Ekrāns izgrūž no bērnistabas tradicionālās rotaļlietas

Speciāli

TVNET

Juglas manufaktūras ēkā sporta klubs atvērās tieši pirms gada. Par galveno akcentu tur kļuva krāsains un pievilcīgs bērnu spēļu stūrītis uzgaidāmās telpas stūrī. Īpašnieki to aprīkoja ar zviedru sienu, „darbnīcu“, lego kastēm, spēļmantu kalniem, lai klientu bērniem būtu ko darīt, kamēr vecāki trenējas. Sākumā mazuļi rosījās pa mantām, bet pēc tam acis pielipa ekrānam. Pat aicinājums vingrot vai dejot līdzi iedarbojas tikai apmēram 10 vai 15 minūtes.

Planšete vai telefons piesaistīja un mierināja vislabāk. Uz sporta zāles grīdas, ar mammas vai tēta telefonu priekšā mazulis nevienam vairs netraucēja un jutās labi. Āmuriņi, klucīši, lelles un spēles vairs nav vajadzīgi. Kāpēc tā notiek? Vai bērni no spēļmantām atsakās tikai Juglā, vai šī ir daudz plašāka tēma komunikācijas studijām nākotnē? Kādu efektu tas nodrošinās? Vai traucēs bērna kā personības attīstībai? Pagaidām nav kompaktu un izsmeļošu atbilžu uz šiem jautājumiem, jo jauno tehnoloģiju iedarbība uz mūsu veselību pētāma ilglaicīgi. Tāpēc galīgās atbildes mēs saņemsim tikai nākotnē. Taču ir atklājumi, kas ļauj diskutēt jau tagad. Pie tiem tad paliksim un par to arī runāsim.

Rotaļlietu ražotāji bankrotē

Gadumijā noskaidrojās, ka dāņu Top-Toy pārtrauc ražošanu. Tiek aizvērti veikali BR, Toys & Us, kas ilgstoši cieš no smagām ekonomiskām problēmām. 100 nerentablie „leļļu veikali“ tagad ir slēgti, un 4500 darbinieki atlaisti no darba. Pirms pāris mēnešiem līdzīgs process bija novērojams ASV un Lielbritānijā, kur notika tieši tas pats.

Rotaļlietu ražotāju biznesa neveiksmes avīze Børsen izskaidro ar bērnu atteikšanos no tradicionālajām spēļmantām un pāreju tikai uz ekrānu kā centrālo un vienīgo rotaļlietu. Mūsu rotaļlietas bērnam vairs nevajag. Lelles, traktorus, mašīnas smilškastē jau sen izkonkurējis ekrāns, tas aizstāj visu.

Rotaļu laiks ar rotaļlietām ir saīsinājies,“ konstatē Rita Sandstroma, Somijas Rotaļlietu asociācijas priekšsēdētāja. „Aizvien vairāk bērnu pāriet uz planšetēm. Spēlēšanās ar mašīnām vai lellēm tagad tiek aizstāta ar iedzīvošanos virtuālajā realitātē.”

Ritai liekas, ka šis process nav apsveicams, jo rotaļas palīdz bērnam apgūt pasauli un to var zināmā mērā uzskatīt arī par bērnības darbu. Vienīgais rotaļu biedrs, kuru planšete vai dators vēl neesot izkonkurējis, esot vecais labas koka vilcieniņš ar koka sliedēm. Bērnudārzos mazie vēl turpina spēlēties ar „mantām“, taču arī šeit pamazām iesoļo videospēles un sociālie mediji.

Satraukums par to, vai bērni drīkst aizstāt tradicionālās rotaļlietas ar ekrānu, pašlaik sit augstu vilni visur. Taču mazie te nav galvenie grēcinieki. Lielie un pieaugušie šajā virzienā iet avangardā. Jau 2012. gada pētījumi noskaidroja, ka mēs, pieaugušie, izmantojam savu mobilo telefonu vismaz 150 reižu dienā. Tagad, 2019. gadā šie rādītāji (iespējams) ir vēl daudz augstāki. Kā uz šīm aktivitātēm reaģē bērni? Pērn 97% divgadīgo zviedru bērnu jau salīdzinoši sistemātiski sāka izmantot internetu savā ikdienā, un pie ekrāna sāk pielipt arī vēl jaunāki mazuļi.

Vai skatīšanās planšetes, telefona ekrānā tik regulāri, kā mēs to tagad darām, ietekmē veselību?

Jaunākie amerikāņu pētījumi šajā jomā liecina, ka ekrānlietojums izraisa psihiskās veselības problēmas: mainās attiecības draugu un tuvinieku starpā, notrulinās empātijas prasmes un spējas (par 40%) un mēs pavadām daudz mazāk laika kopā ar tuviniekiem un sev svarīgiem cilvēkiem, aizstājot sociālas aktivitātes ar kontaktiem sociālajos tīklos.

Divgadniekiem jāierobežo ekrāna laiks

Pētnieces Katarīnas Gospičas grāmata par procesiem, kas norisinās smadzenēs ekrāna atkarības laikā, liecina, ka sistemātiska ekrāna lietošana izstrādā jaunus uzvedības veidus un aizstāj cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Bērniem šie kontakti ar ekrānu pasliktina valodas apguvi, runas kultūru, spēju iemācīties un radoši domāt. Sadzīvē pastāv viedoklis, ka YouTube palīdz ātrāk iemācīties svešvalodas, taču pētījumi pierāda, ka ikviena valodas apguve ir cieši saistīta ar komunikācijas procesiem cilvēku starpā. Runājot ar bērniem, mēs uzsveram noteiktas lietas, komentējam viedokļus un procesus. Izmantojot ekrānu, nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Vai sabiedrības inteliģences līmenis pazeminās ekrāna komunikācijas iespaidā? Ir taču naivi uzskatīt, ka mēs atteiksimies no ērtajiem un vajadzīgajiem telefoniem vai interneta piedāvātajām iespējām. Nē, to mēs nedarīsim, nekādā ziņā. Taču vai šiem tehniskajiem atklājumiem ir arī negatīvi efekti un sekas, kurus būtu jēga uzzināt, lai (iespēju robežās) no tiem izvairītos?

Vislabāk radošumu stimulē garlaicība. Ja nav ko darīt, tad rodas jaunas idejas. Ekrāna non-stop izklaides piedāvājums šādu iespēju anulē. Bērns patērē vairāk, nekā pats rada ko jaunu.

Straujā kadru montāža filmās panākusi efektu, ka jaunie cilvēki un bērni nespēj ilgi fokusēties uz kādu noteiktu uzdevumu, problēmu vai jautājumu. Koncentrēšanās nespēja esot viena no „Google efektu“ sekām. Meklējumi internetā ieradina ātri (zibenīgi!) atrast atbildes uz jautājumiem un nemeklēt dziļāk vai vairāk. Starp citu, šo efektu esmu pamanījusi arī darbā ar studentiem augstskolā. Aizvien grūtāk nākas pieprasīt padziļinātu kādas problēmas vai izpauduma izpēti. Viss aprobežojas ar to, vai ir atrodams „mātē gūglē“ vai nav. Ja atbilde jāmeklē grāmatās, filmās, tekstos vai arhīvos, tad visdrīzāk analīzes vietā saņemšu aizkaitinātu repliku, ka nevienam nav laika, kuru šķiest sīkumu precizēšanai, un „kam tas vispār vajadzīgs!?“

Taču atgriezīsimies pie divgadniekiem un viņu ekrāna laika ierobežošanas. Viņi prot paņemt telefonu vai planšeti un nokļūt līdz YouTube vienā elpas vilcienā. 60% vecāku ir kauns par to, ka viņi nespēj šo bērna kaislību ierobežot. Iespējams, ka mēs pārspīlējam un nav nemaz tik slikti, ja bērns zinātkāri apgūst elektronikas piedāvātās iespējas. Taču no otras puses – ekrāna izmantojuma laiks tomēr ir jāierobežo. Noskaidrojies, ka vairums ģimeņu šo soli sper tikai tad, kad bērns ir vismaz piecu gadu vecumā. Turklāt meitenēm mēdz būt mazāk aizliegumu šajā virzienā nekā puikām, jo viņas mazāk aizraujoties ar spēlēm.

Vecāki vienmēr nav vienoti par bērna ekrāna lietošanas normām. Viena daļa vecāku ļoti priecājas, ka mazulis jau divu gadu vecumā veiksmīgi sabaksta ekrānā vajadzīgās lietas, un ir pārliecināti, ka tas liecina par bērna īpašajām dotībām. Citiem šķiet, ka ņemšanās pa datoru vai planšeti ir laika nosišana un zināšanu aizpildīšana ar nevajadzīgiem niekiem. Aptaujas rāda, ka 51% vecāku ļauj bērniem (vidēji) izmantot ekrānu 1-3 stundas dienā. 24% atļauj tikai vienu stundu dienā, bet 22% vairāk nekā četras stundas dienā. Vai vecāki ir nemierīgi par to, ko bērns skatās un ko tas viņam dos? Jā, 51% ir nemierīgi, 27% daļēji nemierīgi, bet 20% šādu problēmu vispār nesaskata. 2% par to vispār nedomā. Vai vecāki saskata arī pozitīvus efektus bērnu ekrāna kaislībā? 54% redz šajā nodarbē labu atslodzi un izklaidi, 50% svešvalodu apguvi, 41% – vispārēju izglītošanu, 41% fantāzijas attīstīšanu, un 31% domā, ka ekrāna laiks mājās palīdz skolas darbos.

Laiks pie televizora un mirklis pie planšetes

Agrāk bērns nosēdēja apmēram 1,5 stundu pie televizora un noskatījās filmas vai bērnu raidījumus. Jau tolaik skanēja skaļi brīdinājumi par to, ka grāmata ir daudz labāks laika pavadīšanas veids nekā televizors. Taču laiki mainās un mēs tiem mutējam līdzi. Viss jaunais nav slikts vai nosodāms tikai tāpēc, ka agrāk nav bijis un ticis izmantots.

Līdzīgs aizdomīgums novērojams arī tagad, kad „zilo ekrānu“ nomaina planšetes vai telefona mobilais ekrāns. Taču ir arī pāris atšķirības starp tiem laikiem un šodienas situāciju. Televīzijas programmas satura piedāvājumu mēs lielā mērā varam kontrolēt.

Ja šajā virzienā Latvijā mums būtu bijis digitālais bērnu TV kanāls, kuram bija jāpiedzimst jau pirms 10 gadiem, tad šodien būtu saglabāta latviešu valoda bērnu kultūras kontekstā, attīstīta jauno ekrāna mākslinieku daiļrade šajā jomā un nebūtu tik smaga un grūta iedzīvotāju pāreja uz vienu komunikācijas valodu sadzīvē, kā tas novērojams patlaban.

Šobrīd bērnu ekrāna produkcija telefonos un planšetēs ir galvenokārt krievu vai angļu valodā. Šis nav vienīgais upuris, kuru mums sarūpējusi nevarīgā valsts mediju attīstības stratēģijas vadīšana Latvijā. Ir vēl arī citi negatīvie efekti.

Nepiedāvājot bērniem komunikāciju ar viņiem adresētu mediju, kas piekārtojas mazo skatītāju dienas ritmam, var panākt pat būtiskus veselības traucējumus. Bērni, kurus miega dziesmas vietā iemidzina planšetes filma, guļ sliktāk un cieš no bezmiega. Gulētiešanas raidījuma bērniem vairs televīzijas ekrānā nav, jo šis pienākums tiek deleģēts planšetei. Tagad katrs var iet gulēt „caur ekrānu“, kā spēj un prot, taču efekts nav tas pats, kuru paredzēja vecmāmiņas pasaka vai „miedziņš televizorā“. Izrādās, ka planšetes „miega filma“ faktiski izraisa bezmiegu. Viens no iemesliem esot gaisma, kuru izstaro ekrāns lasīšanas vai skatīšanās laikā. Grāmata neizstaro gaismu, taču ekrāns to dara gan. Jaunākie pētījumi pierādījuši, ka arī pieaugušie, kas lasa ekrānā vai telefonā pirms aizmigšanas, samazina miega hormona melatonina līmeni (Boston’s Brigham and Women’s Hospital) un tāpēc šiem cilvēkiem ir grūtāk aizmigt. Ekrāna gaismas iespaidā veidojas sliktāka miega kvalitāte un nākamajā dienā nākas ciest no miegainības. Pirmsmiega mirklis pie plašetes var kļūt par nopietnu problēmu vakarā un naktī. To mēs zinām jau tagad.

Mazāks ekrāna laiks izglītotu vecāku bērniem

Izglītotu vecāku bērni pie ekrāna pavada mazāku laiku.

Jaunākais mediju padomes pasūtītais pētījums rāda, ka zemas izglītības standarta ģimenēs pērk vairāk un biežāk: videospēles, planšetes, mobilos telefonus ar mērķi maksimāli izmantot piedāvātās iespējas. Jo vairāk ierīču, jo ilgāks kļūst ekrāna laiks. Tas, ka izglītotākie vecāki šādi nerīkojas, neesot saistīts ar naudas trūkumu. Viņi apzināti ierobežojot bērnu elektronisko izklaidi. „Jo izglītotāki ir vecāki, jo vairāk viņi ievēro ētikas robežas, ierobežojot savu bērnu ekrāna laiku. Te var runāt par noteiktu intelektuālu mantojumu, kuru vecāki vēlas atstāt saviem bērniem,” konstatē Ulfs Dālkvists, pētniecības sektora vadītājs. Šajās ģimenēs vairāk lasa grāmatas un mazāk spēlē ekrānā.

Vecumā no 9 līdz 12 gadiem viedtelefoni ir 89% turīgo ģimeņu bērniem un 66% maznodrošināto vecāku atvasēm. Taču ir atšķirības televizoru un videospēļu nodrošinājumā. Izglītoto vecāku mājās nav atsevišķa televizora bērniem. Turpretī mazāk izglītoto vecāku ģimenēs televizors var būt pat katrā istabā.

Lielākās atšķirības novērojamas planšetdatoru izplatībā. Turīgajās ģimenēs 55%, trūcīgajās 17%. Planšetdators tātad joprojām skaitās luksusa manta.

Ko īsti 12 – 16 gadu vecie meklē un atrod internetā? Vai saprot satiksmes noteikumus? Pētījums pierāda, ka 40% zina 3-4 nelikumīgas interneta vietnes, 44% tās neizmanto, 39% izmanto un 50% apgalvo, ka vajadzētu vairāk paskaidrot, kāpēc nav ieteicams izmantot nelikumīgas vietnes un kāpēc tas ir slikti. Meitenes vairāk nekā zēni izvieto internetā savas fotogrāfijas un videomateriālu un vēlas kontrolēt, lai šo informāciju neviens bez atļaujas neizmanto. Diemžēl tas neizdodas, un tāpēc vilšanās nereti ir liela.

 Ir iestājies ekrāna rotaļāšanās laiks. Laiks rādīs, ko tas mums dos vai atņems, taču jau tagad ir iespējams izmanot zinātnes sasniegumus, lai modelētu savu nākotni.

Būtu muļķīgi šo iespēju neizmantot.