Grāmatas ekrānu laikā jeb kas notiek ar foto albumiem kafejnīcās?

Albūmi vairs nav vajadzīgi. To pierādīja kāda Liepājas kafejnīca, kuras izklaides un bērnu stūrītī bija izvietoti veci albūmi ar fotogrāfijām no pagājušā gadsimta vidus. No melnbaltajām fotogrāfijām uz mani raudzījās nopietni, sveši cilvēki. Pa vienam, bariņos. Ikdienā un svētku brīdī. Nevienu nepazinu un izklaidējoši man tas nešķita. Drīzāk gan traģiski, ka kādas ģimenes rūpīgi krātās fotogrāfijas šeit pārvērtušās par izklaides objektu. Noliktas apskatei, apķēpāšanai un izraustīšanai. Iespējams, ka labāk bija šo fotogrāfiju krājumu nodot kādam muzejam vai sadedzināt. Ja reiz tuviniekiem šāds mantojums nebija vajadzīgs. Diemžēl albūmi nav vienīgais „dinozauru“ klans, kas paredzēti izmiršanai. Papīra grāmatas jau tagad stāv rindā kā nākošās krematorijas uguns liesmām. Daļa jau deg, bet pārējās cer uz izdzīvošanu kā dekoratīvs telpas elements interjerā vai kā naratīvs ekrāna un skatuves mākslai. Gudri ļaudis saka, ka datu nesēju mūžs esot īsāks par papīra grāmatas iespējamo dzīvi cauri laikam. Viss, kas ir uz papīra saglabāsies, bet pārējais var pazust. Vai elektroniskie teksti uzvar tagad, lai zaudētu vēlāk? Varbūt atsāksim svarīgākos tekstus atkal iekalt akmenī, lai saglabātu gadu simtos? 

Antikvariātu bēres

Mans mīļākais antikvariāts ir jau slēgts. Romantiskās pastaigas pa lielo plauktu labirintiem ir noslēgušās. Vairāk nevarēs meklēt dāvanas draugiem, aprunājoties ar pārdevējiem par pagājušā gadsimta literatūru un viduslaiku dzeju, piemēram. Grūti pateikt, kas man tagad pietrūks vairāk – vecās grāmatas un iespējas tās nopirkt, vai sarunas ar veikala līdzstrādniekiem, kas līdzīgi lunkanām zivīm, prata ienirt tekstu okeāna dziļākajās aizās un izvilkt no turienes vērtīgos eksemplārus, lai pēc tam tos noliktu uz letes bijīgi un cieņpilni kā trauslus spārnus.

Antikvariātu nogalināja elektronisko grāmatu tirdzniecības uzplaukums un īres maksas celšanās pilsētas centrā. Tagad retumu vietā man grāmatu veikali piedāvā vislielākajās tirāžās drukātos teksta darbus, jo ir aizmirsuši, ka vislielākās vērtības nekad nav bijušas sava laika pārdotāko grāmatu kategorijā.

Bodlērs savulaik atzinās, ka viņu dziļi apbēdinātu tas, ka viņa dzeja būtu izpirktāko literāro darbu klāstā. Mākslinieks vienmēr strādā nākošajai paaudzei un mēdz būt sava laika pircēju nesaprasts. Taču mūsdienu mākslas un literatūras komerciālisms strādā ar pavisam citu loģiku – tu esi tik liels un ievērojams, cik proti būt populārs savā mūža laikā.

Kamēr antikvariātu bēres turpinās, tikmēr to efektus jau izmanto citi. Nesen kādā pustumšā kafejnīcā, stāvot rindā, pamanīju grāmatu rindas pie sienas. Nopirku tasi kafijas, noliku krūzi uz galda un devos paņemt no plaukta Votergeitas skandāla aprakstu (The secret man), taču pirkstu gali atsitās sienā. Grāmatu tur nebija. Iecienītāko grāmatu muguriņas bija uzdrukātas uz tapetes, kas greznoja kafejnīcas tumšāko stūri. Tagad sākas jauns fenomens – mēs nevis lasām grāmatas, bet tikai to nosaukumus uz tapetēm.

Vai grāmatas vispār ir vajadzīgas mobilo telefonu laikā?

Valensijas universitātes mediju un teksta analīzes pētnieciskais centrs pirms pusgada publicēja interesantu ziņojumu par lasīšanas īpatnībām ekrānā (Don’t throw away your printed books: A meta-analysis on the effects of reading media on reading comprehension).

Tajā noskaidrots, ka lasīšana ekrānā ir pavirša un strauja, turpretī papīra teksts pieprasa pacietību un iedziļināšanos. Līdz ar to nodrošināt dziļāku izpratni. Šis atklājums  lieku reizi pierādīja, ka nav gudri atteikties no tekstiem uz papīra un, ka papīra grāmatu pazušana faktiski ved pie kultūras novārdzināšanas un civilizācijas intelektuālās lejupslīdes.

Diemžēl visi tā nedomā. Daudzos modes preču veikalos papīra gāmatas plaši izmanto kā interjera elementu, klientu pievilināšanai. Grāmatu kaudzes tur atgādina antikvariātu augstos grāmatu plauktus. Ieejot veikalā nākas pārliecināties, ka te nav gudro grāmatu, jo piedāvājumā dominē vienīgi Džekija Kolinsa (Jackie Collins), Roberts Ladlems (Robert Ludlum) vai Virdžīnijas Endrjusas (Virginia Andrews) darbi. Taču nebūsim skarbi, priecāsimies, ka apģērbu tirgotāji domā ne tikai par pircēju ārējo, bet arī iekšējo skaistumu. Labi. Pastiepjam roku pēc Stīvena Kinga (Stephen King) grāmatas un pārliecināmies, ka arī šo sacerējumu nav iespējams izvilkt, atvērt un lasīt. Izrādās, kas grāmatas ir salīmētas kopā un kalpo tikai kā dekorācija jeb interjera elements. Telpas interjera veidotājs šeit sējumus izmanto kā cementu vai ķieģeļus. Rūpīgi apskatot, var novērot, ka daudzi sējumi ir sazāģēti, lai gludāk piekļautos kolonnas formām. Manuprāt šāda rīcība ir barbarisms no interjera mākslinieka puses. Taču neaizmirsīsim, ka dzīvojam anti-intelektuālisma laikā, kad pat slaveni un populāri ļaudis skaļi paziņo par to, ka nevar ciest grāmatas un tās nekad nelasa (Kanye West: ”I’m a proud non-reader of books”).Cik tālu mēs aiziesim, atradinot bērnus no papīra grāmatu lasīšanas? Lietojot sējumus ķieģeļu vietā un teksta lasīšanu aizstājot ar grāmatu muguriņu aplūkošanu tapetēs. Pārstāstot slavenu sacerējumu saturu lakoniskā formā, filmas vai teātra izrādes veidolā? Šķiet, ka tas novedīs pie kopsakarību neizpratnes un dekoratīvuma analīzē.

Grāmatu dedzināšana

„Tur, kur sākumā dedzina grāmatas, vēlāk dedzinās cilvēkus”- savulaik rakstīja Heinrihs Heine. Taču pagaidām neviens no dižgariem nav pavēstījis, kas notiks ar sabiedrību, kas izmanto grāmatas kā interjera vai celtniecības elementu un foto albumus kā izklaidi kafejnīcās.

Grāmata esot dārzs, kuru cilvēks spēj pārnēsāt kabatā. Pašlaik šie „dārzi“ iekārtojušies planšetēs un telefonos, „aipados“ un „kindlos“, kuros var ietilpināt biezu biezos sējumus. Pašiem savu grāmatu vairs nav un privātās bibliotēkas izzūd tieši tāpat kā sniegs pavasarī. Šerloks Holms reiz uzsvēra, ka esot lieliska sajūta noraudzīties uz privātajām grāmatām savā mājas plauktā. Tādas prieka sajūtas vairs nebūs, jo datu nesēji jau sen iznīcinājuši vajadzību pirkt un kārtot grāmatas savā plauktā, rakstīt tās ar spalvu un tinti uz papirusa vai papīra.

Lasīšana esot dvēseles vingrošana. Cerams, ka ekrāni nodrošinās mums šo iespēju tieši tik pat labi kā to prata papīra grāmatas.

 

 

Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

2013. gada 29. augustā.  Raksts 3 daļās. 1. daļa.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējums

Ilustrācija rakstam ‘Rakstu Reliģija”. Daigas Brinkmanes zīmējums

 

Mēs runājam latviski, bet rakstām ar latīņu burtiem un rēķinām ar indiešu cipariem.

Mūsu nedēļā ir septiņas dienas, gadā divpadsmit mēneši, stundā sešdesmit minūšu, ducī divpadsmit olu.

Tā tas ir.

Par to neviens nebrīnās.

Pat to nešaubās un nestrīdas. Mēs sakām ”viens maiss kartupeļu” un uzreiz zinām, cik tas ir. Neviens tādos gadījumos nemēdz taujāt pēc maisa tilpuma vai tā malu elastības. Jo maiss ir maiss. Katrs muļķis zina ko tas nozīmē.

Ūdeni nesam spaiņos, miltus pūros, sāli siekos, cukuru glāzēs, pipars naža galos un vanilīnu šķipsniņās. Pārprast nav iespējams. Neviens par to nikns nepaliek. Samierinās arī tie, kuri mīl gramus, metrus un centnerus.

Ar burtiem, vārdiem un teikumiem ir mazliet savādāk. Ar tiem mēdz gadīties pārpratumi.  Var pat apvainoties un palikt dusmīgs. Ir bijuši gadījumi. Pamēģiniet pielikt īpašvārdu nominatīva galotni parastam Ziemeļ – vai Viduseiropas pilsoņa uzvārdam vai vārdam un jūs tūliņ dzirdēsiet pamatīgus sašutuma plūdus. Par valsts vīriem, sievām un slavenu rakstnieku uzvārdiem nemaz nerunājot. Tikai – is, -s, -a. Tikai fonētiskās izrunas transkripcija. Jo tāda ir latviešu valodas norma. Tā vajag. Norma paliek norma, vienalga kādas tai sekas? Vai ne?

 

Visi jau sen ir samierinājušies, kaut gan…ir bijuši nelāgi gadījumi.

Zviedru rakstniece joprojām nervozi grozās Vermlandes kapos un nevar saprast, kāpēc viņas vārdu un uzvārdu latviski raksta tik dīvaini un nesaprotamā transkripcijā, kas ir ļoti tālu no oriģināla. Varētu taču uzrakstīt arī latviski Selma Lagerlöf un viss. Mums taču ir tie paši burti. Mēs taču to varam uzrakstīt.

Tas pats ar citiem rakstniekiem. Ja arī Victor Hugo sagādās kādam franču literatūras draugam nedaudz lieku klapatu, lai saprastu, ka traģisko stāstu par Esmeraldu nevajag meklēt bibliotēkā ārzemēs zem burta ”I” zīmes, tad tā būs tikai intelektuāli veselīga nopūlēšanās.

Mēs taču rakstām ar tiem pašiem latīņu burtiem.

Vai mūsu tieksme pierakstīt izrunu ir sava veida solidaritāte ar kiriļicu?

Vai kiriļicai šī ”pleca sajūta” vairs vispār ir vajadzīga?

Kāpēc par to valodnieki nebrīnās tagad, kad pasaule jau sen ir vaļā? Pārmaiņu vēji pūš iekšā valodā, un vajag lielu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas. Taču nevajag aizmirst, ka laiks rit un zeme griežas tālāk. Tā tas ir.

 

Rakstītās valodas krīze ir iestājusies jau sen. Tā nav tikai latviešu valodas problēma. Minētā krīze radusies, dažādu iemeslu mudināta, ko vienkāršoti varētu nosaukt par audiovizuālās komunikācijas sekām. Pēdējas gan ir tikai pats uzkrītošākais krīzes izraisītājs, bet nedz vienīgais nedz arī galvenais rakstītās valodas ienaidnieks un slepkava, kā pieņemts uzskatīt.

Diemžēl jo bieži mēs uzkrītošo pieņemam par būtisko.

Tāpēc gribētu šoreiz pievērsties dažām problemātiskām parādībām masu komunikācijas procesu sakarā, ar kuru analīzi nodarbojos garus gadus.

Diemžēl ir samērā grūti atklāti pateikt latviski to, ko atļaujas sludināt norvēģis Tronds Bergs Eriksens (Trond Berg Eriksen): ”mediju zinātne ir kultūrvēstures galvenā disciplīna gan jaunākās, gan arī senās vēstures gadījumā” un labi, ka ”humanitārā zinātne beidzot sāk uztver mediju pētniecību ļoti nopietni” (Trond Berg Eriksen. Budbringerens overtak, Oslo, 1989.s.8).

Latvijā mediju zinātne joprojām ir pabērna lomā un komunikāciju joprojām neuztver kā atslēgu ieejai kultūrvēsturē.

Labi, ka tas beidzot ir noticis (norvēģi ir ielikuši durvis!) un mēs varam sākt skatīties uz kultūras vēsturi mazliet citādi, t.i., kā uz faktu un notikumu ķēdi, kuru nosaka komunikatīvs kopsaucējs.

Tradicionāli kultūrvēsture un tās studijas asociējas ar pastaigu pa dārga muzeja zālēm, kur katram eksponātam ir neatkārtojama un fantastika vērtība. Aksiomātiska nozīme. Tāpat kā maisam kartupeļu, par kura tilpumu neviens nešaubās.

Šajās studijās neder nedz humānistu pesimisms, nedz tehnokrātu maniakālais optimisms. Komunikācijas process sācies ar pirmo izrunāto vārdu, žestu, rakstīto vēstījumu un šodien turpinās ar virsskaņas ātrumu. Tā ir trase, kurā daudzi atpaliek, bet uzvarētāju joprojām nav, jo komunikatīvā kustība nekad nebeidzas. Tā ir rados ar laiku, kas arī visu laiku virzās uz priekšu. Laika dimensija arī šeit ir noteicošā.

Mēs rakstām ar latīņu burtiem un nevienam nav svarīgi, ka pirmā rakstu sistēma ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu. To paveica grieķi, kaut arī eksistē hipotēzes, ka vēlākais alfabēts esot cēlies no semītu arhetipa. Bērns, kurš iemācījies šos burtus. Jau vairs nav nekāds parasts bērns, bet gan kas vairāk. Tas vairs nav nožēlojams mazs analfabēts, bet gan pilntiesīgs kulturālas sabiedrības loceklis.

Lasīt un rakstītprasme it kā novelk līniju starp tumsonību un kultūras kāpņu pirmo pakāpienu.

Nevienam bērnam nav viegli iemācīties lasīt un rakstīt. Taču mēs visi laužamies iekšā burtu džungļos un ciparu čūkslienos, lai visbeidzot noguruši un saskrāpēti nonāktu pie ilgo tās gudrības pils.

Kad esam turp nonākuši, tad no pils augstākā torņa var labi redzēt to dūmakaino līniju taipus burtu un ciparu mūžamežam. Tur tālu projām vīd visu atstātais analfabētu liedags, kurs spēlējas mazi bērni un nesaskatāmi, nesaprotami ļaudis.

No turienes mūs kauninot aiztrieca, taču kaut kas tur ir palicis līdz galam nesaprasts un nenoskaidrots. Mīklains, vilinošs, romantisks un noslēpumains. Tā ir mnemotehniskā atmiņa, kuru mēs nevaram atcerēties.

Tā ir pirmsrakstu kultūra, kura mums ir aizmirsusies.

Tad dvēseli pārņem tāds ciešanu un ilgu stāvoklis, ka var saprast mēnesnīcas magnētismu, orientālu mūziku un nesaprotama skaistuma valdzinājumu. Cilvēce nespēj bez sāpēm šķirties  no savas pagātnes, kura ir pagājusi.

Nevaram.

Tāpēc arī rakstītais vārds novilka sāpīgu, bet aizmirstu robežu kultūras vēsturē. Ar šo brīdi sākās rakstītās jeb pierakstītās kultūras ēra.

Tajā dominē pieraksta tradīcija, kas darbojas uz normu un likumu pamata.

Jau piedzimstot rakstu valoda nostājās priekšā runātajai valodai.

Tieši tāpat kā Darvina pērtiķis kļuva par cilvēku tikai ar darbarīku rokā, tāpat arī cilvēks kļūst kulturāls tikai komplektā ar rakstīt un lasītprasmi.

Šī prasme nodala civilizāciju no primitīvā perioda.

Mēs mīlam pierakstu. Šī mūsu vājība sakņojas ideoloģijā, kurai pirmo ātrumu cauri cilvēces vēsturei ieslēdz Gūtenberga atklājums – tiražētais teksts.

Tādējādi visa mums pazīstamā vēsture faktiski ir ideoloģijas vēsture, jo tieši rakstu valoda ir tā, kura mums ir atstājusi zināšanai vajadzīgo nevis faktisko vēsturi pierakstītā veidā.

Grieķiem burti bija ta grammata un pirmais alphabetum lietotājs esot bijis Tertullianus 200 g. P Kr.

ABC un abecadarius sastopams arī Hieronima un Augustina darbos (300 g.p.Kr). Taču grieķiem bija milzīgs daudzums dažādu alfabētu, jo provinču saistība bija visai nosacīta un lokālās varas struktūras tolaik Grieķijā bija noteicošās. Visbeidzot klasiskais grieķu alfabēts rādās, pateicoties politiskās varas vajadzībām. Tas bija tieši politiskās varas dekrēts, kas ieviesa alfabētu.

Rakstu valoda bija vajadzīga valsts politiskajai pārvaldei. Burts, vārds un teikums līdz ar savu dzimšanas brīdi sāka kalpot politikai.

Rakstu valoda nenāca pasaulē kā runas pieraksts. Tā radās, attīstījās kā varas ierocis un radīja priekšnoteikumus gigantiskam propagandas mehānismam, kas nodrošināja varu pār lasītpratēju masām.

Rakstu valoda apņēmīgi un pārliecinoši nostūma malā runāto valodu, iedalot tai otršķirīgu lomu un sekundāru funkciju civilizācijas ceļā uz priekšu un tās kultūras procesu norisēs.

Rakstu valoda ar savām normām nostājās runātajai kultūrai priekšā un sāka tai diktēt savus noteikumus. Tā izveidojās pēc būtības absurda situācija, kad dzīvajai runai tika uzlikti uz papīra izstrādāti iemaukti. Pasaule sadalījās analfabētos un skolotajos cilvēkos.

Rakstītā valoda kļuva par veida reliģiju, kurā priesteru vietā nosēdās valodnieki ar savu normu un mērvienību olektīm.

Tie mērīja, svēra un pamācīja un strostē joprojām tos, kas nemāk runāt un rakstīt ”pareizi latviski”. Neviens nešaubās, ka tieši viņiem pieder valodas patiesības monopols.

Par to nešaubās neviens!

Tāpat kā visiem ir skaidrs maisa tilpums vai sprīža garums.

Taču atgriezīsimies pie rakstu reliģijas saknēm.

Rakstītais vārds atstāja savam laikam tik svarīgās un vajadzīgās liecības pierakstītā veidā nākamajām paaudzēm. Pareizā interpretācijā. Tas joprojām ir svarīgi katram autobiogrāfijas, memuāru un arī vēstures grāmatu autoram.

Uzsveru – pareiza, jeb sev pieņemama interpretācija kļūst par rakstu valodas normu.

Tā ir svarīga gan algotnim, kurš joniskajā stilā ierakstīja savu vārdu Abusimbellas tempļa sienās senajā Ēģiptē (593.-588.p.Kr), gan vikingiem, kuri skrāpēja savus pierakstus Sofijas katedrāles sienās senajā Stambulā. To dara arī šodienas modernie tūristi uz durvīm, sienām, jumtiem, grīdām, mēbelēm. Galvenais ir ieskrāpēt uz paliekošām vērtībām, tādām, kas pastāvēs ilgāk par pašu skrāpētāju. Rakstītpratēju vandālisms ir vecs un nemainīgs kā cilvēka prasme darboties ar rokām.

 

(turpinājums sekos)