Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

2012. gada 29. jūlijā. Speciāli TVNet.

Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai – šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā (Reformu partija). Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šī konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.

Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?

Krutojs un Co neko būtisku nenosaka

Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un pastāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?

Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.

Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.

Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.

Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja un radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.

VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, ka Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.

Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.

Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».

Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem? Protams, ka nē. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā jebkāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku nevis māksliniecisku virsuzdevumu.

Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?

Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija ( 98,5% iedzīvotāj) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.

VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur »aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.

VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.

Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā »viss un visi ir sliktie» un »Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo »samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.

Karaganova doktrīna

Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī, tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.

Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekmē Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā.

Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.

Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.

Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu oraganizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.

Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šī pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti – atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.

Tagad ir īstais brīdis.

Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.

Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis

Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo »pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.

Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs »strādā joprojām» , neskatoties uz galvenās »mūzas» Pugačovas klātneesamību.

To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos’ izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni, kā »par mirušu pasākumu», kurā viņam »nav nekāda teikšana».

Protams, ka mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šī pasākuma. Neraugoties uz viņas »arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas iztrūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?

Jūrmala un starptautisks festivāls

Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.

Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas caur īpašuma pirkšanu Latvijā).

Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.

Daži politiķi domā pretēji. Tomēr, vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai. Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļna nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.

Ir dzirdēts viedoklis, kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunais Vilnis, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovicš, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai atpazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.

Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertāzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaisīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.

Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?

Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija, vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu »Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostaļģiju »pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem »uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».

Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.) un pat daži latviešu politiķi – Godmanis, Ameriks un citi.

Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.

Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?

Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem – konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.

Protams, ka man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums – Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisko statusu un attīstīties tālāk.

Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti »karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šī pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.

Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.

Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.

Atsauces:

* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.

**Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija

***On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.

Citi raksti par šo tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/28/vai-pussy-riot-piedalisies-jaunaja-vilni/

http://sandraveinberga.lv/2012/07/26/ka-pauls-un-krutojs-pazemoja-latviju/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/29/novaja-volna-atved-mums-krievijas-tikumus-un-likumus-vai-mes-to-pienemsim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/27/blikskis-ap-%e2%80%9dnovaja-volna%e2%80%9d-desmitgadi-un-krievijas-politiskas-varas-demonstracija-jurmala/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/ 

Vai Pussy Riot piedalīsies Jaunajā Vilnī?

2012. gada 28. jūlijā

Red Hot Chili Peppars solists Antonijs Kiedis ar Pussy Riot T kreklu koncertā Krievijā pauda atbalstu politieslodzītām mūziķēm. Foto http://www.guardian.com.uk

Vai  Krutojs uzaicinātu Pussy Riot piedalīties kā viesiem  Jaunajā Vilnī? Protams, ka nekad, jo šajā pasākumā piedalās tikai Putina režīmam paklausīgi dziedātāji.

Pasaules pomūzikas zvaigznes šajās dienās aktīvi atbalsta krievu pankroka grupu Pussy Riot, kuru gada sākumā arestēja par protestiem pret Putina režīmu Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu laikā. Drosmīgās meitenes rietumu demokrātiskā pasaulē uzskata par neproporcionāli un pārmērīgi sodītām, kā ieganstu izmantojot viņu protestu pareizticīgo katedrālē, kurā viņas skandēja dziesmu ar vārdiem “Putin, vācies prom!”. Kā zināms pareizticīgo baznīca Krievijā kalpo Putina režīmam, kas ierobežo izteikšanās un vārda brīvību valstī.

Tagad pasaules zvaigznes, kas koncertē Krievijā, izmanto gadījumu, lai solidarizētos ar ieslodzījumā esošām mūziķēm un paustu protestu pret Putina režīmu. Pussy Riot atbalstu izteikuši  Faith No More ( ASV roka grupa), Franz Ferdinand ( Lielbritānija), red Hot Chili Pepeprs (ASV), Madonna (ASV) un citi.

Amnesty International atzinusi, ka grupas Pussy Riot meitenes Nadežda Tolokonnikova, Jekaterina Samutseviča and Marija Alekhina tiek klasificētas kā politieslodzītās.

Jūrmalā notiekošais Kremļa televīzijas rīkotais pasākums Jaunais Vilnis, kas pulcē Putina režīmam lojālus dziedātājus un klausītājus (arī no Latvijas mūziķu un politiķu vidus – Framest, Busulis, Vaikule, Pauls, Godmanis, Ušakovs un tml), izliekas ne zinis par to, ka Krievijas cietumos iespundē mūziķus, kas cieš par savu cīņu par demokrātiju un vārda brīvību Krievijā. Tāds ir šis liekulības festivāls Jaunais Vilnis, kurš Latvijā kalpo Krievijas kultūras imperiālisma interesēm.

Turklāt nevienam Jaunā Viļna Kremļa galma dziedātājam nav drosmes izdarīt to, ko pašlaik dara Rietumu popzvaignes – atklāti atbalstīt kolēģus, kurus režīms tur ieslodzījumā. Pat nevienam dziedātājam no Latvijas? Vai mēs neuzskatām sevi vairs par piederīgiem Rietumu demokrātijām un kultūrām?

Vairāk par to, kas patiesībā stāv aiz Jaunā Viļņa rīkotāju mugurām un kādu mērķu vārdā šis pasākums notiek Jūrmalā,  manā komentārā TVNet rubrikā Spogulis.