Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Do svidaņija, Putin!

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.