Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Nesauksim aizbraukušos un nesodīsim aizgājušos

Speciāli TvNet

Maija beigās, Satversmes tiesas līdzstrādnieku iniciatīvas ierosināta, piedalījos starpdisciplinārā diskusijā par Latvijai svarīgām tēmām Gaismas pils korē. No torņa spices, kur pārskatāma Rīga un tāpēc simboliski redzama arī visa valsts, tika runāts par postsovjetisma sabiedrību ar tās problēmām.

Pirmajā reizē uzmanība bija pievērsta pagātnes sakārtošanas jautājumam, izvirzot versiju par to, ka, piemēram, tā saucamo čekas maisu atvēršana varētu palīdzēt mums visiem kopā noslēgt rēķinus ar pagātni. Kā fināla akords okupācijas nomāktībai sabiedrības apziņā.

Piedāvājums savāds, taču uzmanības vērts, jo no padomijas pazemojumu laika esam izķepurojušies katrs ar savām rētām un īgnumu dvēselē. Ciešanas un sāpes nedrīkst salīdzināt, jo dzīve ir pārāk īss sapnis. Taču kompartijas diktatūras nodarītais ir un paliks trauma tiem, kuri šos laikus ir pārdzīvojuši, vairoties no čekistiem, ziņotājiem, kolektīvā stulbuma, nodevības un liekulības. Kā murgs šie sovjetistu varas laiki bija un arī paliks kolektīvajā atmiņā. Mūsu uzdevumus tos atstāt nākošajām paaudzēm kā nejēdzību un posta pieminekli ideoloģiskajam stulbumam.

Taču nedomāju, ka šo procesu varētu spēcināt KGB «maisu izkratīšana», kurā var atrasties jau miruši cilvēki, bez tiesībām aizstāvēties un paskaidrot, kas ar viņiem patiesībā notika šajos terora un beztiesības apstākļos un kāpēc viņu vārdi atrodas šajos maisos. Viņu pielīmēšana pie kauna staba var izraisīt daudz negatīvākas sekas latviešu kolektīvajā atmiņā nākotnē nekā šodienas atriebējiem šķiet. Ar to var panākt simbolisko trešo intelektuāļu izvešanu nevis uz Sibīriju, bet uz atkritumu bedri. Pēc tam varēsim brīnīties par to, kāpēc atriebības pasākums būs noskanējis, taču nebūs novilcis treknu svītru zem pagātnes notikumiem un nepalīdzēs kā publiskās telpas pašattīrīšanās metode. Raganu medniekus nākotne soda skarbāk nekā pašus ķecerus.

Homo hominem lupus est*

Tiem, kas nesaprot manu nostāju, paskaidrošu pavisam īsi: padomju okupācijas laikā Latvijā norisinājās ļoti smags cilvēku uzskatu pieskatīšanas, reģistrācijas un vajāšanas smogs ar pazemojošu izsekošanu un cietsirdīgu pakļaušanu. Tie, kas nepadevās kolektīvajam spiedienam un nemaršēja vienotā solī ar ideoloģisko eliti, bija pakļauti ideologu (komunistu garīgo vadītāju) šantāžas un pēc tam čekistu sodīšanas riskam. Nevainīgu līdzcilvēku nepatiesi apmelošana bija norma un izlēcējus varēja sodīt ļoti skarbi. Fiziski un garīgi. Katrs no mums mēģināja uzlikt pelēcības masku un nekrist acīs spīdzinātājiem mazāk vai vairāk pārliecinoši. Pats svarīgākais bija nepiesaistīt okšķeru uzmanību un nemagnetizēt varmācīgās varas modro aci. Šajos apstākļos funkcionēja cietuma loģika jeb ierobežotās telpas terorisms. Tos, kas mēģināja sacelties pret iekārtu, vara vai nu novāca vai piespieda nodot savējos.

Spēle nebija viegla un katrs ar to netika galā spīdoši, jo intelektuāļi (kā sabiedrības ietekmētāji) tika uzraudzīti daudz smagāk un sodīti bargāk nekā kolhoznieki vai strādnieki. Tas nozīmē, ka no maisiem tiks izkratīti galvenokārt mākslinieki, zinātnieki, pedagogi, ārsti, juristi, garīdznieki un skolotāji. Tie paši, kas centās izdzīvot kā nu mācēja. Nedomāju, ka izmetīšu no grāmatu plaukta dzejnieku grāmatas, kuri tiks izkratīti no melīgās organizācijas maisiem pēc autoru nāves. Nešķiet, ka vairs nelikšu svecītes mirušo piemiņas dienā uz savu skolotāju vai treneru atdusas vietām tikai tāpēc, ka «kangerkomisija» tos būs reģistrējusi un izkratījusi uz bruģa. Taču bēdīgi un skumji būs gan. Nevis par viņu it kā kalpošanu okupantu varai, bet gan par mūsu laika nespēju piedot un ar cieņu atvadīties no pagātnes.

Kas traucē nodot maisu saturu arhīvu glabāšanai tā, lai ikviens no mums var pieprasīt datus par sevi un attiecīgi noskaidrot attiecības ar stukačiem pats? Tas būtu loģiski. Protams, ka «nagu maucējus» jātiesā. Ja komisija šādus pierādījumus mums piedāvās, tad juristiem būs darbs. Taču kā ar sīkajiem nodevējiem? Protams, ka arī man ir zināmi cilvēki, kurus jau padomjlaikā sajutām kā ziņu pienesējus varai. Tie mēdza būt pelēki, bezsejas, neuzkrītoši un klusējoši klausītāji studentu ballītēs, doktorantu tusiņos, TV ierakstos vai koncertu aizkulisēs. Viņus neaicināja, bet viņi ieradās paši un palika kā milzu ausis, kuras reģistrēja laikabiedrus un uzskatus. Šīs «grāmatvedības» dēļ divas paaudzes latviešu vēl šodien nav spējīgas normāli komunicēt savā starpā (joprojām runā «caur puķēm», nespēj formulēt viedokli īsi un skaidri) un draudzēties nesavtīgi (tā kā to praktizē viņu bērni).

Bailes, ka viesu starpā var būt stukači un nodevēji ir deformējuši postsovjetisko cilvēku tik smagi, ka arī šodien katrā pretimnācējā tiek saskatīts ienaidnieks un aizdomīgums kļuvis par pašu tipiskāko latvieša īpašību. To labot vairs nav iespējams ar maisu izkratīšanu uz bruģa. Bailes iezīdušās kaulu smadzenēs un naids skalo dvēseli. Nedomāju, ka «čekas maisu» publiskošana jeb stukaču saraksta publicēšana piešķirs kāroto katarsi savulaik pazemotajām masām. Pirmkārt tāpēc, ka čeka nekad nav bijusi godīga un taisnīga, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka atstātie dokumenti ir godīgi un sarakst patiesi. Otrkārt, Kārļa Kangera vadītās komisijas darbs līdz šim neatstāj bezkaislīgas zinātniskas institūcijas iespaidu un prasās pēc vadības maiņas, lai pabeigtu šo pasākumu bez politizēšanas. Visbeidzot atriebība nekad nepieliek punktu pagātnes nejēdzībām. Arī tad, ja pret pagātnes okupācijas režīma atbalstītājiem, spīdzinātājiem un priesteriem mēs uzsāktu nebeidzamus tiesas procesus, tie nepalīdzētu sadziedēt rētas, kas vairs neasiņo, taču joprojām sāp.

Upura komplekss

Kā rīkoties tālāk? Manuprāt, svarīgākais ir palīdzēt katrai ģimenei atbrīvoties no upura kompleksa sevī. Šis kolektīvais defekts izraisa virkni nejēdzīgu efektu, kurus redzam savā ikdienā: gan vaimanās par savu nepateicīgo situāciju Latvijā (emigrācijas arguments), gan izlaupot valsts kasi (grābjam sev to, kas PSRS laikā netika dots), gan arī sūkstoties, ka «neviens nenokārto to, lai Latvijā būtu labi» (jo visi esot zagļi). Šī pieeja pieprasa «kādu», kas visu izdarīs pašu vietā. Protams, ka šos negatīvos efektus panāca PSRS manipulācija ar cilvēkiem, t.i., apzināta viņu iniciatīvas un iespēju anulēšana. Neviens nedrīkstēja pats vadīt savu dzīvi, gādājot par ģimenes un valsts labklājību godīgiem līdzekļiem. Padomju sistēma mērķtiecīgi iznīcināja cilvēkos ticību un pārliecību par to, ka godīgs un nesavtīgs darbs var dot rezultātus. Pēc caurmēra sovjetcilvēka pārliecības strādāja tikai muļķi un zirgi, bet gudrie izkārtoja sev un savējiem siltas vietiņas un izsita naudu un mantas (no blata avotiem) bez sviedriem un darba.

Gudrie postsovejtisti arī šodien (Lemberga partijas jeb ZZS partijas līderi) veido kontaktus sovjetistu garā, formējot savējās mafijas (kas cīnās pret citām vietējām mafijām). Viņi aprej, dēmonizē, izsmej un neitralizē tos, kas nepieder nevienai no «Latvijas mafijām» un grib dzīvot, strādāt godīgi. Tāpēc kompartijas nomenklatūras kodols arī šodien lielo partiju vadībā Latvijā turpina (ar administratīvam metodēm) slaukt valsti, uzņēmumus, (pievācot, uzkrājot sev naudu) un monopolizē masu medijus, piesaistot pat baznīcu, kā morāles aizkārtni. Pēdējais jeb «pieradinātās ticības» aspekts vienmēr bijis svarīgs visa veida mafijām. Arī Latvijā tas noder kā aura, kas palīdz noslēpt valsts izlaupītāju patieso dabu un rada iespaidu (visplašākajiem sabiedrības) par neonomenklatūras morālo tīrību (palīdzot aizplīvurot savu privāto nelietību, jo ticīgs cilvēks taču nevar būt nelietis!)

Iespējams, ka šī uzvedība ir izrietošas sekas no sovjetisma sabiedrības melnbaltā cilvēku sadalījuma, kurā iedzīvotāji varēja piederēt tikai divām grupām: vai nu varai (partijas nomenklatūrai), vai upuriem (vajātajai masai). Kompartijas nomenklaturščiki (kas joprojām ir pie varas Latvijā) ar šo tupina iesākto boļševiku diktatūras pārvaldes sistēmu demokrātijas apstākļos. Viņiem palīdz post-sovjetiskā vēlētāja nespēja adaptēties brīvas valsts apstākļos un saprast izvēles noteikumus. Tāpēc seniori, kas saglabājuši PSRS laiku domāšanu, balso par bezmaksas tramvaja biļetēm un Ziemassvētku banānu ķekaru pusdienās, saglabājot pie varas postsovjetiskās mafijas NATO valstī Latvijā. Domāju, ka trūcīgās kundzes Rīgā (kas uzticīgi balso par Ušakovu bezmaksas tramvaja biļetes dēļ) un naivie zemnieki (kas uzķeras uz Lemberga kabatas partijas skaistā nosaukuma, nevis saprot šīs partijas piedāvājamu būtību), nesaprot, cik nopietni viņi bremzē Latvijas attīstību ar savu balsojumu vēlēšanās.

Domāju, ka arī kangerkomisija pārprot sabiedrības atriebes baudu. Protams, ka «čekas maisu» izkratīšanu bijušajiem kolhozniekiem un virpotājiem patiks, jo pa bruģi vējš pluinīs lapiņas ar «kalpotāju» uzvārdiem un parastajam latvietim vulgaris būs gandarījums par to, ka visi smalkie un skolotie izrādījušies nelieši. Taču nedomāju, ka šādi realizēsies postsovjetiskās sabiedrības šķīstīšanas apokalipse.

Kremļa neliberālais spiediens

Sovjetistu tvēriens Latvijā jūtams arī tagad – 30 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. To realizē ne tikai nomenklatūras kadri valsts un pašvaldību pārvaldē (izkropļojot pēc PSRS ģīmja un līdzības demokrātijas iespēju ikdienu) bet arī neonacionālisti, kas aizvien ciešāk sagrābj savā varā vecā kontinenta Austrumu pusi un jau piejaucējuši mūsu nacionāļus. Procesu raksturo Viktora Urbana formulējums «neliberālā demokrātija«. Atskaņas kroplīgajam farsam var saskatīt arī Polijā, un atbalsis jūtamas Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā un Horvātijā. Pētniecībā šis virziens nav nekas jauns, negaidīts, skandalozs vai «atbilde uz liberālo demokrātiju». Jau 1988.gadā Jaques Rupnik savā grāmatā «The Other Europe» prognozēja komunisma sistēmas sagrūšanu un brīdināja rietumeiropiešus par trim nejēdzīgiem valsts pārvaldes modeļiem, kuru virzienā varētu virzīties atbrīvotās postsovejtisma valstis. Toreiz autoru uzklausīja, taču neņēma vērā. Negribējās pieļaut, ka homos sovieticus upura komplekss spēs izraisīt tik daudz problēmu. Diemžēl Adama Mihņika (Adam Michnik) 1991.gada pravietojums ir realizējies dzīvē, jo viņš prognozēja, ka PSRS okupācijas zona no boļševisma nokratīšanas atkal pārvietosies atpakaļ fundamentālisma areālā. Šim fundamentālismam būs trīs veidi: etnonacionālisms (kurā jebkāda diskusija par diskrimināciju vai vajāšanu tiks uzskatīta par nacionālo interešu apdraudējumu); klerikālisms un morāles diktatūra (visi «pareizo» uzskatu pretinieki skaitās ļaunie).

Notikumi Ungārijā un Polijā liecina, ka Mihņika pesimistiskie paredzējumi izrādījušies pareiza laika prognoze nākotnei. Eliti kritizējošie protesta balsojumi (Breksits, Trampa iecelšana, vēlēšanu rezultāts Austrijā un Itālijā) pierāda, ka jauni spoki ir izlīduši no pagrabiem. Šie rēgi pamazām pārņem Eiropu, jo etablētās (esošās, atzītās) partijas vai progresīvie slāņi (centristi, demokrāti) neprot, negrib vai nespēj izvirzīt spēcīgus un harizmātisku partiju līderus savās politiskās kustības avangardā kaujai ar ērmiem. Respektīvi – Urbana/Putina opozīcija Eiropā ir sašķelta un pretrunīga.

Šodien pie vēlēšanu urnām ir parādījusies jauna, globalizēta, tehniski gudra vēlētāju paaudze, kas ir intelektuāla, kustīga un spēj izvēlēties vietu, kur dzīvot uz zemes. Esošo partiju piedāvājums viņus neapmierina un tāpēc viņi protestē vienkārši – savāc mantas uz emigrē un zemēm, kas piedāvā attīstītu un nesakropļoti liberālo demokrātiju. Viņus neinteresē sirmo boļševiku noziedzīgie miljonāru karteļi Latvijas politikā, vai lauku pašvaldību bosi (kas pelna kā troļļi) un Kremļa pagarinātās rokas Rīgas vadībā (kas pārveido galvaspilsētu pēc sovjetistu shēmas). Viņi vienkārši aizbrauc un viss. Ja sirmie vēlētāji turpinās balsot par korumpētajiem narcisiem, tad Latvija turpinās iztukšoties. Izklausās drausmīgi, bet tas patiešām notiek.

Nesauksim atpakaļ aizbraukušos

Tūkstošiem ģimeņu jau aizceļojušas no Latvijas labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm un nav pamata cerēt, ka straumes virzienu ir iespējams pagriezt atpakaļ. Tieši tāpat kā savulaik brežņevisti neveiksmīgi plānoja par 180 grādiem pagriezt Sibīrijas upes tuksnešu virzienā, arī mūsu aģitācijai un aicinājumiem aizbraucēji kūtri atsauksies. Izceļotāji paliks tur, kur viņiem labāk, drošāk, ērtāk un vairāk maksā. Tā tas ir. Neviens nevar nosodīt par to, ka šie ļaudis vēlas nodrošināt sev un savām ģimenēm labāku materiālo standartu nekā Latvija pašlaik ir spējīga piedāvāt. Tāpēc naivi un muļķīgi ir aicinājumi, solījumi un budžeta līdzekļu iešļircinājumi diasporas reemigrācijas pasākumiem un klaida tautiešu «latviskās definīcijas» nodrošinājumam patriotisma toņkārtās. Var saprast izmisumu par to, ka mūs pamet, taču nevar piedot naivumu, kura dēļ nespējam paskatīties patiesībai acīs. Tie, kas iet prom – atpakaļ neskatās.

Jāuzsver, ka līdzīga aizbraukšana «uz Ameriku» bada apstākļos pirms 100 gadiem, bija ļoti izplatīta arī Ziemeļvalstīs, kad labākas dzīves meklējumu rezultāta dzimteni pameta miljoni skandināvu un nekas slikts tāpēc nenotika. Valsti tāpēc nevajadzēja aizslēgt un atslēgu nolauzt. Vieni aizbrauca, citi palika un vēl trešie atgriezās ar jaunu pieredzi mugursomā. Liksim mierā aizbraucējus, kuru bērni iet ārzemju skolās un latviski runāt vairs nemācēs. Šī ir viņu pašu izvēle. Mēs pelnīsim mazāk, samierināsimies ar sliktāku veselības aprūpi un niknākiem ļaudīm uz ielas vai tramvajā. Tāpēc, ka esam palikuši šeit un Latvija tagad ir tikai mūsu lieta. Nav neviena cita, kam deleģēt šo smago pienākumu, jo atrodamies smagas izvēlēs priekšā – vai nu sekot igauņu piemēram (atrodot savai valstij progresīvu attīstības ātruma nišu), jeb atšļūkt atpakaļ sovjetisma un dogmatiskas un konservatīvas valsts truluma un aprobežotības telpā.

No visām lietām, kas ap mums notiek, visinteresantākā ir nākotne, jo tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu. Tāpēc liksim «beigtam Matisonam»** mieru un nesekosim «bagāto nabagu» sirēnu saucieniem vēlēšanās.

Laiks neiet uz priekšu. Tie esam mēs, kas ar piekto ātrumu, drāžamies cauri klusējošai mūžībai. Tāpēc tikai paši varam noteikt savas valsts attīstības ātrumu.

Tā kā to vēlamies.

*Cilvēks cilvēkam vilks (lat.)

** Latviešu rokgrupas «Menuets» leģendāras dziesmas frāze ar padomju laika dzejnieka Ojāra Vācieša dzeju «Balādes par Matisonu».