Vēl pāris minūtēs un diena būs galā. Piektdiena būs noslēgusies kā jaka ko aizver ar rāvējslēdzēju. Savādā diena.

Garais ceļš uz valsts labāko – rietumu krastu slīdēja gludi.

• Nāk te visi ar savām 20 latu zīmēm, – sūrojās padrukns vīrs ceļmalā, sistemātiski tirgojot zemenes lielceļa malā, īsi pirms Tukuma pagrieziena.

Mēmi pamāju.

• Tikko izņēmāt no bankomata? – viņš jautāja.

Pamāju.

• Kasti atdosiet?-
• Kā es atdošu?- prasīju uz varonīgi  turēju 4 kg kasti ar brīnišķīgajām ogām, izstieptās rokās.
• Atstāsiet man ceļmalā, atpakaļ braucot, – viņš paskaidroja un ķērās pie nākamā klienta.
• Tepat ceļmalā? –
• Jā.
• Kurā vietā?
• Tur!, viņš rādīja uz ceļmalu, kuru greznoja putekļi, saraustīta zāle un pāris netīru akmeņu.

Pamāju. Nepārliecinoši.

Pēc tam braucām tālāk.

Alsungas Spēlmaņu krogā bariņš viesu svinēja bēres, kāzas vai kristības un brīvu vietu tur nebija. Pāvilosta lēni laidās miegā un pēdējais uzrāviens pret Ziemupi sinhronizējās ar saulrietu. Vēl 22.20 saule bija debesīs un negribēja nogrimt aiz horizonta. Jūrā peldējās bariņš bērnu. ”Vai nu ūdens ir traki silts vai viņi ir pilsētnieki”, – nodomāju. Jūra bija paskalojusi krastu čakli un tikko izveidotās smilšu klintis jau bija aprakstītas ar tekstiem ”Anna” , ”Jānis” un ”te bija Anita”.

Braucot atpakaļ mana auto ceļu negaidīti aizšķērsoja varonīgo peldētāju rinda. Sadevušās rokās meitenes (kopā ar skolotājām) nelaida mūsu auto garām. Aizšķērsojot ceļu. Kā kāzās.

• Dziesmu vai anekdoti! – bariņš noskandināja brīdī, kad izrāpos no automašīnas.

Pacienāju ar zemenēm. Nodziedāju. Viņas nodziedāja man. Sapazināmies. Forši!

Saule jau rietēja.

Diena ir galā un Pāvilostā kluss kā ziemas vidū.

Vai Jūs jūtat?