Prāmja Estonia avārijas sāpju nauda nav ieradusies. Kurš būs ieguvējs?

Foto Bertil Ericson

Speciāli TVNET

Pirms 25 gadiem septembrī, Baltijas jūrā avarēja igauņu prāmis Estonia. Nelaimes rezultātā bojā gāja 852 cilvēki. Upuru skaitā bija arī divas manas bijušās studentes žurnālistes no Rīgas. Stokholmas Djūrgardenas piemiņas vietā ir iegravēti abi viņu vārdi. Zem tiem mēdzu nolikt ziedus, ja ceļš ved garām šai piemiņas vietai rudenī. Vienu brīdi likās, ka tagad beidzot šajā lietā tiks pabeigts piederīgo ciešanu process, jo divi lieli Eiropas uzņēmumi uzņemsies daļēju atbildību par notikušo un būs spiesti maksāt gigantiskas kompensācijas Estonia katastrofā cietušo piederīgajiem. Taču piektdien saņēmām ziņu par to, ka tiesa nav bijusi prasītājiem labvēlīga un upuru piederīgo kompensāciju 40,8 miljonus eiro tomēr nesaņems.

Procesa fināls

Lietas izskatīšana noslēdzās jau aprīlī Francijā, bet spriedumu uzzinājām piektdien. 23 gadus pēc tam kad cietušo advokāts Henings Vite tika iesniedzis apsūdzību šajā lietā. Toreiz viņš pārstāvēja ap 1000 cietušo piederīgo. No tiem šodien ierindā ir vairs mazāk par pusi. „Patiešām nezinu, cik klientu es šodien reāli pārstāvu. Pa šiem gadiem daudzi ir „atkrituši“. Viena daļa neizturēja tiesāšanās stresu, citi pazuda neko nepaskaidrojot. Jāsaka atklāti, nekad nevarēju iedomāties, ka cīņa par šo kompensāciju paņems 23 gadus“ – atzīst šodien advokāts.

Tagad spriedums pasludināts. Abas institūcijas netiek uzskatītas par vainīgām simtiem cilvēku bojā ejā. Tās ir Francijas apdrošināšanās kompānija Bureau Veritas, kas sertificēja Estonia un Vācijas kuģubūves uzņēmums Jos L Meyer-Werft, kurā dokos avarējušais prāmis tika uzbūvēts.

1994. gada 27. septembrī,

Īsi pēc septiņiem vakarā prāmis Estonia atstāja Tallinas ostu, lai nākamajā rītā sasniegtu Stokholmu. Diemžēl kuģis tonakt nesasniedza galamērķi, bet gan avarēja atklātā jūrā, netālu no somu Uto salas pusnaktī. Tonakt bija stiprs vējš, augsti viļņi un kuģis bija nopeldējis apmēram pusceļu līdz Zviedrijas galvaspilsētai. Avārijas brīdī tas sasvērās uz sāniem, pēc tam apgāzās un nogrima trakojošajā jūrā. Nogrimšana norisinājās apmēram stundas laikā. Brīdī, kad nākamās dienas rītā saule pacēlās virs horizonta, glābšanas laivās dzīvi bija palikuši vairs tikai 137 cilvēki, kurus drošībā nogādāja helikopteri un glābšanas laivas.  Lielākā daļa pasažieru un apkalpes locekļu – 852 bija noslīkuši. Tikai nelielu daļu no bojā gājušajiem izdevās atpazīt un apglabāt. Pārējie palika uz kuģa, jo avārijas upuru mītnes zemes nevarēja vienoties par personu transportēšanas, identifikācijas un pārvietošanas procesa izmaksām un to segšanu.

Prāmja Estonia priekšējā viziera izcelšana

Kāpēc tā notika?

Par igauņu prāmja Estonia nogrimšanas iemesliem turpina strīdēties joprojām. Līdzās tehniskajai ekspertīzei tiek piedāvāti šausmu un fantāzijas filmu scenāriju, kas pārspēja cits citu izdomas bagātībā un konspirācijas teoriju piesātinātībā. Taču sāksim ar oficiālo slēdzienu. Eksperti skaidro, ka vainīgais esot bijis kuģa tehniskā stāvokļa defekts. Proti, priekšējā paceļamā viziera eņģu sliktais stāvoklis. Eņģes nav spējušas noturēt vizieri (priekšējās „paceļamās durvis“) aizvērtā stāvoklī, tāpēc spēcīgie viļņu triecieni tās atrāvuši vaļā. 1996. gada somu un zviedru tehniskā ekspertu komisija nonāca tieši pie šāda slēdziena un konstatēja, ka viziera noraušana (vētras apstākļos) arī izskaidro straujo ūdens ieplūšanu uz automašīnu klaja un kuģa nogrimšanu. Norautais vizieris tika atrasts un izcelts no Baltijas jūras dzelmes. Analīze pierādīja, ka eņģes ir norautas. Taču daudzus šāds avārijas izskaidrojums neapmierināja. Tas likās pārāk parasts. Tāpēc tika piedāvātas teorijas par to, ka uz kuģa pārvesti slepeni ieroči, mīklainas kravas un tāpēc avārija it kā izraisīta apzināti. Neviena no izvirzītajām teorijām līdz šodienai tomēr nav pierādījusies. Taču skaidrs, ka kuģi pēc avārijas tomēr vajadzēja izvilkt ārā no jūras, lai apglabātu bojā gājušos un līdz galam noskaidrotu kuģa avārijas iemeslus. Tas tomēr netika izdarīts un kuģa atrašanās vieta jūrā joprojām ir apsargāta zona, kurai tuvoties nevienam nav atļauts.

Kāpēc prāmi neizcēla no ūdens?

No šodienas viedokļa raugoties uz tā laika notikumiem, šķiet nesaprotami, kāpēc nogrimušo kuģi 1994.gadā neizvilka ārā no jūras dzelmes, lai visu noskaidrotu līdz galam. Nedodot iemeslu vēlākiem minējumiem un maldu teorijām. Labi atceros to laiku, kad pēc vēlēšanām viena zviedru valdība nomainīja nākamo un neviens nespēja izšķirties par to, kā īsti rīkoties ar kuģi, kurā bojā gājuši ap 800 cilvēku. Visi avārijas upuri nebija zviedri.  Neizdarībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt panika un nespēja konstruktīvi rīkoties. Nekad agrāk tamlīdzīga mēroga katastrofas Zviedrijas vēsturē nebija notikušas. Tāpēc nedz valsts politiskā vara, nedz publiskā doma nespēja racionāli rīkoties un pieņemt nepopulāru lēmumu – izcelt kuģi, apglabāt bojā gājušos un precīzi konstatējot katastrofas izraisīšanas iemeslus. Liela nozīme bija arī dārgajām izmaksām, kuras šāds solis pieprasītu. Proti, bojā gājušo vidū bija daudz ārzemnieku. To skaitā arī Latvijas pilsoņu. Neviena no upuru mītnes zemēm nebija gatava palīdzēt finansēt upuru glābšanu, atpazīšanu un transportu. Visu nācās uzņemties Zviedrijai. Neviens skaļi nerunāja par to „cik tas maksās“, taču izmantoja cita veida argumentāciju lai izvairītos no gigantiskajiem izdevumiem valsts nodokļu maksātājiem. Proti – jūra esot laba kapa vieta, vraku jūrā varot pat apklāt ar betonu, lai laupītāji netiktu upuriem klāt. Šo sarkofāga ideju noraidīja avāriju izdzīvojušie un liela sabiedrības daļa, kurai šķita, ka jūra varbūt ir kaps jūrniekam, nevis parastam prāmja pasažierim.

Radās iespaids, ka Zviedrijas valdība visiem spēkiem cenšas izvairīties no radikālas rīcības, baidoties no liekām problēmām un lieliem izdevumiem. Jāpiezīmē, ka šādi rīkojas visi birokrāti un ierēdņi. Viņu loģika ir apiet problēmas, nevis tās atrisināt. Jo nerīkojoties, var nekļūdīties un palikt savās labi apmaksātajās vietās. Tas, ka ārzemēs viņu neizdarības dēļ dzima neskaitāmas konspirācijas teorijas un dīvaini stāsti par it kā katastrofas izraisīšanas iemesliem, pašus lēmuma pieņēmējus Zviedrijā neinteresēja. Tagad jau viņi visi ir pensijā un ir izsprukuši no reālās problēmu atrisināšanās sveikā.

Kas ir svarīgi? 

Svarīgi šajā gadījumā ir noskaidrot īstos avārijas izraisīšanas iemeslus. Visi zina, ka vācu kuģu dokos Papenburgā (1980. gadā) šo kuģi būvēja kursēšanai īsiem maršrutiem pa Botnijas jūras līci. Līcis savieno Somijas un Zviedrijas krastu. Savulaik šis prāmis ar citu nosaukumu (“Viking Sally“) nodrošināja satiksmi starp līča pilsētām. Attālumi šajos maršrutos bija daudz īsāki nekā no Tallinas līdz Stokholmai un kuģa ceļš tur neveda cauri atklātai jūrai. Pēc advokāta domām, Bureau Veritas nedrīkstēja šo kuģi sertificēt satiksmei pa atklātu jūru. Bez tam, šis prāmis esot bijis uzbūvēts ar defektiem. Šim apgalvojumam bija pierādījumi.

Tagad cerības jau vējā. Piektdienas tiesa izlēma, ka abas lielās kompānijas netiks sodītas un tuvinieki nesaņems kompensācijas. Viss paliks pa vecam.

Savādi, ka tiesa nepieaicināja procesa laikā neatkarīgos ekspertus un nepieprasīja jaunu vraka tehnisko ekspertīzi jūras dzelmē. Tas būtu bijis vērtīgs solis, jo celtu gaismā faktus, kurus konspirāciju teorijas piekritēji ārzemēs un zviedru apātiskie birokrāti sadzirdēt, iespējams, nevēlētos. Taču nekas tamlīdzīgs paveikts netika. Apsūdzētie paliek pie sava, ka neesot vainīgi avārijas izraisīšanā. Visa vaina tiek novelta uz sliktajiem laika apstākļiem un profesionāli bezatbildīgo igauņu kuģa apkalpi. Avārijas brīdī prāmis Estonia piederēja zviedru rēderejai Nordstrom & Thulin un igauņu Estline (1993). Abas bankrotēja. Tagad ceļu no Igaunijas uz Zviedriju mēro jau cita rēdereja.

Kopš Estonia avārijas, visi pasažieru prāmji Baltijas jūrā tika pamatīgi pārbūvēti. Liktenīgā viziera tajos vairs nav, automašīnu klājs ir sadalīts posmos, iebraukšana un izbraukšana notiek tikai „pa vieniem vārtiem“. Taču galvenais jautājums nav atbildēts – kāpēc avārija notika un vai kaut daļēja atbildība par notikušo nav jāuzņemas kuģa ražotājiem un apdrošinātājiem. Izrādās nē.

Process beidzies, bet reālu ieguvēju pasažieru vidū joprojām nav. Protams, ka sāpju naudas izmaksa bojā gājušo tuviniekiem neatdotu atpakaļ tuvos un mīļos. Taču tā pierādītu, ka iestādes un institūcijas uzņemas atbildību par to, kas noticis viņu vainas dēļ pirms 25 gadiem. Tagad izrādās, ka vainīgie ir tikai divi – vētra un pazudušais igauņu kapteinis, kurus nav iespējams sodīt.

Problēma paliek aizslēgta un tās atslēga nolauzta.

Viss kā parasti. Nekā jauna arī šoreiz.

 

 

Berlīnes mūris, prāmis Estonia un Zolitūdes veikals

2014.gada 18.novembrī

Foto Gints Bāliņš, TVNET

Speciāli TVNET

Katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā izraisās lielas cilvēku ciešanas. Situācijas normalizēšanai tad nepieciešama plaša, starptautiska palīdzība. Taču arī tā reizēm nespēj pielikt punktu nelaimju izraisītā posta sekvencēm. Par iemeslu cilvēcisko ciešanu eksplozijai modernajā laikā kļuva gan igauņu kuģis (Estonia, pirms 20 gadiem), gan latviešu lielveikals (Zolitūde pirms gada), gan arī vācu mūris (Berlīnē, pirms 25 gadiem). Sabrūkot tie izraisīja postu un šogad atzīmē apaļas jubilejas.

Vai nekas līdzīgs nākotnē neatkārtosies? Vai varam mierīgi dzīvot tālāk, paļaujoties uz to, ka pasažieru prāmji jūrā vairs negrims, lielveikali nesabruks uz pircēju galvām un jaunu valstu atbrīvošanās no diktatūras režīma nenotiks tik nežēlīgi, kā to varējām novērot, piemēram, VDR vai Latvijā?

MAYDAY MAYDAY

1994.gada 28. septembra naktī 852 cilvēki noslīka Baltijas jūrā, nogrimstot pasažieru prāmim M/S Estonia, kas toreiz bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Kuģa priekšējais vizieris vētras apstākļos tika «norauts no korpusa» un nogrima dzelmē. Tāpēc 903 pasažieri un 186 apkalpes locekļi neaizsargāti nostājās stihijas priekšā. Neviens nepalīdzēja. Pasažieriem pašiem nācās likt lietā katram savas spējas, lai izkļūtu no posta.

«Pēkšņi viss sāka gāzties. Viņš strauji pielēca kājās, uzrāva džinsu bikses, uzmeta džemperi pāri pidžamai un ielēca kurpēs. Zeķu nebija. Tās meklēt nebija laika. No kofera bira ārā priekšmeti, bet viņš sagrāba krēslu un naktsskapīti, lai, novietojot tos uz gultas, varētu atraut vaļā kajītes durvis. Labā roka pēc tam sagrāba fotoaparātu no gultas un kreisā – zilo modinātājpulksteni. Viss pārējais palika aiz muguras. Acu priekšā zibēja gaitenis, kurā nav cilvēku. Pēkšņi labajā pusē parādās kāds vīrietis, kas rūpīgi pogā ciet jakas pogas. Miks paskrien viņam garām un tobrīd vēl nezina, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs nesastaps» – tā sākas Mikaela Ūna liecība par to kas notika M/S Estonia kajītē nr. 4217 katastrofas naktī. Viņš bija viens no tiem, kuriem izdevās izglābties. To nepaguva izdarīt divas manas kolēģes Andra Jauce un Inga Helmane.

Diemžēl.

Visi četri motori bija apstājušies, un kuģa korpusu aprija 6 metrus augsti viļņi. Plkst. 01.48 kuģis pazuda no somu radara ekrāna. Kā vēlāk atzina starptautiskā izmeklēšanas komisija, kuģa apkalpe avārijas brīdī nesaprata, kas notiek, jo uz komandtiltiņa nebija ierīces, kas norādītu, ka priekšējais vizieris ir norauts un ūdens strauji ieplūst uz kuģa automašīnu klāja (Haverikomissionens slutrapport om Estonia-olyckan, avsnitt 13.2. Hädelseförlopp,ss 175.-178.). Pasažieri, kas bija nomodā, dzirdēja un redzēja notiekošo, un daļa no tiem paguva izglābties. Tie, kas gulēja savās kajītēs, izglābties nepaspēja, jo kuģis nogrima apmēram 20 minūšu laikā. Ūdens temperatūra Baltijas jūrā tonakt bija +10 – +11 grādi, un tie, kas paguva aizpeldēt līdz glābšanas laivām, riskēja nosalt līdz brīdim, kad pie debesīm parādījās pirmais helikopters (plkst. 04.05). Blakus esošie kuģi varēja piedāvāt savas glābšanas laivas (plkst. 03.12), taču uzņemt visus avarējušos Estonia pasažierus viņi nespēja un neprata. Tonakt tika izglābti 137 cilvēki. No tiem 51 apkalpes loceklis un 86 pasažieri. Sausumā tika nogādāti arī 95 cilvēki, kas izrādījās miruši, jo nebija izturējuši izglābšanās procesu.

Kuģi no dzelmes neizcēla ārā (lai gan tehniski to paveikt bija iespējams). Šā iemesla dēļ attīstījās neskaitāmas konspirācijas teorijas par to, kas īsti liktenīgajā septembra naktī uz kuģa klaja notika. To skaitā ir minējumi, ka politiķi apzināti slēpj īsto avārijas iemeslu, kas esot saistīts ar slepenu ASV militāru kravu pārvadāšanu. Citi apgalvo, ka Estonia esot transportējusi krievu ieročus un tāpēc uzspridzināta. Vēl citiem liekas, ka kuģis esot bijis sliktā stāvokli un vainīgas ir institūcijas, kas tam atļāva doties jūrā. Vainīgā ir valsts.

Par lielāko katastrofu modernās Zviedrijas vēsturē ir uzrakstītas 13 grāmatas un izveidotas divas filmas, taču īstas skaidrības par notikušo joprojām nevienam nav.

Vai esam ko mācījušies no notikušā pirms 20 gadiem? «Nē, neesam,» konstatē Robins Sjostrands sarunā ar somu jūras glābšanas dienesta puišiem. «Ja līdzīga katastrofa notiktu šodien, tad mēs ar savu palīdzību cietušajiem nebūtu neko labāki kā toreiz pirms 20 gadiem. Viss tagad ir tieši tāpat, nekas nav labāk» (Åu.2014.25.09). Vainīgā ir valsts.

Zolitūdes jumts, politiskā elite un mēs

Pirms gada 21. novembrī plkst. 17.45 sagruva lielveikala «Maksima» jumts Rīgā. Tā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Tā ir lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī upuru skaita ziņā šī ir viena no lielākajām traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā.

Veikala ēka ir saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu kā labākā 2011. gada būve. Ar «Sudraba balvu» aplaimots arī pats ēkas projekts, kas paredzēja uz jumta izvietot pastaigu un rotaļu laukumus. Neviens no arhitektūras balvu pasniedzējiem un «jumta parka» idejas autoriem nav sabiedrībai atbildējis, nedz atvainojies, nedz nožēlojis savus grēkus par izcili daiļās ēkas noziegumu. Visi klusē.

Arī Latvijas varas iestādes pēc katastrofas neapturēja būvdarbu veicēja «Re&Re» biznesu. Aizvadītā gada laikā šis uzņēmums (kas mēdz finansēt vairākas Latvijas vadošās partijas) ir jau paguvis pabeigt no mūsu nodokļu naudas lieliski apmaksāto darbu pie Rīgas pils jumta konstrukcijas un seguma izbūves (2014.05.11.), virs Nacionālā mākslas muzeja pacelts spāru vainags (29.10.2014.) un noslēgumam tuvojas Rīgas pils ārējās apdares darbi (17.10.2014.). Savā mājas lapā uzņēmums, starp citu, norāda arī uz sertificētu būvinženieru pirmo atzinunu Zolitūdes katastrofas lietā (2013), kas mums paskaidro, ka pie visa vainīgas ir «rupjas kļūdas slodžu noteikšanā uz pārseguma konstrukciju» un «kļūdas jumta nesošo tērauda kopņu savienojoša mezgla nestspējas» aprēķinos (www.rere.lv).

Viņi uzcēla, ēka sabruka, un viņi paši arī mūs informē par to, «kas notiek» un «kurš ir vainīgs», turpinot biznesu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Lai gan Valdis Dombrovskis (pirms gada intervijā Latvijas radio) uzsvēra, ka «būtu tikai korekti, un jautājums, kā to juridiski varētu nodrošināt, ka «RE&RE» atturētos no turpmākiem pieteikumiem valsts pasūtījumiem, kamēr nav pabeigta šī izmeklēšana un konstatēta vaina,» – teica premjers (TVNET, 2013. 25.11.) un pēc tam pats atkāpās no amata. Pa to laiku krievu mediji (Rossijskie Vesti») mūs informēja, ka būvkompānija Re&Re ilgus gadus esot cieši saistīta ar vadošās partijas Vienotības finansēšanu, neoficiāli iepludinot naudu partijas kasē caur bijušā Latvijas premjerministra sievu un bijušās parlamenta spīkeres vīru. Par to liecinot lielie valsts pasūtījuma projekti būvkompānijai Re&Re. Iespējams, ka šie krievu medija apgalvojumi ir murgi, tomēr pārsteidz fakts, ka bez RE&Re Latvijā (šķiet!) nav nevienas citas firmas, kuru valsts varētu izraudzīties savu objektu rekonstruēšanai. Tāpēc tikai un vienīgi Re&Re kontā ir: sociālo dzīvokļu ēkas Imantā un Zolitūdē, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīcas rekonstrukcija, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms u.c.

Apzinātā novilcināšanas taktika?

Ja politiskā aizmugure joprojām ļauj uzņēmumam Re&Re turpināt un paplašināt darbību (struktūras maiņa, skat. Delfi, Bizness, 2014.17.09.) un Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu apturēt šā uzņēmuma darbu (kamēr notiek izmeklēšana), tad ir pamats uzskatīt, ka vai nu valsts administratīvajai un politiskajai pārvaldei ir vienaldzīga savu pilsoņu nāve Zolitūdes būvkļūdu rezultātā, vai arī «vara» apzināti kavē traģēdijas apstākļu noskaidrošanas lietu un vainīgo sodīšanu.

Ja reiz valsts prezidents Andris Bērziņš pirms gada uzmundrināja bijušo premjeru Valdi Dombrovski atkāpties no amata (ieceļot viņa vietā nepārliecinošo Laimdotu Straujumu), tad mums ir pamats paust bažas par to, vai Latvijas politiskā elite tomēr ir «kādā veidā» saistīta ar monopolstāvokļa superbūvfirmu Re&Re un apzināti veicina noilgumu šajā lietā tieši tāpat, kā to savulaik «veiksmīgi» realizēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tā saucamajā «sabraukto policistu lietā» 1997. gadā.

Toreiz zviedrs Anderss Bū Juhansons varēja izsprukt no tiesas Zviedrijā, pateicoties dokumentu novilcināšanai (3 gadi) un to apzināti novēlotai nosūtīšanai no Rīgas uz Stokholmas tiesu. Tāpēc sabrauktās latviešu policistes meitiņa toreiz palika bez materiāla atbalsta, jo tiesas process pret šoferi, kas māti sabrauca, vispār nebija noticis.

Tagad, Zolitūdes lietā, aina ir līdzīga. Ar lozungu «svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmeklēšanas ātrums» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers nesteidzas saukt pie atbildības Zolitūdes avārijas izraisītājus. Arī valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem uzsvēra, ka «izmeklētāji strādā ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Arī policija nav noteikusi konkrētu laiku izmeklēšanas termiņiem, taču tā arī netiks lieki aizkavēta» (Apollo, 2014.12.11.).

«Rezultātu tukšuma situācijā» vienu gadu pēc katastrofas Saeimā tiek dibināta jauna Zolitūdes komisija, kas pati sevi ieceļ un pati sev arī atskaitīsies. Tieši tāpat kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nesaskata vainu Rīgas būvvaldes darbā Zolitūdes traģēdijas sakarībā (TVNET, 2014.13.11.).

Kurš tad īsti ir vainīgs notikušajā? Pagaidām uz šo jautājumu atbild tikai traģēdijā iesaistītās personas: Rīgas mērs un RE&RE šefs. Abiem šķiet, ka vainīga ir valsts. (TVNET, 2014.13.11.; Kas jauns 2014.23.05.)

Vainīgā ir valsts vai sociālisma mūra paaudze?

Līdzīgi domā arī bijusī austrumvācu sporta zvaigzne Inese Geipela, kas Berlīnes mūra krišanu pirms 25 gadiem 1989. gada 9. novembrī novērtē kā «traģisku lietu». Pirms 25 gadiem viņai esot licies, ka šis notikums iezvanīšot jaunu ēru austrumvāciešu dzīvē un viņi vienā rāvienā iekļaušoties Rietumvācijas dzīves standartā. Visi būs bagāti, pārtikuši un laimīgi. Taču tā nenotika. «Tagad, kad mēs redzam realitāti, ka esam tikai otrās šķiras Vācijas pilsoņi,» viņa uzsver un norāda, ka vēlas reanimēt Vācijas Demokrātisko Republiku («»), jo daudzi austrumvācieši neprotot citādi dzīvot. Tā būšot labāk.

Tas nozīmē, ka mūris ir sabrucis, bet kāds atkal vēlas to atjaunot, jo valsts nav palīdzējusi iedzīvotājiem katastrofas situācijā morāli pārcelties no VDR uz apvienoto Vāciju. Latvijā novērojams tas pats – LPSR abstinence. Īpaši tiem, kas pieraduši būt un joprojām ir pie varas.

Kā norādīju sākumā – katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā rodas lielas cilvēcīgās ciešanas. Iespējams, ka pie Zolitūdes pēckatastrofas klusuma ir vainīgi sociālisma mūros augušās paaudzes 1989. gada notikumu izraisītais stress un (no tā izrietošā) nespēja iekļauties brīvās pasaules sociāli ekonomiskajā un kultūras kontekstā, uzņemoties konkrētu atbildību par savu reālo rīcību.

Vai arī šodien 2014. «braucam tā, kā dzīvojam» (Balta, 2014.10.11.), netiekam vaļā no PSRS laika bezrūpības, kad «durvis vispār netaisījās ciet, dzērām ūdeni tieši no pumpja, nevis plastmasas pudelēm» (VL blogs), «svinējām Jāņus ar papīra cepurēm galvās» (diggers.lv) un «visi piehalturēja, kā nu mācēja (Bārmeņu skolas publikācijas), neuzņemoties atbildību ne par ko?

Vai Berlīnes mūra sabrukšanas morālā trauma mūsu politisko vadītāju psiholoģijā traucē godīgi noskaidrot, kas īsti pirms gada notika Zolitūdē un kā izvairīties no līdzīgu situāciju atkārtošanās Latvijas publiskajā telpā?

Vai atkal vainīgā būs valsts?