Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Kāpēc Zviedrija atkal nākusi modē jeb 1984. gada ziņojumi

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/648675-kapec_zviedrija_atkal_nakusi_mode_jeb_1984_gada_zinojumi

Speciāli TvNet

Fox News un Donalda Trampa šausmu vīzijas Zviedrijas attīstības virzienā sašūpojušas arī Latvijas konservatīvo publiku. Vai tiešām ar Zviedriju «notiek kas slikts», tā «slīkst imigrantu pūļos» un vai dienvidu pilsēta Malme patiešām ir kļuvusi par «izvarotāju galvaspilsētu» – kā to apgalvo Trampa un Putina propagandas mediji?

Zviedru vēstures zinātņu doktoram Karlam Marklundam ir viedoklis šajā jautājumā. Daudzām Karla nostādnēm piekrītu. Taču izvirzīšu arī savējās.

Zviedrijas portrets 2017

Tas, ka par Zviedriju pēdējo gadu laikā tiek izplatīti melīgi «fakti» un izdomātas «patiesības», nav nekas jauns. Runa šeit nav par to, kas notiek vai nenotiek nelielajā Ziemeļeiropas valstī. Konfrontācija ir ideoloģiska.

Fantāzijas par Zviedriju konservatīvo ekstrēmistu medijos nenozīmē arī to, ka pasaulē būtu sākusies «liberālisma krīze» vai ka sabiedrība būtu nogurusi no demokrātijas vai atvērtas sabiedrības un vēlētos aši tikt ieslēgta reliģiozas diktatūras roku dzelžos. Nē, runa ir par veco, pārbaudīto «aukstā kara» situāciju, kad SWE simbolizē tieši to, kas nepatīk konservatīvajiem fundamentālistiem: publiskuma atvērtību, konsekventu politisko kreisumu, feminismu, labvēlību visiem, kas ir mazākumā (ieskaitot seksuālās minoritātes), un rasisma apkarošanu. Zināmā mērā Zviedrijas iekšējā kārtība ir kļuvusi par ideoloģisku simbolu un tāpēc kā piemērs spēlē noteiktu lomu globālā viedokļa veidošanā.

Tagad, kad ASV vairs nav galvenais Putina režīma kritikas un naida objekts, par to aizvien biežāk kļūst viena no visliberālākajām pasaules demokrātijām – mūsu pašu protestantisma kaimiņzeme Zviedrija.

Melīgo un viltoto ziņu paisumu par Zviedriju novēroju jau samērā sen.

Jāpiezīmē, ka pamatā šos melu produktus ražo galvenokārt Kremļa mediji un no krievu publiskās telpas tie nonāk arī Latvijā. Strādājot par Zviedrijas korespondenti, nācās vairākkārt atteikt Rīgas redakcijām muļķīgu «faktu» komentēšanu Latvijas tabloīdiem, vienkārši tāpēc, ka «fakti» bija izdomāti. Piemēram, par to, ka vīriešiem turpmāk Zviedrijā būšot aizliegts urinēt «stāvus», jo tā vēloties zviedru feministes. Šis muļķīgais joks klīda pa krievu medijiem kā absolūtā patiesība, un latviešu žurnālisti bija pārliecināti, ka «trakās feministes» to arī panāks. Piemērs lieliski ilustrē vienu no centrālajām uzbrukuma frontēm Skandināvijas valstīm – feminismu, kas austrumeiropiešiem nav saprotams un «trampistiem» nav pieņemams. Tas, ka liela daļa Austrumeiropas sabiedrības joprojām nesaprot, «kāpēc zviedriem vajadzīgs feminisms», un viņi nezina, ka feminisms ir visu vadošo zviedru partiju akceptēta politika, ir viņu pašu problēma. Ja kāds kaut ko nezina, tad vajag mēģināt pastudēt šo tēmu, nevis izdomāt primitīvus noliegumus un aizklāt patiesību ar fantāzijas murgiem. Otrs aspekts ir tolerance pret gejiem un lesbietēm, kas arī ultrakonservatīvajām aprindām nav saprotams izpaudums. Taču galvenais trieciens pret Zviedriju fundamentālistiem izdevās pēc tam, kad 2015. gada rudenī valstī tika uzņemts liels bēgļu un migrantu skaits. Pastāvēja «cerība», ka beidzot šie izlēcēji no ziemeļiem «nogrims» ar visu savu «savādo» valsti.

Katrs spriež pēc savas pieredzes. Nav noslēpums, ka melu izdomātājiem šķita, ka zviedri ar migrantu plūsmu galā netiks un to absorbēt nespēs. No fantāzijas dzīlēm ultrakonservatīvajos medijos ASV un Krievijā uznira pasakas par «no go zones» Malmē, par sirojošiem islāmistu armijas karotājiem Stokholmā, par sieviešu izvarošanām, kuras «slēpj vietējie mediji», par «zviedru sistēmas sabrukumu» imigrantu rezultātā. Sociālajos medijos joprojām klejo falšas bildes, kas it kā apstiprina šos pieņēmumus. Visiem šiem apgalvojumiem ir viens konkrēts mērķis – iestāstīt globālajai sabiedrībai, ka tā nevajag darīt, jo redz kas notiek! Tātad brīdināt pasaules sabiedrību, ka Zviedrijas demokrātijas modelis ir bankrotējis un vairs nav atdarināšanas cienīgs.

Ja kāds šodien patiešām nopietni seko Fox News (Ami Horowitz) vai Putina medijiem (pateicoties Latvijas Lattelecom laipnajam Krievijas propagandas piedāvājumam), tad rodas iespaids, ka Zviedrija nepavisam vairs nav droša un stabila valsts. Braukt uz Jordāniju vai Turciju (izejot no šiem ziņojumiem) šķiet drošāk. Lai gan šīs valstis ir uzņēmušas vēl vairāk bēgļu nekā Zviedrija (skat. UNHCR 2016 ziņojumus).

Taču, neraugoties uz to, Zviedrija tomēr ir un paliek «alt right» kustības centrālais apšaudes mērķis.

Fundamentālistu kauja pret liberālismu

Protams, ka tā ir ideoloģiska kauja. Zviedrijas atvērtība nepatīk tiem, kas vēlas atjaunot KKK, pieķēdēt sievieti pie dzemdību nama un plīts, sabāzt bērnus reliģiozās skolās un ieviest valstī vienpartijas sistēmu.

«Kārtības» un «stingrās rokas» piekritēji nevēlas zviedru loģikas tālāku izplatīšanos.

Protams, «trampistiem» nepatīk šī Zviedrija, kuru uzteica Baraks Obama, Bērnijs Sanderss un Bils Geitss. Tāpēc, ka šīs sabiedrības modelis viņam nepatīk. «Zviedrija ir kļuvusi par alt right kustības favorītu tāpēc, ka Zviedrijas «atvērtums» ļoti ilgi ir kalpojis par paraugu citām valstīm, īpaši liberālo un progresīvo kustību piekritēju vidū,» konstatē profesors Karls Marklunds.

Taču amerikāņu sabiedrībā vienmēr ir bijuši «spēki», kuriem Zviedrijas izaicinošā uzvedība nav patikusi.

Jau pērnā gadsimta piecdesmitajos gados amerikāņu konservatīvā prese šausminājās par «zviedru grēku» (seksuālo revolūciju), pēc tam sekoja teksti par it kā «tautas nodzeršanos» un «lielo pašnāvību skaitu», «augsto laulību šķiršanas procentu», vārdu sakot – morālo pagrimumu. Kur nu vēl 1976. gada pārprastie ziņojumi par Astrīdas Lindgrēnas konfliktu ar zviedru nodokļu inspekciju. Pat New York Times toreiz ziņoja, ka zviedri regulāri maksājot nodokļus 100% līmenī. Zviedru sociālisms tika izsmiets, darba tirgus tāpat. Īpaša kritika tika vērsta pret personas kodu ieviešanu zviedru sabiedrībā, kas esot koncentrācijas nometnes cienīga rīcība (lai gan amerikāņiem pašiem bija viņu Social Security numbers pirmajiem).

Murgu šajā ideoloģiskajā cīņā bija tik daudz, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija sāka apzīmēt šos izdomājumus ar nosaukumu «1984. gada ziņojumi» (atsaucoties uz Orvela romānu). Pirms 50 vai 40 gadiem šajos ziņojumos galvenokārt tika izmantotas anekdotes. Tajās zviedrs tika tēlots kā neveiksminieks un pamuļķis. Zināmu sabiedrības daļu šie stāstiņi sasniedza.

Ulofa Palmes laiks iezīmēja krasu nostāšanos antiamerikāniskajās pozīcijās. Pa kreisi no citām lielajām un mazajām valstīm. Labklājības kāpums, aprūpe un iedzīvotāju apmierinātība pielika punktu kritiskajām viļņveida kustībām. Diplomātijas panākumus starptautiskajā līmenī ieskaitot. Taču daudziem ārzemēs Zviedrija bija un palika utopiskas valsts statusā, jo Stokholma bija izvēlējusies neparastu, ļoti specifisku valsts attīstības modeli. To pašu, kuram, pēc daudzu konservatīvo domām, bija pavisam drīz jābankrotē.

Tagad (migrācijas dēļ) šim modelim būtu beidzot jāmirst varmācīgā nāvē. Kopā ar fundamentālistu tik nīsto toleranci pret citādajiem, feminismu un liberālismu. Ja politiski «sasprāgs» Zviedrija, tad eksplodēs arī šis simbols. Taču nelaimes piesaukšana nav realizējusies.

Paradoksāli, bet zviedriem izdodas integrēt imigrantus veiksmīgāk nekā daudzām citām valstīm.

Nedomāju, ka stāvoklis šodien ir ideāls, taču viņiem tas izdodas daudz labāk nekā krievu «piektās kolonas» integrēšana Latvijā. Kā zviedriem tas izdodas, ir jau nākamais jautājums. Par to jārunā atsevišķi, jo liela imigrantu daļa ir lojāla Zviedrijas valstij un nepieprasa, lai karaliste pievienotos Serbijai, Sīrijai, Turcijai vai Polijai. Visi imigranti integrējas Zviedrijā uz zviedru valodas bāzes, lai arī nāk no valstīm, kurās runā lielākās pasaules valodās nekā zviedru.

Zviedrijā nav nekādu arābu, serbu, krievu skolu. Visi mācās zviedru skolās.

Pilnīgs pretstats tam, kas notiek ar krievu imigrantiem Latvijā joprojām, ražojot (izolētajā izglītības sistēmā) mītnes valstij nelabvēlīgus pilsoņus.

Pirmdienas vakara nemieri Stokholmas priekšpilsētā Rinkebijā nav apliecinājums Donalda Trampa piektdienas muļķīgajam apgalvojumam par terorisma eksploziju Zviedrijā. Šī Zviedrijas galvaspilsētas daļa jeb «ciems» sastāv praktiski tikai un vienīgi no imigrantu ģimenēm. Betona daudzstāvu māju birzī. Tajā dzīvo ļoti dažādas izcelsmes ieceļotāji, un loģiski, ka šādās zonās veidojas sirojošu jauniešu bandas (grupējumi), kas cīnās savā starpā. Nepatīkami, ka pirmdienas vakara plosīšanās sākās pēc pazīstama narkotiku tirgoņa aizturēšanas Rinkebijas centrā un puišeļi samērā ātri mobilizējās kārtējam grautiņam. Sāka dedzināt novietotās kaimiņu automašīnas un sist picērijas logus. Vecāki no balkoniem noskatījās, kā tiek demolēta viņu teritorija un to dara pašu bērni. «Tie puikas bija pat no astoņu gadu vecuma. Daudzus pazinu. Maskas bija uzvilkuši. Riebekļi. Tētis un mamma nāk uz manu veikalu pa dienu, bet viņi demolē pa nakti!» – vakar medijiem sūdzējās vietējā veikaliņa īpašniece un pārdevēja, imigrante Čena. Dīvaini, ka šie bērni un jaunieši demolē paši savu mājvietu. Sit ar bruģakmeņiem logus garām braucošiem autobusiem, uzbrūk ar akmeņiem policistiem, ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem. Audzināšanas vai policijas jautājums?

Jebkurā gadījumā tas neliecina par aptverošu imigrantu integrācijas krīzi, lai ko Tramps un Putins bazūnētu, ka zviedru liberālisms un demokrātija ir izgāzušās vērtības.

Zviedrijas ceļš var patikt un var arī nepatikt. Taču antipātijas pret to, «kā viņi dzīvo un domā», nevar būt iemesls, lai apzināti sagrozītu faktus un melotu par to, kas notiek kaimiņvalstī. Svensonu atvērtība un ticība kreisajām idejām ir konfliktā ar populismu un protekcionismu, kas šobrīd plaši izplatās visā pasaulē Putina un Trampa iespaida rezultātā.

Tāpēc skaidrs, ka «Zviedrijas tēlu» turpinās polarizēt troļļi un konservatīvo mediji.

Mēs Latvijā labi atceramies, kā citu valstu mediji demonizēja mūsu neatkarīgās valsts ideju un cik smagi bija pierādīt, ka Latvijas idejai ir eksistences potenciāls. Zviedri pašlaik dara apmēram to pašu. Jā, arī viņiem ir neonacisti un imigrācijas nīdēji, tas ir normāli. Nenormāli ir tas, ka mēs, neatkarīgā valstī Latvijā, labticīgi uzknābājam trampistu un putinistu pamestos melus, nepatiesības un dezinformāciju. Tāpēc samierināsimies ar to, ka amerikāņu un krievu konservatīvajiem Zviedrija un citas ziemeļvalstis bija un būs negatīvie simboli, bubuļi, kas «tādi» ir bijuši vienmēr.

Lai viņi iet savu ceļu. Mēs – savējo. Bez meliem un izlikšanās.

%d bloggers like this: