2012. gada 27. jūnijā

Mans baltais kuģis ar romantisko nosaukumu skaļi dārdēdams peld Rīgas virzienā. Kajīte rīb un vibrē. Sajūta, ka zem gultas 8. stāvā A kajītē palikts gigantisks motors, kas ar troksni pierāda savu eksistenci.

–   Nez ko viņi dara? Gāž jūrā tualešu saturu vai ko citu? Vai visu naktī arī šitā dārdēja?- prasa balss līdzās. Aiz loga Rīgas līcis.

–   Nezinu. Gulēju. No trokšņa pamodos. –

–   Baigi dārd!- mēs konstatējam un vīkšamies uz brokastīm, secinot, ka Rīgas virzienam Tallink, šķiet, nepietiek vēlmes nodrošinot Somijas vai Igaunijas līnijām raksturīgo transporta kvalitātes un servisa līmeni.

Par otro pārliecinājos šonakt, bet par pirmo jau vakar vakarā.

Pirmkārt, nepatīkami, ka Tallink ignorē Latvijas un Lietuvas klientu dzimtās un valsts valodas, jo ekskursijas pa Stokholmu Tallink piedāvā tikai krievu valodā (lai gan Stokholmas pilsētā ir akreditēti vairāki profesionāli gidi, kas var vadīt ekskursijas pa Zviedrijas galvaspilsētu latviešu un lietuviešu valodā).

Otrkārt, servisa līmenis uz Rīgas – Stokholmas līmeņa kuģiem ir zemāks nekā Tallinas vai Helsinku virzienā un to var novērot, saskaroties ar  Rīgas līniju personālu. Piemēram, vakar, apmeklējot kuģa saunu, nācās novērot uzpūtīgu un nepieklājīgu igauņu personāla attieksmi pret ”tiem, kas nav igauņi” un runā zviedriski vai latviski. Latviete, kas arī strādā uz kuģa, informēja, ka ”tādi jau tie igauņi šeit ir”, jo ”Tallink jau pieder viņiem un viņi sevi uzskata par augstāku kastu nekā latvieši, kaut gan prāmji kuģo zem Latvijas karoga”. Lai nu kā ar savstarpējo darbinieku komunikāciju, kurā ir acīmredzami trūkumi, taču slikti, ka tā sāk izpausties arī uz pasažieriem.

Arī mūs- pasažierus sāk šķirot. ”Savējos” un ”svešajos”.

Man vispār patīk igauņi. Tieši tāpat kā kuģi. Taču pamazām nākas secināt, ka braukt ar Tallink kļūst aizvien nepatīkamāk, jo biļešu cenas nav nekādas zemās, bet servisa līmenis šai cenai neatbilstošs. Par esošam cenām pasažieriem būtu tiesības uz augstāku servisu. Ja Tallink sevi neuzskata par Baltijas jūras Ryanair?

Šorīt pie brokastu galda nācās pārliecināties, ka igauņu personāls nav vienīgais, kas grēko kontaktos ar klientiem.

–   Sakiet, lūdzu, vai brokastu biezputra šeit ir atrodama? – es uzmanīgi jautāju oficiantam latviski.

–   Neredzat vai? – viņš strupi attrauca un pat nepaskatījies uz jautātāju ar roku norādīja letes virzienā.

Tur, starp pupu biezeni un kartupeļu plāceņiem bija pelēcīgas konsistences masa. Acīmredzot putra.

-Paldies, – es teicu, bet oficiants jau bija gabalā.

Savādi, cik smags kritiens servisa līmenī, ja salīdzinu pat ar Tunisijas viesnīcās tikko pirms pāris dienām piedzīvoto. Tur viesnīcu un kuģu servisa personāla laipnība un klienta vajadzību prioritēšana likās normāla lieta. Tāpat kā ieelpojamais gaiss.

Regulāri kuģojot ar Tallink var just, ka šim biržā kotētam uzņēmumam ir lielas personāla kompetences problēmas, gan komunicējot ar klientiem, gan savstarpēji. Uz kruīza kuģa mums būtu  jājūtas gaidītiem un laipni apkalpotiem. Te to nejūt. Par to  vajadzētu uztraukties Tallink akcionāriem un menedžmentam un sākt investēt arī galvenajā servisa kompānijas resursā – darbiniekos?

Tā vien gribas ieteikt Tallink piedalīties Latvijas uzņēmumu kampaņā Uzslavē labu servisu.

 Bet tikmēr gribās pajautāt,  vai kāds nezina citu kuģi, kas kursē starp Rīgu un Stokholmu?