Otrā pasaules kara notikumiem un ienaidnieku nacistisko Vāciju) un pielīmējot tos Kijevas civilajiem dumpiniekiem. Propaganda pieprasa noklusēt būtiskus faktus (maidanieši nebija bruņots spēks un to rindās ultranacionālisti bija manāmā mazākumā) un pārspīlēt nebūtiskas izpausmes, lai tās nostātos būtisku problēmu priekšā un tādējādi izkropļotu reālo ainu (ap 100 upuru Kijevā šādi kļūst par protestētāju nogalinātajiem, nevis Krievijai lojālo bruņoto spēku Berkuta snaiperu upuriem).

Gebelsa skola kā Kremļa propagandas rokasgrāmata

Propagandas karā mēdz atkārtot emocionāli uzlādētās situācijas un plaši izmanot fiktīvas sekvences ar obligāto muzikālo fonu, lai saviļņotu televīzijas skatītāju un noskaņotu to par labu savam viedoklim. Viens no spēcīgākajiem propagandas kara teorētiķiem bija nacistiskās Vācijas propagandas ministrijas (Reichsministerium fūr Volksaufklarung und Propaganda) šefs J. Gebelss, kurš daudz rakstījis par to, cik ļoti svarīgi ir izmanot propagandu sabiedrības smadzeņu izskalošanai. Viņš izmantoja četras galvenās nostādnes.

1. Vāciešiem katru dienu tika atkārtots, ka nacistu partija un tās līderi cīnās par Vāciju un tāpēc partijas ienaidnieki ir visas vācu tautas ienaidnieki.

2. Vāciešiem ārzemēs – Čehoslovākijā, Polijā, PSRS, Latvijā un citur tika ieskaidrots, ka viņu saite ar «īsteno dzimteni Vāciju» ir svarīgāka nekā kontakti ar savu reālo mītnes zemi, kurā emigrācijas vācieši ir dzimuši un auguši.

3. Ienaidnieki ir ienaidnieki tāpēc, ka šo valstu līderi ir meklējuši kašķi un sākuši karu ar Vāciju.

4. Lai spārnotu savējos, vācu propagandas dienests izmantoja kultūras, mākslas, zinātnes un sporta sasniegumus, lai pierādītu savas tautas un valsts pārākumu pār «pārējiem» un «ienaidniekiem». Tāpēc arī Hitleram bija, piemēram, vajadzīgas Berlīnes olimpiskās spēlēs 1936. gadā.

Kremļa propaganda Latvijas un citu valstu iedzīvotāju apstrādāšanā izmanto vairākus paņēmienus. To skaitā ir «faktu racionalizēšana», skaidrojot politiskās un ekonomiskās norises Latvijā vai jebkurā citā ES valstī kā vietējo politiķu neprasmīgas un nemākulīgas rīcības sekas un uz Putina ekonomisko «panākumu» fona radot publikā sajūtu, ka jebkura ES valsts salīdzinājumā ar Krieviju ir zaudētāja.

Kremļa propaganda izmanto arī «sarežģītu norišu apzinātas vienkāršošanas» paņēmienu, piemēram, skaidrojot Latvijas ekonomiskās problēmas ar to, ka valsts atrodas Eiropas Savienībā un tāpēc «tai neveicas».

Savā propagandā uzsverot, ka «māte Krievija» nekad nepametīs nevienu krievu nelaimē, tiek skandināts un pārspīlēts slāvu vienotības lozungs, jo arī ukraiņi kā slāvi pastāvot tikai tāpēc, ka viņus sargājot varenā Krievija.

Kremlis izmanto arī tā saucamo viltus fokusa metodi, kad šodien Krievijas TV plaši ziņo par to, kā tauta bēg no Ukrainas, radot iespaidu, ka dzimteni pamet tūkstošiem ukraiņu, lai glābtos no «fašistu režīma». Nekur netiek pateikts, ka pamatā tie ir Krievijai lojālie krievi, nevis ukraiņi.

Tendencioza faktu selekcija ir cita izplatīta Kremļa propagandas metode. Izvēloties no kopējās notikumu norises tikai tos faktus, kas iederas vēlamajā propagandas ainā, no Kijevas Kremļa TV ziņo tikai par Berkuta problēmām, ignorējot un noklusējot maidaniešu patiesos mērķus. Krievu skatītājs ne Latvijā, ne Maskavā nevar zināt to, ko tas nav redzējis

Imperatīva pašizolācija ir Kremļa metode, kad tiek apgalvots, ka vienīgi Krievija ir tikumīga un Dievu cienoša valsts, jo tā, piemēram, noliedz homoseksuālu attiecību līdztiesību aiz «bērnu aizstāvības» izkārtnes un šādi Kremļa režīms cenšas pozēt savas tautas acīs kā īsteni ētiskas politikas paudējs.

No iepriekšējā izriet «polarizēšana un krāsu sabiezināšana sev par labu», kas atļauj demonizēt, piemēram, demokrātiju, pretnostatot to it kā Dievam padevīgai diktatūrai, kas faktiski stāv ļoti tālu no kristietības tikumības normām. Neaizmirsīsim, ka propagandas nolūkos arī Putina diktatūrai bija vajadzīgas 2014. gada Soču olimpiskās spēles tieši tāpat kā Hitleram tās vajadzēja nacisma propagandai 1936. gadā.

Propagandas karš internetā

Visi, kas raksta blogos vai medijos par drošības politiku, aizsardzības jautājumiem un Krieviju, ir saskārušies ar to, ka pastāv organizētas kampaņas, komentētāju grupējumi, kas slavina Kremļa politisko sistēmu un aktīvi noliedz, ka Krievija varētu arī nebūt mieru mīloša demokrātija. Uzkrītoši to var pamanīt, ja kāds sāk rakstīt par Gruzijas karu, neraugoties uz to, ka nu jau arī pats Putins ir atzinis, ka viss šis karš bija ieplānots un vadīts no Krievijas puses. Internetā ir daudz Kremļa režīma ietekmes aģentu ar labām zināšanām svešvalodās, kas veic psiholoģiskas operācijas psyops (psychological operations) Interneta telpā.

Līdzīga aina novērojama arī tagad, kad Krievijas militārā izlūkošana SVR (Služba Vņešnej Razvedki) un GRU (Glavnoje Razvedovvataļjnoje Upravļenije) aktīvi paplašina savu psyops aktīvistu darbības zonas, apzināti kompromitējot Kremļa režīma kritiķus ārvalstīs Ukrainas krīzes laikā.

Visi, kas runā pretī Kremļa doktrīnai, ir psiholoģiski jāapzīmogo un jāiznīcina kā «rusofobi» vai «krievu nīdēji», bet Ukrainas atmodas piekritēji tiek dēvēti par «banderiešiem» vai «Labējā sektora pielīdējiem». Starp citu, Krievija pašlaik tiecas automatizēt šo ideoloģisko interneta diversantu darbu. Arī Latvija ir Kremļa psiholoģisko operāciju zenītpropagandas apšaudes zonā, un viņi mūs apkaro tieši tāpat kā visus citus žurnālistus un komentētājus, kas mēģināja skaidrot SVR un GRU slepkavības ārzemēs (Aleksandrs Ļitviņenko Lielbritānijā vai Zeļimkans Jandarbijevs Katarā) vai Kremļa patiesās aktivitātes Ukrainā.

Krievijas pirmais kanāls 5. martsPutina propagandas ieroči

Tieši tāpat kā Hitleram savā laikā, šodien arī Putinam kalpo ārpolitiskā propaganda, kuras spēcīgākie ieroči Krievijā ir koncentrēti ārpolitiskās propagandas aģentūras Rossija Segodņa rokās. Tā tika izveidota uz informācijas aģentūras RIA Novosti bāzes (budžets 3 miljardi rubļu), lai visus propagandas kanālus koncentrētu vienuviet. Tajā tagad ietilpst gan radiostacija Golos Rossii, gan TV kanāls Russia Today (2013. gada budžets 11,31 miljards rubļu) vairākās pasaules lielākajās valodās, gan interneta saiti angļu, franču, spāņu, arābu un citās valodās, izdevniecības, ziņu aģentūras ar korespondentiem 180 valstīs utt. Šo ārpolitiskās propagandas ministriju, kuru vada žurnālists Dmitrijs Kiseļovs, kuru pat Krievijā demokrātiskās aprindās dēvē par redzamāko «putinososu» un kurš ieguva Maidana demonstrantu balvu par melīgāko TV reportāžu, papildina organizācija Rossotrudničestvo (gada budžets 2,19 miljardi rubļu), kuras mērķis arī ir Krievijas ietekmes un krievu valodas, kultūras ekspansija ārvalstīs. Arī Krievijas valsts radio un TV kompānija VGTRK strādā Krievijas propagandas frontē ar kanāliem Rossija 1, Rossija 2 Rossija 24 un citiem, kurus redz skatītāji arī Latvijā. Turklāt Krievija ir iefiltrējusies arī Rietumu medijos, piemēram, Euronews, kur VGTRK pieder ap 17% akciju. Tāpēc jau Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs atļāvās izdarīt spiedienu uz šo kanālu par Maidana atspoguļošanu. Arī banka Goldman Sachs par 500 000 dolāru trīs gadus spodrina Krievijas tēlu investīciju piesaistes frontē. Ar propagandu uz ārpasauli Krievija neskopojas.

Krievijas propagandas bruņutransportieri Latvijā

Paradoksāli, ka Krievijas propagandas, dezinformācijas un kultūras imperiālisma frontē Latvijā visuzticīgākie «bruņutransportieri» ir tieši ES un NATO valsts – Latvijas kabeļu, satelītu un virszemes TV programmu izplatītāji Lattelecom, MTG un Baltcom. Pie kam Lattelecom un Baltcom akciju daļu turētāja ir pati Putina apkarotā Latvijas valsts!

Piemēram, pateicoties šo TV operatoru izplatītajai TV programmai PBK (Pirmais Baltijas kanāls), Kremlim ir izdevies panākt Latvijas etnisko krievu partijas Saskaņas Centrs un tās līdera Nila Ušakova uzvaru Rīgas Domes vēlēšanās. SC panākumi Latvijas parlamenta vēlēšanās arī lielā mērā ir tieši Krievijas propagandas TV aģitācijas rezultāts. To šodien atzīst arī ne tikai mediju, bet arī NATO eksperti.

Nav neiespējami, ka Kremļa kontrolētā TV un tās atbalstītais politiskais spēks arī Latvijā var izspēlēt Krimas scenāriju. Pēdējos gados ir strauji palielinājies Krievijai lojālo un Eiropas Savienībai (Rietumiem) naidīgo Latvijas iedzīvotāju skaits. Tas noticis ne tikai ekonomiskās krīzes rezultātā, bet arī Kremļa propagandas kara aktivitāšu dēļ pret ES un Latviju. Izskatās, ka tieši Latvijā smadzeņu skalošana ir Kremlim izdevusies vislabāk un bijusi visefektīvākā, jo būtiski ir spējusi ietekmēt Latvijas iekšpolitiku.

Ja reiz Krievija veic apzinātu, sistemātisku informatīvu uzbrukumu mūsu valstij un tās stabilitātei, tad jāpārdomā, vai mēs drīkstam turpināt būt naivi un nepretoties šai agresijai pārprastas vārda brīvības vārdā?

Krievijas propaganda izmanto mūsu demokrātiskas valsts iekarojumus, lai tie kalpotu tās agresīvās ārpolitikas vajadzībām.

Vai mēs Latvijā vēl ilgi ļausim šī kara «bruņutransportieriem» – Lattelecom, MTG un Baltcom turpināt šo agresiju, kas sagatavo augsni fiziskai Kremļa tanku invāzijai mūsu valstī?

Vai mēs to turpināsim atbalstīt, slēpjoties aiz liberālisma zīmes?

Šķiet, ka kritiskā robeža ir klāt un Latvijā beidzot nepieciešama nopietna mediju regulācija, kas uzrauga un ierobežo ne tikai monopolizācijas un koncentrācija procesus, bet arī citus demokrātiju apdraudošos faktorus»*. Tādus kā demokrātiskas valsts mediju normām neatbilstošu televīzijas kanālu satura retranslācija Latvijā.

Šis brīdis ir klāt.

Es nevēršos pret tiesībām jebkuram pilsonim Latvijā un ES skatīties jebkuru TV kanālu ar satelīta vai interneta vai citu līdzekļu palīdzību. 100. pantu nedrīkst pārkāpt, kamēr tas neapdraud mūsu drošību un brīvību. Taču aicinu ierobežot citu valstu propagandu ar Latvijā reģistrētu retranslācijas uzņēmumu palīdzību.