Kubas iespaidi – 3: Havannas šķēršļu skrējiens.

2013. gada 24. februāris. Havanna. Kuba.


Ietves ir normāli nelīdzenas un reizēm pārtrūkst, atduroties gružu kaudzē. Pat pilsētas centrā. Jāuzmanās arī no debesīm, jo kubieši mēdz liet no balkoniem ārā ūdeņus uz ielas. Var sanākt nepatīkama duša. Ja kāds sāk kaut ko liet no otrā stāva balkona.
Jāuzmanās no suņu mēsliem, peļķēm, plaisām un pārdevējiem, kas, cīnoties par savu CUC (kovertējamais peso) pienesumu ir gatavi jums pārdot visu. Sākot ar riekstu tūtiņu un beidzot ar veloriču kruīzu pa pilsētu un jeņķu gigantiskajiem takšiem, kas sakrāsoti kā Lieldienu olas dīdās pie centra hoteļiem un taurē uz ielām, ieraugot garāmejošu tūristu.
Pašā centrā, iepretī Kapitolijam, ir parks. Tur palmu ēnā pulcējas seksa tirgotāji. Puiši, kungi, meitenes un kundzes. Ar ģeniālu mārketingista skatienu viņi nomēra garām dreifējošos tūristus, izvēloties sev upuri. Turpat dreifē arī dekoratīvi sataisījušies fotogrāfiju magnēti un klaiņojoši suņi ar nogurušo skatienu. Pa palmu zariem lēkā putni ar neparasti skaļām balsīm un no ”cauruma sienā” var nopirkt baltmaizi ar desu un cukurūdeni.
Havanna, Tu esi lieliska!
Šodien, svinot šeit Igaunijas neatkarības dienu, gatavojos iet uz vecāko salsas klubu Havannā. Vakar iesildījos krodziņos un kafejnīcās, kur nebeidzu klausīties superīgo kubiešu mūziku. Ir gan talantīgie šie cilvēki, muzikāli un artistiski.
Tradicionālā kubiešu mūzika ietver vairākus stilus: rumba, guanguanco, son, danzon, bolero, punto guajiro.
Muzicēt te var ar visu: ar claves, guiro, tumbadura. Nazi, dakšiņu un šķēres ieskaitot. Vakar krodziņā kubiešu ritma grupa grabināja visus iespējamos grabekļus un klabekļus, sasniedzot vienkārši grandiozu ritma rezultātu. Viņi dzied un spēlē visur – uz ielas, autobusā un pludmalē. Nav svarīgi vai kāds klausās vai nē. Var muzicēt arī savam sunim, papagailim vai garāmgājējam. Klaiņojošie suņi, starp citu, ļoti labprāt un profesionāli klausās sambu.
Jā, es varu Jums nosauktu komponistu uzvārdus (ja vēlaties) taču atcerieties, ka te ir runa par folkloru, kas pati teciņus attīstās uz priekšu laikā. Tā ņem sev līdzi somā spāņu melodiskumu, afrikāņu ritmus un kubiešu ritmiskumu.
Vispirms uzmanību tāda fenomenam kā mambo un ča-ča-ča, kas ieradās šeit pirms 60 gadiem un tiem sekoja son, rumba un salsa.
Dejot ir svarīgi.
Ja cilvēks nav nekad kārtīgi dejojis, tad viņš vispār nav dzīvojis! Tik vienkārši tas ir! 🙂
Dejot var visādi: ar gaisu, ar putniem, ar partneri ar rītdienu un vakardienu un ar tumsu. Pats galvenais to darīt no sirds, pa īstam, ar temperamentu un laimīgi.
Rumbu pazīst visi (arī tie, kas dejo tās paveidu – zumbu). 🙂
Tā ir kubiešu mūzikas afrikāņu dvēsele. Protams, ka rumba savā būtība ir protesta deja – pret verdzību, pazemojumiem un apspiestību. Vēlāk tā pievērsās politiskais satīrai un un sociālo izpausmju kritikai. Šodien mēs varam dejot dažādi – lauku rumbu (Columbia) vai pilsētas švaukstu rumbu (yambu, guagančo). Dejas ritms var būt gan sensuāls, seksīgs un   dinamisks, gan skumjš un apcerīgs. Visizlaidīgākais paveids ir guagančo, kas nozīmē pavedināšanu un seksuālu kaislību priekšspēli. Oj, uzmanieties!
Ejam šovakar uz Casas de Trova. Tas ir klubs ar dzīvo mūziku un vietējo kontingentu.
Rums, glezniecība, arhitektūra, Santeria, Guantanamo un Hemingveja nospiedumi?
Par tiem rakstīšu rīt, kad mūs gaida pārbrauciens uz valsts centrālo daļu.
Tagad ejam tālāk.
Kā iziešu ārā uz ielas un pārkāpšu robežu starp Kubu un šī luksusa hoteļa vēsinošo vidi (te ir interneta pieslēgums!), tā pa galvu iegāzīs liela saules svelme un degunā iecirtīsies sviedru, ruma un papaijas smārds.
Esmu atradusi vienu sirmu kungu, kurš pa kluso spiež no apelsīniem svaigu sulu. Ja jums ir līdzi plastmasas pudele, tad var ”iepumpēt” sev pret samaksu cietajā valūtā. Viņš stāv uz Obispo, iepretī Compostello. Nevienam citam te sulu spiedes nav.
Kubas apelsīnus te visi pārējie pārdod ķerrās un ielu stūriem. Pārdevēji mēdz tos nomizot ar īpaša verķa palīdzību un tad ar nazi pārgriež uz pusēm un piedāvā kā sulu. Grauz pats ar saviem priekšzobiem. Asprātīgi! Kubas ”oranži” ir nesmuki, bet garšīgi. Taču man nepatīk ”sulas dzeršanas” tehnika un es labāk lietoju vienīgās šeit parastajiem mirstīgajiem (nevis interhoteļa viesiem!)  pieejamās sulas – mango un tomātu sulu. Maksā 2 CUC paka.
Vakaros nogurdina ubagi un krogu iekšā rāvēji. Tādos brīžos gribas uzvilkt melnu parūku un iekļauties kubiešu straumē. Lai justos netraucēti un autentiski.
Tieši tāpat kā viņi!
🙂
Līdz rītam!

Šodien jādejo. Svētpavasaris ir tuvu arī pēc 100 gadiem.

2012. gada 6. martā.
Nīderlandes deju teātris

Nīderlandes deju teātris

Stokholma (atlidotājus no Rīgas) sagaida bez sniega.

Veikalos plaukti šodien lūzt no pavasara ziediem un saule mēģina izkausēt pēdējo ledu uz ietvēm un automašīnu logu stikliem, kurus aizejošā ziema tur uzlīmē pa naktīm.

Tādās dienās kā šodien – ir jādejo.

Obligāti.

”Katra diena, kurā mēs kaut reizi nedejojam, ir pazaudēta diena”, – savulaik konstatēja Nīče (Tā runāja Zaratustra).

Tā ir.

Deja ir māksla, ka žonglē starp divām galējībām – dionīsiskā reibuma katarses un apoloniskā laiskuma precizitātes.  

Pazīstamais horeogrāfs Merce Cunningham savulaik uzsvēra, ka, lai deju attīstītu tā ir neierobežoti jāpielūdz (Changes: Notes on choreography) un jāsamierinās, ka nekas nepaliek vēsturei.

Pēc dejas saglabājas tikai atmiņas par mākslas katarses mirkli, kad dejotāja sniegums mums piedāvā sajūtu ffff.

Pompidū centrā Parīzē pašlaik var apskatīt ”Danser sa vie”, kurā apmeklētājiem piedāvā dialogu starp deju un vizuālo mākslu.

DANSER SA VIE

DANSER SA VIE

Rodēna Nižinskis, Kiršnera dejas erotika, Isidoras Dunkānes ”My life”, uzdrošinoties atteikties no klasiskā baleta ”spāņu zābakiem” ar korķiem purngalos un tilla pačkām.

Subjektivitātes un sensuālisma ierašanās baletā tobrīd nav nejaušība. 

Tā ir laika prasība. 

Pirmais šo pavērsienu pierādīja Nižinskis 1912. gadā Parīzē savā ”Klauna diendusā” (Debisī). Tas bija 100% pavērsiens (pretī laikam), lai gan ”Figaro” toreiz šo mēģinājumu noraka absolūti. Ar visām saknēm.

Gadu vēlāk to pašu piedzīvoja viņa horeogrāfija Stravinska ”Svētpavasarim” .

Šodien – 100 gadus vēlāk mēs varam  šo līniju turpināt. 

Privātā interpretācijā.

Ar un bez spoguļiem.

Par godu pavasarim!

🙂