Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Madara rituāls Ziemupē 22.augustā

Svētki Ziemupē vakar tecēja cauri laikam visu dienu. No rīta – līdz nakts melnumam. Sākumā folklora, ragu mūzika, dzeja un pēcāk ģitāra, pankūkas, Aizputes vīns un lieliskās Daina + Daiga, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu spēj iedvesmot visus tos, kas uz Ziemupi aizbrauc un ir spiesti tur Saulgriežos un Madara svētkos atgriezties no jauna, no jauna, no jauna, no jauna.

Gaidām nākamgad arī Jūs, cienījamo lasītāj! 🙂

Saulgrieži 2015. Cīrava – Ziemupe. Saules pavadīšana.

Saulgrieži aizvadīti un zāļu nakts klāt. Tagad var paskatīties atpakaļ uz Cīravas un Ziemupes saulgriežiem. Ceru, ka tie interesēs arī jūs.

Uz Cīravu Saulgriežos aizbraucām nejauši. Kolēģi ieteica. Neliels miestiņš pa ceļam no Aizputes. Tā centru grezno pamesta, nolaista pils, kas liecina par mūsu kārtējo nemākulību  daiļo ēku pārdošanā. Arī šī pils nonākusi “Ķemeru sanatorijas” statusā. “Kāds itālietis nopircis” un nekas nenotiek. Taču ap to 21.06. šeit kūsāja aktivitātes: bumbās, laivās, kinofilmās un modernajās, laikmetīgajās dejās. Loterejas, alus, vīns parkā, izstāde – dzirnavās. Pa vidu stilīgs vagoniņš ar “Sprīdīša” pielastu un normāla mūzika no skaņuplatēm, kuru atļāva klausīties Dagnis. Lieliski.

“Sprīža garajās” pusdienās spiedāvāja pat veģētāru maltīti angļu valodā, publika pārsteidzošā pacietībā skatījās laikmetīgo deju un vienīgai straucēklis bija pazaudētā Cīravas pils, kuras logi aiznagloti ar skaidu plāksnēm un slieksnis aizaudzis ar nātrām. Vai to vēl iespējams reanimēt?

Tuvojoties tumsiņai, pārcēlāmies uz Ziemupi. Saules pavadīšanas rituāls izvērtās intīms un maģisks. Turpināsim šovakar!

Patīkamu un jauku Jums visiem līgonakti 2015i! 🙂

 

Baisās karpas RIMI akvārijā un vecgada vakara spalvas Ziemupes liedagā

2013. gada 31. decembrī Liepāja, Ziemupe

Liepaja 31. dec 2013 LiepU

Liepāja 2013. g. 31. decembris 19.00

Ir iestājies vecgada vakars. 2013 gatavojas no mums šķirties. Esmu ieslēgusi TV un gaidu gadu miju. Tāpat kā jūs, cienījamo vecgada lasītāj!

Ekrānā pagaidām rēgojas pārsvarā neinteresantas personas. LTV ar savu gaudeno ārpolitisko raidījumu piespieda pārslēgties uz LNT. Tur „resnā māmiņa” aizbaidīja uz TV3. Sākām skatīties tur gada apskatu un cenšamies to izturēt līdz beigām, jo aizvadītā lieliskā gada apskats TV3 nez kāpēc sākās ar bērēm. Parasti gada apskatus ar bērēm beidz. Diemžēl TV3 dara otrādi. Tāpēc vairs neklausāmies un izslēdzam skaņu reportieriem, kas visi izskatās pēc apbedīšanas aģentiem.

Acīmredzams, ka publicistika nav latvisko TV trumpja dūzis.

Gaidīsim izklaidi.

Ceru, ka gadu mijā mums nepiedāvās kārtējo „Zilo uguntiņu” (padomju televīzijas populārs formāts) Ostankino TV izpratnē.

Cerēsim.

Tā kā vecgada programma TV (pagaidām) ir neinteresanta, tad varam šovakar lasīt grāmatas vai izstāstīt kā mums gājis līdz šim.

Pirms izbraukšanas no Rīgas, piestājām Spicē. Lai turienes RIMI iegādātos vecgada vakara našķus. Rīts bija svaigs un tikko iestājies. Ļaužu pamaz un šajā „Maskavas priekšpilsētas” centrā šoreiz vēl vairums automašīnu nebija ar RUS reģistrācijas numuriem (kā to var novērot parasti SPICES ikdienā).

RIMI visgarākā rinda bija izvietojusies pie karpu akvārijā. Milzīgās un pārbarotās zivis nojauta drīzās nāves tuvumu un tāpēc pie katras sieta iegremdēšanas trakoja kā negudras. Tās vārstīja savas lielās mutes un izmisušām acīm blenza uz pircējiem, kas viens aiz otra norādīja „man to lielo, lūdzu” vai „man šo apaļīgo, bez ūdens šļakstiem”! Man priekšā rindā visi pirka karpas. Neliela auguma, padrukna pārdevēja ar bendes apņēmību ķerstīja satrauktās zivis un nosita tās ar profesionālu tvērienu. Pircēji izskatījās nikni par zivju nepieklājīgo uzvedību. Mirt svētku galdam (šķiet) ir cēli un apšļakstīt ar ūdeni savas slepkavības pasūtītājus nav īsti eleganti. Tā vismaz uzskatīja pircēja invalīda ratiņos, kas nevarēja izvēlēties savam galdam pietiekami labu karpu.

–   Man to apaļīgo, ar apaļajām acīm! – viņa norādīja, bakstot ar pirkstu akvārija sienu.

–   Kuru? – nesaprata pārdevēja ar sietu rokās.

–  Šito! Nē, to ne, tā nav laba. To otru!

–   Kuru?

–  Nu to taču, es jums rādu, bet viņas spiežas viena otrai virsū un traucē!

– Jā, traucē gan, – atzinās mazā, druknā pārdevēja un noslaucīja sviedrus no pieres. Viņa centās izturēt, lai gan izskatījās nogurusi jau no rīta.

–  Nu šo taču! Redzat, to ar lielo melno spuru! Viņa, maita slēpjas! Citām aiz muguras! – auroja sieviete invalīda krēslā. Beidzot pārdevējai izdevās notvert vislielāko karpu zivīm piestūķētajā akvārijā. To noķēra, nosita un pārdeva.

Skatījos uz zivīm pārbāzto stikla kasti un sapratu kāpēc mans draugs – mazais Gunāriņš vairs neēd zivis. Viņš esot redzējis RIMI akvārija karpas. Nezināju, ka skats ir tik skarbs. Nopirku divas doradas un sapratu, ka nopietni jāapsver veģetārisma izredzes manā ēdienu kartē.

Ceļš uz Liepāju plūda kā lente. Pa priekšu nemaisījās lietuviešu smagie furgoni, kas vienmēr liek kritizēt Latvijas nolaidību stratēģisko autoceļu paplašināšanā. Jau sen Rīgas – Liepājas šosejai nepieciešamas divas joslas abos virzienos.

Jau sen.

Pa ceļam uz Aizputi, kā pērles krellēs, mirguļoja apdzīvotas vietas un nežēlīgi grabēja zemes ceļš kā veļas dēlis pēc pārsauļošanās.

Ziemupes pludmale piedāvāja no jūras izskalotas mantas – sākot ar neskaitāmām pudelēm, pāris plastmasas čībām, piecām trosēm, kastēm un beidzot ar tīklu atsvariem un auklām visās varavīksnes krāsās… Jūras izsole bija sākusies. Tikai pircēju ( šim piedāvājumam) nebija. Sprīdi tālāk pludmales smiltis un ziemas zāli bija piesārņojušas baltas pūkas un visbeidzot ceļā nostājās saplosīta gulbja mirstīgās atliekas. Saskrāpētās smiltis, spalvu mākoņi un pēdās liedagā liecināja par kauju. Gulbis bija zaudējis. Tāpat kā karpas.

Šajā situācijā atliek godprātīgi atvadīties no 2013. gada, kas man bijis lielisks un burvīgs. Ņemot vērā to, ka citiem (gulbim un karpām) ir pamats pretējiem secinājumiem.

Tuvojamies gadu mijai.

Sākam gatavoties gadu maiņai.

It kā formāls akts, bet tomēr tik svinīgs un svarīgs visiem mums!

Man ledusskapī gaida mazās šampanieša pudelītes un tās tiks tukšotas liedagā gadu mijā!

Vēl četras stundas laika!

Kas zina, varbūt izdosies vēl ko uzrakstīt!

Citādi – laimīgu 2014!!!

Visiem!!!

ziemupe

Jūra pie Ziemupes

Notikums īsi pēc saulrieta

2012. gada 29. jūnijā
Saulriets 29.06

Saulriets 29.06

Vēl pāris minūtēs un diena būs galā. Piektdiena būs noslēgusies kā jaka ko aizver ar rāvējslēdzēju. Savādā diena.

Garais ceļš uz valsts labāko – rietumu krastu slīdēja gludi.

  • Nāk te visi ar savām 20 latu zīmēm, – sūrojās padrukns vīrs ceļmalā, sistemātiski tirgojot zemenes lielceļa malā, īsi pirms Tukuma pagrieziena.

Mēmi pamāju.

  • Tikko izņēmāt no bankomata? – viņš jautāja.

Pamāju.

  • Kasti atdosiet?-
  • Kā es atdošu?- prasīju uz varonīgi  turēju 4 kg kasti ar brīnišķīgajām ogām, izstieptās rokās.
  • Atstāsiet man ceļmalā, atpakaļ braucot, – viņš paskaidroja un ķērās pie nākamā klienta.
  • Tepat ceļmalā? –
  • Jā.
  • Kurā vietā?
  • Tur!, viņš rādīja uz ceļmalu, kuru greznoja putekļi, saraustīta zāle un pāris netīru akmeņu.

Pamāju. Nepārliecinoši.

Pēc tam braucām tālāk.

Alsungas Spēlmaņu krogā bariņš viesu svinēja bēres, kāzas vai kristības un brīvu vietu tur nebija. Pāvilosta lēni laidās miegā un pēdējais uzrāviens pret Ziemupi sinhronizējās ar saulrietu. Vēl 22.20 saule bija debesīs un negribēja nogrimt aiz horizonta. Jūrā peldējās bariņš bērnu. ”Vai nu ūdens ir traki silts vai viņi ir pilsētnieki”, – nodomāju. Jūra bija paskalojusi krastu čakli un tikko izveidotās smilšu klintis jau bija aprakstītas ar tekstiem ”Anna” , ”Jānis” un ”te bija Anita”.

Braucot atpakaļ mana auto ceļu negaidīti aizšķērsoja varonīgo peldētāju rinda. Sadevušās rokās meitenes (kopā ar skolotājām) nelaida mūsu auto garām. Aizšķērsojot ceļu. Kā kāzās.

  • Dziesmu vai anekdoti! – bariņš noskandināja brīdī, kad izrāpos no automašīnas.

Pacienāju ar zemenēm. Nodziedāju. Viņas nodziedāja man. Sapazināmies. Forši!

Saule jau rietēja.

Diena ir galā un Pāvilostā kluss kā ziemas vidū.

Vai Jūs jūtat?

Vandalizētās Ziemupes kāpas. Armija vai vietējie?

Vandalizētās Ziemupes kāpas. Armija vai vietējie?