Bugi-blūzs un joikas zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā

Speciāli TVnet

Vēlu sestdienas vakarā noskaidrojās zviedru 2017. gada Eirovīzijas dziesmu nacionālā konkursa uzvarētājs. Pēc piecu sestdienu garā kauju maratona beidzot uzvarēja televīzijas skatītāju trešās vietas ieguvējs un starptautiskās žūrijas favorīts Robins Bengtsons. Džastina Timberleika stila «I can’t go on» ir stilīgs popmūzikas darbs, kas vairāk piesaistīja ar perfekti konstruēto ekrāna šovu. Protams, pirmkārt palika prātā aizkulišu uvertīra un modernā horeogrāfija uz slīdošajām lentēm, tikai pēc tam tas, ko un kā Robins nodziedāja uz skatuves un ekrānā.

Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus – vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).

Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.

Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.

Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.

Pirms fināla digitālie mediji un Big-data prognozēja zviedru uzvarētāju pavisam citādi: tur pirmo vietu dalīja mazā Liza Ajaksa (Lisa Ajax) ar Džastina Bībera koncertu uvertīrgrupu FO & O. Daudziem likās, ka uzvaru pievāks Maikla Džeksona stila atdarinātājs Benjamins Ingroso vai Antons Hagmans. Šā gada zviedru finālā iekļuva pavisam 12 dziesmas, no kurām TV skatītāju iecienītākā bija «As I lay me down», kas līdz šim visintensīvāk atskaņota Spotify (3,4 miljonus reižu). Tādējādi Viktorija ir visiecienītākā vokāliste vecuma grupā no 19 līdz 25 gadiem. Ja mēs rēķinātos tikai ar Spotify, tad uzvarētāja būtu Viktorija.

Taču citi signāli vēstīja, ka uzvarētājs šogad Stokholmā varētu būt Robins Bengtsons. Viņam tika dāvināts visvairāk balsu TV balsojuma laikā, un «I can’t go on» tomēr ir viens no visvairāk noklausītākajiem «gabaliem» tajā pašā Spotify. Savādi, ka to maz guglējuši. Taču šie rādītāji nav uzticami un nevar garantēt uzvaru vai apstiprināt noteiktas skatītāju grupas gaumes specifiku. Tas, ka, piemēram, Benjamina Ingroso dziesmu «spotijā» klausījušies visvairāk vecuma grupā 64 un vairāk, liecina (iespējams), ka to darījuši nevis paši abonementa īpašnieki, bet gan viņu bērni, kas mēdz izmantot tēta vai mammas kontu, lai klausītos sev tīkamu mūziku bez maksas.

Trešais digitālās pasaules uzvarētājs Zviedrijā sestdienas pievakarē bija FO&O ar «Gotta thing about you», kas ir visiecienītākā 18 gadus veco klausītāju grupā.

Senjoram Ūvem Tornkvistam ar viņa «Boogieman blues» nekādu uzvaru digitālajā telpā nav. Acīmredzot vecuma dēļ digitālie bērni viņu bija norakstījuši kā neinteresantu. Taču bērnu un pusaudžu attieksme nav kopsaucējs. Sirmā un šarmantā Ūves karjera uz skatuves ir sākusies tālajā 1952.gadā, un šodien mākslinieks atzīmē jau 88. dzimšanas dienu, uztverot uzstāšanos gigantiskajā Friends arēnā ar 50 000 skatītāju zāli kā lielisku savas jubilejas papildinājumu. Viņš dziedāja finālā pēdējais. Izpildīja pats savu 50. gadu «bugi-bugi» orķestra un stilīgu meiču pavadībā. Publika zālē un skatītāji pie televizoriem rausās kājās un enerģiski dejoja Ūvem līdzi. Viņu mīl un ciena joprojām. Ar šo Eirovīzijas fināls Stokholmā ieguva jaunu niansi, jo mūzikai nav vecuma ierobežojumu. Uzslava producentu grupai, kas nesaļima «digtal natives» priekšā un ar šo paplašināja aktīvās popmūzikas robežas.

Noskatoties fināla koncertu Rīgā, pie televizora, testējām arī pašmāju skatītāju gaumi. Mūsu dāmām vislabāk patika sāmu Jons Henriks Fjelgrēns un viņa himniskā dziesma «Pasaule pārpilna ar konfliktiem» (Eatneme gusnie jeenh dåaroeh). Lai gan Henriks pats tikai joikoja (jodelēja) un melodiju «iznesa» dēmoniskā Aninia, iespaids bija gigantisks. Balsis saplūda kā polāro fjellu upes, pat pārceļoties fināla augstajās toņkārtās. Gados jaunajiem rīdziniekiem patika Fo & O «Gotta thing about you», kas izklausījās pazīstama. Grupas maģisms ir pedantiski precīzās kustībās un modernā, superperfektā horeogrāfijā, kas ir gandrīz visu zviedru grupu spēcīgākā puse.

Zviedru iebalsotais favorīts Nano ar savu «Hold on» ir lielisks darbs ne tikai no muzikālā, bet galvenokārt no TV režijas viedokļa. Nano ir bērnunama audzēknis ar vairākiem gadiem cietumā savā īsajā biogrāfijā. Mūzika esot izeja no šīs pasaules posta un nedienām. Koncerta režisors šo dziedātāja atzīšanos realizēja neparastā gaismas tehnikas izmantojumā Nano uzstāšanās laikā, noklājot viņa seju ar tumsas lokiem un uzasinot maskas efektu tuvplānos. Televīzijas operatoru darbs bija precīzs un poētisks, ar spēcīgu makrodetaļu akcentu.

Grafika šoreiz neizcēlās ar īpašiem atklājumiem, bet horeogrāfi un profesionālā deju grupa bija izcili, kā parasti. Raidījuma vadītājus ieskaitot.

Lieliski.

Redzēsim, kā viss izskatīsies 13. maijā Kijevā un kurš būs pirmais un paliks pēdējais Eiropas gražīgās publikas balsojuma rezultātā.

Šajā vietā var noskatīties visu Zviedrijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālu:

LASI CITUR: Melodifestivalen 2017: Final

Atsauce:

  • Kristers Bjorkmans ir zviedru Eirodziesmas producentu grupas vadītājs jeb «ģenerālis». Pats viņš ir kādreizējais šā festivāla dalībnieks (1992).

Eirovīzijas 2013 Zviedrijas fināla tiešraide internetā: šovakar noskaidrosies, kas būs PER konkurenti no Zviedrijas

2013. gada 9.martā.

Plkst. 21.00 pēc Latvijas laika tiešraide internetā no Eirovīzijas dziesmu konkursa (Melodifestivalen) Zviedrijas nacionāla fināla.

Tiešraide šeit no plkst 21.00 šovakar. 

http://www.svtplay.se/video/1071366/finalen-med-forsnack

Skärmavbild 2013-03-09 kl. 18.55.30Vairāk par Melodifestivalen 2013 te:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/08/eirovizijas-2013-finals-notiks-malme-malmo-nevis-stokholma/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/02/zviedru-muzikas-eksporta-starta-saviens-eirovizijas-2013-pirma-koncerta-tiesraide-sovakar/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/09/otrais-eirovizijas-2013-atlases-koncerts-zviedrija-vienlaicigi-ar-latviju/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/16/sovakar-atkal-latvijas-un-zviedrijas-eirovizijas-esc-koncerti-varam-skatities-paraleli/

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

2011.gada 13. marts

Ar šādu apgalvojumu šodien zviedru avīzes sāk vakardienas Eirovīzijas festivāla, zviedru fināla vērtējumu Stokholmā. Erika Sādes stiklu dauzīšana un Maikla Džeksona stila horeogrāfija savaldzināja gan starptautisko žūriju, gan skatītājus Zviedrijā.

No 10 zviedru finālistiem dramatiskākā cīņa izvērtās starp Danny Saucedo un viņa monotono kluba hītu un temperamentīgo Erik Saade ar viņa vēlmi ”kļūt populāram”.

Pēdējās balsu skaitīšanas sekundes izšķīra visu, jo noskaidrojās, ka Ēriks uzvarējis ar 193 punktiem, bet Danijs zaudējis ar 149 punktiem.

Ēriks šoden ir apjucis un sajūsmināts par savu uzvaru un gatavs jau rīt doties uz Diseldorfu, lai apskatītos ”kā tur izskatās”. Viņam vispirms jācīnās par iespēju startēt finālā – 14. maijā.  20 gadus vecais Ēriks ir apņēmības un spara pilns turpināt dauzīt stiklus uz skatuves un tikt līdz uzvarai Vācijā.

 

Par Ēriku. Viņš dzimis 1990.gadā, nelielā miestiņā Kattorpā, netālu no Helsingborgas. Dziedājis grupās, piedalījies pērnā gada Eirovīzijas festivālā, iegūstot publikas simpātijas, taču neizlaužoties līdz lielajam finālam. Šīgada uzstāšanās bija līdzīga. Viņš labi jūtas uz skatuves, labi dejo un kā bērns priecājas par to ko dara. Neraugoties uz zviedru kritiķu bargajiem dzēlieniem par Ērika ”bērnišķīgo prieku dziedot” un izskatīšanos ” pēc pasaku princeses”, viņš dzied un dzīvo uz skatuves atraisīti, izstarojot gigantisku šarmu. Ēriks jau sen ir savaldzinājos zviedru bērnus un iespējams, ka pievarēs arī Eiropas pieaugušos.

Eirovīzijas šlāgera festivāls nav vokālistu konkurss, kā Latvijā iecienītais Krievija šovs Jūrmalā. Šeit  žūrijā zālē ar ”lāpstām” neizbalso sliktākos. Tiek vērtēts šovs un dziesmas magnētisms TV ekrānā. 

Lai to noskaidrotu šoreiz zviedri bija ņēmuši palīgā vienīgi ārzemju žūrijas. Konkursa gaitu vakar no Stokholmas varēja noskatīties vēl desmit valstīs, kur turienes žūrija izteica savu vērtējumu par notiekošo uz skatuves Globena arēnā Stokholmā. Žūrija bija anonīma, neviens nezina tās sastāvu, vienīgi valsti. Latvijas ekspertu žūrijas sastāvā nebija, tur tik pārstāvētas ”lielās” Eiropas valstis – Francija, Lielbritānija, Krievija, Ukraina, Serbija, Īrija utt.

Žūrijas balsojums tika pavēstīts vispirms (to noklausījās arī skatītāji, kas balsoja) un tikai pēc tam tika pieskaitīts zviedru publikas telefonbalsojums. Tas tika organizēts apzināti, lai izvirzītu finālam Vācijā ”maksimāli piemērotāko” dziesmu.

Par nozīmīgākajiem priekšsacīkšu konkurentiem zviedru kritiķi pašlaik izvirzījuši Austrijas, Kipras, Dānijas, Slovākijas un Slovēnijas vokālistus. Latvijas dueta šajā izlasē nav.

Vakardienas šlāgerparādes fināls bija liels kultūras notikums valstī, zālē biļetes maksāja krietnu summu un pirmajās rindās sēdēja vadošie politiķi, premjerministru Frederiku Reinfeldu ieskaitot.

Profesionāli vērtējot translāciju, protams bija pārteikšanās, kadra caurumi, netīrie pārbraucieni un kļūdas balošanas organizēšanā, kuras Latvijā noteikti traktētu, kā ”naidīgu politisko spēku iejaukšanos”. Šeit tas bija ”tikai kļūdas” un ir normāli, ja tiešraidē tā notiek. Šajā paradoksā slēpjas televīzijas kā medija un mākslas burvība.

Operatoru darbs bija traktā labi samēģināts un trāpīja skatītāju izpildījuma centrā. Katrs no 10 priekšnesumiem bija unikāli režisēts, izmantojot dažādas kadra aktivizācijas formas – sākot ar perfektām horeogrāfijām un beidzot ar kustīgu fona grafiku, kas perfekti pastiprināja priekšnesumu. Scenogrāfs arī šoreiz bija pienākumu augstumos.

Visu pirmo trijnieku var apskatīt te: http://sandraveinberga.lv/2011/03/12/zviedru-eirovizijas-finala-uzvaretajs-eric-saade/

Swingfly bija ietetovējis festivāla emblēmu uz rokas.

Citiem tā ietetovēta dvēselē un sirdī.

Lieliski, ja cilvēki māk un spēj priecāties.

Vakar par saviem varoņiem nobalsoja 1326 222 zviedri.

Veiksmi finālā, Ērik!

Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga