Bēgļi, bīstamā salīdzināšanas slimība un miera sarunu erozija?

Sīrija

Vakar, atgriežoties no Kuldīgas Rīgā, ar Didzi runājām par bīstamo salīdzināšanas slimību, kas piemīt cilvēkiem un rada daudz problēmu. Aiz automašīnas loga sākumā garām slīdēja meži, dažas govis, pelēks, sirms zirgs. No miglas iznira un uzreiz pazuda Sabiles sinagoga, luksofors kritiskajā vīna kalna nogāzē un lauki, kas tinās rudens mēteļos.

  • Ir briesmīgi, ja mēs salīdzinām nesalīdzināmas lietas un izdarām kļūdainus secinājumus, – es piekritu un centos apbraukt gāzelīgu autobundžu.
  • Salīdzināšana ir visbriesmīgākais noziegums, – konstatēja Didzis

  • …pret cilvēci, – nopūtos un atkal samazināju ātrumu. Migla jau rāpās ārā no grāvja.

Kas īsti notiek? Kāpēc Minhenē vācieši vienu brīdi gavilē uzņemot bēgļus no Sīrijas, un jau šodien paziņo, ka ”vairāk nevienu pieņemt nevarēs”. Kāpēc zviedri, kas nebūt nav laipni pret iebraucējiem un liek kādreizējiem bēgļiem= inženieriem + augstskolu profesoriem strādāt visu mūžu Stokholmā vai Sundsvalā vienīgi par taksistiem vai picēriju īpašniekiem, nelaižot viņus talāk. Kāpēc tagad pēkšņi viņi ir gatavi pārvest bēgļus no Dānijas ar savām privātajām jahtām pāri jūras šaurumam. Tas, ka ”pārkvalificēti ārzemnieki” (pārāk izglītoti) Skandināvijā darbu savā specialitātē jorpojām dabūt nevar, nevienam nav noslēpums. Kāpēc tieši sīrieši būs izņēmums un kālab zviedri tagad (valdības līmenī) grasoties doties uz Vidusjūru ar luksusa kuģiem, lai savāktu piepūšamajās laivās iespiestos bēgļus un nogādātu tos droši un eleganti savā Stokholmā.

Kas īsti ir noticis vecajā kontinentā?

Kāpēc līdz šim pārtikušo valstu parādes durvis, kas līdz šim vienmēr bijušas cieši noslēgtas apmeklētājiem no trūcīgajām valstīm, tagad tiek skaļi un plaši atvērtas personām ar nosaukumu ”Sīrijas bēgļi”.

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Viena daļa no jums, iespējams teiks, ka tā ir ”vainas apziņa par pagātni”, kas vāciešiem tagad liek kļūt laipniem pret vajātām personām. Vainas apziņa liekot tagad zviedriem ”neatkārtot baltiešu bēgļu izraidīšanas kauna akciju”. Citi minēs un mēģinās izskaidrot pēkšņo ”atvērto durvju principu” ar Lovēna ”vajadzību izskatīties humāni” un pie viena sagādāt savai valstij darbaspēku, vēlētājus kreisajām partijām un strādniekus, kas spētu nodrošināt labas pensijas nākamajiem zviedru pensionāriem.

Minējumu ir daudz, taču paradoksāli, ka neviens tā īsti netic, ka zviedri vai vācieši patiešām ir gatavi pieņemt vajātos sīriešu tikai humānu apsvērumu jeb līdzjūtības dēļ.

Vienkārši tāpēc, ka politikai nekad nav bijis sirdsapziņas.

Taču salīdzināšana mums patīk un tāpēc lielākā daļa komentētāju salīdzina pašreizējo Āzijas un Āfrikas bēgļu plūsmu ar notikumiem Otrā pasaules kara norieta laikā un pēckara periodā. Tagad notiekot tas pats kas toreiz – uzsver latviešu trimdas sirmgalvji, kas bēgšanu no dzimtenes un uzturēšanos ”dīpīšu” nometnēs sajūt savā atmiņa kā īlenu: asu, sāpīgu un robustu. Viņi redz to pašu vēlreiz.

Vai tā ir?

Protams, arī es esmu par to, ka no islamistiem un Asada slepkavotājiem bēgošajiem sīriešiem, arī mums ir jāpalīdz. Protams, ka man neliekas, ka šie ļaudis varētu ”apdraudēt Latvijas suverenitāti”, uzturoties pie mums. Taču es nepiekrītu salīdzināt patlaban notiekošo ar procesiem, kas Eiropā norisinājās pēc Otrā pasaules kara.

Eiropas vēsture rāda, ka mieru iespējams noslēgt sarunu ceļā.

Protams, ka šādā ceļā noslēgts miers nav ideāls. Tas ir kompromisa miers. Tā ir izeja no ugunsgrēka.

Pirmais un galvenais ir jāiemācās no jauna nodrošināt miera sarunas, lai kari izbeigtos, lai cilvēkiem nebūtu jābēg projām no savām mājām bēgļu statusā. Vispirms Merkelei un Lovēnam vajadzētu domāt par kara ugunsgrēku apdzēšanu. Ar to vajadzētu sākt.

Versaļas miers

Tieši šogad mēs svinam divu svarīgu Eiropas miera sarunu gadskārtas: 1) 1815. gadā Vīnē notika kongress, kura rezultātā Eiropa ”tika sakārtota” pēc Napoleona karagājieniem, 2) 1975. gadā norisinājās Helsinku konference, kas veica līdzvērtīgu, nokavētu darbu otrā pasaules kara seku noregulēšanas virzienā. Ja Vīnes konference bija miera kongress, tad Helsinku apspriede bija mēģinājums pēckara periodā panākt dalībvalstīm saistošas vienošanās robežu jomā. Kāpēc es pievēršos miera konferencēm? Tāpēc, ka uzskatu, ka pašreizējie kari un konflikti, kuru rezultātā rodas bēgļu paisumi no viena kontinenta uz otru, ir pamazām novēršami sarunu rezultātā. Mums Eiropā ir šādas tradīcijas. Tās arī varam eksportēt uz kara plosītajiem reģioniem, jo tieši tur es redzu trekni nobaroto Briseles birokrātu un politiķu galveno darbības lauku. Tieši patlaban. Kā simbols šai ”darījumu sistēmai” ir, piemēram, Vestfālenes miera līgums, kas faktiski bija pagrieziena punkts Eiropas vēsturē. Tas izbeidza Trīsdesmitgadu karu, un līdz ar tā noslēgšanu lielākā daļa karadarbības Eiropā beidzās.

Vai diplomātija var atrisināt asiņainus un bruņotus konfliktus? Var. Pēc pirmā pasaules kara Eiropas lielāko valstu vadītāji, tāpat arī ASV, Japāna un Ķīna sapulcējās Parīzē, lai turpināto seno miera sarunu konferenču tradīciju. Taču pasaule tobrīd jau bija mainījusies. Konfliktu raksturs bija jau cits – nevis dinastija pret dinastiju, bet gan ticība pret pārliecību. Ideoloģiski uzforsēti kašķi, kurus akselerē nacionālisms, konflikts starp demokrātiju un diktatūru, ateismu un reliģisku pārliecību darīja savu – apdzēst šos ugunsgrēkus bez fiziskas iejaukšanās vairs nebija iespējams. Tobrīd saka sodīt ”vainīgās valstis” tās sagriežot gabalos. Versaļas miera sarunu sekas Vācijai izvērtās tik smagas, ka nodrošināja priekšnosacījumus revanšam nacisma veidolā. Ungārijas saskaldīšanas panāca miljoniem ungāru ”palikšanu aiz robežām” un tāpēc nav jābrīnās par Orbana izteikumiem šonedēļ. Pēc otrā pasaules kara pasaule kļuva vēl mazāk samiernieciska un Helsinku konferencei 1975. gadā izdevās vien pavēstīt, ka Eiropas valstu robežas nedrīkst tikt nomainītas bruņota uzbrukuma rezultātā. Taču šīs robežas lielvaras bija pašas izveidojušas ar varu. Tāpēc nekādu lielu sasniegumu Helsinku traktātos es neredzu.

Kā šodien iespējams panākt Sīrijas kara noregulējumu tagad, ar sarunu palīdzību? Tikai tad, ja valstī ir formāla vara ar kuru pastāv iespēja vienoties, šo instrumentu var izmantot. Mums ir tā saucamās ”failed states” = Somālija, Lībija, kurās praktiski nav suverēnu instanču ar kurām varētu vienoties, taču tās nav patlaban aktuālākās bēgļu problēmas izraisītājas. Sīrijā ir Asads, kuram līdzās jau nostājies Putins un gaida asiņainās ”operas” nākamo cēlienu. Ko visus šos gadus gaidīja Briseles ”stūres vīri un sievas” un Obama? Cerēja, ka Afganistānā uzbarotie islamisti saslims ar vējbakām un izmirs paši? Pašlaik konfliktus ģenerē ideoloģiskie un reliģiskie dzinējspēki. Tie dekorējuši bruņotos konfliktus Sīrijā, Jemenā un citur ar absolūtisma morāldogmām, kas izslēdz jebkuru kompromisu. Islamistiem, tieši tāpat kā putinistiem, patiesība ir tikai viena – viņiem piederošā patiesība ir vienīgā pareizā. Visas pārējās ir apkarojamas, nomelnojamas un iznīcināmas. Vienkārši tāpēc, ka viņu idejai pieder valstis ar armijām. Iedzīvotāji ir tikai valdnieku ideoloģijas realizētāji. Šodien nav tā pati situācija, kas Eiropā bija pēc otrā pasaules kara. Šodienas bēgļi nav tie paši baltiešu leģionāri, kurus zviedru politiskā elite atdeva Staļina un ČEKAS gaļasmašīnai labprātīgi. Šodien ir pavisam cita situācija, kas pieprasa jaunu risinājumu. Vai varam par to runāt godīgi? Vai miera sarunas ar islamistiem vispār ir iespējamas? Vai tās būtu labākais risinājums šodienai?

Kā jums šķiet?

Taču viens ir skaidrs nesalīdzināsim meitu ar kleitu un šodienu ar vakardienu.

Šodien nav 1945. bet gan 2015.

Laiks ir cits un risinājumi citi.

Starp citu, tikko šovakar, 13. septembra pēcpusdienā, Vācija pēkšņi slēdz savu robežu ar Austriju un atjauno robežkontroli. Čehi tāpat.

Sīrija

Sīrija

Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla