Ungāru dzemdēšanas propaganda kā nācijas glābšanas plāns. Vai šis puišu projekts darbojas?

Speciāli TVNET

Savādi, ka par demogrāfijas tēmu pie mums (tāpat kā Ungārijā) visaktīvāk runā un diskutē vīrieši. Viņi izsakās, sniedz priekšlikumus un izdomā risinājumus, aizmirstot, ka bērnus dzemdē tikai un vienīgi sievietes. Noklausoties mūsu Nacionālās Apvienības runas vīru vadlīnijas par „iedzīvotāju vairošanos veicinošām metodēm“, kā svarīgākās tiek izvirzītas: nauda un patriotisms. Turklāt vienmēr pārsteidz pārgudrība. Pamāca un plāno vīri, nerēķinoties ar sievietēm, kurām bērni būs vieglāk vai grūtāk jālaiž pasaulē, jābaro, jāaudzina, jāskolo (ar vai bez dzīvesbiedra).

Tagad izrādās, ka arī nauda šajā lietā nepalīdz, ja sievietēm nepajautā padomu pašām. Ungārijā ir izveidota īpaša – dzimstību veicināšanas sistēma, kas balstīta uz Orbana izveidoto daudzbērnu ģimeņu īpašo finansēšanas sistēmu. Taču rezultātus tā faktiski nedod. Ungāru sievietes tāpēc vairāk bērnu pasaulē nelaiž. Tieši pretēji. Pēc jauno pabalstu ieviešanas Ungārijā, šogad samazinājies jaundzimušo skaits, salīdzinājumā ar to pašu laika periodu 2018. gadā.

Izmiršanas biedēklis, kas maksā 4,8% kopprodukta

Fakts, ka jau 38. gadu pēc kārtas Ungārijas iedzīvotāju skaits samazinās, nav nekas patīkamais konstatējums. Kādreizējo 10,7 miljonu (1980. gadā) vietā, tagad valstī ir vairs tikai 9,7 miljoni iedzīvotāju. Viens no iedzīvotāju skaita sarukšanas iemesliem ir emigrācija uz turīgajām kaimiņvalstīm. Otrs ir ungāru sieviešu nevēlēšanās dzemdēt vairāk bērnu. Reālā situācija ir tāda, ka valstī jau sen nepietiek darba roku un tāpēc tiek importēti viesstrādnieki no Ukrainas, Serbijas, Indijas, Mongolijas un Vjetnamas.

Labēji konservatīvais nacionālists, postsovjetists Viktors Orbans ir dzīvojis Brežņeva valdīšanas laikā un tagad izlēmis apturēt „ungāru izmiršanu“ ar brežņeviskām metodēm. Proti – piespiest ar naudu ungārietes dzemdēt aktīvāk. Citādi valsti pārņems nelāgie imigranti, kas pēc viņa domām realizē „invāziju“ Eiropas virzienā. Viņam šķiet, ka „ļaunie melnie cilvēki“ tiecas nostāties krietno, balto kristiešu vietā. Lai pierādītu šo savu „patiesību“ viņš izmanto visādas konspirācijas teorijas, kuras kā šausmu filmas piesātinājušas ASV un Eiropas labējo ekstrēmistu propagandas lapas, draudot ar „lielo nomaiņu“un „balto pasaules“ sagraušanu. Tāpēc viņš maksās vairāk savām ungāru ģimenēm par bērnu čaklāku ražošanu un šim nolūkam tiek novirzīti 4,8% nacionālā kopprodukta. Tas nav maz. Vairāk nekā NATO prasa aizsardzībai.

Tātad dzīvesbiedriem, kas ir laulājušies, tiek izmaksāti apm. 35 000 eiro aizdevums (kas vēlāk var pārvērsties pabalstā), ja laulātie saražos vismaz trīs bērnus. Brīdī, kad piedzimst trešais bērns, valsts parādu noraksta un tas pārvēršas dāvanā. Daudzbērnu ģimenes var pieprasīt valsts pabalstu 9000 eiro apmērā, lai iegādātos septiņvietīgas automašīnas. Sievietes, kas dzemdē četrus vai vairāk bērnus, tiek atbrīvotas no nodokļu maksāšanas visu savu atlikušo mūžu.

Ungārijas valdošā partija Fidesz ar šo jūtas atrisinājusi „tautas izmiršanas“ jautājumu. Viņiem šķiet, ka efekts tiks panākts. Taču statistikas dati rāda pretējo. Laikā no 2019. gada janvāra līdz februārim Ungārijā ir piedzimuši 66.257 bērni, kas ir par 1.066 mazāk nekā pērn šajā laika periodā. Vienlaikus mirstības procents saglabājas pērnā gada līmenī un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties par -31,279 (2018. gadā tas bija -30,227). Vienīgais, ko var pamanīt, ir laulību skaita palielināšanās. Šogad Ungārijā slēdza laulību 52,079 pāri, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Bezbērnu nodoklis

Ar šo ungāri simboliski atgriežas pie Padomju Savienības laika demogrāfijas politikas loģikas – bezbērnu nodokļa cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Tātad pie trīsbērnu mātēm kā „dzemdēšanas teicamniecēm“ un daudzbērnu mātēm kā varonēm. Aizvadītais partijas Fidesz kongress lieliski parāda šīs politikas autorus kā sēdētājus pirmajā rindā. Tie visi ir sirmot sākuši, labi paēduši ungāru politiķi un katoļu mācītājs, kuru galvenais jautājums ir sekojošs – kā panākt, lai ungāru sievietes čakli dzemdē vairāk bērnu. Ar šo bērnu laišana pasaulē kļūst par valsts un nevis ģimenes privāto lietu. Ja pāris, kas aizņemas naudu, pēkšņi šķir savu laulību, tad aizdevums jāatmaksā atpakaļ ar soda procentiem valstij.

Ar šo tiek izveidota brežņevismam līdzīga politiskā loģika – valstij vajadzīga „lielgabaļu gaļa“ un iedzīvotājiem tā jāsaražo. Tāpēc Viktora Orbana sabiedrotais un draugs Laslo Kovers nemaz nekautrējās no kongresa tribīnes pateikt skaidri un gaiši: „Cilvēki bez bērniem nav normāli un aizstāv nāvi“. Pēc viņa pārliecības bērnu laišana pasaulē ir patriotisma akts un jau sen vairs nav uzskatāma par dzīvesbiedru privātu lietu. Drīzāk par pienākumu pret valsti.

Demogrāfijas jautājums ir svarīgs. To nevar noliegt. Taču metodes, ar kuru palīdzību nacionālo apvienību politiķi cenšas šo problēmu atrisināt, nav akceptējamas.

Vispirms neiztur kritiku iedzīvotāju iebaidīšanas akcijas. Proti deklarētā sakāpinātā pārliecība par to, ka mūs „ielenc“ un „aplenc“ musulmaņu pasaule un „neticīgie“ visiem spēkiem tiecas „pārņemt pasaules kundzību“ ar feministu un liberālo spēku palīdzību. Tā ir demagoģija. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai un apzināti pārliek akcentus no būtiskā un nebūtisko. Neviens mūs neaplenc, vienīgi paši braucam projām uz labklājības valstīm, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvot ērtāk, patīkamāk. Protams, ka varam meklēt vainīgo šīm norisēm. Valdību, politiķus, skaudro pagātni un vēl citus apstākļus, taču situāciju tas neatrisinās. Latvija tukšojas un citi nāks vietā. Nedomāju, ka palīdzēs reemigrācijas plāni (zemē nosviesta nauda) un histēriski – priecīga plaukšķināšana medijos par katru atpakaļ atbraukušo latviešu ģimeni un tautiešu lieliskajiem panākumiem ārzemēs. “Sprīdīši“ turpina un turpinās meklēt laimi citur. Tieši tāpat kā cilvēki no Pakistānas un Bangladešas turpinās meklēt laimi pie mums. Jo esam „dienesta ieeja“ pa ceļam pie turīgajām un vecajām ES valstīm.

Tātad neatrodamies „ienaidnieka aplenkumā“ (kā to mēģina iestāstīt Viktors Orbans) un mums nedraud iznīcība. Klaigājošie centieni iestāstīt ungāriem, ka „Briseles birokrāti“ veic apzinātu Eiropas iznīcināšanu, stimulējot migrācijas plūsmu un visa „posta sakne ir Šorošs“ ir vienkāršs un primitivizēts pārspīlējums ar mērķi iebaidīt neizglītotāko sabiedrības daļu. Viņam, tieši tāpat kā savulaik Brežņevam liekas, ka visvienkāršākais ir piespiest sievietes dzemdēt čaklāk, lai tādejādi sev nodrošinātu karotājus Afganistānā un citur.  Šo brežņevisko nostāju Orbans nekad nav slēpis. To skarbi deklarējot arī savā runā, pēc uzvaras vēlēšanās Ungārijā 2018. gadā.

Mātes varones, kas izglābs Eiropu?

Pēdējie statistikas dati rāda, ka 2017. gadā viszemākais dzimstības līmenis kontinentā ir bijis Maltā. Tur katrai sievietei caurmērā dzimst 1,2 bērni. Ungārijā šis rādītājs ir 1,5; Zviedrijā 1,7 un Francijā 1,9. Izskatās, ka eiropietes pagaidām nav pierunātas kļūt par čaklām dzemdētājām. Vissliktākā situācija pagaidām ir Krievijā. Tur nepārtraukti sarūk iedzīvotāju skaits (- 800.000 aizvadītajā dekādē). Iemesli ir dažādi: augstais caurmēra alkoholisma līmenis un iedzīvotāju pieauguma kritums. Prezidents Vladimirs Putins, tieši tāpat kā Viktors Orbans, cenšas šo procesu apturēt ar sev saprotamām mačo metodēm. Arī viņš piedāvā patriotismu un naudu. Krievu ģimenes var saņemt bērnu pabalstu  apmēram 7000 eiro apmērā pēc otrā bērna piedzimšanas. 2008. gadā tika pat izveidota Vecāku varoņu medaļa par septītā bērna laišanu pasaulē, kas atgādina Mātes varones statusu Padomju Savienības laikā.

Līdzīgu loģiku dzemdēšanas intensificēšanā realizē arī pie varas esošie labējie populisti Polijā. Arī tur tagad maksā lielākus bērnu pabalstus un Veselības aprūpes ministrs nekautrējas aicināt publiski poļus „vairoties kā trušiem”.

Vai šis puišu projekts darbojas? Vai tas funkcionē un panāks rezultātus? Šķiet, ka gaidīto rezultātu nebūs. Nauda var zināmā mērā īslaicīgi ieinteresēt jaunos vecākus (maksimāli uz 10 gadiem), taču ilglaicīga efekta šiem „burkāniem“ nebūs.

Daudz svarīgāki šajā virzienā ir pavisam citi faktori. Pirmām kārtām tas ir sieviešu tiesību jautājuma nokārtošana, mātes un bērna veselības sistēmas pilnveidošana, bērnu aprūpes iestāžu rekonstrukcija un pilnveidošana (sekojot attīstītāko valstu, tai skaitā skandināvu, piemēram) un darba tirgus pieskaņošana ģimenes vajadzībām. Ja jaunie vecāki netic valstij un apstākļiem, kurā dzīvo, tad nelīdz nedz Orbana, nedz Putina naudas pabalsti.

Starp citu, Ungārija atrodas gandrīz pēdējā vietā Eiropas dzimumu līdztiesības skalā, tur pamazām aizliedz dzimumaudzināšanas stundas skolā, sabiedrībā un parlamentā ir ļoti neliels sieviešu deputātu skaits. No 133 partijas Fisesz deputātiem tikai 11 ir sievietes.

Viktors Orbans nekad nav slēpis, ka sievietes esot intelektuāli mazāk spējīgas un tāpēc nav piemērotas politikas darbam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka šis „puišu plāns“ izgāzīsies.

Nauda un patriotisms nekad nav atrisinājusi pašus svarīgākos tautas un nācijas jautājumus. Arī šajā gadījumā var iznākt tā kā uz Viktora Orbana izveidoto „ ungāru vairošanas politiku“ reaģē bezbērnu ungāriete un dejotāja Šuša: “ Es šādā veidā noteikti neglābšu nāciju. Negribu. Es drīzāk glābšu planētu un cilvēci ar savu darbu un godprātīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem.”

Nav izslēgts, ka arī šajā reizē dzemdēšanas propaganda uz sieviešu tiesību klajas ignorances fona panāks pretējo.

Proti – vēl sliktāku efektu.

 

Robežu brucināšana. Vai ģimene ir sirds dzimtene?

2012. gada 27. novembrī. Speciāli TVNet.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Zeme zem kājām viegli dreb, un gaisā virmo nepazīstamas smakas un aromāti. Visus grūdienus nespējam reģistrēt, taču ainava nemitīgi mainās. Tas notiek tikpat strauji kā filmā vai vērojot skatus pa ātrgaitas vilciena otrā vagona logu. Veco veikalu vietā rodas jauni. Kaimiņu mazuļi paaugušies un nav vairs atpazīstami uz ielas. Pieauguši cilvēki dzīvo kopā gadiem un nereģistrē laulību. Viens vienīgs trakums.

Žogu gruveši

Pašreiz kārtējās zemestrīces piedzīvo arī vecā kontinenta valstu robežas, jo ekonomiskā krīze pāraugusi valstu savstarpējos konfliktos ne tikai budžeta sarunu laikā Briselē, bet arī reāli «uz vietām».

Robežu liektās līnijas saspringtas kā stiegras un draud pārplīst kā pārstiepta gumija.

Somija atļaujas nebūt politiski korekta un pasaka skaidri un gaiši, ka nepalīdzēs ar savu naudu virknei Dienvideiropas valstu nostāties uz pekām. Līdzīgu nostāju pauž arī bagātie Spānijas un Itālijas reģioni, kas uzjundījuši cīņu par savu autonomiju. Barselona cīnās par Katalonijas brīvību (57% iedzīvotāju tikko nobalsoja par autonomiju). Separātisma idejas aizvien skaļāk pauž arī Skotija, kas, pateicoties Scottish Nationalist Party panākumiem, draud pēc diviem gadiem izšķirt savu 305 gadus ilgo «laulību» ar Lielbritāniju. ETA Basku zemē komentārus neprasa, jo jau sen ar ieročiem rokās cīnās par reģiona neatkarību no Spānijas. Pagājušā mēneša pašvaldību vēlēšanās šeit 60% balsu ieguva tieši nacionālistu partijas. Līdzīgā virzienā maršē arī Ziemeļitālija populistu partijas Lega Nord vadībā. Beļģijas Bart De Wever neslēpj, ka Flandrijas norobežošanās no valoņiem ir tikai laika jautājums.

Kadrs no YouTube

Protams, pārmaiņas nenotiks zibenīgi, taču pats pārmaiņu process ir klāt un tāpēc kartes mums nāksies pārzīmēt tieši tāpat, kā mēs to darījām pēdējo reizi pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas. Būs arī jāiemācās jauni karogi. Labāk lai cilvēki vicina savus mīļos, nevis dedzina «nīsto valstu» karogus (kā tikko varējām novērot pat Latvijā).

Krīze šo procesu uzmundrina. Šajā «robežu brucināšanas» situācijā pirmā pie mums ierodas piktuma sajūta – kāpēc tiek postīts un izjaukts lietu sakārtojums, kas «darbojas». «Būtu likušies mierā», «mums viņu problēmas» jeb «priekš kam tas vajadzīgs» ir normāla reakcija uz pārmaiņām, kas neiesaistītajiem liekas nevajadzīgas. Mums pašiem līdzīgi nopietnu problēmu pagaidām nav (ja neskaitām Krievijas finansēto Daugavpils separātistu ekstrēmos izgājienus), un tāpēc «viņiem – tur ārzemēs» ir jāliekas mierā.

Tikmēr pārmaiņas = laiks mūsu uzbrēcienos neieklausās un procesi/pārmaiņas vienkārši notiek tālāk. Ir vēl viens ceļš, kā no tām šķietami izvairīties, – aizvērt acis un neko neredzēt. Pieņemot – «ja man tā tas nav, tad tā vispār nav». Tā rīkoties ir ērti, bet nepraktiski, jo laiks vienalga mūs panāks.

Mēs bieži nepamanām sava mūža svarīgākos mirkļus to dzimšanas brīdī. Saprašana ierodas tikai vēlāk.

Laika nosišana

Cilvēki visos laikos ir centušies nosist laiku. Diemžēl vienmēr iznāk otrādi – laiks nosit cilvēkus. Man šķiet, ka šis process pašlaik ir iesācies arī mūsu izpratnē par «ģimeni», «demogrāfisko politiku» un diskusijās par nācijas izmiršanu. Mēs operējam ar tām pašām «vecajām» kategorijām, pie kurām esam pieraduši. Taču modernais laiks jau sen pacēlis dienas kārtībā pavisam jaunas «ģimenes konstatācijas», kas nepavisam neatgādina mums tik pierasto attēlu «tētis, mamma un es». Variācijas mēdz būt ļoti dažādas – tētis un mamma, mamma ar viņas vecākiem, tētis ar viņa vecākiem, audžutētis un mana mamma, audžumamma un mans tētis, divas mammas, trīs mammas, divi tēti utt. Tās visas ir ģimenes, un to uzskaitījumu es varētu turpināt. Tātad mums nāksies paplašināt līdzšinējo jēdzienu «vecāki» ar jaunām niansēm. Proti – sākt lietot vārda «vecāki» vietā jēdzienu «aizbildnis». Tātad – tas, kurš reāli audzina konkrēto bērnu. Tas nav traģiski, tas ir patiesi un godīgi, neskatoties uz to, ka šim bērnam kaut kur ir dzīvi bioloģiskie vecāki.

Neaizmirsīsim, ka ģimene var būt arī bez bērniem, jo cilvēku vēlme neuzņemties atbildību par bērniem arī iekļaujas viņu tiesībās.

Mana paziņa Ventspilī pašlaik audzina mazmeitu, kuras māte ilgstoši dzīvo un strādā ārzemēs. Protams, «mammammai» Latvijā rodas problēmas un klapatas, kārtojot mazmeitas sadzīves jautājumus, un jārēķinās arī ar privātiem uzbraucieniem no sabiedrības puses, bioloģiskās mātes prombūtni attaisnojot. Esam pieraduši vērtēt citu cilvēku dzīvi, vadoties pēc savējās. Aizmirstot, ka katrs no mums ir unikāls un nav salīdzināms ar citiem. Tāpēc paturam svētas bioloģisko vecāku tiesības un tupinām ierobežot reālo vecāku = aizbildņu veikumu. Vai šādi rīkojamies bērnu interesēs? Par šo tēmu loku sabiedrībā vajadzētu diskutēt plašāk, jo vecāki ir nevis tie, kas laiž mazuli pasaulē, bet gan tie, kas mazo cilvēciņu izaudzina. Audzināšana ir grūts darbs, un no tā kvalitātes ir atkarīga mūsu sabiedrības attiecību kvalitātes aura.

Kā īsti jūtas šodienas ģimene?

Attēls no Google

Ģimene savā būtībā ir efektīva konstrukcija, jo palīdz cilvēkiem atbalstīt vienam otru, ilgstoši nodrošinot savu un valsts nākotni. Taču šis drošais patvērums – ģimene ir pārstājis magnetizēt modernā laika pilsoņus.

Pētījumi rāda, ka ģimenes cilvēki dzīvo ilgāk un veselīgāk nekā neprecētie. Nodokļu slogs vientuļniekiem esot smagāks nekā ģimenes cilvēkiem. Taču, neskatoties uz šiem cerīgajiem signāliem, vientuļo cilvēku skaits pasaulē turpina palielināties.

Modernais mūsu planētas iedzīvotājs vairs nevēlas ierobežot savu brīvību. Tas, kas agrāk bija norma, – «būt precētam» – tagad ir tikai viena no izvēles iespējām.

Piemēram, vientuļo amerikāņu skaits no 9% pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tagad palielinājies līdz 28%. Arī Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties par 29% (2008.- 2010.). Tas nozīmē, ka cilvēki tagad izvēlas citas kopdzīves formas, ne laulību, un šo savienību mums  pārējiem arī nāksies dēvēt par ģimeni.

Vēl pirms 20 gadiem 65% amerikāņu uzskatīja, ka bērni ir ļoti svarīgs ģimenes saglabāšanas priekšnosacījums. Tagad tikai 41% ASV iedzīvotāju ir līdzīgās domās. «Tagad mums ir vairāk ģimeņu ar suņiem nekā ar bērniem» (David Brooks, DN, 2012.19.11).

Jāpiebilst, ka «tradicionālās, patriarhālās ģimenes» sairšanas tendence ir raksturīga arī Skandināvijas valstīm. Arī tur 40 – 45% iedzīvotāju nav reģistrējuši partnerību. Samazinās arī laulību skaits Spānijā no 270 000 1975. gadā līdz 170 000 pērn. Caurmēra dzimstības pieaugums Spānijā pašlaik ir tikai XVIII gs. līmenī, un tas ir vēl zemāks rādītājs nekā Latvijā, kur dzimstības kritums (laikā no 2008. līdz 2010. g.) tika reģistrēts jau 20% robežās.

Kurš vainīgs – nauda vai sievietes?

Ir pieņemts uzskatīt, ka pie visa vainīgas ir sievietes, jo tieši viņas laiž bērnu pasaulē. Vīrieša loma šajā jautājumā joprojām netiek atbilstoši aktualizēta. Tāpēc, ka dominējošais joprojām (arī Latvijā) ir patriarhālais ģimenes modelis, kurā sieviete ir pakārtota vīrietim. Vecā dāmu niša «bērni+baznīca+plīts» joprojām ir spēkā, un liekulīgais «ģimenes pavarda glabātājas» statuss sievām un mātēm nereti ir kartupeļu ordenis par to, ka viņas apzināti neredz/atļaujas neredzēt reālās situācijas dramatismu.

Vai šādas patriarhālas ģimenes joprojām uzrunā sabiedrību? Viena daļa ir gatava šai shēmai sekot, turpretī citi – nē.

Sakarā ar to, ka «bērns» joprojām ir galvenokārt sievietes atbildības zona, bērnu audzināšanas sfēras – profesijas, pakalpojumi, samaksa par darbu un prioritātes ir otršķirīgs darbības lauks arī visai mūsu sabiedrībai kopumā. Kungu klubam bērnu čalas traucē, taču pēcnācēji vajadzīgi noteikti. Šim nolūkam valsts «bērnistabā» atražošana notiek autopilota režīmā un «slīkoņu glābšana» ir pašu «slīcēju» lieta. Viena daļa arī izglābjas. Tos mēs ierakstam statistikā.

Šī nav tikai Latvijas problēma. Tieši tāpēc bērnus nevēlas arī 30% vācu sieviešu. Līdzīga tendence pamanāma pat Āzijas valstīs. 2011. gadā vairums aptaujāto Taivānas sieviešu (vecumā zem 50 gadiem) norādīja, ka nevēlas bērnus. Krītas arī jaundzimušo mazuļu skaits Brazīlijā. Agrāk katrai brazīlietei bija caurmērā 3 – 4 bērni, turpretī šodien, 35 gadus vēlāk, – vairs tikai 1,9.

Tas nozīmē, ka Latvija nav vienīgā valsts, kurā norisinās straujas demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrība, kas agrāk prioritēja divu cilvēku savienību, tagad pāriet uz individuālistu kopumu, kas izvēlas individuālo brīvību ģimenes siltuma vietā.

Kāpēc tā notiek?

Izskaidrojumi mēdz būt dažādi: sekulārs askētisms (baznīcas ietekmes mazināšanās), pesimisms par notiekošo visapkārt, globālā kapitālisma spiediens, egoisms, naudas trūkums, novēlota nobriešana, atbildības sajūtas trūkums utt.

Kāds japāņu «ģimenes situācijas» pētnieks nesen norādīja, ka attīstīto valstu sociālā un ekonomiskā sistēma vispirms uzsver izmaksas, kuras izraisa bērna nākšana pasaulē, un tikai pēc tam, starp citu, pievēršas ģimenes pieauguma emocionālajām vērtībām.

Viens no ļoti uzkrītošiem piemēriem šajā virzienā ir Singapūra. Tur pašlaik konstatēts viens no zemākajiem dzimstība pieauguma līmeņiem pasaulē. «Mūsu sabiedrībā nevienam nav laika baudīt dzīvi. Tagad pats galvenais «žonglēt» veiksmīgi cauri ikdienai tā, lai izdotos sabalansēt skolu, darbus un noturēt tos līdzsvarā ar ienākumiem. Daudziem šķiet, ka ģimenes attiecības un laulība šajā virzienā būs traucējošs faktors,» klāsta medijiem kāda 30 gadus veca demogrāfe no Singapūras.

Saprotams, ka dzimstības kritums atsauksies uz mums visiem kopā nākotnē. Jau tagad iedzīvotāju novecošanās efektu var novērot Japānā. Aina atkārtojas arī citur – vientuļnieki apmetas uz dzīvi pilsētu centros, bet ģimenes ar bērniem – priekšpilsētās. Pirmie balso vairāk par demokrātiem, otrie – par konservatīvajām partijām. Pirmo dzīve ir košāka, piedzīvojumiem bagātāka un mobilāka. Otrie – pilda pienākumus, maksā bankām par aizņēmumiem un «velk ģimenes slogu». Vai tā ir?

Kurā pusē ir patīkamāk?

Kadrs no ABC seriāla Modern family

No praktiskā viedokļa tradicionālā ģimene ir ļoti efektīvs veids sevis apliecināšanai, jo nodrošina visāda veida atbalstu no tuviniekiem. Ģimene palīdz gan pašiem, gan valstij. Tāpēc būtu loģiski, ja valsts veicinātu ģimenes veidošanu un bērnu laišanu pasaulē. Piemēram, nodrošinot saprātīgus pabalstus bērnu audzināšanai, mātes un bērna veselības bezmaksas aprūpi, sazarotu bērnudārzu tīklu un skolu, kas būtu 100% bezmaksas. Tā sakot, paceltu sieviešu un bērnu rūpju zonu pirmā līmeņa valsts prioritātes līmenī. Šis pavērsiens mūsu sabiedrībai nebūs viegls, jo pieprasīs ne tikai politisku lēmumu pieņemšanu, budžeta naudas un politikas pārdali, bet arī lūkosies uz katru no mums atsevišķi. Vai spējam ielūkoties acīs jaunajai realitātei?

Vai mūsu sabiedrība ir gatava saprast, ka pierastais un tradicionālais – patriarhālais ģimenes modelis vairs nav spēkā? Vai mēs spējam aizstāt vārdu «vecāki» ar jēdzienu «aizbildņi»?

Aizveram acis? Negribam šos citādos ģimenes modeļus redzēt?

Protams, varam sašust un protestēt (lamāties, mest ar mēslu maisiņiem, draudēt ar debesu sodiem) taču neatkarīgi no mūsu sašutuma pasaule griežas un laiks iet uz priekšu pats. Robežas starp to, «kā bija agrāk» un «kā ir tagad», izplūst. Pirms mēs saskaišamies par «šo uzdrošināšanos» un pielādējam savus sašutuma ieročus «nepareizo ģimeņu» apšaudei, padomāsim vai «mūsu naids un sašutums» ir pareizais veids, kā uzrunāt šo alternatīvo ģimeņu pārstāvjus. Arī šajās «citādajās ģimenēs» aug bērni un šo bērnu attieksme pret pasauli un pretējo dzimumu visbiežāk ir tradicionāla. Taču savus vecākus viņi mīl tieši tāpat kā jūs mīlat savējos. Laipnība ir vislabākais ierocis: to redz aklais un sadzird kurlais.

Vai ģimene izirst? Domāju, ka nē. Neizirst. Tā tikai izskatās citādāk nekā agrāk.

Mums nav jāizvēlas. Mums jāsamierinās, jo arī šīs savādās ģimenes ir mūsējās. Tāpēc labāk iedegsim sveci, nevis sūdzēsimies par tumsu.