Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.