Preses pīles: spārnotie mežoņi, „mīlētāji vannā” jeb nevainīgās viltus ziņas

Speciāli TVNET

Kopā ar avīzēm piedzima arī „preses pīle“. Tie ir aizraujoši stāsti par pikantiem „notikumiem“, kuros maz faktu patiesības, bet daudz izdomājumu lasītāja iztēles apetītes rosināšanai. Kāpēc lasītājiem patīk šīs „pīles“? Tāpēc, ka tās piedāvā neparastus, neikdienišķus atgadījumus, kas zibenīgi piesaista sev publikas vērību. Viena kārtīga „pīle“ strauji paceļ avīzes tirāžu un dod lieliskus ienākumus. To zināja jau 1830.gadā žurnālists – blefotājs Ričards Adams Loks (Richard Adams Locke) New York Sun redakcijā. To pašu praktizēja populārais reportieris Klāss Relucius (Claas Relotius) vācu Der Spiegel pērn. Šogad „pīli“ sameistarojušas pašmāju televīzijas, kas krietni pacēla skatītāju skaitļus ar saldajiem „vannas kiviča“ mīlas stāstiem. Tikai naivais iedomājas, ka te ir runa par mīlas eksploziju. Drīzāk tā ir labi producēta daudzsēriju filma (bez prognozējamām beigām), kas turpina magnetizēt mūsu nekritiskās mediju publikas uzmanību. Ja ir pieprasījums, tad atrodas arī aktieri un stāsts, jo pircēji ir vajadzīgi visiem.

Naudas trūkums kā radošuma impulss

To, ka naudas vairs nav, Ričards saprata jau 1835.gada vasarā. Ejot no darba uz mājām. Avīzes New York Sun ieņēmumi vairs nespēja segt izdevumus un īpašnieki pieprasīja labāku apgrozījumu. Pašam naudas nepietika ikdienas izdevumiem. Bija vajadzīgs kas neparasts ko pārdot, lai nopelnītu. Ričards bija emigrējis uz jauno pasauli no Lielbritānijas. Vēl kuģī uz ASV viņš turpināja lasīt savus britu filozofijas žurnālus (Edinburgh New Philosophical Journal). Tobrīd žurnāla centrālā tēma bija informācija par jaunajiem teleskopiem un hipotēzes par to, ka uz mēness tikšot reiz atklāta dzīvība. Ričards par šiem murgiem pie sevis smīnēja, jo diezgan labi orientējās optikas un astronomijas jautājumos. Taču pieķēra sevi pie domas, ka informācija par dzīvības atklāšanu uz mēness būtu sensācija. Ja šādu „ziņu“ publicētu viņa vadītā avīze. Tad visas finanšu problēmas atrisinātos pašas no sevis. Tauta pirktu avīzi kā traka un nauda ripotu kasē aumaļām. Tā 1835. gada augustā viņš ar šo ideju kabatā devās pie izdevēja un pieprasīja sev 300 dolāru honorāru par reportāžām no Mēness. Izdevējam ideja patika. Tā atrisinātu arī viņa visas problēmas vienlaicīgi.

New York Sun tika dibināta kā „vismazākās monētas avīze“ (maksāja vienu centu). Ar savu satura trokšņainumu jau tobrīd tā apsteidza visas pārējās lētās avīzēs, kas maksāja sešus centus. Tā nebija paredzēta baņķieriem, tirgotājiem vai elitei. Nē, šī avīze bija informācijas avots mazajam cilvēkam „no ielas“. Tam pašam, kas taupīja naudu visur un vienmēr. Tieši viņam derēja šāda vislētākā iespējamā – viena centa avīze.

Ja lielās un kvalitatīvās avīzes iztika no ieņēmumiem, kurus nodrošināja tradicionāla reklāmu publicēšana, tad New York Sun biznesa ideja bija dramatiska tirāžas palielināšana. Tas arī nodrošināja strauju reklāmas ieņēmumu pieaugumu. Taču kā panākt, lai visi pērk un lasa kā traki tieši šo avīzi? Vajadzīgo dramatisku tirāžas pieaugumu varēja panākt tikai sensācijas un skandāli, trokšņaini atklājumi un pārsteigumi. Konkurenti (New York Herald) jau mina uz papēžiem ar saviem šausmu stāstiem un kriminālajām reportāžām. Tāpēc 21. augustā Ričards sāk savu jauno „kases grāvēju“ jeb sērijas pirmo rakstu par debesu pētniecības atklājumiem. Viņš parakstās ar pseidonīmu un atsaucās uz neesošu britu žurnālu kā avotu. Tam sekoja nākošais raksts par teleskopiem, kā burvju instrumentiem, kas spēj pievilkt tuvu klāt tālumā esošus priekšmetus un parādības. Visbeidzot autors pievērsās arī pašam Mēnesim un sāka stāstīt par turienes ezeriem, kalniem un mežiem. Kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja raksts par nepazīstamu dzīvu būtni, kas (caur teleskopu) novērta kādā Mēness mežmalas ezerā. Šī persona esot bijusi 120 cm gara, sarkanādaina, skarbiem sejas vaibstiem un sikspārņa spārniem uz muguras. Būtnei bija rokas un kājas ar kurām tā žestikulēja. Pēc tam paradījās vēl citas līdzīgas būtnes un sāka nodarboties ar pikantām nodarbēm, kuras aprakstīt autors tobrīd neuzdrošinājās. Taču mēs labi saprotam, par ko bija runa.

Avīzi lasītāji todien izķēra no avīžu pārdevēju rokām. Tik ļoti visiem gribējās uzzināt ko vairāk par spārnotajiem Mēness ļaudīm. Todien laikrakstu izdevās iztirgot 60 000 eksemplāru metienā (tobrīd Ņujorkā bija 270 000 iedzīvotāju). Katru pārdoto avīzi esot izlasījuši vismaz 5-8 cilvēki. Rezultātā lasītāji sāka pulcēties pie redakcijas ēkas, lai pirmie saņemtu jauno avīzi ar stāsta turpinājumu. Pūlī cilvēki sāka stāstīt cits citam izdomātus stāstus par to, ka līdzīgus novērojumus publicējot arī Lielbritānijas žurnāli. Katra nākamā reportāža no Mēness tika gaidīta ar nepacietību. Redakcija solīja izdot visus sērijas rakstus vienotā grāmatā, lai visi tos varētu netraucēti izlasīt. Tas arī tika izdarīts un grāmatu pārdeva atkārtotos izdevums ar tirāžu 20 000 eksemplāru. Taču lasītāji nerimās. Viņi pieprasīja arī ilustrācijas. Autors nekavējoties apmeklēja litogrāfu Beikeru Manhetenā. Rezultātā pēc 24 stundām jau bija iespējams apskatīt spārnotos mēness iedzīvotājus vizuāli. Ilustrācijas varēja, protams, arī nopirkt. Avīzes popularitāte pieauga zibenīgi. No metiena – 8000 eksemplāru dienā, tā pacēlās 20 000 eksemplāru līmenī. Ar šo New York Sun tobrīd kļuva par pasaules lielāko avīzi, apsteidzot pat britu The Times (17 000 eks.).

Konkurenti nonāca bezizejas situācijā. Uzrakstīt labāk nebija iespējams. Protams, ka pārējās avīzes diezgan drīz atklāja, ka piesauktais Edinburg Journal of Science nemaz neeksistē, pseidonīma īpašnieks ir redaktors pats un nekādu spārnoto cilvēku uz Mēness nav, taču lasītājus šie atmaskojumi vispār neinteresēja. Ričards bija uzvarējis. Kārtīgi samelojis, piedāvājis publikai vajadzīgo ziņu saturu un pazudis aizkulisēs pēc akcijas beigām. Blefs par spārnotajiem cilvēkiem uz Mēness bija beidzies. Tas iegājis vēsturē kā pirmais popkultūras efekts. Par to sāka rakstīt lugas un scenārijus, taču nekad atmaskojumus. Tāpēc New York Sun saglabāja savas līderpozīcijas ASV tirgū līdz pagājušā gadsimta sākumam.

Blefa efekts

Šis gadījums lieliski pierāda, ka mērķis attaisno līdzekļus. Melot var, ja kāds par šādiem meliem priecājas. Tobrīd nebija mediju ētikas noteikumu un bezkaunīga melošana varēja nodrošināt publikas pārsteiguma efektu un lielus lasītāju pūļus. Ja lasītāji būs, tad informācijas patiesīgumu nebija jēgas pārbaudīt. Tieši šis gadījums pierāda, ka viltus ziņas piedzimst ne tikai politisku vai ideoloģisku motīvu vārdā. Mēness blefs piedzima godkārības un mantkārības dēļ. Ričards meloja par neesošu britu zinātnisko žurnālu, spārnotajiem Mēness cilvēkiem nevis tāpēc, ka kāds viņam to lika darīt. Nē, lai nopelnītu naudu sev, savai ģimenei un avīzei. Lai kļūtu populārs. Tieši tāpat kā šodien „kivičs vannā“ zīmējas un tēlo varoni,  kura nav. Taču vienai publikas daļai interesē šī sērija bez prognozējamām beigām. Tātad arī šajā gadījumā ir runa par tiem pašiem “Mēness cilvēku“ efektiem sabiedrībā, kas darbojas arī tagad – 200 gadus vēlāk.

Vai kāds no šādiem blefotājiem šodien iekrīt?

Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad  neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.

Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.

Vai atņemsim prēmijas?

Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.

Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad – „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.

Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?

Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.

Mīlētāji vannā“ jeb līdz galam nepasacītais

Nekas šodienas mediju pasaulē nav nejaušs. Visi fotogrāfē „pašiņus“ un izliek internetā apskatei vajadzīgajā interpretācijā. Visi jūtas kā žurnālisti. Visi var, prot un zina, kā vajag. YouTube televīzija pamazām nostājas tradicionālā zilā ekrāna programmas vietā. „Kārļi“ un „Annas“ sistemātiski ražo un piedāvā savus raidījumus paši un internets tiražēšanas iespēju garantē neierobežoti. Atliek pabrīnīties, cik vārgulīgi šiem procesiem nespēj sekot mūsu mediju likumdevēji un tradicionālo ekrāna mediju vadītāji. Tāpēc „mēness cilvēku“ naratīvi turpinās ar un bez pašiem autoriem galvenajās ekrāna lomās.

Diletantu skandālu ražošanās ūdenskritumā uz godkārības impulsa var paslīdēt kāja pat profesionālim. Vēl jo vairāk situācijā, kad tendenciozi mediju nami pieprasa publikācijas sev nepieciešamajā piegriezumā un maksā par to vairāk, nekā par pārbaudītu tekstu, kurā nekas nav pagriezts vai interpretēts tā kā „kādam vajag“. Kā mums lasītājiem atšķirt burvi no blēža? Ja reiz publika vēlas un pieprasa nākamo Mēness cilvēku ar spārniem, bet tāda nav un mums nav ko piedāvāt. Ko tad darīt?

Izvilkt tuvplānā caurkritušu politiķi, bijušo fizkultūrieti un piedāvāt viņu kailu vannā kā gadsimta mīlas dēmonu? Sekot viņa (no malas menedžētajam) stāstam un iedvest publikai pārliecību, ka Mēness cilvēki eksistē un ir arī pie mums? Ka tie ir dzīvi joprojām?

Vai tauta tam notic? Tieši tāpat kā Mēness cilvēkam ar spārniem? Pirms 200 gadiem?

Šķiet, ka tā tas arī ir un būs arī nākotnē. Pasakas vienmēr ir bijušas populāras – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par pasakām mēs esam gatavi pat maksāt, jo neprognozējamas beigas ir  pats labākais magnēts, kādu jebkurš stāstnieks var vēlēties.

Tikmēr „preses pīle“ pēkšķ tālāk savu savādo dziesmu. Mums visiem par prieku.

 

Džuliana Asanža ieslodzījuma efekti. Ziņu nopludinātāji un mēs

2013. gada 25. jūnijā speciāli TVNet.

assange foto svd 30 05 201219. jūnijā apritēja gads, kopš Wikileaks dibinātājs un kiberpasaules Robins Huds – Džulians Asanžs spiests uzturēties 15 kvadrātmetru istabā Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Viņa mēģinājumus iziet uz ielas vai aizbēgt uz ārzemēm bloķē britu policija (pagaidām šī apsargāšana Lielbritānijai izmaksājusi vairāk nekā 2 miljonus latu).

Dzīve 15 kvadrātmetru karcerī

Ārpusē, pie Ekvadoras vēstniecības ēkas Londonā, joprojām manifestē daži viņa piekritēji ar lozungiem «Brīvību Asanžam» un «Nešaujiet ziņnesi». Piketētāji šurp atnāk katru dienu, ap pulksten 16.00. Tā tur regulāri stāv pieci vai vairāk cilvēku ar lozungiem un aicinājumiem rokās. Svētdien demonstrantu bija vairāk, jo bija zināms, ka Asanžs parādīsies un runās. Diemžēl viņš nerunāja, tikai parādījās īsu mirkli logā kopā ar Ekvadoras ārlietu ministru Rikardo Patīno.

Pirms gada Londonas tiesa izlēma, ka Asanžs ir «jāizdod» tiesvedībai Zviedrijā, kur viņu tur aizdomās par divu sieviešu seksuālu izmantošanu un izvarošanu 2010. gadā Stokholmā. Zviedru prokuratūra vēlas Džulianu «tikai nopratināt», un var gadīties, ka pēc «sarunas» Asanžu nekavējoties arī atbrīvo.

Nav īsti skaidrs, kāpēc zviedru prokuratūra nevar aizbraukt uz Londonu un nopratināt Asanžu tur, ja reiz līdzīgi ir darīts ekonomisko noziegumu gadījumos. Sociāldemokrātiskā domāšana pieprasa zviedru tiesai rīkoties «vienlīdzīgi pret visiem, visos gadījumos». Nepiekrītot «taisīt izņēmumu Asanžam», tāpēc viņam jāierodas Stokholmā uz nopratināšanu un viss.

Lamatas datorpasaules Robinam Hudam

Pats Džulians Asanžs un viņa piekritēji ir citās domās, jo uzskata, ka Zviedrijas prasība ir slēpts ASV izlūkdienesta veids, kā ievilināt datorpasaules «Robinu Hudu» lamatās un pēc tam aizgādāt viņu tālāk uz ASV, kur Asanžam draudot nāvessods par slepenas ASV diplomātiskās komunikācijas publiskošanu.

Šo informāciju Džuliana Asanža vadītais Wikileaks ieguva, pateicoties arī ASV karavīra Bradley Manning piegādātajiem dokumentiem.

Zviedru mediji uzskata, ka Asanža stāvoklis ir bezcerīgs. Agri vai vēlu viņam nākšoties samierināties ar piespiedu nogādi uz Zviedriju.

Turpretī Austrālijas žurnālisti un mediju eksperti, kurus pirms pāris nedēļām sastapu Malaizijas zinātniskajā konferencē, noraida šādu iespēju un pieļauj, ka senāta vēlēšanu rezultātā (kas Austrālijā notiks šā gada septembrī) var būtiski mainīties arī Ekvadoras politiskā bēgļa situācija. Nav izslēgts, ka nesen dibinātajai Asanža Wikileaks partijai būs daudz piekritēju un Džulianu Asanžu ievēlēs Austrālijas parlamentā.

Ja Asanžu ievēlēs par deputātu?

Tādā gadījumā viņam būs diplomātiskā imunitāte un palielināsies iespēja pamest Lielbritāniju netraucēti. Zviedri ironizē, ka Asanžs nevarēšot vispirms zvērēt Austrālijā un pēc tam pamest Londonu, taču austrālieši nav tik kategoriski savos secinājumos un uzskata, ka tas tomēr būšot iespējams. «Saprotiet mūs pareizi,» uzsvēra profesors Terry Flew, «mēs, austrālieši neciešam bezkaunību un neiecietību. Asanžs ir tieši tāds – bezkaunīgs un uzpūtīgs. Taču mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlēšanu laikā piesliesies tieši Asanžam, jo neredz citu labāku politisko izvēli. Bez tam viņa partijai pašlaik ir apjomīgs publisko akciju paisums un Wikileaks partijas ideju tirgvedība tiek veikta profesionāli skarbi. Nav izslēgts, ka izdomās arī, kā viņu izdabūt ārā no Londonas ieslodzījuma.»

Wikileaks Latvijas precedenti Neo un Ilze Nagla

Ko īsti dara Asanžs savā 15 m2 istabā? Bez iespējas iziet ārā? Tiekas ar slavenībām, runā no sava balkona ar publiku pie ēkas. Ir uzrakstījis grāmatu «Cypherpunks: Freedom and the future of the internet», vada šovus Krievijas televīzijā. Pa dienu viņš vai nu strādā, vai skrien pa savu krosa trenažieri, vai arī guļ. Turpina sekot domubiedriem. Tikko esot ieteicis Edvardam Snovdenam (Edward Snowden) arī pieprasīt politisko patvērumu kādā no Latīņamerikas valstīm (CNN). Asanžu joprojām atbalsta daudzas ietekmīgas personas gan Lielbritānijā, gan ārzemēs, lai gan daļa piekritēju ir no viņa jau novērsušies.

Iemesli ir dažādi. Pirmām kārtām – paša Asanža komunikācijas problēmas ar medijiem, kuriem viņš diktēja neakceptējamus noteikumus. No otras puses mediju drošības stabilizācija. Pretēji Latvijā notikušajam Neo skandālam, kad bijušās iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) vadībā varmācīgi tika kratīts kolēģes Ilzes Naglas dzīvoklis un «izņemts» dators, ar kura palīdzību Latvijas drošībniekiem izdevās atmaskot Neo – Ilmāru Poikānu, pasaules vadošajiem medijiem šodien izdodas atvairīt šādus drošības pinkertonu uzbrukumus un neatklāt savu slepeno ziņu avotu.

Ziņu nopludinātāji – whistleblowers

Wikileaks ziedu laikos bija vairāki priekšnosacījumi, kāpēc sabiedrībai svarīgu slepenu ziņu publiskotāji, ko angliski dēvē par whistleblowers (vai latviski sauksim par «ziņu nopludinātājiem»?) izvēlējās Džuliana vadīto interneta vietni. 2006. gadā dibinātajai organizācijai Wikileaks bija pieejama unikāla tehnoloģija, kas spēja apstrādāt milzīgus droši šifrētus datu apjomus. Tiem avotiem, kas vēlējās saglabāt savu anonimitāti, tika garantēta datu šifrēšana, lai kāds cits nevarētu atklāt datu ieguves avotu. Tā bija toreiz. Tagad daudzi pasaules vadošie mediji paši var nodrošināt «ziņu nopludinātājam» šo servisu. Šādā situācijā arī Latvijā drošības policija neko daudz neuzzinātu par Neo, arī «izjaucot pa detaļām» visu Ilzes Naglas datora saturu.

Agrāk Wikileaks galvenie sadarbības partneri bija tādi preses giganti kā New York Times, Guardian, Der Spiegel, Le Monde un El Pais. Problēmas šajā komunikācijā radīja pats Džulians Asanžs, sarežģījot savstarpējo saziņu un novedot pie attiecību pārraušanas ar šiem medijiem.

Jāsecina, ka Džuliana Asanža personīgās īpašības, ekonomiskā krīze un banku apzinātā Wikileaks vajāšana (traucējot privātpersonu iemaksas organizācijas kontā) ir lielā mērā sagrāvusi Wikileaks. Tā vietā tagad nostājušās mediju bāzes ar salīdzinoši drošiem serveriem, kas pieņem anonīmus ziņojumus par sabiedrībai svarīgiem procesiem un nopludina tos medijos.

Snovdens kā civilās nepiekāpības upuris

Pašlaik aktuālais ziņu nopludinātājs Edvards Snovdens, kas tikko atmaskoja amerikāņu drošības iestāžu masīvo ārvalstnieku un ārzemju institūciju izspiegošanu savas drošības interesēs, nav vienīgais šajā jomā. Viņa rīcība ļoti atgādina leģendārā zviedra Daniela Elsberga (Daniel Ellsberg) lietu, kas pāršalca pasauli septiņdesmitajos gados un atmaskoja ASV valdības oficiālos melus par karadarbību Vjetnamā. Visi šie ziņu nopludinātāji faktiski zina, kāds sods viņus gaida, taču visi viņi apzināti publisko informāciju, par kuras esamību demokrātiskās sabiedrības pilsoņiem un valdībai būtu jāzina. Šajā ziņnešu fenomenā vērojama absurda pretruna – šie cilvēki veic varonīgu akciju sabiedrības interesēs, taču varas spiediena rezultātā kļūst par socioloģiskiem upuriem, jo viņus sabiedrībai «liek» traktēt kā nodevējus, spiegus un dzimtenes ienaidniekus.

Pēc manām domām, patlaban aktuālā Snovdena rīcība ir mazāk noziegums un vairāk civilā nepiekāpība. Starp citu, arī daudzi amerikāņi (54%) uzskata, ka viņš esot «izdarījis labu darbu», un tikai 30% 29 gadus vecā datorista veikumu nosoda.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mums – sabiedrībai – demokrātiskā valstī ir tiesības zināt: 1) kādas metodes slepenpolicijas, drošībnieki izmanto savā darbā; 2) ir jādod mums iespēja paust savus uzskatus un nostāju «noklausīšanās» jautājumos; 3) ir nepieciešamas spēcīgs kontroles orgāns, kas uzrauga slepeno drošībnieku darbu.

Pelnu kaisīšana uz galvas

Kamēr deviņi interneta giganti vakar un šodien atzīstas, ka ir regulāri piegādājuši datus NSA, kuras rīcībā ir superslepenā pilsoņu uzraudzības programma Prism, mums atliek izvēle – ticēt vai neticēt tam, ko mēģina iestāstīt «ietītie mediji». Caur tiem tiek manevrēts ar PR, lai Facebook, Microsoft, Google vai Twitter nodevības pret mums lietotājiem izskatītos mazliet humānākas. Taču mēs labi zinām, ka pat iPhone lieliski noder mūsu izsekošanai, konstatējot ne tikai mūsu sarunu saturu, bet arī vietu, kur mēs atrodamies.

Šajā situācijā slepeno ziņu nopludinātāji medijiem ir vairāk nekā nepieciešami ne tikai ASV, bet arī Zviedrijā, Krievijā un arī Latvijā, jo «lielā brāļa» acs joprojām novēro mūs negodīgi un neaicināti.

Politiskās varas eliti tas neuztrauc, jo varas gaiteņos pastāv iespēja manipulēt ar dokumentiem un visu veidu grēkāžiem, sabāžot tos «čekas maisos» vai visādos citos toveros. Pēc tam tautai «ietītajos medijos» atrādot faktiskos varoņus, kas pieķēdēti pie publiskā kauna staba. Reizēm tas arī izdodas. «Blēdi» mēs ievēlam pašvaldībā, parlamentā Rīgā vai Briselē, bet «varoni» turpinām apmētāt ar akmeņiem sadzīvē un internetā.

Šo ainu var novērot arī patlaban: kamēr Obamas valdība izsaka savu publisko nosodījumu nodevējam Snovdenam, Honkongas iedzīvotāji neslēpj savas simpātijas pret politisko pārbēdzēju. Sestdien Snovdena labā tika organizēta liela demonstrācija Honkongas centrā, kas pieprasīja Ķīnas varas iestādēm neizdot Edvardu Snovdenu (Snowden) ASV.

Vai mums nevajadzētu līdzīgi rīkoties latviešu Robina Huda – Ilmāra Poikāna gadījumā?

Mediju ētika un tās regulēšana. Kodekss vai tomēr likumi?

2012. gada 29. novembris

Attēls no Google

Troksnis ap britu nesenajiem preses skandāliem izgaismo arī mūsu mediju ētikas problēmas. To iespaidā aktualizējas jautājums – vai mediji arī turpmāk ir spējīgi paši tikt galā ar savu pārkāpumu sanēšanu? Šodien Londonā tiks publiskots aktuālās problēmas analīzes rezultāts.

Kā briti regulēja savus medijus līdz šim?

Līdz šim pārkāpumus britu presē ētiski regulēja ”orgāns”, kas atgādina zviedru Preses pārvaldi. Tagad no jauna tiek aktualizēts priekšlikums par regulējošas likumdošanas ieviešanu. Tātad ieviest ētikas kodeksa vietā likumus un noteikumus.

Protams, ka šis notikums ir aktuāla tēma mums visiem. Arī Latvijā. Jo pārkāpumu netrūkst arī šeit. Pagaidām pie mums visskaļāk izskanējuši ietekmīgu un turīgu cilvēku kašķi ar žurnālistiem vai medijiem. Neredzamā puse šajā jomā joprojām ir mediju sīko pārkāpumu amplitūda pret parastajiem pilsoņiem, kuri negriežas tiesā pēc taisnības.  Tiesāties ar mediju parastam cilvēkam ir pārāk sarežģīts, dārgs un nogurdinošs taisnības atgūšanas process.

Mediji paši vēlas, lai ētikas noteikumus regulētu pašiecelta pārvalde ar spēcīgākiem noteikumiem un regulācijas svirām nekā tas novērojams pagaidām. Novērotājiem no malas šķiet citādi.

  • Turpināt ierasto praksi tā kā to dara līdz šim vairs nedrīkst. Tā ir katastrofa!”, – tā šodien medijiem uzsvēra britu aktieris Hju Grants (Hugh Grant) , kurš procesā Lielbritānijā pārstāv mediju upurus (Hacked Off).

Premjerministrs Deivids Kamerons pagaidām atturas no komentāriem, lai gan tieši viņa iniciatīva ir pamatā pašreizējam ”Lavesona pētījumam” pēc tam, kad noskaidrojās nopietni mediju ētikas pārkāpumi britu žurnālistikas praksē. Toreiz Ruperta Merdoka News of the World apzināti noklausījās privātu personu telefonu sarunas (varmācības upuru privātās sarunas, Hju Granta un Harija Potera autores Rovlingas komunikāciju ieskaitot). Mediju neētiskums tika atmaskots un atbildīgie darbinieki savus amatus atstāja, redakciju slēdza.

Taču ar to nepietiks.

Kamerons neslēpj, ka status quo  šajā jautājumā esot izslēgts. Taču toriju starpā vienprātības joprojām nav.  Starp citu arī pats Kamerons ir pieķerts ”pārāk tuvās attiecībās” ar laikraksta News of the World līdzstrādniekiem. Vienu no viņiem Andy Coulson premjerministrs pieņēma darbā kā savas informācijas nodaļas vadītāju. Valdības vadītājs (starp citu) dzīvo kaimiņos ar bēdīgi slaveno Rebeku Brūku (Rebekah Brooks), kas bija News of the World galvenā redaktore laikā, kad uzliesmoja skandāls ap Milly Dowlers telefona sarunu nelikumīgu noklausīšanos no žurnālistu puses. Ja Kamerūns šodien nobremzēs ētikas likumu ieviešanu Lielbritānijā, tad daudzi viņam pārmetīs draudzības korupciju.

Raudzīsimies kā briti rīkosies.

Kā preses ētikas sistēma funkcionē citviet?

Dažādi. Vienota modeļa šajā virzienā nav.

Francijā mediju ētikas kontroli realizē tiesas.  Vispār šis darbs būtu jāveic profesionālajai organizācija, kura kopš 1934. gada Francijā izsniedz žurnālistiem viņu preses karti. Centralizēti. Pagaidām gandarījuma sajūtas par esošo sistēmu Francijas žurnālistu savienības ekspertei Dominikai Pradiljē nav, jo ētikas dzirnas samaļ tikai lielos gadījumus, sīkumi paliek nesodīti. Nedarbojas arī radio un TV padome (CSA) par kuras sastāvu balso politiķi un tāpēc tā nevar veikt ētiskās uzraudzības lomu (nav neitrāla). Tātad situācija ir strupceļā, tieši tāpat kā Latvijā. Arī mūsu radio un TV padome ir politisks veidojums.

Vācijā preses brīvību garantē pamatlikums (1949) un salīdzinoši spēcīga jomas organizācija. Tā kā šī sistēma funkcionē, nav nepieciešams likumu izmantojums. Lielākais skandāls šajā jomā notika pirms 50 gadiem, sakarā ar žurnāla ”Der Spiegel” atmaskojumiem Vācijas aizsardzības sistēmā. Toreiz galveno redaktoru sākumā apcietināja, taču rezultātā ”Der Spiegel” uzvarēja un šis troksnis vēl vairāk nostiprināja vāciešu mediju ētikas pašsanēšanas entuziasmu.

Itālijā preses ētikas diskusijas koncentrējas galvenokārt ap Silvio Berluskoni vārdu. Tieši viņa iniciatīva par to, ka par katru rakstu ir jāatbild tiesā autoram-žurnālistam pašam nevis atbildīgajam izdevējam, izsauca sašutuma vētru sabiedrībā. Šo (izdevējiem tik ērto) pieeju Berluskoni neizdevās realizēt. Diemžēl, pie mums Latvijā šī Berluskoni ideja darbojas joprojām un ietekmīgi žurnālisti un izdevēji Rīgā to pat uzskata par ļoti ētisku pieeju mediju pārkāpumiem. Starp citu, itāliešu mediju organizācija var arī sodīt žurnālistus par pārkāpumiem, pat izslēdzot tos no savām rindām. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks vairs nedrīkst turpināt strādāt kā žurnālists.

Zviedrijā ir izdevies visiem izdevējiem, raidorganizācijām un žurnālistiem vienoties par kopējiem preses ētikas principiem un uzticēt ētikas jautājumu sanēšanu Mediju tiesībsargam un Mediju kontroles pārvaldei. Jāpiezīmē, ka šie – mediju ētikas jautājumi ir ļoti komplicēti. Personām, kas tos risina, ir jābūt kompetentām medijos un bezkaislīgām problēmu novērtējumā un sanēšanā.

Pie mums Latvijā šīs sviras izpaliek. Ieguvēji ir: izdevēji, mediju īpašnieki un politiskās partijas, kas  joprojām var netraucēti izmantot medijus, bez kontroles.

Nedomāju, ka šo ētikas regulācijas sviru izveidošana būtu sarežģīts jautājums.

Būtībā tam nepieciešama labā griba un gatavība izveidot vienotu mediju arodbiedrību (pašreizējās Žurnālistu savienības un Žurnālistu asociācijas vietā), organizācijas komisiju, kas strādātu pie vienota ētika kodeksa izstrādāšanas un vestu sarunas ar iesaistītajām pusēm.

Tas nozīmē, ka ir jānoformulē, kas ir laba žurnālistika, laba reklāma un profesionāls, ētiski pieņemams PR.

Pēc tam ir redzamas robežas un kritiskās zonas, kuras iespējams novērst.

Šos noteikumus nevar uzrakstīt juristi, bet tikai un vienīgi mediju līdzstrādnieki un eksperti paši. 

Pēc tam tos var pieslīpēt, apspriest, izdiskutēt un visbeidzot pieņemt kā ”satiksmes noteikumus” mediju darbā.Tiem jābūt kopīgiem gan latviešu, gan krievu medijiem.

Protams, ka daudziem nepatiks, ka reklāmas saturs pēkšņi kļūs par redakcijas atbildības zonu, nāksies ieviest virkni jaunu barjeru publicēšanas procesā un rēķināties, ka interešu konflikti ir neakceptējama lieta mediju darbā.

Tas daudziem nepatiks.

Iespējams, ka tieši tāpēc anarhija pie mums turpinās. Netraucēti.