Stokholmas ceļvedis: Gamla stan Vecpilsēta

Stokholmas ceļvedis. Turpinājums.

Sākums: Viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis.  Mazliet par Stokholmas vēsturi                            

03 (4)
Kāda kafejnīca Vecpilsētā / Gamla Stan. Foto: Sangun Communication

Atkarībā no gada laika un Jūsu apciemojuma plāniem Stokholmā var izvēlēties dažādus apmeklējumu maršrutus.

Ja esat Stokholmā pirmo reizi, tad nekavējoties jādodas uz Vecpilsētu (Gamla Stan), kas izvietojusies uz salas – vietā, kur jūra satiekas ar ezeru. Vecpilsēta, jeb Pilsētas paugurs (Stadsholmen) ir jūras un ezera ieskauta senās Stokholmas sirds. Salu blīvums šajā straumēm bagātajā vietā nodrošināja Stokholmai stratēģiski svarīgu pozīciju.

XVII gs. Stokholamas pilsētā ienāk dzeltenā krāsa. Karaļa 1699. gada pavēlē galma arhitekts Tesīns nosaka, ka turpmāk visiem namiem jābūt dzeltenā krāsā, “kas padarīs pilsētu ne tikai skaistāku bet arī gaišāku”- teikts pavēlē. Iedvesmu Tesīns, acīm redzot, smēlies romiešu un franču klasicismā, lai mazinātu nospiedošo sarkano ķieģeļu klātesamību pilsētas ainavā. Šodien pilsēta nav dzeltena un mēs varam tikai minēt kāpēc. Mīklu vecpilsētā ir daudz.

Šodienas Stokholmas vecpilsēta ir pilsēta miniatūrā, dzīvīgs, funkcionējošs muzejs. Katrai ielai, namam, laukumam un bruģakmenim ir sava, īpaša vēsture un Stokholmas ekskursiju biroja gidi Jūs labprāt iepazīstinās ar šo senās pagātnes liecinieku aizraujošajām biogrāfijām.

Taču, ja vēlaties apskatīt vecpilsētu uz savu roku vienatnē vai draugu sabiedrībā, tad piedāvāju jūsu uzmanībai šo nelielo ceļvedi.

36_34
Stokholma. Karaļa pils / Kungliga Slottet. Foto: Sangun Communication
26 (4)
Sardzes maiņa Karaļa pils pagalmā. Foto: Sangun Communication

Vecpilsētā acīs krīt gigantiska karaļpils (Kungliga Slotet) bez tornīšiem un grezniem rotājumiem. Pirmajā mirklī Stokholmas pils ēka vairāk atgādina valsts institūciju nevis karaļpili, jo katram no mums no bērnībā dzirdētajām pasakām ir izveidojies samērā romantisks priekšstats par to “kādām jāizskatās īstām pilīm”. Stokholmas karaļpils ir pavisam īsta. Tā jorpojām funkcionē kā Zviedrijas karaļa rezidence, ir darba vieta karalim un karalienei. Te notiek svarīgas parlamenta ārlietu komisijas sēdes, svinīgas pieņemšanas, mielasti, svinības un balles. Taču ēka nav pilnīgi pabeigta un nav nokrāsota pils arhitekta paredzētajā – koši dzeltenajā krāsā. Neraugoties uz šiem “trūkumiem” Stokholmas karaļpils ir vērtīgs un interesants tūristu apskates objekts.

Pilij pieslejas – Lielā baznīca (Storkyrkan). Tieši šeit reformators Ulovs Petrī, pirmo reizi valsts vēsturē uzsāka sprediķi baznīcā zviedru un nevis latīņu valodā. Ar šo tika iezvanīts reformācijas laiks Zviedrijas baznīcas vēsturē. Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan). Šī ir pati vecākā, zināmā Stokholmas ainava. Tā rāda dīvainu debesu fenomenu virs Stokholmas, kas izpaužas gigantisku gaismas loku sekvenču veidā un atgādina “otro sauli”. Fiziķi to izskaidro, kā gaismas traipu, kas atgādina sauli, jo reflektē to, pateicoties gaismas staru lūzumam caur īpaša veida mākoņiem. Taču viduslaiku stokholmieši no šī “otrās saules ” pamatīgi nobijās, uzskatot to par “sliktu debesu zīmi”. Katoļu baznīca to nekavējoties novērtēja, ka Dieva sodu par zviedru karaļa Gustava Vāsas nesaudzīgo cīņu pret katolicismu. Lai izvairītos no minējumiem un bažām, Ulofs Petrī pasūtīja kādam māksliniekam uzgleznot debesu fenomenu un novietoja gleznu šajā baznīcā. Šāds solis esot pilsētniekus nomierinājis.

Storkyrkan – Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan).

Gleznas autors nav noskaidrots joprojām. Eksistē vairāki pieņēmumi. Zviedru ceļvežos pa Stokholmu bieži tiek piesaukts kāds “Urbans gleznotājs” kā šī gleznas autors, taču pēdējie pētījumi (pēc nesenās gleznas restaurācijas) rāda, ka šo gleznu varētu būt veidojis kāds sens mākslinieks no Līvzemes, iespējams no Latvijas. Pēdējās restaurācijas laikā, starp citu, atklājās, ka glezna ir kopija, jo pamata koksne datējama tikai ar 1630. gadu. Baznīcas dokumenti liecina, ka kopijas autors Jakobs Henriks Elbfas ir saņēmis honorāru par savu darbu tieši šajā laikā un oriģināls, acīm redzot, ir bijis tik sliktā stāvoklī, ka vienīgais ceļš bijusi kopijas izveidošana. Patiecoties šim nezināmā autora darbam mums tagad ir lieliska iespēja aplūkot kāda Stokholma izskatījās viduslaiku beigās.

Gleznā redzama senā viduslaiku Stokholma ar balti kaļķotajiem skursteņiem. Centrā dominē Lielā baznīca, kurai pieslejas “Trīs kroņu” pils smagie mūri. Šī senā pils vēlāk nodega un par tās kādreizējo esamību liecina vienīgi šis gleznojums.

Pa kreisi no altāra aplūkojama viena no Eiropas senākajām viduslaiku skulptūrām “Svētais Jērans un pūķis”, kas baznīcā tika novietota 1489. gada vecgada vakarā.

Tēlu materiāls ir apzeltīts ozolkoks un skulptūras veidotas kā baznīcas pateicība par zviedru uzvaru kaujā pret dāņiem pie Brunkenbergas. Bruņinieks simbolizē cīnītāju, kas aizstāv daiļo princesi “Zviedriju” pret ienaidnieku “Dāniju”, kuru simbolizē negantais pūķis. Taču šai skulptūrai nav tikai konkrēta bet arī vispārīga nozīme, t..i, cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu u.t.t. Baznīcas tornī var apskatīt ļoti interesantu un senu smēdi.

Dokumenti vēsta, ka jau sensenos laikos baznīcas vietā esot bijusi neliela kapela, kuru apmeklējuši zvejnieki un jūrnieki. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi uzcelta vēl pirms Birgera Jarla valdīšanas laika, taču tā kā dokumentos baznīca šajā vietā pieminēta tikai 1279. gadā, tad šo mirkli vēsturnieki uzskata, par Zviedrijas galvenās baznīcas dibināšanas brīdi.

Baznīcas mūri liecina par pārciestajiem ugunsgrēkiem un neskaitāmajiem remontiem. Pēc kārtējā ugunsgrēka baznīca, no jauna, tika iesvētīta 1306. gadā un kopš šī brīža kļuva par zviedru gotiskās arhitektūras paraugu, iegūstot nosaukumu Svētā Nikolaja baznīca (par godu jūrniecības svētajam). Līdz XVII gs. šo baznīcu tautā esot dēvējuši par miesta jeb ciema baznīcu un tikai pēc tam to sāka saukt par “Lielo baznīcu” (Storkyrka). 1942. gadā tā kļuva par Doma baznīcu Stokholmas bīskapijā.

Lielās baznīcas liktenis cauri vēsturei nav bijis viegls. Tā ne tikai cietusi no ugunsgrēkiem bet arī bieži bijusi “pa kājām” dižvīru plāniem un tāpēc traucējusi un kaitinājusi ne tikai arhitektus bet arī karaļus. Gustavs Vāsa, piemēram, vēlējās vislabāk šo baznīcu pilnīgi nojaukt, jo tā traucēja lielgabalu zalvēm no pils vaļņiem. Viņa uzticība personai Ulofam Eriksonam izdevās karali pierunāt šādi nerīkoties un tāpēc baznīca tagad joprojām tomēr atrodas nogāzē pie pils. 1740.gadā tika izpostīti baznīcas gotiskie vaibsti, kas it kā kontrastēja ar tikko uzbūvētās pils baroka stilu. Pēc pilsētas arhitekta J.E.Karlberga projekta, austrumu spārns ieguva baroka stila izskatu un torņa sekcija ietērpās rokoko veidolā. Taču baznīcas logi un daudzas citas detaļas liecina par ēkas gotisko izcelsmi.

Lielajā baznīcā ir daudz paskaidrojošu tekstu un brošūru vairākās valodās. Tās palīdzēs plašāk iepazīties ar iekštelpu detaļām.

Olaus Petri statuja. Avots: Wikipedia https://sv.wikipedia.org/wiki/Olaus_Petri

Ieinteresētam apmeklētajam ieteicams apskatīt ne tikai pašu baznīcu bet arī kapus baznīcas pagalmā, kas saglabājuši sevī daudz viduslaiku piemiņas zīmju.

Ulofa Petrī statuja

atrodas Lielās baznīcas priekšā. Tās autors ir Teodors Lundbergs, darināta 1898. gadā

Iespējams, ka tieši tā kādreiz izskatījās zviedru baznīcas reformators un bībeles tulkojuma autors Ulofs Petrī.

Viņš esot ieradies Stokholmā 1524. gadā un apmeties Storkyrkobrinken ielā vecpilsētā, namā nr. 4. Lielajā baznīcā viņš sludināja evanģēlisko mācību un bija karaļa Gustava Vāsas galvenais sabiedrotais cīņa pret katoļticību.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru mācītājs, kurš uzdrošinājās protestēt pret celibātu brīdī, kad viņu iesvētīja 1525. gadā. Jau 1540. gadā viņam piesprieda nāves sodu it kā par piedalīšanos sazvērestībā pret karali Gustavu Vāsu, taču apžēloja, pateicoties lielajai izpirkšanas maksai, kuru bija gatava samaksāt Stokholmas pilsēta. Starp citu, zviedru rakstnieka Augusta Strindberga darba “Meistars Ulofs” darbība balstīta tieši uz šiem senajiem notikumiem. 1543. gadā meistars Ulofs kļuva par mācītāju Lielajā baznīcā. Viņš mira 1552. gadā.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru liela mēroga rakstnieks,viņa kontā ir ne tikai reformatoru literatūra bet arī juridiska un vēsturiska rakstura sacerējumi, drāmas un psalmi. Viņš bija līdzautors Jaunās un vecās Derības tulkojumam zviedru valodā.

Turpat līdzās atrodas Obelisks. Pils nogāzē (Slottsbacken) tas tika atklāts 1800. gadā, krievu karā (1788-1790) bojā gājušo zviedru karavīru piemiņai un kā slavinājums Stokholmas iedzīvotājiem. Piemineklis veidots pēc karaļa iniciatīvas. Tas veidots pēc arhitekta Luīsa Žana Despreca metiem, ir 26,5 m augsts un veidots no Zviedrijā sastopamiem laukakmeņiem.

Obelisks noslēdz slīpo ielu, kuru tautas valodā sauc par “Pils nogāzi”. Savulaik te atradusies smilšaina nogāze, kas norobežojusi “valsts” un “pilsētas” robežas. Stratēģisku iemeslu dēļ šī josla netika apbūvēta. No šejienes tika atvairīti ienaidnieku uzbrukumi no jūras.

XV gs. pils nogāze tika pārdēvēta par “staļļa nogāzi”, jo tolaik šeit atradās karaļa un bagāto pilsoņu staļļi. No šī brīža nogāze pārtapa par “netīrumu nogāzi” vai “mušu tikšanās vietu” un karalis iecēla īpašus tīrītājus, kas regulāri vāca atkritumus un mēslus no “staļļa nogāzes”, transportējot tos projām ar laivām, pa jūras ceļu.

Tagad šajā “pils nogāzē” drūzmējas neskaitāmi tūristu autobusi, pastaigājas stokholmieši un pilsētas viesi, lai fotogrāfētu citus un fotogrāfētos paši “pie pils” un “no pils”.

Tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie ekskursijas karaļa pils virzienā.

Vēlreiz uz pili….

Stokholmas karaļpils autors – jau pieminētais Nikodemus Tesīns. Esošā pils celta bijušās XVIII gs. (1697. gada 7. maija) ugunsgrēkā nopostītās “Trīs kroņu” karaļpils vietā (patlaban “Trīs kroņi” rotā  vienīgi Stokholams pilsētas nama smaili un zviedru hokeja komandas krekliņus).

Pašreizēja karaļpils jeb kā to mēdz dēvēt –  Tesīna pils tika pabeigta 1754. gadā. Celtniecības darbi aizkavējās  karaļa Kārla XII karadarbības dēļ, jo celtniecības darbiem paredzētie zaldāti tikai aizsaukti uz fronti un pils celtniecības darbus faktiski veica krievu karagūstekņi.

Pils celta itāliešu renesanses un baroka stilā. Pilij ir divi iekšējie pagalmi, kuros notiek svinīga sardzes nomaiņa uniformās no Gustava Vāsas laikiem (XVI gs.).

Celtnes aprūpe uzticēta Valsts nekustāmo īpašumu institūcijai, kas nepārtraukti veic restaurācijas darbus. Katra restaurācija tiek uzskaitīta un iegrāmatota arhīvā. Šodien pils ir atvērta apmeklētāju apskatei un neviena cita reāli funkcionējoša pils pasaulē nav tik plaši pieejama apskatei kā Stokholmas pils. Tā ir slēgta tikai īpašu karalisko svinību gadījumos (valsts oficiālo apmeklējumu laikos u. tml).

Zviedrijas karaļpāris Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar ģimeni šajā Stokholmas pilsētas pilī patlaban nedzīvo. Te norisinās vienīgi karaļpāra un galma darba ikdienas darbs, piemēram Zviedrijas parlamenta Ārlietu komisijas sēdes, ikdienas darba rutīnas, intervijas ar preses pārstāvjiem, tikšanās ar citu valstu reprezentantiem, svinīgas, valsts un galma nozīmes reprezentatīvas maltītes u. tml. aktivitātes.

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un Zviedrijas karaliene Silvija. Foto: Sangun Communication

Jāpiezīmē, ka tūliņ pēc laulībām, tolaik jaunais Zviedrijas karaļpāris, kādu laiku arī reāli dzīvoja Tesīna pilī vecpilsētā, taču līdz ar pirmdzimtās un troņmantinieces Viktorijas piedzimšanu, karaliskā ģimene nomainīja mājvietu un visus šo gadus dzīvo Stokholmas austrumu priekšpilsētā, t.i., Drotningholmas pilī, kas atrodas uz salas Mēlarena ezerā.

Taču atriežoties pie Tesīna pils. Visi trīs Tesīni – tēvs, dēls un mazdēls ir spēlējuši lielu lomu zviedru kultūras dzīvē. Visi trīs ir saistīti ar pašreizējās pils celtniecību. Vecākais no viņiem Nikodēms Tesīns dzimis 1615. gadā un ieradies Stokholmā no Vācijas, Štrālsundes 1636. gadā. Pēc viņa priekšlikuma bija paredzēts pārbūvē toreizējo “Trīs kroņu pili”, taču to neizdevās realizēt un Tesīns vairāk nodarbojās ar privātmāju projektēšanu. Pirmais no Tesīniem uzkalpojās līdz bruņinieka kārtai. Nākamais bija Nikodēms Tesīns, dzimis 1654. gadā un jau kopš 15 gadu vecuma piedalījās sava tēva arhitektu biroja darbā. Pēc tam viņš studēja matemātiku, valodas un celtniecību Upsalas universitātē un uz karaļa rēķina papildināja zināšanas Itālijas baroka arhitektūrā. Studijas Itālijā viņam palīdzēja nokārtot Karaliene Kristīna, kas bija jau pieņēmusi katoļticību un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi Romā.

27 gadus vecumā jaunais Tesīns kļuva par galma arhitektu Kārļa XI galmā. Lielais pils ugunsgrēks bija priekšnoteikums jaunas pils celtniecībai. Viņš vēlējās uzcelt modernu pili varonīgajam karavīram un valsts vadītājam Kārlim XII. Starp citu, “Tesīns Otrais” veidojis projektus arī celtnēm ārzemēs un ir ieguvis grāfa, virsmaršala un Lundas universitātes kanclera titulu. Viņš nomira 1728.gadā, laikā, kad pēc kara jaunās pils celtniecība jau bija iesākta.

Trešais no arhitektu dzimtas, jeb Karls Gustafs Tesīns, dzimis 1695. gadā arī ieguva profesionāla arhitekta izglītību, taču nekad šajā profesijā reāli netika strādājis. Pēc tēva nāves viņš uzņēmās misiju pabeigt iesākto pils celtniecību. Viņš bija arī diplomāts un valsts padomnieks. Viņa aizraušanās bija franču gleznu kolekcionēšana. ŠĪ kolekcija šodien, starp citu, apskatāma Nacionālajā muzejā. Pēdējais no Tesīniem nomira, neatstājot mantiniekus vai mācekļus. 1770. gadā viņu apglabāja Sodermanlandes Okero.

Tesīnu jeb Stokholmas karaļpils arhitektūras stils ir itāļu renesanse un baroks. Fasādes ir atšķirīgas, lai gan pirmajā mirklī izskatās līdzīgas.

Brīdī, kad pils bija pabeigta, tā esot bijusi dzeltenā krāsā, taču 1900. gadā ieguvusi pašreizējo kanēļa toni, kas labāk “pacieš” pilsētas vidi ar izplūdes gāzēm, sodrējiem, putekļiem un ir vieglāk apkopjama. Pilī ir divi spārni – “dāmu” un “kungu” vajadzībām paredzēti. Austrumu puse paredzēta “sievišķīgajām” pils saimniecēm – karalienēm un princesēm. Te izvietota pils baznīca, biblioteka, bija iecerēts neliels teātris un telpas citām kultūras aktivitātēm. Pa kreisi izvietots karaļa un prinču pils spārns, kur atrodamas telpas apspriedēm ar parlamenta un valdības pārstāvjiem, departamentu un institūciju apspriedēm, kas tradicionāli mēdz atrasties karaļa tuvumā. Kungu spārna logi iziet uz iekšējo pagalmu, kurā regulāri maršē sargi un kaujas gatavībā atrodas lielgabali.

Ziemeļu fasāde ir pils vecākā daļa. Tā bija pabeigta jau 1695. gadā un ir pavērsta pret Norrbro tiltu. Vienīgais greznums fasādes šajā pusē ir balkons un kopš 1704. gada to sargā lauvas skulptūra, kuru veidojis franču skulptors Bernard Foucquet. Skulptūras dēļ šo nogāzi tautā mēdz dēvēt par “lauvu nogāzi”.

Austrumu fasāde izceļ pils romantiskos vaibstus. Tās priekšā izvietots pagalms, kuru ieskauj pils flīģeļi. No šī puses raugoties var redzēt, ka pils fasāde nav pilnīgi pabeigta, jo tukšie konsoli joprojām gaida marmora bistes, kuras Tesīns bija paredzējis izvietot tieši šeit. Oskars II 1880.gadā iekārtoja šajā pagalmā nelielu ūdenskritumu kaskādes (vadoties pēc Tesīna skicēm) un izvietoja pils iekārtotāju bistes

Dienvidu fasāde ir pretstats “pils nogāzes” slīpumam un piesaista uzmanību fasādes centrālajam punktam, kas atgādina romiešu triumfa arku un ir slavinājums Karlam XII.

Rietumu fasāde ir karaļa un prinču spārna siena un tāpēc to rotā medaljoni ar zviedru karaļu ģīmetnēm, sākot no Gustava Vāsas un beidzot ar Karlu XI.

Lielākā tūristu atrakcija ir goda sardzes maiņa dienvidu fasādes pusē. Apmēram viens miljons cilvēku ik gadus nolūkojas šajā procedūrā. Zirgu pakavu klaudzieni tad atskan un atbalsojas pils mūros un atsauc atmiņā vecos laikus.  Karavīru uniformas ir Karaliskās Zviedrijas karaļa goda sardzes (Kungl Svea Livgarde) tērpi, tumši vai gaiši zilā krāsā ar zeltītām ķiverēm, kas mirguļo saules staros. Svea Livgarde dibināta 1521. gadā līdz ar Gustava Vasas neatkarības atgūšanas kara beigām. Izņemot Pāvesta šveiciešu gvardi, šis ir vecākais, joprojām funkcionējošais armijas pulks pasaulē.

Pils iekštelpās tūristu apskatei tiek piedāvāti vairāki stāvi ( skat. sīkāk par to nodaļā “muzeji”).

Iepretī karaļpilij atrodas Tesīna pils, t.i., ēka, kuru, kā savu dzīves vietu, projektējis, cēlis un tajā mitinājies pats Nikodemus Tesīns, kas XVII gs. vadīja karaļpils projekta veidošanu. Šis nams ir pabeigts 1697. gadā un arhitekts kopā ar savu dzīvesbiedri sāka te mitināties īsi pirms lielā “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka. Pagalms ir neliels, taču asprātīgi un pārdomāti ierīkots. Tesīna pilī patlaban ir lēņa pārvaldnieka rezidence, kas izvietota nama kreisajā spārnā.

Interesantākās vecpilsētas ielas ir  Rietumu garā iela (Västerlånggatan) un Austrumu garā iela (Österlånggatan), kas savienojas Dzelzslaukumā (Järntorget). Ielu abās pusēs ir veikali, tigotavas, krodziņi, kafejnīcas un restorāni. Taču, ja vēlaties iepazīties ar īstu, viduslaiku noskaņu, tad noteikti apmeklējiet Mācītāju ielu (Prästgatan), kas stiepjas paralēli divām augstāk nosauktajām ielām.

4.

Taču sāksim ar pirmo – garo rietumu ielu jeb Västerlånggatan. Viduslaikos apbūve bijusi zema, taču laika gaitā mājas ir pastiepušas garumā tāpēc tagad saule reti ieskatās šo namu akmens aizās. Ēkas demonstrē stilu sajaukumu, jo gadsimtu laikā ir nepārtraukti pārbūvētas. Pastaiga pa šo ielu ir patīkama tūristu atrakcija. Te iespējams iegādāties dažādas mantas, lietas un priekšmetus. Telpu īres cenas vecpilsētā nemitīgi pieaug un tāpēc no šīs ielas pamazām pazūd “mēteļu veikali”, kas XX gs. sākumā bija šīs ielas “specialitāte”.

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication
Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

5.

Austrumu garā iela jeb Österlånggatan sākas “pils nogāzē” un stiepjas paralēli jūras krastam uz dienvidiem. Vēsturiski šo ielu bija iecienījuši jūrnieki, ceļotāji, krodzinieki un kuģu īpašnieki. Tagad šajā ielā izvietojušies mākslas saloni, tā ir patīkama pastaigu iela un šeit joprojām atrodami samērā dārgi, taču augstas kvalitātes gardēžu restorāni. Starp citu, Austrumu garās  ielas 51. namā atrodas Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden“. Šī – leģendārā restorāna dibināšana datējama ar 1722. gadu, kad Neištates miers pielika punktu karaļa Karla XII sirojumiem un pēc tam saistās ar pazīstamo skaldu  Belmana un Ēverta Taubes vārdiem. Tā ir iecienīta Zviedru Akadēmijas īsteno locekļu atpūtas vieta.

Lai nokļūtu senajā krodziņā, jāpārvar samērā stāvas kāpnes. Te tiek piedāvāti tradicionālie zviedru ēdieni – lasis, ikri, rabarberu uzpūtenis ar zemenēm un vaniļas saldējumu. Vislabākais izmēģināt krodziņa speciālo ēdienu.

XX gs. divdesmitajos gados šis restorāns pārgāja slavenā gleznotāja Andersa Corna (Anders Zorn) īpašumā, kas savā testamentā to novēlēja Zviedrijas Akadēmijai.

Stokholmas vecpilsētā ir daudz romantisku šķērsielu.  Viena no tādām ir Mortena Trotziga škērsieliņa jeb Mårten Trotzigs gränd.

Ieliņa ir tik šaura, ka izstiepjot uz abām pusēm rokas, var aizsniegt namus abās pretējas ielas pusēs! Tās nosaukums cēlies no vācu ieceļotāja Mortena Traubciha, kas 1581. gadā šajā vietā uzcēla savu namu un ilgus gadus ar lieliem panākumiem attīstīja savu viesnīcu Dzelslaukumā. Šajā pašā laukumā Mortens Trotzigs kontrolēja arī vara tirdzniecību, taču kāda biznesa brauciena laikā uz Falunu, viņam 1617. gadā uzbruka lielceļa laupītāji, kas uzņēmēju nogalināja. Apmeklētāju apskatei ieliņa tika atklāta tikai 1940. gadā.

Biržas nams Stortorget. Foto: Sangun Communication

Stortorget jeb 700 gadu vecais “Lielais laukums” joprojām uzskatāms par vecpilsētas centrālo laukumu. Savulaik tas bija gan tirgus laukums gan pilsētas politiskais centrs. Toreiz laukuma malā atradās “Cietums” un viduslaikos pie tā sienas parasti bija pienaglotas notiesātajiem nocirstas ausis vai plaukstas par iebiedējumu citiem. Te atradās arī kauna stabs pie kura mēdza pieķēdēt sodīšanai paredzētos un nosodītos.

XV gadsimtā, kad Stokholmā bija apmēram 6000 iedzīvotāju, Lielais laukums bija pilsētnieku galvenā sapulču vieta. Šeit pāris reizes gadā valdnieki izziņoja jaunos likumus no rātsnama. Te notikušas arī politiska rakstura sapulces un mītiņi. Arī Stokholmas asinspirts notika savulaik tieši šeit, uz Lielā laukuma.

Šodien laukumā spieto tūristi, uzstājas teātra trupas, orķestri, skolnieku kori. Kādreiz šajā laukumā tika spēlētas gavēņa spēles, kad Maija grāfs cīnījās ar Ziemas grāfu par pavasara atnākšanas tiesībām. Taču tagad – katru decembrī te notiek Ziemasvētku tirdziņi, kas turpinoties kopš Gustava Vāsas laikiem. Ziemas sniegā un salā ik gadus te pārdod karameles, citus našķus, desas, un dažādus tautas daiļamata meistaru darinājumus, kas ir augstas kvalitātes un atbilst senajām tradīcijām.

Te var apskatīt gan slaveno biržas namu, gan arī senu aku, kurus projektējis Gustava III arhitekts Ēriks Palmsteds (1776.g.). Biržas nams veidots rokoko – jaunklasicisma stilā un tam raksturīga XVIII tradicionālais “bālais” krāsojums. Nama augšstāvā atrodas, pēc Francijas modeļa veidotā un Gustava III  dibinātās, Zviedrijas Akadēmijas sēžu zāle, kas tika atklāta ar lielu greznību 1786. gada 5. aprīlī. Šajā telpā ik gadus tiek izlemts Nobeļa prēmijas literatūrā pretendents. Augšstāvā atrodas arī Nobeļa komitejas biblioteka un muzejs. Apakšstāvā joprojām izvietota Stokholmas Fondu birža.

Laukuma trešajā un piektajā namā izvietojusies Stokholmas misija, kas rūpējās par bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pirmajā nama stāvā pilsētas misija ir iekārtojusi kafejnīcu, kur pilsētnieki un tūristi var iegādāties smalkmaizes, kafiju un kūkas, turpretī  piektā nama otrajā stāvā misija ir iekārtojusi bezmaksas ēdnīcu bezpajumtniekiem. Lielā laukuma rietumu puses namos ir privātpersonu dzīvokļi.

Ēka ar nr. 20 (Stortorget 20) ir tā dēvētais Šanca nams, kurā savulaik mitinājies Kārla X Gustava sekretārs fon Šancs. Grezno durvju rotājumu veidojis XVII gs. slavenais akmeņkalis Johans Vendelstams.

Tātad, šajā laukumā, kas šobrīd ir cēls, pameklēts un miermīlīgs, 1520. gada novembrī tika varmācīgi pakārti un nogalināti 82 augsti zviedru ierēdņi, aristokrāti un  bīskapi. Iemesls bija samērā tradicionāls tiem laikiem – nodevība. Iekarotājs zviedru-dāņu ūnijas karalis Kristians II jeb “Kristiāns -Tirāns” pēc viena mēneša aplenkuma bija panācis Stokholmas kapitulāciju. Kaut arī iepriekš – kronēšanas ceremonijas laikā  4. novembrī jaunais karalis bija solījis visiem bijušajiem ienaidniekiem amnestiju, jau 7. novembrī viņš lauza savu solījumu un piesprieda nāves sodus  tiem kuriem bija solījis dzīvību. Nāves sodi nekavējoties tika izpildīti  tieši šeit – Lielajā laukumā.

Starp nogalinātajiem bija arī nākamā zviedru karaļa tēvs Eriks Juhansons Vāsa. Nogalināto ķermeņi gulēja Lielajā laukumā no ceturtdienas līdz sestdienai. Māli nokrāsojās asins krāsā un gaisā virmoja asa mēslu smaka. Pēc tam līķus salika ķerrās un aizvilka līdz Sēdermalmei, kur to sadedzināja sārtā. Pēc Kristiana II pavēlēs no kapiem tika izraksts arī Stens Stūre un viņa mazais dēls, kas bija miris gadu iepriekā. Arī šos līķus iekarotājs sadedzināja minētajā sārtā. Jau pirmajā decembrī jaunais valdnieks atgriezās savā dzimtenē Dānijā pārliecināts, ka stāvoklis Stokholmā ir stabils, nemaz nezinot, ka nākamais Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa jau uzsācis zemnieku sacelšanos ziemeļos un pulcina spēkus Dālarnā, lai pretendētu uz okupēto Zviedrijas troni. Gadu vēlāk Kristians II zaudēja Zviedriju, to ieguva uzvarētājs un zviedrs, leģendārais Gustavs Vāsa.

Ar šo brīdi Stokholma no brīvpilsētas pārtop Zviedrijas valsts galvaspilsētā.

Starp citu, lode, kas iemūrēta Lielā laukuma un Kurpnieku ielas stūrī (Stortorget/Skomakargatan) it kā esot mērķēta no pils  “Kristiana-Tirāna” virzienā.

ecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Foto: Sangun Communication

Vecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Rajons ap to ir patīkams pastaigām. Nesagādās vilšanos. Vācu baznīcas draudze iekļaujas Zviedru baznīcā, taču mācītājs var tikt uzaicinātas arī no Vācijas.  Baznīcas vitrāžas attēlota arī pati Svētā Ģertrūde, kas ir visu ceļotāju sargenģelis. Zaļi zeltīto karaļu ložu projektējis Nikodemus Tesīns, kas savulaik bijis šīs baznīcas draudzes loceklis.

Baznīcai ir interesanti un Vācijai raksturīgi torņa rotājumi, pats tornis ir 96 metrus augsts un būvēts 1878. g, pēc tam kad iepriekšējais bija cietis kārtējā ugunsgrēkā.

Dievkalpojumi katru svētdienu notiek vācu valodā.

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Foto: Sangun Communication

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Sākumā to dēvēja par “graudu tirgu” un tikai 1490.tas ieguva nosaukumu Dzelzslaukums. Šeit tika pārbaudītas, svērtas un saiņotas preces, rūdas, varš, ādas, sviests, darva un pārējās eksportpreces. Caur Dzelzlaukumu valstī ieplūda arī imports garšvielu, porcelāna, sāls, stikla, keramikas un citu preču veidolā. Laukums pieslejas krastam, kur savulaik mudžēja tirgotāju liellaivas. No iespējamiem ugunsgrēkiem laukums no pilsētas tika norobežots ar aizsargmūri.  1642. gadā tika uzbūvēta pirmā slūžu kārta un tirdzniecība paplašinājās dambja virzienā. Kopš XVIII. gs. laukumā tika uzsākta tirdzniecība ar augļiem un dārzeņiem.

Namā nr. 83, kas ir rozā krāsā, kopš 1785. gada darbojas konditoreja. Te joprojām ir letes un plaukti no XIX gs. sākuma. Divsimt gadus šajā kafejnīcā stokholmieši ir iebaudījuši smalkmaizes un kafiju un tagad te iespējams nopirkt arī siltās uzkodas un salātus.

Laukumā izvietota arī sena aka, angļu stilā, kas ir kādas bankas dāvinājums pilsētai 1829. gadā.

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Foto: Sangun Communication

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Te Baltijas jūras sāļais ūdens satiekas ar Mēlarena saldūdeni.  Patlaban slūžu pamatā ir tā sauktas “āboliņa lapas karuselis”, kas būvēts trīsdesmitajos gados. Pašlaik notiek slūžu rekonstrukcija.

Bruņinieku pakalns sasniedzams pārejot pāri tiltam un pirmajā brīdī šķiet tukšs un izmiris (salīdzinājumā ar dzīvībā kūsājošo vecpilsētas austrumu daļu). Te nav nedz veikalu nedz arī tūristu apskatei paredzētu muzeju. Savulaik šo pilsētas daļu apdzīvoja aristokrāti, taču tagad lielās ēkas savā ziņa pārņēmušas valsts institūcijas.

Dienvidu un austrumu pusē salai pietauvojušies daži kuģi, kas patlaban tiek izmantoti kā viesnīcas vai restorāni. Piemēram šeit jau sen lepni noenkurojusies bijušās miljonāres Barbaras Hutonas luksusa jahta, kas tagad saucas “Mēlarena karaliene” (Mälardrottning).

Šeit, šajā vecpilsētas rajonā, pastāvīgi dzīvo tikai divi cilvēki, taču jau astoņos no rīta šurpu dodas stokholmiešu simti uz darbu. Vasarā, atvaļinājumu laikā, te pastaigājas tūristi, kurus interesē baznīcas un klosteri, dzimtu un literatūras vēsture. Starp citu, tieši šajā vecpilsētas daļā 1849. gada 22. janvārī ir dzimis rakstnieks Augusts Strindbergs, taču neviena statuja vai piemiņas zīme par to neliecina. Nams, kurā rakstnieks piedzima, tika nojaukts 1863. gadā, taču kādreiz atradās iepretī Vrangeļa pilij.

Bruņinieku nams (Riddarhuset) kopš XVII gs. ir aristokrātu citadele. Gruntsgabalu iegādājās Akselis Oksenšerna un četru arhitektu uzraudzībā veidotais nams beidzot bija gatavs 1668. gadā. Nama priekšā kopš 1773. gada atrodas Gustava Vāsas statuja un dārzā, pie ūdens stāv pats dibinātājs – Akselis Oksenšerna.

Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholmskyrka) šobrīd ir tikai muzejs.  Dievkalpojumi tajā nenotiek. Baznīcas vecākais spārns ir viduslaiku klostera baznīca, kuru dibinājis Magnus Ladulos XIII gs., kas arī ir šeit apglabāts. Baznīca ir vairākkārt pārbūvēta un šodien tiek uzskatīta par Ziemeļeiropā vislabāk saglabāto franciskāņu baznīcu. Gustavs II Ādolfs to XVII gs. bija iecerējis izveidot par galveno Zviedrijas reģentu apbedījumu vietu. Te apglabātu visi karaļi līdz Gustavam V (izņemot karalieni Kristīni, kas apglabāta Pēterbaznīcā Romā). Gustavs VI Ādolfs vēlējās tikt apglabāts karaliskajā kapu kalniņā Hāgas parkā, kur arī tagad tiek apglabāti pašreizējas karaliskās ģimenes piederīgie.

Tātad baznīcā ir karaļu apbedījumi – nišu un sarkofāgu veidā. Sākot ar viduslaiku valdniekiem – Magnusu Ladulos un Karlu Knutsonu. Gar sienām izvietoti Serafimordeņa kavalieru melnie vairogi, kuros norādīti visu bruņinieku vārdi.

Baznīcai pirmsākumos nebija torņa (raksturīgi franciskāņu baznīcām). Tikai reformācijas laikā līdz ar klostera likvidēšanu baznīcai tika uzbūvēts pirmais, nelielais tornis, kuru pamazām nomainīja lielāks. 1835.gada 28. jūlijā tornī iespēra zibens. Jaunā, atjaunotā baznīcas torņa konstrukcija ir no tērauda.

Pārējās ēkas ir valsts institūcijas no kurām lielākā daļa ir juridiska rakstura.

Piemēram, 16. nams  jeb Vrangeļa pils šodien ir Zviedrijas augstās tiesas nams. Tā vēsture ir samērā tipiska šim Stokholmas reģionam. Savulaik šo apbūves gabalu 1629. gadā piešķīra valsts padomniekam Larsam Sparem.  Viņš uzcēla šajā vietā viduslaiku pilij līdzīgu ēku. 1648. gada Spares pili pārdeva un to vēlējās iegūt maršals un admirālis, Trīsdesmitgadu kara varonis Karls Gustafs Vrangels. Iejaucās karaliene Kristīna, kas negaidīti nopirka šo pili, lai uzdāvinātu to tam pašam Vrangelim! Taču Spares pils Vrangelim nebija pietiekoši laba un pēc viņa pavēles, Nikodēms Tesīns izveidoja jaunu projektu nama rekonstrukcijai, kas tika pabeigta 1660. gadā. Vrangelis bija tipisks tā laika bagātnieks, viens no vispārtikušāko kārtas. Dokumentos un atmiņu piezīmēs viņš raksturots kā: “labi audzināts, ar tieksmi pēc greznības,  dāsns un devīgs, tur vārdu taču ir ātri aizkaitināms un ļoti aizraujas ar sievietēm”. Starp citu, viņa dzīvesbiedre Anna Marija Haugvica dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus no kuriem tikai trīs meitas sasniedza pilngadību. Pirmdzimtais dēls nomira jau 18 mēnešu vecumā. Pats saimnieks savā pilī ieradās samērā reti, jo bija pārāk aizņemts ar frontes kustībām karā un administratīvu darbu. Viņš nomira 1649. gadā un pēc tam ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu no viņa nama iekārtojuma. 1756.gadā nams nonāca augstākās tiesas rīcībā. Svea Hovrätt ir Zviedrijas vecākā augstākā tiesa, dibināta 1614. gadā Gustava II Adolfa valdīšanas laikā. Augstākajā tiesā var pārsūdzēt apgabaltiesas spriedumus. Laika gaitā, ugunsgrēkos un pārbūvju rezultātā Vrangeļa pils ir pamatīgi cietusi, tai vairs nav seno gadu romantiskās pievilcības, taču torņi, terarses un portāli nedaudz vēsta par to, kā nams kādreiz ir izskatījies.

Tiesas ēku var apmeklēt arī apmeklētāji, lai noklausītos atklātos procesus.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā  pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad.  Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā,  mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” –  šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā  valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās  apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”,  Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā  pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).


Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.


Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta.  Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā”  laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Stokholmas ceļvedis: Gamla stan Vecpilsēta

Stokholmas ceļvedis. Turpinājums.

Sākums: Viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis.  Mazliet par Stokholmas vēsturi                            

03 (4)

Kāda kafejnīca Vecpilsētā / Gamla Stan. Foto: Sangun Communication

 

Atkarībā no gada laika un Jūsu apciemojuma plāniem Stokholmā var izvēlēties dažādus apmeklējumu maršrutus.

Ja esat Stokholmā pirmo reizi, tad nekavējoties jādodas uz Vecpilsētu (Gamla Stan), kas izvietojusies uz salas – vietā, kur jūra satiekas ar ezeru. Vecpilsēta, jeb Pilsētas paugurs (Stadsholmen) ir jūras un ezera ieskauta senās Stokholmas sirds. Salu blīvums šajā straumēm bagātajā vietā nodrošināja Stokholmai stratēģiski svarīgu pozīciju.

XVII gs. Stokholamas pilsētā ienāk dzeltenā krāsa. Karaļa 1699. gada pavēlē galma arhitekts Tesīns nosaka, ka turpmāk visiem namiem jābūt dzeltenā krāsā, “kas padarīs pilsētu ne tikai skaistāku bet arī gaišāku”- teikts pavēlē. Iedvesmu Tesīns, acīm redzot, smēlies romiešu un franču klasicismā, lai mazinātu nospiedošo sarkano ķieģeļu klātesamību pilsētas ainavā. Šodien pilsēta nav dzeltena un mēs varam tikai minēt kāpēc. Mīklu vecpilsētā ir daudz.

Šodienas Stokholmas vecpilsēta ir pilsēta miniatūrā, dzīvīgs, funkcionējošs muzejs. Katrai ielai, namam, laukumam un bruģakmenim ir sava, īpaša vēsture un Stokholmas ekskursiju biroja gidi Jūs labprāt iepazīstinās ar šo senās pagātnes liecinieku aizraujošajām biogrāfijām.

Taču, ja vēlaties apskatīt vecpilsētu uz savu roku vienatnē vai draugu sabiedrībā, tad piedāvāju jūsu uzmanībai šo nelielo ceļvedi.

 

 

36_34

Stokholma. Karaļa pils / Kungliga Slottet. Foto: Sangun Communication

 

26 (4)

Sardzes maiņa Karaļa pils pagalmā. Foto: Sangun Communication

 

Vecpilsētā acīs krīt gigantiska karaļpils (Kungliga Slotet) bez tornīšiem un grezniem rotājumiem. Pirmajā mirklī Stokholmas pils ēka vairāk atgādina valsts institūciju nevis karaļpili, jo katram no mums no bērnībā dzirdētajām pasakām ir izveidojies samērā romantisks priekšstats par to “kādām jāizskatās īstām pilīm”. Stokholmas karaļpils ir pavisam īsta. Tā jorpojām funkcionē kā Zviedrijas karaļa rezidence, ir darba vieta karalim un karalienei. Te notiek svarīgas parlamenta ārlietu komisijas sēdes, svinīgas pieņemšanas, mielasti, svinības un balles. Taču ēka nav pilnīgi pabeigta un nav nokrāsota pils arhitekta paredzētajā – koši dzeltenajā krāsā. Neraugoties uz šiem “trūkumiem” Stokholmas karaļpils ir vērtīgs un interesants tūristu apskates objekts.

Pilij pieslejas – Lielā baznīca (Storkyrkan). Tieši šeit reformators Ulovs Petrī, pirmo reizi valsts vēsturē uzsāka sprediķi baznīcā zviedru un nevis latīņu valodā. Ar šo tika iezvanīts reformācijas laiks Zviedrijas baznīcas vēsturē. Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan). Šī ir pati vecākā, zināmā Stokholmas ainava. Tā rāda dīvainu debesu fenomenu virs Stokholmas, kas izpaužas gigantisku gaismas loku sekvenču veidā un atgādina “otro sauli”. Fiziķi to izskaidro, kā gaismas traipu, kas atgādina sauli, jo reflektē to, pateicoties gaismas staru lūzumam caur īpaša veida mākoņiem. Taču viduslaiku stokholmieši no šī “otrās saules ” pamatīgi nobijās, uzskatot to par “sliktu debesu zīmi”. Katoļu baznīca to nekavējoties novērtēja, ka Dieva sodu par zviedru karaļa Gustava Vāsas nesaudzīgo cīņu pret katolicismu. Lai izvairītos no minējumiem un bažām, Ulofs Petrī pasūtīja kādam māksliniekam uzgleznot debesu fenomenu un novietoja gleznu šajā baznīcā. Šāds solis esot pilsētniekus nomierinājis.

Storkyrkan – Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan).

Gleznas autors nav noskaidrots joprojām. Eksistē vairāki pieņēmumi. Zviedru ceļvežos pa Stokholmu bieži tiek piesaukts kāds “Urbans gleznotājs” kā šī gleznas autors, taču pēdējie pētījumi (pēc nesenās gleznas restaurācijas) rāda, ka šo gleznu varētu būt veidojis kāds sens mākslinieks no Līvzemes, iespējams no Latvijas. Pēdējās restaurācijas laikā, starp citu, atklājās, ka glezna ir kopija, jo pamata koksne datējama tikai ar 1630. gadu. Baznīcas dokumenti liecina, ka kopijas autors Jakobs Henriks Elbfas ir saņēmis honorāru par savu darbu tieši šajā laikā un oriģināls, acīm redzot, ir bijis tik sliktā stāvoklī, ka vienīgais ceļš bijusi kopijas izveidošana. Patiecoties šim nezināmā autora darbam mums tagad ir lieliska iespēja aplūkot kāda Stokholma izskatījās viduslaiku beigās.

Gleznā redzama senā viduslaiku Stokholma ar balti kaļķotajiem skursteņiem. Centrā dominē Lielā baznīca, kurai pieslejas “Trīs kroņu” pils smagie mūri. Šī senā pils vēlāk nodega un par tās kādreizējo esamību liecina vienīgi šis gleznojums.

Pa kreisi no altāra aplūkojama viena no Eiropas senākajām viduslaiku skulptūrām “Svētais Jērans un pūķis”, kas baznīcā tika novietota 1489. gada vecgada vakarā.

Tēlu materiāls ir apzeltīts ozolkoks un skulptūras veidotas kā baznīcas pateicība par zviedru uzvaru kaujā pret dāņiem pie Brunkenbergas. Bruņinieks simbolizē cīnītāju, kas aizstāv daiļo princesi “Zviedriju” pret ienaidnieku “Dāniju”, kuru simbolizē negantais pūķis. Taču šai skulptūrai nav tikai konkrēta bet arī vispārīga nozīme, t..i, cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu u.t.t. Baznīcas tornī var apskatīt ļoti interesantu un senu smēdi.

Dokumenti vēsta, ka jau sensenos laikos baznīcas vietā esot bijusi neliela kapela, kuru apmeklējuši zvejnieki un jūrnieki. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi uzcelta vēl pirms Birgera Jarla valdīšanas laika, taču tā kā dokumentos baznīca šajā vietā pieminēta tikai 1279. gadā, tad šo mirkli vēsturnieki uzskata, par Zviedrijas galvenās baznīcas dibināšanas brīdi.

Baznīcas mūri liecina par pārciestajiem ugunsgrēkiem un neskaitāmajiem remontiem. Pēc kārtējā ugunsgrēka baznīca, no jauna, tika iesvētīta 1306. gadā un kopš šī brīža kļuva par zviedru gotiskās arhitektūras paraugu, iegūstot nosaukumu Svētā Nikolaja baznīca (par godu jūrniecības svētajam). Līdz XVII gs. šo baznīcu tautā esot dēvējuši par miesta jeb ciema baznīcu un tikai pēc tam to sāka saukt par “Lielo baznīcu” (Storkyrka). 1942. gadā tā kļuva par Doma baznīcu Stokholmas bīskapijā.

Lielās baznīcas liktenis cauri vēsturei nav bijis viegls. Tā ne tikai cietusi no ugunsgrēkiem bet arī bieži bijusi “pa kājām” dižvīru plāniem un tāpēc traucējusi un kaitinājusi ne tikai arhitektus bet arī karaļus. Gustavs Vāsa, piemēram, vēlējās vislabāk šo baznīcu pilnīgi nojaukt, jo tā traucēja lielgabalu zalvēm no pils vaļņiem. Viņa uzticība personai Ulofam Eriksonam izdevās karali pierunāt šādi nerīkoties un tāpēc baznīca tagad joprojām tomēr atrodas nogāzē pie pils. 1740.gadā tika izpostīti baznīcas gotiskie vaibsti, kas it kā kontrastēja ar tikko uzbūvētās pils baroka stilu. Pēc pilsētas arhitekta J.E.Karlberga projekta, austrumu spārns ieguva baroka stila izskatu un torņa sekcija ietērpās rokoko veidolā. Taču baznīcas logi un daudzas citas detaļas liecina par ēkas gotisko izcelsmi.

Lielajā baznīcā ir daudz paskaidrojošu tekstu un brošūru vairākās valodās. Tās palīdzēs plašāk iepazīties ar iekštelpu detaļām.

Olaus Petri statuja. Avots: Wikipedia https://sv.wikipedia.org/wiki/Olaus_Petri

Ieinteresētam apmeklētajam ieteicams apskatīt ne tikai pašu baznīcu bet arī kapus baznīcas pagalmā, kas saglabājuši sevī daudz viduslaiku piemiņas zīmju.

Ulofa Petrī statuja

atrodas Lielās baznīcas priekšā. Tās autors ir Teodors Lundbergs, darināta 1898. gadā

Iespējams, ka tieši tā kādreiz izskatījās zviedru baznīcas reformators un bībeles tulkojuma autors Ulofs Petrī.

Viņš esot ieradies Stokholmā 1524. gadā un apmeties Storkyrkobrinken ielā vecpilsētā, namā nr. 4. Lielajā baznīcā viņš sludināja evanģēlisko mācību un bija karaļa Gustava Vāsas galvenais sabiedrotais cīņa pret katoļticību.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru mācītājs, kurš uzdrošinājās protestēt pret celibātu brīdī, kad viņu iesvētīja 1525. gadā. Jau 1540. gadā viņam piesprieda nāves sodu it kā par piedalīšanos sazvērestībā pret karali Gustavu Vāsu, taču apžēloja, pateicoties lielajai izpirkšanas maksai, kuru bija gatava samaksāt Stokholmas pilsēta. Starp citu, zviedru rakstnieka Augusta Strindberga darba “Meistars Ulofs” darbība balstīta tieši uz šiem senajiem notikumiem. 1543. gadā meistars Ulofs kļuva par mācītāju Lielajā baznīcā. Viņš mira 1552. gadā.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru liela mēroga rakstnieks,viņa kontā ir ne tikai reformatoru literatūra bet arī juridiska un vēsturiska rakstura sacerējumi, drāmas un psalmi. Viņš bija līdzautors Jaunās un vecās Derības tulkojumam zviedru valodā.

 

Turpat līdzās atrodas Obelisks. Pils nogāzē (Slottsbacken) tas tika atklāts 1800. gadā, krievu karā (1788-1790) bojā gājušo zviedru karavīru piemiņai un kā slavinājums Stokholmas iedzīvotājiem. Piemineklis veidots pēc karaļa iniciatīvas. Tas veidots pēc arhitekta Luīsa Žana Despreca metiem, ir 26,5 m augsts un veidots no Zviedrijā sastopamiem laukakmeņiem.

Obelisks noslēdz slīpo ielu, kuru tautas valodā sauc par “Pils nogāzi”. Savulaik te atradusies smilšaina nogāze, kas norobežojusi “valsts” un “pilsētas” robežas. Stratēģisku iemeslu dēļ šī josla netika apbūvēta. No šejienes tika atvairīti ienaidnieku uzbrukumi no jūras.

 

XV gs. pils nogāze tika pārdēvēta par “staļļa nogāzi”, jo tolaik šeit atradās karaļa un bagāto pilsoņu staļļi. No šī brīža nogāze pārtapa par “netīrumu nogāzi” vai “mušu tikšanās vietu” un karalis iecēla īpašus tīrītājus, kas regulāri vāca atkritumus un mēslus no “staļļa nogāzes”, transportējot tos projām ar laivām, pa jūras ceļu.

 

Tagad šajā “pils nogāzē” drūzmējas neskaitāmi tūristu autobusi, pastaigājas stokholmieši un pilsētas viesi, lai fotogrāfētu citus un fotogrāfētos paši “pie pils” un “no pils”.

Tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie ekskursijas karaļa pils virzienā.

 

Vēlreiz uz pili….

Stokholmas karaļpils autors – jau pieminētais Nikodemus Tesīns. Esošā pils celta bijušās XVIII gs. (1697. gada 7. maija) ugunsgrēkā nopostītās “Trīs kroņu” karaļpils vietā (patlaban “Trīs kroņi” rotā  vienīgi Stokholams pilsētas nama smaili un zviedru hokeja komandas krekliņus).

Pašreizēja karaļpils jeb kā to mēdz dēvēt –  Tesīna pils tika pabeigta 1754. gadā. Celtniecības darbi aizkavējās  karaļa Kārla XII karadarbības dēļ, jo celtniecības darbiem paredzētie zaldāti tikai aizsaukti uz fronti un pils celtniecības darbus faktiski veica krievu karagūstekņi.

Pils celta itāliešu renesanses un baroka stilā. Pilij ir divi iekšējie pagalmi, kuros notiek svinīga sardzes nomaiņa uniformās no Gustava Vāsas laikiem (XVI gs.).

Celtnes aprūpe uzticēta Valsts nekustāmo īpašumu institūcijai, kas nepārtraukti veic restaurācijas darbus. Katra restaurācija tiek uzskaitīta un iegrāmatota arhīvā. Šodien pils ir atvērta apmeklētāju apskatei un neviena cita reāli funkcionējoša pils pasaulē nav tik plaši pieejama apskatei kā Stokholmas pils. Tā ir slēgta tikai īpašu karalisko svinību gadījumos (valsts oficiālo apmeklējumu laikos u. tml).

 

Zviedrijas karaļpāris Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar ģimeni šajā Stokholmas pilsētas pilī patlaban nedzīvo. Te norisinās vienīgi karaļpāra un galma darba ikdienas darbs, piemēram Zviedrijas parlamenta Ārlietu komisijas sēdes, ikdienas darba rutīnas, intervijas ar preses pārstāvjiem, tikšanās ar citu valstu reprezentantiem, svinīgas, valsts un galma nozīmes reprezentatīvas maltītes u. tml. aktivitātes.

 

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un Zviedrijas karaliene Silvija. Foto: Sangun Communication

Jāpiezīmē, ka tūliņ pēc laulībām, tolaik jaunais Zviedrijas karaļpāris, kādu laiku arī reāli dzīvoja Tesīna pilī vecpilsētā, taču līdz ar pirmdzimtās un troņmantinieces Viktorijas piedzimšanu, karaliskā ģimene nomainīja mājvietu un visus šo gadus dzīvo Stokholmas austrumu priekšpilsētā, t.i., Drotningholmas pilī, kas atrodas uz salas Mēlarena ezerā.

Taču atriežoties pie Tesīna pils. Visi trīs Tesīni – tēvs, dēls un mazdēls ir spēlējuši lielu lomu zviedru kultūras dzīvē. Visi trīs ir saistīti ar pašreizējās pils celtniecību. Vecākais no viņiem Nikodēms Tesīns dzimis 1615. gadā un ieradies Stokholmā no Vācijas, Štrālsundes 1636. gadā. Pēc viņa priekšlikuma bija paredzēts pārbūvē toreizējo “Trīs kroņu pili”, taču to neizdevās realizēt un Tesīns vairāk nodarbojās ar privātmāju projektēšanu. Pirmais no Tesīniem uzkalpojās līdz bruņinieka kārtai. Nākamais bija Nikodēms Tesīns, dzimis 1654. gadā un jau kopš 15 gadu vecuma piedalījās sava tēva arhitektu biroja darbā. Pēc tam viņš studēja matemātiku, valodas un celtniecību Upsalas universitātē un uz karaļa rēķina papildināja zināšanas Itālijas baroka arhitektūrā. Studijas Itālijā viņam palīdzēja nokārtot Karaliene Kristīna, kas bija jau pieņēmusi katoļticību un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi Romā.

27 gadus vecumā jaunais Tesīns kļuva par galma arhitektu Kārļa XI galmā. Lielais pils ugunsgrēks bija priekšnoteikums jaunas pils celtniecībai. Viņš vēlējās uzcelt modernu pili varonīgajam karavīram un valsts vadītājam Kārlim XII. Starp citu, “Tesīns Otrais” veidojis projektus arī celtnēm ārzemēs un ir ieguvis grāfa, virsmaršala un Lundas universitātes kanclera titulu. Viņš nomira 1728.gadā, laikā, kad pēc kara jaunās pils celtniecība jau bija iesākta.

Trešais no arhitektu dzimtas, jeb Karls Gustafs Tesīns, dzimis 1695. gadā arī ieguva profesionāla arhitekta izglītību, taču nekad šajā profesijā reāli netika strādājis. Pēc tēva nāves viņš uzņēmās misiju pabeigt iesākto pils celtniecību. Viņš bija arī diplomāts un valsts padomnieks. Viņa aizraušanās bija franču gleznu kolekcionēšana. ŠĪ kolekcija šodien, starp citu, apskatāma Nacionālajā muzejā. Pēdējais no Tesīniem nomira, neatstājot mantiniekus vai mācekļus. 1770. gadā viņu apglabāja Sodermanlandes Okero.

Tesīnu jeb Stokholmas karaļpils arhitektūras stils ir itāļu renesanse un baroks. Fasādes ir atšķirīgas, lai gan pirmajā mirklī izskatās līdzīgas.

Brīdī, kad pils bija pabeigta, tā esot bijusi dzeltenā krāsā, taču 1900. gadā ieguvusi pašreizējo kanēļa toni, kas labāk “pacieš” pilsētas vidi ar izplūdes gāzēm, sodrējiem, putekļiem un ir vieglāk apkopjama. Pilī ir divi spārni – “dāmu” un “kungu” vajadzībām paredzēti. Austrumu puse paredzēta “sievišķīgajām” pils saimniecēm – karalienēm un princesēm. Te izvietota pils baznīca, biblioteka, bija iecerēts neliels teātris un telpas citām kultūras aktivitātēm. Pa kreisi izvietots karaļa un prinču pils spārns, kur atrodamas telpas apspriedēm ar parlamenta un valdības pārstāvjiem, departamentu un institūciju apspriedēm, kas tradicionāli mēdz atrasties karaļa tuvumā. Kungu spārna logi iziet uz iekšējo pagalmu, kurā regulāri maršē sargi un kaujas gatavībā atrodas lielgabali.

Ziemeļu fasāde ir pils vecākā daļa. Tā bija pabeigta jau 1695. gadā un ir pavērsta pret Norrbro tiltu. Vienīgais greznums fasādes šajā pusē ir balkons un kopš 1704. gada to sargā lauvas skulptūra, kuru veidojis franču skulptors Bernard Foucquet. Skulptūras dēļ šo nogāzi tautā mēdz dēvēt par “lauvu nogāzi”.

Austrumu fasāde izceļ pils romantiskos vaibstus. Tās priekšā izvietots pagalms, kuru ieskauj pils flīģeļi. No šī puses raugoties var redzēt, ka pils fasāde nav pilnīgi pabeigta, jo tukšie konsoli joprojām gaida marmora bistes, kuras Tesīns bija paredzējis izvietot tieši šeit. Oskars II 1880.gadā iekārtoja šajā pagalmā nelielu ūdenskritumu kaskādes (vadoties pēc Tesīna skicēm) un izvietoja pils iekārtotāju bistes

Dienvidu fasāde ir pretstats “pils nogāzes” slīpumam un piesaista uzmanību fasādes centrālajam punktam, kas atgādina romiešu triumfa arku un ir slavinājums Karlam XII.

Rietumu fasāde ir karaļa un prinču spārna siena un tāpēc to rotā medaljoni ar zviedru karaļu ģīmetnēm, sākot no Gustava Vāsas un beidzot ar Karlu XI.

Lielākā tūristu atrakcija ir goda sardzes maiņa dienvidu fasādes pusē. Apmēram viens miljons cilvēku ik gadus nolūkojas šajā procedūrā. Zirgu pakavu klaudzieni tad atskan un atbalsojas pils mūros un atsauc atmiņā vecos laikus.  Karavīru uniformas ir Karaliskās Zviedrijas karaļa goda sardzes (Kungl Svea Livgarde) tērpi, tumši vai gaiši zilā krāsā ar zeltītām ķiverēm, kas mirguļo saules staros. Svea Livgarde dibināta 1521. gadā līdz ar Gustava Vasas neatkarības atgūšanas kara beigām. Izņemot Pāvesta šveiciešu gvardi, šis ir vecākais, joprojām funkcionējošais armijas pulks pasaulē.

Pils iekštelpās tūristu apskatei tiek piedāvāti vairāki stāvi ( skat. sīkāk par to nodaļā “muzeji”).

Iepretī karaļpilij atrodas Tesīna pils, t.i., ēka, kuru, kā savu dzīves vietu, projektējis, cēlis un tajā mitinājies pats Nikodemus Tesīns, kas XVII gs. vadīja karaļpils projekta veidošanu. Šis nams ir pabeigts 1697. gadā un arhitekts kopā ar savu dzīvesbiedri sāka te mitināties īsi pirms lielā “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka. Pagalms ir neliels, taču asprātīgi un pārdomāti ierīkots. Tesīna pilī patlaban ir lēņa pārvaldnieka rezidence, kas izvietota nama kreisajā spārnā.

Interesantākās vecpilsētas ielas ir  Rietumu garā iela (Västerlånggatan) un Austrumu garā iela (Österlånggatan), kas savienojas Dzelzslaukumā (Järntorget). Ielu abās pusēs ir veikali, tigotavas, krodziņi, kafejnīcas un restorāni. Taču, ja vēlaties iepazīties ar īstu, viduslaiku noskaņu, tad noteikti apmeklējiet Mācītāju ielu (Prästgatan), kas stiepjas paralēli divām augstāk nosauktajām ielām.

 

4.

Taču sāksim ar pirmo – garo rietumu ielu jeb Västerlånggatan. Viduslaikos apbūve bijusi zema, taču laika gaitā mājas ir pastiepušas garumā tāpēc tagad saule reti ieskatās šo namu akmens aizās. Ēkas demonstrē stilu sajaukumu, jo gadsimtu laikā ir nepārtraukti pārbūvētas. Pastaiga pa šo ielu ir patīkama tūristu atrakcija. Te iespējams iegādāties dažādas mantas, lietas un priekšmetus. Telpu īres cenas vecpilsētā nemitīgi pieaug un tāpēc no šīs ielas pamazām pazūd “mēteļu veikali”, kas XX gs. sākumā bija šīs ielas “specialitāte”.

 

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

5.

Austrumu garā iela jeb Österlånggatan sākas “pils nogāzē” un stiepjas paralēli jūras krastam uz dienvidiem. Vēsturiski šo ielu bija iecienījuši jūrnieki, ceļotāji, krodzinieki un kuģu īpašnieki. Tagad šajā ielā izvietojušies mākslas saloni, tā ir patīkama pastaigu iela un šeit joprojām atrodami samērā dārgi, taču augstas kvalitātes gardēžu restorāni. Starp citu, Austrumu garās  ielas 51. namā atrodas Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden“. Šī – leģendārā restorāna dibināšana datējama ar 1722. gadu, kad Neištates miers pielika punktu karaļa Karla XII sirojumiem un pēc tam saistās ar pazīstamo skaldu  Belmana un Ēverta Taubes vārdiem. Tā ir iecienīta Zviedru Akadēmijas īsteno locekļu atpūtas vieta.

Lai nokļūtu senajā krodziņā, jāpārvar samērā stāvas kāpnes. Te tiek piedāvāti tradicionālie zviedru ēdieni – lasis, ikri, rabarberu uzpūtenis ar zemenēm un vaniļas saldējumu. Vislabākais izmēģināt krodziņa speciālo ēdienu.

XX gs. divdesmitajos gados šis restorāns pārgāja slavenā gleznotāja Andersa Corna (Anders Zorn) īpašumā, kas savā testamentā to novēlēja Zviedrijas Akadēmijai.

Stokholmas vecpilsētā ir daudz romantisku šķērsielu.  Viena no tādām ir Mortena Trotziga škērsieliņa jeb Mårten Trotzigs gränd.

Ieliņa ir tik šaura, ka izstiepjot uz abām pusēm rokas, var aizsniegt namus abās pretējas ielas pusēs! Tās nosaukums cēlies no vācu ieceļotāja Mortena Traubciha, kas 1581. gadā šajā vietā uzcēla savu namu un ilgus gadus ar lieliem panākumiem attīstīja savu viesnīcu Dzelslaukumā. Šajā pašā laukumā Mortens Trotzigs kontrolēja arī vara tirdzniecību, taču kāda biznesa brauciena laikā uz Falunu, viņam 1617. gadā uzbruka lielceļa laupītāji, kas uzņēmēju nogalināja. Apmeklētāju apskatei ieliņa tika atklāta tikai 1940. gadā.

 

Biržas nams Stortorget. Foto: Sangun Communication

Stortorget jeb 700 gadu vecais “Lielais laukums” joprojām uzskatāms par vecpilsētas centrālo laukumu. Savulaik tas bija gan tirgus laukums gan pilsētas politiskais centrs. Toreiz laukuma malā atradās “Cietums” un viduslaikos pie tā sienas parasti bija pienaglotas notiesātajiem nocirstas ausis vai plaukstas par iebiedējumu citiem. Te atradās arī kauna stabs pie kura mēdza pieķēdēt sodīšanai paredzētos un nosodītos.

XV gadsimtā, kad Stokholmā bija apmēram 6000 iedzīvotāju, Lielais laukums bija pilsētnieku galvenā sapulču vieta. Šeit pāris reizes gadā valdnieki izziņoja jaunos likumus no rātsnama. Te notikušas arī politiska rakstura sapulces un mītiņi. Arī Stokholmas asinspirts notika savulaik tieši šeit, uz Lielā laukuma.

Šodien laukumā spieto tūristi, uzstājas teātra trupas, orķestri, skolnieku kori. Kādreiz šajā laukumā tika spēlētas gavēņa spēles, kad Maija grāfs cīnījās ar Ziemas grāfu par pavasara atnākšanas tiesībām. Taču tagad – katru decembrī te notiek Ziemasvētku tirdziņi, kas turpinoties kopš Gustava Vāsas laikiem. Ziemas sniegā un salā ik gadus te pārdod karameles, citus našķus, desas, un dažādus tautas daiļamata meistaru darinājumus, kas ir augstas kvalitātes un atbilst senajām tradīcijām.

Te var apskatīt gan slaveno biržas namu, gan arī senu aku, kurus projektējis Gustava III arhitekts Ēriks Palmsteds (1776.g.). Biržas nams veidots rokoko – jaunklasicisma stilā un tam raksturīga XVIII tradicionālais “bālais” krāsojums. Nama augšstāvā atrodas, pēc Francijas modeļa veidotā un Gustava III  dibinātās, Zviedrijas Akadēmijas sēžu zāle, kas tika atklāta ar lielu greznību 1786. gada 5. aprīlī. Šajā telpā ik gadus tiek izlemts Nobeļa prēmijas literatūrā pretendents. Augšstāvā atrodas arī Nobeļa komitejas biblioteka un muzejs. Apakšstāvā joprojām izvietota Stokholmas Fondu birža.

Laukuma trešajā un piektajā namā izvietojusies Stokholmas misija, kas rūpējās par bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pirmajā nama stāvā pilsētas misija ir iekārtojusi kafejnīcu, kur pilsētnieki un tūristi var iegādāties smalkmaizes, kafiju un kūkas, turpretī  piektā nama otrajā stāvā misija ir iekārtojusi bezmaksas ēdnīcu bezpajumtniekiem. Lielā laukuma rietumu puses namos ir privātpersonu dzīvokļi.

Ēka ar nr. 20 (Stortorget 20) ir tā dēvētais Šanca nams, kurā savulaik mitinājies Kārla X Gustava sekretārs fon Šancs. Grezno durvju rotājumu veidojis XVII gs. slavenais akmeņkalis Johans Vendelstams.

Tātad, šajā laukumā, kas šobrīd ir cēls, pameklēts un miermīlīgs, 1520. gada novembrī tika varmācīgi pakārti un nogalināti 82 augsti zviedru ierēdņi, aristokrāti un  bīskapi. Iemesls bija samērā tradicionāls tiem laikiem – nodevība. Iekarotājs zviedru-dāņu ūnijas karalis Kristians II jeb “Kristiāns -Tirāns” pēc viena mēneša aplenkuma bija panācis Stokholmas kapitulāciju. Kaut arī iepriekš – kronēšanas ceremonijas laikā  4. novembrī jaunais karalis bija solījis visiem bijušajiem ienaidniekiem amnestiju, jau 7. novembrī viņš lauza savu solījumu un piesprieda nāves sodus  tiem kuriem bija solījis dzīvību. Nāves sodi nekavējoties tika izpildīti  tieši šeit – Lielajā laukumā.

Starp nogalinātajiem bija arī nākamā zviedru karaļa tēvs Eriks Juhansons Vāsa. Nogalināto ķermeņi gulēja Lielajā laukumā no ceturtdienas līdz sestdienai. Māli nokrāsojās asins krāsā un gaisā virmoja asa mēslu smaka. Pēc tam līķus salika ķerrās un aizvilka līdz Sēdermalmei, kur to sadedzināja sārtā. Pēc Kristiana II pavēlēs no kapiem tika izraksts arī Stens Stūre un viņa mazais dēls, kas bija miris gadu iepriekā. Arī šos līķus iekarotājs sadedzināja minētajā sārtā. Jau pirmajā decembrī jaunais valdnieks atgriezās savā dzimtenē Dānijā pārliecināts, ka stāvoklis Stokholmā ir stabils, nemaz nezinot, ka nākamais Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa jau uzsācis zemnieku sacelšanos ziemeļos un pulcina spēkus Dālarnā, lai pretendētu uz okupēto Zviedrijas troni. Gadu vēlāk Kristians II zaudēja Zviedriju, to ieguva uzvarētājs un zviedrs, leģendārais Gustavs Vāsa.

Ar šo brīdi Stokholma no brīvpilsētas pārtop Zviedrijas valsts galvaspilsētā.

Starp citu, lode, kas iemūrēta Lielā laukuma un Kurpnieku ielas stūrī (Stortorget/Skomakargatan) it kā esot mērķēta no pils  “Kristiana-Tirāna” virzienā.

ecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Foto: Sangun Communication

 

Vecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Rajons ap to ir patīkams pastaigām. Nesagādās vilšanos. Vācu baznīcas draudze iekļaujas Zviedru baznīcā, taču mācītājs var tikt uzaicinātas arī no Vācijas.  Baznīcas vitrāžas attēlota arī pati Svētā Ģertrūde, kas ir visu ceļotāju sargenģelis. Zaļi zeltīto karaļu ložu projektējis Nikodemus Tesīns, kas savulaik bijis šīs baznīcas draudzes loceklis.

Baznīcai ir interesanti un Vācijai raksturīgi torņa rotājumi, pats tornis ir 96 metrus augsts un būvēts 1878. g, pēc tam kad iepriekšējais bija cietis kārtējā ugunsgrēkā.

Dievkalpojumi katru svētdienu notiek vācu valodā.

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Foto: Sangun Communication

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Sākumā to dēvēja par “graudu tirgu” un tikai 1490.tas ieguva nosaukumu Dzelzslaukums. Šeit tika pārbaudītas, svērtas un saiņotas preces, rūdas, varš, ādas, sviests, darva un pārējās eksportpreces. Caur Dzelzlaukumu valstī ieplūda arī imports garšvielu, porcelāna, sāls, stikla, keramikas un citu preču veidolā. Laukums pieslejas krastam, kur savulaik mudžēja tirgotāju liellaivas. No iespējamiem ugunsgrēkiem laukums no pilsētas tika norobežots ar aizsargmūri.  1642. gadā tika uzbūvēta pirmā slūžu kārta un tirdzniecība paplašinājās dambja virzienā. Kopš XVIII. gs. laukumā tika uzsākta tirdzniecība ar augļiem un dārzeņiem.

Namā nr. 83, kas ir rozā krāsā, kopš 1785. gada darbojas konditoreja. Te joprojām ir letes un plaukti no XIX gs. sākuma. Divsimt gadus šajā kafejnīcā stokholmieši ir iebaudījuši smalkmaizes un kafiju un tagad te iespējams nopirkt arī siltās uzkodas un salātus.

Laukumā izvietota arī sena aka, angļu stilā, kas ir kādas bankas dāvinājums pilsētai 1829. gadā.

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Foto: Sangun Communication

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Te Baltijas jūras sāļais ūdens satiekas ar Mēlarena saldūdeni.  Patlaban slūžu pamatā ir tā sauktas “āboliņa lapas karuselis”, kas būvēts trīsdesmitajos gados. Pašlaik notiek slūžu rekonstrukcija.

Bruņinieku pakalns sasniedzams pārejot pāri tiltam un pirmajā brīdī šķiet tukšs un izmiris (salīdzinājumā ar dzīvībā kūsājošo vecpilsētas austrumu daļu). Te nav nedz veikalu nedz arī tūristu apskatei paredzētu muzeju. Savulaik šo pilsētas daļu apdzīvoja aristokrāti, taču tagad lielās ēkas savā ziņa pārņēmušas valsts institūcijas.

Dienvidu un austrumu pusē salai pietauvojušies daži kuģi, kas patlaban tiek izmantoti kā viesnīcas vai restorāni. Piemēram šeit jau sen lepni noenkurojusies bijušās miljonāres Barbaras Hutonas luksusa jahta, kas tagad saucas “Mēlarena karaliene” (Mälardrottning).

Šeit, šajā vecpilsētas rajonā, pastāvīgi dzīvo tikai divi cilvēki, taču jau astoņos no rīta šurpu dodas stokholmiešu simti uz darbu. Vasarā, atvaļinājumu laikā, te pastaigājas tūristi, kurus interesē baznīcas un klosteri, dzimtu un literatūras vēsture. Starp citu, tieši šajā vecpilsētas daļā 1849. gada 22. janvārī ir dzimis rakstnieks Augusts Strindbergs, taču neviena statuja vai piemiņas zīme par to neliecina. Nams, kurā rakstnieks piedzima, tika nojaukts 1863. gadā, taču kādreiz atradās iepretī Vrangeļa pilij.

Bruņinieku nams (Riddarhuset) kopš XVII gs. ir aristokrātu citadele. Gruntsgabalu iegādājās Akselis Oksenšerna un četru arhitektu uzraudzībā veidotais nams beidzot bija gatavs 1668. gadā. Nama priekšā kopš 1773. gada atrodas Gustava Vāsas statuja un dārzā, pie ūdens stāv pats dibinātājs – Akselis Oksenšerna.

Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholmskyrka) šobrīd ir tikai muzejs.  Dievkalpojumi tajā nenotiek. Baznīcas vecākais spārns ir viduslaiku klostera baznīca, kuru dibinājis Magnus Ladulos XIII gs., kas arī ir šeit apglabāts. Baznīca ir vairākkārt pārbūvēta un šodien tiek uzskatīta par Ziemeļeiropā vislabāk saglabāto franciskāņu baznīcu. Gustavs II Ādolfs to XVII gs. bija iecerējis izveidot par galveno Zviedrijas reģentu apbedījumu vietu. Te apglabātu visi karaļi līdz Gustavam V (izņemot karalieni Kristīni, kas apglabāta Pēterbaznīcā Romā). Gustavs VI Ādolfs vēlējās tikt apglabāts karaliskajā kapu kalniņā Hāgas parkā, kur arī tagad tiek apglabāti pašreizējas karaliskās ģimenes piederīgie.

Tātad baznīcā ir karaļu apbedījumi – nišu un sarkofāgu veidā. Sākot ar viduslaiku valdniekiem – Magnusu Ladulos un Karlu Knutsonu. Gar sienām izvietoti Serafimordeņa kavalieru melnie vairogi, kuros norādīti visu bruņinieku vārdi.

Baznīcai pirmsākumos nebija torņa (raksturīgi franciskāņu baznīcām). Tikai reformācijas laikā līdz ar klostera likvidēšanu baznīcai tika uzbūvēts pirmais, nelielais tornis, kuru pamazām nomainīja lielāks. 1835.gada 28. jūlijā tornī iespēra zibens. Jaunā, atjaunotā baznīcas torņa konstrukcija ir no tērauda.

Pārējās ēkas ir valsts institūcijas no kurām lielākā daļa ir juridiska rakstura.

Piemēram, 16. nams  jeb Vrangeļa pils šodien ir Zviedrijas augstās tiesas nams. Tā vēsture ir samērā tipiska šim Stokholmas reģionam. Savulaik šo apbūves gabalu 1629. gadā piešķīra valsts padomniekam Larsam Sparem.  Viņš uzcēla šajā vietā viduslaiku pilij līdzīgu ēku. 1648. gada Spares pili pārdeva un to vēlējās iegūt maršals un admirālis, Trīsdesmitgadu kara varonis Karls Gustafs Vrangels. Iejaucās karaliene Kristīna, kas negaidīti nopirka šo pili, lai uzdāvinātu to tam pašam Vrangelim! Taču Spares pils Vrangelim nebija pietiekoši laba un pēc viņa pavēles, Nikodēms Tesīns izveidoja jaunu projektu nama rekonstrukcijai, kas tika pabeigta 1660. gadā. Vrangelis bija tipisks tā laika bagātnieks, viens no vispārtikušāko kārtas. Dokumentos un atmiņu piezīmēs viņš raksturots kā: “labi audzināts, ar tieksmi pēc greznības,  dāsns un devīgs, tur vārdu taču ir ātri aizkaitināms un ļoti aizraujas ar sievietēm”. Starp citu, viņa dzīvesbiedre Anna Marija Haugvica dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus no kuriem tikai trīs meitas sasniedza pilngadību. Pirmdzimtais dēls nomira jau 18 mēnešu vecumā. Pats saimnieks savā pilī ieradās samērā reti, jo bija pārāk aizņemts ar frontes kustībām karā un administratīvu darbu. Viņš nomira 1649. gadā un pēc tam ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu no viņa nama iekārtojuma. 1756.gadā nams nonāca augstākās tiesas rīcībā. Svea Hovrätt ir Zviedrijas vecākā augstākā tiesa, dibināta 1614. gadā Gustava II Adolfa valdīšanas laikā. Augstākajā tiesā var pārsūdzēt apgabaltiesas spriedumus. Laika gaitā, ugunsgrēkos un pārbūvju rezultātā Vrangeļa pils ir pamatīgi cietusi, tai vairs nav seno gadu romantiskās pievilcības, taču torņi, terarses un portāli nedaudz vēsta par to, kā nams kādreiz ir izskatījies.

Tiesas ēku var apmeklēt arī apmeklētāji, lai noklausītos atklātos procesus.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Kungsholmena (Kungsholmen)

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Kungsholmena ir Stokholmas senais strādnieku dzīvojamais rajons. Tautas mutē to savulaik sauca par “bada pakalniņu”. Turpretī šodien šī Stokholmas daļa ir pievilcīgs un iecienīts rajons un dzīvokļu īre te ir samērā dārga. Kungsholmenā ir daudz krodziņu un virkne valsts institūciju. Nozīmīgākā un tūristiem pati interesantākā celtne ir elegantais “Pilsētas nams” (Stadshuset), kura torni grezno trīs kroņu rotājums.

Stadshuset (Pilsētas nams)

 

stadshuset

Stokholmas Pilsētas nams Stadshuset Foto: Stadshuset.se 

Pazīstamās celtnes arhitekts ir Ragnārs Ostbergs. Pirmajā mirklī lielā, sarkaniem ķieģeļiem būvētā fasāde atgādina viduslaiku cietokšņa, renesanses laika pils, tempļa un “1001 nakts pasaku pils krustojumu, kas lepni izslējusies Mēlarena ezera krastā. Vienlīdz aizraujošas un neatkārtojamas ir arī pilsētas nama iekštelpas. Taču arī šim noslēpumam ir savs izskaidrojums.

 

nobel

Nobela prēmijas pasākuma balle Pilsētas namā. Foto: Stadshuset.se 

 

Nama celtniecība norisinājās Pirmā pasaules kara laikā. Neraugoties uz grūtajiem laikiem arhitekti un mākslinieki bija stigri iecerējuši uzcelt Stokholmai pasaku pili ar zelta zālēm, dimanta grīdām, pērļu logiem un zvaigžņu griestiem. Pēc celtniecības darbu nobeiguma izmaksas dubultīgi pārsniedza plānotos izdevumus un, lai, piemēram, samaksātu par vara jumta pārsegumu,  katram stokholmietim tika simboliski piedāvāts “nopirkt” vienu “savējo” jumta vara loksni par 25 kronām. Tika meklēti un atrasti sponsori, līdz beidzot greznais Pilsētas nams tika pabeigts 1923. gadā un atklāts tieši Līgo svētku vakarā. Ar to atzīmējot 400 gadus kopš, mums jau pazīstamā, Gustava Vāsas uzvarošās ienākšanas Stokholmā.

Tāpēc pilsētas nams ir stokholmiešu pasaku pils joprojām.

Par to nākas pārliecināties ik uz soļa. Piemēram – “zilā zālē” nav zila, akustika – vienreizēja. Arī šeit netrūkst teiku par daiļām princesēm un varonīgiem bruņiniekiem.

Leģendas motīvi, kas ataino daiļās princeses atbrīvotāja – Svētā Jorana cīņu ar pūķi rotā arī šo ēku, jeb precīzāk  torņa fasādi. Arī šie tēli simbolizē to pašu kauju pie Brunkebergas 1471. gadā, kad zviedri uzvarēja dāņu iekarotājus.

Vasarā, ik dienas plkst 12.00 un 18. 00 uz torņa balkona var noskatīties pasaku figūru parādi zvanu pavadījumā.

Fasādes austrumu pusē aplūkojama skulptūru parāde, starp kurām “Cīnītājs” ataino pašu arhitektu Ragnāru Ostbergu ar Pilsētas namu rokās.

Galveno ieeju ziemeļu pusē rotā akmens reljefi, kas rāda Stokholmu XVI un XX gs. Starp citu, daudzi greznās celtnes rotājumi stāsta pasakas un  teiksmas, kas vēsta par Stokholmas pilsētas dibināšanu.

Slavenākā iekštelpu zāle ir tā dēvētā “Zilā zāle”‘, kurā svinību mielasti, svinīgi pasākumi, to skaitā arī mielasts pēc Nobeļa prēmijas piešķiršanas ceremonijas. Pilsētas nama galvenie saimnieki šodien ir Stokholmas pašpārvalde – t.i., politiķi un administratīvais personāls. Taču nama greznajās zālēs norisinās publiskas ceremonijas, tiek reģistrētas arī laulības.

Ar Pilsētas nama iekštelpām var iepazīties arī tūristi. Ekskursijas tiek organizētas katru dienu.

Kungsholmenā atrodas arī Marieberga ( Marieberg) jeb “Marijas kalns”, kur izvietojušās laikrakstu  ‘Expressen” un “Dagens Nyheter” redakcijas. Te daudz parku un pastaigu celiņu, kā arī dažas pilsētnieku ļoti iecienītas peldvietas. Piemēram – Smedsuddsbadet. Peldoties un sauļojoties pašā pilsētas centrā ir ne tikai ērti bet arī interesanti, aplūkojot interesanti veidoto tiltu – Västerbron jeb “Rietumu tiltu”, kas savieno Kungsholmenu ar Longholmenu (Långholmen) un  Dienvidu priekšpilsētu – Sēderu (Söder).

 

västerbron stockholm

Foto: Google

 

Šis tilts tika atklāts 1935. gadā un tas ļauj līdz 29 m augstiem buru laivu mastiem brīvi slīdēt pa Mēlarena ezera virsmu, netraucējot to pārvietošanos jūras virzienā.

Kungsholmenā var apskatīt arī nacionālā romantisma stilā celto Rātsnamu un Policijas namu. Rātsnamā patlaban izvietota Stokholmas apgabala tiesa. Nama arhitekts ir Karls Vestmans un tā datējama ar 1915. gadu. Zem ēkas stiepjas gari koridori, kas to savieno ar līdzās esošo cietumu.

Iepretī Rātsnaman atrodas Pīpera mūris (Piperska muren). Šeit XII. gs. Karls Pīpers izveidoja savulaik pilsētas daiļāko terasveida dārzu.

Kungsholmena ir vēsturiskais amatnieku centrs. Tāpēc viena no raksturīgākajām ielām tā arī saucas – Amatnieku iela (Hantverkargatan). Te savulaik atradās daudz gravieru darbnīcu, krāsotavu un tipogrāfiju. Uz Hantverkargatan (iepretī Pilsētas namam) atradās senākā Zviedrijas slimnīca (kopš 18. gs.), t.i., Serafīmu lazarete (Serafimerlasarettet). Tās pagalmā atradās ķīmiskas laboratorijas, kas piegādāja medikamentus zviedru armijai. Dārzā tika kultivēti ārstnieciskie augi.

XIX gs. Kungsholmena industrializējās. Te attīstījās mehāniskās darbnīcas, uzņēmumi un zināmā mērā tie raksturo Kungsholmenas ikdienu arī šodien.

Kungslomenā ir daudz ērtu pastaigu un riteņbraukšanai paredzētu patīkamu celiņu.  Tie ved gar krastmalu gan arī cauri parkiem un dārziņu koloniju rajoniem.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Līdz sešdesmito gadu sākumam Stokholmai nebija izteikta centra ārpus vecpilsētas. Tagad par Stokholmas centru tiek uzskatīts Normalmes rajons jeb reģions ap Klāras baznīcu. Šeit atrodas arī Stokholmas metro sistēmas krustpunkts ar nosaukumu “T -centralen“. Virs tā izvietojies Sergela laukums, kuru tūristi mēdz uzskatīt par “Stokholmas nabu”, jo izejot no tā, ir vieglāk orientēties kartēs un ceļvežos.

Šis rajons ir samērā jauns, dzelzbetona apbūve un taisnās platās ielas celtas tikai pēc II pasaules kara un stokholmieši paši mēdz ironizētēt- “ko nepaveica kara bumbas – to uzspridzinājām mēs paši”, t.i., pilsētas centra vecā apbūve tika apzināti noārdīta tā vietā piecdesmitajos gados izveidojot Eiropas pēckara periodam raksturīgo dzelzbetona komercijas centru.

Foto : Google

Foto: Google

Sergela laukums (Sergelstorg) un Sergela iela (Sergelgatan) savienojumā ar Hötorget jeb “Siena tirgu” ir galvaspilsētas tirdzniecības centrs. Laukuma un ielas nosaukums cēlies pateicoties tēlnieka Tobiasa Sergela darbnīcām, kas savulaik esot atradušās tieši šeit.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Sergela laukumam pieslejas Pētera Celsinga projektētais Kultūras nams Kulturhuset, kuru atklāja 1974. gadā. Tajā izvietotas izstāžu zāles, kafejnīcas, teātri un bibliotekas. Pagrabstāvā atrodas modernā dizaina veikaliņš, kurā iespējams iegādāties savdabīgus zviedru rūpnieciskās mākslas un amatniecības izstrādājumus.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Iepretī Kultūras namam- ielu krustojumu rotā stikla strūklaka – Edvina Orstroma 1974. gada atklātā skulptūra “Kristāla vertikālais akcents”.

Siena tirgus – Hötorget ir pilsētas centra vadošais augļu un sakņu tirdziņš. Katru vakaru plkst. 18. 00 teltis ar augļu un dārzeņu letēm tiek novāktas un līdz nākamās dienas rītam nekas neliecina, ka katru darbdienu (izņemot sestdienas un svētdienas) šeit mēdz notikt aktīva tirdzniecība.

Koncertnama kāpnes. Foto: Sandra Veinberga

Koncertnama kāpnes. Foto: Sandra Veinberga

Stacionārās tirgus halles ir izvietotas  pagrabā, tieši zem kinoteātra. Laukuma malā atrodas slavenais Koncertnams – Koncerthuset. Arhitekts Ivars Tengblūms to veidojis klasiskajā stilā. Šeit notiek simfoniskās mūzikas koncerti un katru gadu norisinās svinīgā Nobeļa prēmiju piešķiršanas ceremonija. Koncertnama priekšā novietota tēlnieka Karla Milesa skulptūra “Orfejs”.

Konserthuset.se

Šajā pilsētas daļā gandrīz nav dzīvokļu. Lielākā ēku daļa ietilpina kantorus, veikalus, garāžas. Pa dienu ielas ir pārpildītas, taču vēlās vakara stundās un naktīs centrs izmirst, jo logi ir tumši un ielas apgaismo vienīgi laternas un reklāmu spuldzes. Taču neraugoties uz to, arī šim reģionam ir sava pievilcība.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs” ir parks pašā pilsētas centrā, iepretī pilij. Ziemā te atvērta mākslīgā ledus slidotava, kur ikviens var izmēģināt spēkus noīrējot slidas. Arī vasarā šis kazarmu dārzam līdzīgais parks vilina stokholmiešus un pilsētas viesus.

Te var pastaigāties, pasēdēt uz soliņa, palasīt grāmatu, parunāt ar draugiem, iedzer alus glāzi vai kafijas tasi kādā no daudzajiem restorāniem vai kafejnīcām. Novērot un atpūsties, spēlēt šahu vai arī paklausīties kādu no koncertiem, kurus nebeidz piedāvāt brīvdabas skatuves. Parka dziļumā, iepretī pilij un krastmalai, atrodas “Molīna strūklaka” un Karla XII piemineklis.

Parka stūrī izvietojusies Stokholmas tūrisma informācijas centrāles un Zviedrijas Institūta ēka. Te pieejama visplašākā, tūristiem nepieciešamā informācija par aktuāliem notikumiem Stokholmā un tās tuvākajā apkārtnē. Te ir arī labs suvenīru veikaliņš un Forex valūtas maiņas birojs.

Parka nosaukums norāda, ka savulaik tas bijis karaļu dārzs. Sākumā, savām vajadzībām to esot izmantojis Gustavs Vāsa. Vēlāk šajā vietā izveidots franču klasicisma stilā veidots parks. Te esot notikušas karaļa galma maskuballes, teātra izrādes un dejas. Tolaik parks bijis norobežots no parasto apmeklētāju ziņkārīgajiem skatieniem ar augstu žogu.  Taču XIX. gs. sākumā skaistais parks ticis izpostīts. Karls XIII uzskatīja, ka šajā vietā  viņam vairāk nepieciešams armijas parādes laukums un tāpēc apstādījumi, dīķi un dārzs vienā rāvienā tika nolīdzināti līdz ar zemi. Parka teritoriju noklāja ar šķembām un tas pārvērtās tuksnešainā klajumā. “Dzīvas” palika vienīgi mākslinieku darbnīcas parka malās.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs”. Foto: Guntars Veinbergs

Nākamais varas iestāžu uzbrukums parkam reģistrēts 1971. gadā, kad pilsētas politiķu lēmuma rezultātā centrā bija paredzēts celt metro staciju. Tas nozīmēja seno gobu nozāģēšanu. Stokholmieši reaģēja nekavējoties un naktī no 11. uz 12. maiju parku okupēja “koku apskāvēji” uzsākot nopietnu kauju ar motorzāģiem bruņotajiem vīriem un policijas patruļām. Pilsētnieki tonakt uzvarēja politiķus atklātā kaujā un metro stacija tika izbūvēta mazu gabaliņu nostāk, t.i., Arsenāla ielā. Starp citu šo metro staciju ir vērts apskatīt, jo tās interjera autors ir mākslinieks Ulriks Samuelsons. Idejas pamatā – mākslinieka versija par to kāds varētu izskatīties “pazemes karaļa dārzs ar ūdenskritumu, apstādījumiem un senas pils drupām”. Tāpēc neskopojieties un nopērciet vislētāko metro biļeti (ar 2 marķējumiem) un apskatiet metro staciju “Kungsträdgården” zem  Arsenāla ielas  – Arsenalgatan.

Karaliskā opera. Foto: Guntars Veinbergs

Karaliskā opera pieslejas parkam. Stokholmas operas nams iegājis vēsturē ar leģendāro Zviedrijas karaļa Gustava III nogalināšanas traģēdiju masku balles laikā. Patiesības labad jāpiebilst, ka “teātru karalis” tika nogalināts vecajā operas nama ēkā, kas tika nojaukta 1890. gadā. Tieši šajā pašā vietā.

Operas priekšā, laikam ritot, notikušas arī vairākas asiņainas sadursmes. 1743. gadā Dālarnas zemnieki ieradās Stokholmas centrā un šeit demonstrēja savu neapmierinātību ar aristokrātu varu un karaļa uzsākto karu pret Krieviju. 22. jūnijā šeit sākās bruņota sadursme starp zemniekiem un armiju. Piecdesmit demonstrantu tika nogalināti, astoņdesmit ievainoti un seši – zemnieku līderi tika sodīti ar nāvi.

Vēsture liecina, ka arī koncerti var kļūt par traģisku notikumi izraisītāju. Šāda situācija radās 1847. gada decembrī, kad Stokholmas operā bija paredzēta “ziemeļu lakstīgalas” zviedrietes Jenijas Lindas koncerti. Rindas pēc biļetēm izvērsās kautiņos, jo “melnajā tirgū” tās maksāja milzīgas summas(līdz pat 100 dālderiem!) un lai nomierinātu “iekarsušos un pēc mākslas izslāpušos” situācijā iesaistījās bruņotas armijas daļas.” Zaldātiem nācās likt lietā gan laides gan durkļus, lai atturētu masas no mēģinājumiem izlauzt operas nama durvis”, – rakstīja laikraksts “Daglig Allehanda” 1847. gada decembrī.

Asiņaini notikumi laukumā datējami arī ar 1917. gada jūniju, kad te varmācīgi tika izklīdināta demonstrācija. Demonstrantus izdzenāja ar zobenu cirtieniem un daudzus no tiem sabradāja armijas zirgu pakavi.

Operas nama ieņemšanai hipiju laikos bija sagatavojušies arī Stokholmas studenti, kas vēlējās šeit iekārtot studentu kopmītnes. Taču šī iecere neizdevās, jo operas sargi bija paguvuši laikus aizbultēt visas durvis un tāpēc studenti griezās atpakaļ – universitātes virzienā.

Karaliskā operas nama galvenā ieeja vērsta pret Gustava II Ādolfa laukumu. Laukuma vidū iespējams apskatīt karaļa pieminekli, kas datējams ar 1796. gadu. Karaļa Gustava Ādolfa vārdā laukums tika nodēvēts tikai 1805. gadā.

Kārļa Gustava Ādolfa laukums, parlamenta, pils un Ārlietu ministrijas ēkas. Foto: Guntars Veinbergs

Laukuma pretējā pusē atrodas Zviedrijas ārlietu departaments jeb ārlietu ministrija. Nama fasāde datējama ar XVII gs., lai gan pati ēka ir gadsimtu vecāka. Zem balustrādes (pie jumta) ir rakstīts SOPHIA ALBERTINA AEDIFICAVIT, kas nozīmē, ka šo namu likusi celt  Sofija Albertīna (karaļa Gustava III māsa). Šajā rajonā ap ārlietu ministriju izvietotas Zviedrijas valdības iestādes un parlamenta darba ēkas. Piemēram, gaiši dzeltenā ēka ar fasādi uz krastmalu (aiz ārlietu ministrijas) ir Sagerska palatset jeb premjerminstra rezidence. Turpinot ceļu gar krastmalu, labajā pusē skatienam paveras Zviedrijas valdības nams – pazīstamā arhitekta Ferdinanda Būberga XIX gs. beigu veidotais “Rozenbāds”. Nosaukums (tulkojumā – “Rožu peldvieta”) esot cēlies no senas pirts ēkas, kas savulaik esot atradusies jaunuzceltā un F.Būberga projektētā nama vietā.

Riksdāga nams jeb parlamenta ēka celta mūsu gadsimta sākumā un ir atvērta arī tūristu apskatei. Īpaši piemērots laiks iekštelpu apskatei ir vasaras mēneši, kad parlamenta deputāti ir atvaļinājumā. Ekskursijas notiek vairākās valodās. Ieeja apmeklētājiem no Riksgatan 3A.

Netālu no parka atrodas Nacionālais muzejs, kas ir Zviedrijas lielākais tēlotājas mākslas muzejs ar eksponātiem no XV gs. līdz mūsdienām. Te var apskatīt gan ievērojamus zviedru gan arī ārzemju mākslas darbus (skat. sīkāk par to nodaļā muzeji).

Klāras barznīca Klara kyrka ir vairākkārt pārbūvēta un tās mūri liecina par XVI un XVII celtniecības ietekmi. Baznīcas priekšā atrodas slavenā zviedru skalda un dziesminieka Karla Mikaela Belmana kapa vieta. Viduslaikos šeit atradās arī klosteris.

 

Centrālās stacijas ēka 1871. gadā esot bijusi pati lielākā Stokholmas celtne (neskaitot karaļa pili). Vilcienu satiksme savulaik tika uzskatīta par lielu notikumu pilsētas dzīvē un tādēļ arī stacijas ēkai tika veidota kā nozīmīga, valsts nozīmes celtne. Te interesanti pavērot vecās apbūves sakļaušanos ar modernajiem arhitektoniskajiem vaibstiem un satiksmes mezgla risinājuma veidus. No šīs dzelceļa stacijas kursē neskaitāmi piepilsētas vilcieni visos virzienos, kas ir ērts un patīkams pārvietošanās veids, lai nokļūtu galvaspilsētas priekšpilsētās. Ja izmantojat SI mēnešbiļeti, tad varat droši lietot to arī braucieniem piepilsētas elektrisko vilcienu tīklā, kas sākas tieši šajā – Centrālstacijas mezglā.

No Centrālās stacijas kursē arī vilceni uz citām Zviedrijas pilsētām un arī ārzemēm.

Centrālā dzelceļa stacija ar pazemes tuneli ir savienota ar metro centrālo mezglu – “T Centrāli”.

Normalmes laukums. Foto: Sandra Veinberga

Norrmalmstorg jeb Normalmes laukumu ieskauj veikali un kafejnīcas. Agrāk, viduslaikos šajā laukumā mēdza sodīt noziedzniekus, pārsaiņot pa ūdens ceļu atvestās preces un veikt citus, nepieciešamus darbus. Taču, laikam ritot, Normalmes laukums pārvērties centra skvērā, kas ir iecienīta stokholmiešu tikšanās un uzturēšanās vietā. Te izvietoti vairāki patīkami itāliešu restorāni, kas nedēļas nogalēs ir apmeklētāju pārpildīti. Starp citu. pēdējā laikā  laukums izpelnījies uzmanību ar kādreiz tik slavenajām “Pirmdienas demonstrācijām” t..i,  zviedru solidaritātes mītiņiem Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstam. Kā dokumentāla atmiņa Baltijas valstu “trešajai atmodai” un šo notikumu liecinieks laukuma centrā tika uzcelta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu “Brīvības avots”, kas veltīta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atgūšanai.

Hotel.slipgate.se

Uz ziemeļiem no Normalmes laukuma, stiepjas Bibliotekas iela, kas noslēdzas pie Karaliskās bibliotekas ēkas, kuras restaurācija nesen ir nobeigta. Bibliotekas ēku var apskatīt arī tūristi, taču tad  bibliotekas garderobē iepriekš jāatstāj virsdrēbes un skapīšos jāieslēdz somas (skapīša iekšpuses atverē jāiemet viena krona un aizverot durvis atslēga automātiski aizkrīt. Pēc bibliotekas apskates skapīša durvis ar atslēdziņu jāatslēdz, atslēga jāatstāj atvērtajās durvis un iepriekš iemaksāto 1 kronas monētu varat sanemt atpakaļ).

Karaliskā ir Zviedrijas nacionālā biblioteka, tajā tiek uzglabātas visas grāmatas, kas izdotas zviedru valodā. Pirmo reizi grāmatas šeit tika nogādātas 1697. gadā, karalienes Kristīnes laikā, pēc “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka.

Starp citu, te atrodas arī vērtīga latviešu grāmatu kolekcija (Manceļa bībeli ieskaitot). Šajā bibliotekā pirms 1917. revolūcijas ilgstoši strādājis arī Vladimirs Ļeņins un līdz 1991. gadam bibliotekas galvenās lasītavas kreisajā stūrī (pie loga) atradās arī Ļeņina darba galds uz kura vienmēr bija vāzes ar sarkanām neļķēm. Pēc PSRS izjukšanas arī Ļeņina piemiņas “stūrītis” Zviedrijas Karaliskajā bibliotekā tika likvidēts.

Kamenes dārzs. Visit Stockholm.se

Biblioteka atrodas parka (Humlegården) malā. Te var apskatīt ievērojamu vēsturisku personu pieminekļus, to skaitā: botāniķis Karls fon Linnejs (1707.-1778.), rakstniece Frederika fon Brēmera (1801.-1865.), kā arī vēsturnieks Anders Friksels, ķīmiķis Karls Vilhelms Šile u.c.

Iepretī Normalmes laukumam atrodas Berzeli parks. Parka vidū novietota zinātnieka un ķīmiķa Jona Jakoba Berzeliusa skulptūra. 1863. gadā šeit atvēra slaveno Bernsa salonu – vienu no Stokholmas joprojām elegantākajiem restorāniem (šobrīd  arī koncertzāle un diskoteka). Vasarā restorāns izvietojas arī nama priekšā ar skatu uz parku.

Berzeli parks. Stockholms Stad.

Stokholmas sinagoga atrodas uz Wahrendorffsgatan. Uz ēkas fasādes, ap logiem labi redzami uzraksti ēbreju valodā. Ēka tika pabeigta 1870. gadā un tajā atrodas liberāla sinagoga, kurai ir arī ērģeles (kas parasti nav konservatīvajās sinagogās). Te darbojas ēbreju draudze, atrodas arī biblioteka. Draudze bieži aicina uz dievkalpojumiem citu ticību pārstāvjus, te mēdz viesoties noteiktu piemiņas brīžu sakarā arī Zviedrijas valdības un politisko partiju pārstāvji.

Stureplan jeb “Lielais plāns”. Sveriges Radio.

Stureplan jeb “Lielais laukums” pie “sēnes” ir tradicionālā stokholmiešu satikšanās vieta. Gājēju laukuma centrā te vienmēr atradusies betona sēne, kas lieliski noder lietus laikā, ja uz norunāto randiņu jāgaida ilgāk nekā paredzēts. Te daudz restorānu un kafejnīcu, samerā dārgu veikalu ar ekskluzīvu preču piedāvājumu. Birgera Jarla iela (Birger Jarlsgatan) ir robežķirtne starp Normalmi un Ostermalmi.

Veikalu galerija MOOD

Foto: G. Veinbergs

 

Šajā Stokholmas rajonā atrodas vairākas veikalu galerijas no kurām jaunākā un modernākā ir MOOD.

https://www.google.lv/maps/place/MOOD+Stockholm/@59.3342247,18.0659544,17z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d5c61695f99:0xd1ac0214e53015c3!8m2!3d59.334222!4d18.0681431

Brunkeberga turnelis (Brunkebergstunneln) savieno pazemē Davida Cepēja ielu (David Bagares gata) ar Ulofa Palmes ielu. Šis pazemes gājēju tunelis bija pabeigts 1886. gadā un tas ir sava laika lielisks būvinženieru sasniegums. Tuneļa galā, pie Sveavägen uz ietves apskatāma 1986. gadā nogalinātā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes piemiņas plāksne. Tā novietota tieši tajā pašā vietā, kur 1986. gada februārī Ulofs Palme tika nošauts atceļā no kinoteātra apmeklējuma. Ulofs Palme – bijušais Zviedrijas premjērministrs ir apglabāts pavisam netālu, t.i., Adolfa Fredrika baznīcas kapos, kas atrodas Sveavägen otrajā pusē.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättningsbyrå Baltic Media Translations .jpeg

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Vasastan

Ziedošās magnolijas priecē stokholmiešus un pilsētas viesus. Foto: Sandra Veinberga

 

Šis Stokholmas rajons atrodas nedaudz uz ziemeļrietumiem no centrālās ass. Divi galvenie laukumi, kuriem atbilst arī pazemes metro staciju nosaukumi, t.i., “Odenplan” un “S:t Eriksplan“.

https://www.google.lv/maps/place/Vasastan,+Normalme,+Stokholma,+Zviedrija/@59.3457228,18.0270373,14z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d0cdbb6655f:0x81ebe258ca6a27f6!8m2!3d59.3442327!4d18.0456211

Odenplāna (Odenplan) laukums 3xN Architects.

Te atrodas populārā Stokholmas pilsētas biblioteka un Gustava Vāsas baznīca. Vasastan ir samērā liela pulsējoša galvaspilsētas daļa. Te atrodas gan biroji un iestādes gan arī dzīvokļi. Savulaik šī pilsētas puse tika uzskatīta par samērā nomaļu priekšpilsētu. Par to liecina kāds Vasastan dzīvojamo namu kvartāla nosaukums – “Sibīrija”. Taču tagad dzīvokļi “Sibīrija” vairs neatrodas nomalē. Ir dārgi un pieprasīti. Te  “apgrozās” vairāk jauniešu, jo šeit izvietotas vairākas augstskolas un studentu kopmītnes nekā citur Stokholmā.

Stokholmas pilsētas biblioteka. Stadsbiblioteket.se

Stokholmas pilsētas biblioteka ir populāra un iecienīta celtne. Tās autors ir gadsimta sākuma pazīstamais zviedru arhitekts Gunars Asplunds. Ēkas apsrisēs jūtama Ēģiptes un antīkas Grieķijas stilu ietekme. Celtnes pamatā ir kubs kas ietilpināts cilindrā, t.i., korekta, klasiska simetrija. Iekštelpas ir apmeklējuma vērtas, t..i, mēbeles, apgaismes ķermeņi un arī visas pārējās interjera detaļas ir rūpīgi izstrādātas un savstarpēji saskaņotas.

 

Lasītāju zāle. Stadsbiblioteket.se

Observatorijas muzejs atrodas XVIII gs ēkā. Tas saglabājis atmiņas par zviedru zinātnes vēsturi. Savulaik šeit pulcējušies zviedru zinātnieki, Linneja, Celsija skolnieki, astrologi, metereologi un visi citi dabas zinātņu bruņinieki. Šeit, savulaik, tika uzsākta arī slaveno kalendāru izdošana. Toreiz zinātņu akadēmijai bija tiesības izdot kalendārus, kas bija ietekmīgs tautas izglītošanas līdzeklis. Senos kalendārus var uzskatīt par zinātnes atklājumu popularizētājiem tautā.

Spoku pils atrodas Karalienes ielā (Drottninggatan 116), netālu no Observatorijas. Par “spoku pili” ēka saucas tāpēc, ka 1840. gadā dārzā tika atrakts dīvains šķirsts un ar šo brīdi pilsētā izplatījās baumas par “apraktu mantu” un “nedabīgā nāvē bojā gājušajiem”. Saprotams, ka šādā pilī jābūt arī spokiem.

Strindberga muzejs. Stockholm.turist.se

Strindberga muzejs un Zilais tornis arī atrodas Karalienes ielā – Drottninggatan 85.  Šajā namā slavenais zviedru rakstnieks Augusts Strindbergs pavadīja sava mūža pēdējos četrus gadus.  Zilajā tornī viņš turpināja rakstīt lugas un savus publicistiskos rakstus. Te var apskatīt ekspozīciju, kas iepazīstina ar Augusta Stindberga darbību ne tikai rakstniecībā bet arī glezniecībā, fotogrāfijā un teātra dzīvē. Sestajā stāvā var iepazīties ar rakstnieka biblioteku (plašāk ar to lasiet nodaļā “muzeji”).

 

Ostermalme (Östermalm)

Ostermalmes Jūras ceļš. Iela uz kuras tarodas dārgākie dzīvokļi pilsētā. Foto: Guntars Veinbergs

Šajā austrumstokholmas reģionā visizteiktāk sajūtama XIX gs.Parīzes ietekme. Bulvāru un esplanāžu modes laikā, Stokholmas centru vairs nebija iespējams pārveidot, tāpēc jaunievedumus ieviesa centra rietumu reģionā – Ostermalmē. Jūrmalas ceļš (Strandvägen), Kārļa ceļš (Karlavägen) un Valhallas ceļš (Vallhallavägen) kļuva par Stokholmas esplanādēm, t.i., par platām ielām ar alejām pa vidu. Diemžēl te neizdevās pilnīgi konsekventi realizēt “Parīzes ieceres”, jo ielu malās neizveidojās krodziņi un kafejnīcas “pietiekami lielā skaitā”. Tāpat arī bulvārus un esplanādes šeit, diemžēl, nenoslēdza  triumfa arkas, baznīcas vai kādas citas gigantiskas celtnes, kas šādos gadījumos ir raksturīgas Parīzei. Vienīgais Stokholmas izņēmums šajā jomā ir strūklakām rotātais  Kārļa laukums (Karlaplan), kas loģiski noslēdz Kārļa ceļu (Karlavägen) .

Ostermalme ir samērā dārgu dzīvokļu rajons, te atrodas liela daļa valsts kultūras institūciju, teātrus, mākslas augstskolas, radio un TV ieskaitot. Šajā Stokholmas rajonā atrodas arī “Diplomātu pilsētiņa”, kurā izvietotas ārvalstu vēstniecības.

Kuģīšu piestātnes Jūras ceļa stāvvietās. Foto: Guntars Veinbergs

 

Ostermalmes laukums (Östermalmstorg) ir šī reģiona ass. Laukumu ieskauj veikali, teātri (Folkan), tirgus halle (Östermalmshallen) un tam pieslejas arī greznā Hedvigas Eleonoras baznīca.

Ostermanlmes laukma centrā vasarā izvietojas atklātās kafejnīcas, tiek pārdoti ziedi un suvenīri. Līdzās izvietotajā slēgtajā tirgus paviljonā izvietoti daudzi augstas kvalitātes, taču samērā dārgi pārtikas stendi, kuru vidū īpaši izceļas svaigo zivju stends. Paviljona iekšienē ir vairāki, ļoti labi zivju restorāni.

Dramatiskais teātris jeb “Dramaten” ir iespaidīga – jūgendstila ēka ar vairākām skatuvēm. Šajā teātrī kā režisors un arī kā teātra vadītājs zināmu laiku ir darbojies arī pazīstamais zviedru kinorežisors Ingmārs Bergmanis. Ēkas arhitekts ir Fredriks Liljekvists, tā pabeigta 1907. gadā un ir vērts apskatīt arī teātra iekštelpas. Interjērs rotāts ar pazīstamu zviedru mākslinieku darbiem, to skaitā: Oskara Bjorka, Karla Larsona, Georga Pauli un pinča Ežēna gleznām.

Berwaldhallen, foto: Peter Smith, Vistit Stockholm.se

Bervalda koncertzāle Berwaldhallen ir viens no jaunākajiem un modernākajiem Stokholmas koncertnamiem (Strandvägen 69).  Pie šīs, klintī iekļautās koncertzāles ieejas, novietota Karla Elda skulptūra, kas attēlo pazīstamo zviedru komponistu Franci Bervaldu (1798.-1868.). Koncertzāli ļoti ieteicams iekļaut jūsu apskatei paredzēto objektu skaitā.

Stokholmas vecais olimpiskais stadions. YouTube.

Stokholmas vecais olimpiskais stadions atrodas uz Valhallas ceļa un Līdinges ceļa stūra, pie metro stacija “Stadion“. Tas tika būvēts 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu vajadzībām. Arhitekts Tūrbens Gruts vēlējās, lai stadiona ēkas atgādinātu senu zviedru klosteru un pilsētas aizsargmūru motīvus. Stadions tagad tiek izmantots sporta sacensībām un koncertiem, mītiņiem un aktivitātēm.

 

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

Stokholma. Noderīga informācija

06 (6)

Kuģīši

Stokholmu ieteicams labi apskatīt arī braucienos ar kuģīšiem. Piestātnes atrodas vairākās vietās pilsētas centrā.

Maršruti ir vairāki un dažādi. Iesēžoties kuģītī, paņemiet austiņas. Tajās skan gida skaidrojums zviedru, vācu, angļu, franču, japāņu, somu un arī krievu valodā.

Ieteicamas ir arī ekskursijas pa Stokholmu ar autobusiem.

Sīkāku informāciju saņemsiet tajā pašā Tūrisma centrā, kurš norādīts jau iepriekš, t..i, Hamngatan 27.

Te iespējams pasūtīt ekskursijas ar un bez gida piedalīšanās.

 

Tūrisma informācijas centrā iespējams saņemt plašu informāciju arī par tālākiem ekskursiju maršrutiem, piemēram uz Upsalu, Sigtunu, Birku, Trūsu vai citur. Par iespējamu ceļojumu pāri Stokholmai gaisa balonā, atvaļinājumu uz velosipēda (Stokholmā ir ļoti labi riteņbraucēju celiņi un kartes, kas šos celiņus norāda). Stokholmas tūristu centrs palīdzēs jums noorganizēt arī atvaļinājumu pie ūdens vai nu sauļojoties pludmalē vai braucot smailītē pa ezeriem vai jūras piekrasti.

04 (6)

Klimats

Zviedrijas klimatiskie apstākļi daudz neatšķiras no Latvijas.  Ziema mēdz būtu auksta, tumša un gara, stiepjoties no novembra līdz martam. Vidējā gaisa temperatūra pilsētā ziemā mēdz būt no – 2 līdz – 7 grādiem. Taču arī šajos aukstajos un tumšajos ziemas mēnešos Stokholmā ir ko darīt. Lai par to pārliecinātos, atbrauciet un apskatiet Stokholmu arī ziemā.

 

Pavasaris tiek rēķināts aprīlī un maijā un pilsētnieki to gaida ar lielu nepacietību. Tūristiem šajā laikā būtu jārēķinās ar samērā lielo gaisa temperatūras starpību starp dienu un nakti, kas reizēm var sasniegt pat + 15 grādus. Tāpēc pa dienu ir karsts bet novakares var būt vēsas. Neaizmirstiet siltu jauku braucot šajā laikā uz Stokholmu.

 

Vasara stiepjas no jūnija līdz augustam. Zviedru vasara ir daudz siltāka nekā zviedriem pašiem liekas, lai gan lietus parasti nolīst tik pat lielās devās kā Latvijā. Pavasari un vasarā Stokholmā ir īpaša gaisma, daudz žilbinošaka nekā Latvijā. Dienas šķiet garas un naktis īsas. Maijā un jūnijā gaisma nepazūd vispār un iestājas tā sauktās “baltās naktis”.

 

Rudens: septembris oktobris. Spožas, krāsainas dienas un miklas, vēsas naktis. Lietains. Šajā laikā braucot uz Stokholmu neaizmirstiet lietussargu, plānus cimdus un šalli.

 

14 (2)

Nacionālie svētki

Analogi Latvijā svinētajiem: 1. janvāris – Jaungada diena, 6. janvāris Zvaigznes diena, Lieldienu nedēļas nogale:  – lielā Piektdienā, Pirmās Lieldienas, Otrās Lieldienas, 1. maijs – darbaļaužu solidaritātes diena. Maijā parasti iekrīt arī Debesbraukšanas diena un Vasaras svētki (kalendārā iezīmētas kā “sarkanās dienas” jeb brīvdienas). 6. jūnijs ir Zviedrijas karoga diena, taču nav brīvdiena.  Tāpat brīvdiena nav arī Līgo vakars jeb kā Zviedrijā to dēvē: “Vasaras vidus svētki”. Šos svētkus zviedri atzīmē tik pat aizrautīgi kā Ziemassvētkus, taču šī diena nav brīvdiena, jo parasti iekrīt Jāņu nedēļas piektdienas vakarā, tāpēc “Zviedru Jāņu diena” vienmēr ir tā sestdiena, kas atrodas vistuvāk 24. jūnijam. Oktobra beigās – novembra sākumā parasti iekrīt arī Mirušo piemiņas diena, kas tiek atzīmēta sestdienā (skat. attiecīgā gada zviedru kalendārā). Ziemassvētkus vakars 24. decembrī un Ziemassvētku diena 25. un Otrie Ziemassvētki 26. decembrī.

 

Naudas maiņa

Paveicama gan Zviedrijā gan Latvijā. Noskaidrojiet kursa svārstības un izlemiet kur jums mainīt naudu ir visizdevīgāk. Tas atkarīgs no situācijas un apstākļiem (galvenokārt no dolāra kursa attiecībām pret zviedru kronu). Naudas maiņu Zviedrijā ieteicams veikt maiņas birojos ar nosaukumu: Forex. Biroji ir:  lidostā (terminālā nr. 5), Centrālās stacijas foajē, lielākajās veikalu galerijās un arī Tūristu centrā, iepretī lielveikalam NK. Naudas maiņu var veikt arī Zviedrijas bankās, taču atcerieties, ka tās ir atvērtas darbdienās caurmērā no 09.30 līdz 15.00 (dažās dienas nedēļā banku darba laiks mēdz būt pagarināts).

08 (4)

Ierašanās Zviedrijā

Uz Zviedriju iespējams atbraukt ar dažādiem un atšķirīgiem transporta līdzekļiem.

No Latvijas galvenokārt ar kuģi vai lidmašīnu. Tūristi no Centrāleiropas mēdz ceļot tūristu autobusos, vilcienos un vieglajās automašīnās, kas ceļa posmu pāri jūrai no Vācijas uz Zviedriju pārvar ātri un ērti ar lielo transporta prāmju palīdzību, kuros parasti vieta ir ne tikai pasažieriem, autobusiem un vieglajām automašīnām bet bieži arī vilciena vagoniem.

Ceļotājiem no Baltijas valstīm galvenie transporta līdzekļi līdz šim, tātad, ir pa ūdeni un pa gaisu, jo jūras robeža ar Zviedriju Latvijai ir lielāka nekā, piemēram, Igaunijai vai Vācijai.

 

Lidmašīnu reisi no Baltijas valstīm parasti pienāk lielākajā Stokholmas lidostā Arlanda, kas atrodas apmēram 40 km uz ziemeļiem no Stokholmas.

No Arlandas uz Stokholmas centru var nokļūt ar īpašajiem Arlandas autobusiem un arī ar vilcienu – jauno Arlandas ekspresi. Autobusi aizvedīs no Arlandas līdz Stokholams centram apmēram 45 minūšu laikā, turpretī jaunais vilciens “Arlandas ekspresis” – 20 minūtēs. Galapunkts vilcienam un autobusam ir viens un tas pats – Stokholmas centrālā dzelzceļa stacija.

Autobuss maksā uz pusi lētāk nekā vilciens.

 

No lidostas uz  pilsētas centru var braukt arī ar taksometru, taču te jāievēro kādas firmas automašīnā jūs gatavojieties iesēsties. Lielajām, iepriekš nosauktajām taksometru firmām ir stabilas cenas braucienam no Arlandas un centru, taču tiem taksometru šoferiem, kas piepelnās ar savu automašīnu kā taksometru tikai pa vakariem vai nedēļas nogalēs, cenas var būt daudz augstākas. Šie “taksisti” specializējas tieši tūristu virzienā un mēdz pieprasīt nesamērīgi augstas cenas par braucienu no lidostas līdz centram. Īpaši nakts stundās, kad vairs nekursē autobusi vai vilciens.  Šādos gadījumos ieteicams griezties īpašajā sabiedriskā transporta informācijas centrālē lidostā (turpat pie izejas) un pasūtīt taksometru telefoniski ceļojumam uz pilsētu.

Taksometru var pasūtīt arī lidojuma laikā, lidmašīnā. Ar šādu lūgumu ieteicams griezties pie kādas no stjuartēm.

Ierodoties Stokholmā ar kuģi jārēķinās ar braucienu uz centru autobusā.

No ostas Värtahamn, kur mēdz pietauvoties kuģi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tuvākā metro stacija ir “Gärdet“, kas neatrodas tālu, taču ir sasniedzama pēc apmēram 15 līdz 20 minūšu pastaigas.

No ostas uz centru var nokļūt arī ar taksometru, taču arī šeit ieteicams izvēlēties oficiālo un lielo firmu pakalpojumus.

 

Ārkārtējos gadījumos

Zvanīt pa avāriju telefonu 112.

Dežūrslimnīcas  Stokholmas centrā:

Svētā Ērika slimnīca (S:t Eriks sjukhus), kas atrodas Fleminggatan 22, akūtu zobu sāpju gadījumā. Telef. 08 54551220 (tekošā rinda);

traumām – Svēta Jērana slimnīca (S:t Görans sjukhus), kas atrodas S:t Göransplan 1, telef. 08 58701000 vai Karolinska, telef. 08 – 51770000. Pēdējā ir lielā, akadēmiskā slimnīca, kas atrodas Solnas priekšpilsētā.

Latvijas vēstniecība Stokholmā (Lettlands Ambassad) atrodas Odengatan 5, telef. 08 7006300.

 

Zvanīšana pa telefonu un pasts

Zviedrijā iespējams piezvanīt uz mājām vai darbu dzimtenē no viesnīcām, telefona kioskiem, mobilajiem telefoniem. Vislētāk būs zvanīt no telefona kioskiem ar iepriekš nopirktu telefona kartiņu. Kartes var iegādāties visos Pressbyrå kioskos kā arī veikalos.

Nedaudz dārgāka izrādīsies zvanīšana uz mājām vai darbu no viesnīcas istabas Stokholmā.

Zviedrijā nav pieņemts lūgt vietējiem viņu mobilos telefonus, lai piezvanītu savās privātajās darīšanās. Tā rīkoties nav ieteicams. Tāpat arī nav pieņemts lūgt atļauju pārbaudīt savu e-pastu svešu vai pazīstamu cilvēku datorā. Internets Zviedrijā ir bez maksas vienīgi 30 min. dažos lielākajos lielveikalos un bibliotekās. Interneta kafejnīcas eksistē taču par samaksu. No šejienes arī nosūtiet sev nepieciešamos paziņojumus un e-vēstules.

Parastais pasts eksistē un darbojas visas dienas, izņemot svētdienas.

Pastmarkas var iegādāties tur pat kur telefona kartes. Vēstules nosūtīšanai uz Baltijas valstīm jālīmē virsū tik pat daudz markas cik vēstulei pa Zviedriju. Patlaban 6 SEK vērtībā.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.