Māksla – mūzika – politika. Pussy Riot nav vienīgās, kas izaicina politiku.

2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.

Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?

Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.

Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs. 

Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.

Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).

Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.

Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.

Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots.  Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.  

Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.

Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.

Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.

Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.

– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs. 

Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.

Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?  

Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).

Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?

Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata.  Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.

Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.

Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion”  (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.

Septiņdesmitajos  gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.

Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.

Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols.  Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu.  Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši. 

Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.

Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma”  politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).

Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.

Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.

Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo  ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un  Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā  ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce  Springsteen).

Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.

Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.           

Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?

Jā, protams.

Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā.  2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.

Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.

Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.

Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca?  Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.

Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03).  „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.

Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.

Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.

Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.     

Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā. 

Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.

Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.  

–   Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.

–   Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.

Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.

Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)

Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.

Vai mūsējiem arī bail?

Mūzika ir politika un politika ir mūzika.

Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“

Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.

Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Grēkāži un modernais fašisms

2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Foto: TVNet

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.