Mediju pratības problēmas Latvijā. 1. daļa

Mediju jomā šodien Latvijā pārpildīta ar cilvēkiem, kas šo nozari nav studējuši profesionāli. Ar šo, protams, nav jāsaprot, ka talantīgi cilvēki “ar ķērienu “ būtu padzenami vai aizmēžami no redakcijām, mediju valdēm vai ģenerāldirektoru krēsliem. Protams, ka tā nav. Taču varētu pieprasīt, lai redakcijas, kurās vairāk “ienācēju no malas” (nevis profesionāļu), tomēr investētu ne tikai pašā ražošanas procesā, bet arī savu darbinieku un līdzstrādnieku izglītošanā. Vienkārši tāpēc, ka šī joma ir valstij un tās iedzīvotājiem tik pat svarīga kā veselības aprūpe vai izglītība. Vajadzīga. Tā attīstās, nav viendabīga un pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā to saņēmusi līdz šim.

Pagaidām publiskā doma netiek provocēta šajā virzienā. Par to pie mums nerunā. Nav dziļu, populārzinātnisku rakstu, raidījumu vai filmu par šo tēmu. Nav mediju problēmām veltītu, specializētu izdevumu. Tāpēc mediju nozare turpina “sarūsēt” tālāk un publiskas diskusijas šajā virzienā izpaliek, jo “mediju pratība” Latvijā visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām saglabājas nesaprotama svešvārda līmenī.

Par šo sfēru varētu runāt daudz un dikti, taču šoreiz pievērsīšos iepriekšējā blogā iesāktās tēmas turpinājumam.

Par to, vai redakcijas vadītājam ir jābūt profesionālam žurnālistam, jeb tomēr pietiek ar enerģisku menedžeri, labu vadītāju vai pieredzējušu mārketingistu.

Kā īsti ir? Vai ikviens un katrs var būt žurnālists, jeb šo nozari tomēr jāmācās un jāsaprot?

Atbilde būs stipri komplicēta, jo nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.

Mediju lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka visi patērē ikdienā presi, radio, TV un interneta medijus. Tāpēc uzskata, ka katrs (ikviens) “var būt” un “ir” speciālists šajā nozarē. Ja lasu avīzes, tad varu tās kritizēt un tajās strādāt. Ja skatos TV, tad esmu speciālists arī šajā virzienā. Strādājot avīzē, radio un televīzijā, man pašai regulāri nācies saskārties ar ļaudīm, kas ir pārliecināti, ka mediju kompetence iegūstama tikai un vienīgi praktiskajā darbā. Skolā tāpēc nav jāiet. Valstij kritiskos brīžos mediju vadība pie mums strauji tika iekarota no enerģisko diletantu puses, kuriem “bija pārliecība” par idejām un mediju darba profesionālisms, noteikumi, ētikas kodekss viņus vispār neinteresēja. Toreiz tāda bija “Atmoda” un tai līdzīgie izdevumi, tagad šo pašu ceļu mēro neskaitāmie interneta rakstītāji, kas paši pūta un paši deg. Vai tas ir slikti? Nē, nav. Tā ir izņēmuma stāvokļa niša, kura kalpo savam laikam un īsam periodam. Taču ilglaicīgi šāda pieeja nevar nodrošināt kvalitatīvu mediju jomas funkcionēšanu cauri laikam.

Diemžēl, pie mums Latvijā gan okupācijas, gan  “dziesmotās revolūcijas” ir smagi traumējušas mediju attīstības procesu un žurnālistikas stāvoklis šodien nav stabils. Tas attīstās ar pārrāvumiem, dramatiskām plaisām un alkst stabilitātes. Pēc Emīlijas Benjaminas  nāca Čaka publicistika, Ķempes “klibošana” pa Indrānu ielu gar kapiem, Olgas Utkinas un Ērika Hānberga periods ar ļoti interesantiem sporta žurnālistikas “iespraudumiem” Daiņa Caunes interpretācijā. Kur nu vēl Škapara Literatūra un Māksla, kas joprojām guļ mirusi arhīvā. Nav tā, ka PSRS laikā Latvijā būtu bijusi tikai (un vienīgi) kompartijas aģitācija un propaganda. Tieši tāpat, Rīgas Kinostudijas produkcija nebija tikai Vosa vai Pelšes ideju apgavilētāja. Pēc manām domām jau sen ir pienācis laiks savilkt kopā gan literatūras, gan mākslas, gan publicistikas, gan žurnālistikas kopainu tā, lai izveidotos vienots stāsts par to, kā māksla un kultūra ir plūdusi cauri laikam latviešu valodā un kāda šī straume izskatījās. Ieskaitot Viļa un Jūlija Lāču simbolisko pienesumu. Žurnālistika arī iekļaujas šajā vienotajā straumē un tai ir ļoti specifiskas iezīmes, kas šodienas publicistiem būtu jāredz un jāapzinās.

Tas nozīmē, ka deviņdesmito gadu trimdas iedomas par to, ka visi žurnālisti, kas ir strādājuši medijos Latvijā padomju laikā ir padzenami un to vietā pieņemami “zaļi gurķi”, ir rīkojušies ļoti tuvredzīgi, bezatbildīgi un infantili. Sekas šai pieejai redzamas šodien. Mūsu Latvijas mediju produkcijai nav : 1) pēctecības, 2) klasiķu, 3) vēstures, 4) ekspertu, 5) kvalitātes standarta, 6) laikam atbilstošas žurnālistu izglītības, 7) specializētas periodikas, 8) profesionālas organizācijas/publicistu kluba.

Šo stāvokli nevar atrasināt ar lēmumiem ministrijā, ārzemju pabalstiem noteiktiem latviešu žurnālistu grupējumiem vai personām. Tas ir ļoti svarīgs un komplicēts mudžeklis, kas jāatšķetina vien pašiem.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu mediju produkciju ir nepieciešama izpratne par to, kas ir laba žurnālistika. Latviešu valodā joprojām nav šī jēdziena formulējuma vai izpratnes par šo fenomenu. No ārzemju tekstiem aizgūtās frāzes par “sargsuni” vai “atmaskotāju”, neiztur kritiku. Sākt vajadzētu ar sabiedrības plaša mēroga izglītošanu par to, kāda tad ir mediju modernā, demokrātiskā sabiedrībā. Kas jādara žurnālistam un “kā” jāstrādā, lai attaisnotu publikas gaidas. Vai ir “labā” un “sliktā” žurnālistika? Labās un sliktās ziņas? Kā mediji tās izvēlas un selekcionē ēteram. Kāpēc reģionālo, pašvaldību avīžu ieviešana vietējās domes režijā ir noziegums? Kāpēc ir tik daudz “slikto ziņu” un kāpēc es vakar izslēdzu Latvijas sabiedriskās TV pirmā kanāla diskusiju, jo man bija garlaicīgi (šķita bezjēdzīgi) skatīties tālāk. Jautājumu ir daudz, jo mūsu sabiedrība kopumā nesaprot, kāpēc “tāda žurnālistika” ir vajadzīga un kas tai jādara.

Paskatījos pāris tulkotās brošūras, kas Latvijā sāk iedarbināt mediju pratības kompetenci un redzēju, ka atkal “garām”. Nevajag sākt analizēt “pareizās” un “nepareizās” ziņas, ja iedzīvotājiem nav skaidrības par to, kas ir mediju misija. Vēl sliktāk ir tas, ka šo misiju nesaprot arī mūsu valdības un parlamenta lēmēji.

Tātad.

Ar ko sākt?

Sāksim ar to pašu “mediju volejbolu”. Uzskatāms piemērs, kā paskaidrot mediju misiju demokrātiskā valstī. Šajā attēlā redzams, kā mediji darbojas brīvas valsts apstākļos. Vienā tīkla pusē vara un nauda. Otrā – mediji.

Taču sāksim ar atkāpi. Ar vecajiem laikiem.

Toreiz (Padomju Savienībā) mediji sastāvēja no preses, radio un televīzijas, kas kalpoja vienīgajai partijai (komunistiem). Kā rupors, aģitators un propagandētājs. Tātad mediji bija līdzeklis, lai partija un politiskā vadība (vara) izskatītos labāka, gudrāka, cilvēcīgāka un vajadzīgāka. Partijnieki tieši vadīja visas redakcijas un pieprasīja pozitīvu informāciju par sevi un negatīvu par saviem pretiniekiem. Katrā pilsētas, reģiona partijas vai komjaunatnes komitejā bija darbinieku nodaļa, kas sekoja noteiktas grupas avīžu, radio vai TV darbam. Noteica vadlīnijas, plānoja kampaņas un darīja visu, lai iedzīvotāji no medijiem saņemtu tikai filtrētas, pozitīvs ziņas par to cik labi dzīvot Ļeņina dibinātajā valstī Staļina vai Brežņeva vadībā. Slikto ziņu nebija. Laimes valstī visi bija laimīgi un smaidīja gan no avīžu lapām, gan no goda plāksnēm uz ielas. Slikti viss bija tikai ārzemēs, pie liberāļiem un kapitālistiem. Kaut ko līdzīgu šodien varam novērot Krievijas medijos, kurus vada Putina ideologi.

Kā tad paliek ar tiem žurnālistiem, kas tomēr varēja vai uzdrīkstējās nesekot partijas ideologu norādēm un radīt darbus, kurus mierīgi var publicēt arī šodien. Jā, šādi cilvēki toreiz bija. Vairāk to bija mākslas, sporta, sadzīves un kultūras žurnālistikas jomā. Nemaz to nebija politikas sfērā, jo šāda aktivitāte praktiski nebija iespējama cenzūras dēļ. Tas nozīmē, ka bija žurnālisti okupētās Latvijas apstākļos, kas (iespēju robežās) centās un mēģināja uzrunāt publiku godprātīgi. Taču šāda rīcība nebija viegls solis un daudzos gadījumos beidzās ar atlaišanu no darba. Man šķiet, ka šos cilvēkus vajadzētu apzināt šodien un pievienot kopējai mediju vēstures straumei. Lai nepazūd godprātīgums. Starp citu, šie cilvēki stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa un lielā mērā veicināja valsts neatkarības atgūšanu, kurai mēs visi tolaik ticējām.

Pēc tam notika lūzums. Latvija kļuva neatkarīga un avīzē, televīzijai vai radio vairs nebija jākalpo komunistu partijas instrukcijām, jābaidās no “Glavļita” cenzoriem. Tagad bija ļoti svarīgi, lai pie mediju stūres nostātos atbildīgi un profesionāli cilvēki, kas prastu un spētu vadīt mediju jaunajos apstākļos. Diemžēl Latvijā tā nenotika. Ja slimnīcas netika “iztīrītas” no ārstiem, kas bija studējuši ideoloģiski nepareizajos Padomju Savienības laikos, tad mediju vidē tas nežēlīgi tika realizēts. Jaunais, ideoloģiskais buldozers tika iedarbināts un mediju haoss varēja sākties. Par šiem procesiem esmu aprakstījusi savās grāmatās, tāpēc 90. gadu mediju menedžmenta kļūdām plašāk nepievērsīšos šajā tekstā. Taču pats galvenais paliek – mediji deviņdesmitajos gados nebija pienākumu augstumos. Tie neveica iedzīvotāju (ieskaitot politiķu) sekundāro socializāciju un neiemācīja postsovjetiskajam cilvēkam dzīvot jaunajos laikos. Jaunā mediju vide un apstākļi bija viens no aspektiem, kurus postsovjetisti nesaprata un neizprot joprojām. Ko viņi nesaprot pat šodien? Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma?

Viņi nesaprot, ka mediji (avīzes, radio, TV, interneta mediji) šodien vairs nav un nedrīkst būt ierocis politiskās vai ekonomiskās varas rokās. Tās ir neatkarīgas institūcijas. Tieši tāpat kā, piemēram, slimnīcas.

Politiķis, vietējās varas pārstāvis nedrīkst piezvanīt uz slimnīcu un pieprasīt savam kolēģim noteiktu labu diagnozi, piemēram, angīnu vēža vietā. Nav svarīgi kādu politisku partiju pārstāv slimnīcas galvenais ārsts, direktors vai ārstējošais mediķis. Nedrīkst pieprasīt vai pasūtīt sev vajadzīgo diagnozi. Tas ir saprotams pat piedzērušam ezītim. Tieši tāpat nedrīkst veikt politisku diagnozes pasūtījumu medijam. Ja kāds no Ventspils vai Jelgavas pašvaldības to tomēr dara un tur sev kabatas avīzi, radio staciju vai interneta portālu, tad šis cilvēks rīkojas tik pat amorāli kā Staļins vai slimības diagnozes pasūtītājs rajona slimnīcā.

Kāpēc nav pieļaujams, ka politiķis pasūta sev vajadzīgo diagnozi? Tāpēc, ka slimība nemainās un sirgstošais tomēr nomirs ar vēzi, kaut arī viņam tiks deklarēta “laba ziņa” –angīna. Tieši tāpat ir ar medijiem – ja pašvaldība ir atvērusi jaunu bibliotēku un vēlas izspēlēt šo notikumu kā ļoti nozīmīgu ieguldījumu vietējo iedzīvotāju labā, tad tas nenozīmē, ka iedzīvotājiem patiešām neiztikt bez šīs bibliotēkas. Mana ciemā, piemēram, naktīs ir tumši, bet laternas ir ievilktas tikai centrā. Tāpēc klūpam un krītam bez gaismas ejot uz mājām. Man un kaimiņiem gaismas ievilkšana ir daudz svarīgāks jautājums nekā jaunas bibliotēkas iekārtošana vecās vietā. Pašvaldībai jauna bibliotēka “izskatās labi” no PR viedokļa, to var fotografēt, daiļi rādīt kā PSRS laika sasniegumu. Visa Ventspils šodien pilna ar šādām “bibliotēkām” un “konservatorijām” kā savulaik “Palmu kūts” Ādažu kolhozā. Taču Inesei dzīvojot uz Pils ielas Ventspilī joprojām nav siltā ūdens īres mājā, piektajā stāvā, par dušu nemaz nerunājot. Kā redzat – katram svarīgs kaut kas cits. Parastam iedzīvotājam ir vienas vajadzības un tās ir jāaizstāv medijiem. Priekšniekiem un politiskajai vadībai ir pavisam citas vajadzības. Viņiem svarīgi, lai no malas viss izskatītos skaisti. Lai “ar bibliotēkas palīdzību” būtu iespējams uzvarēt nākamajās vēlēšanās un palikt pie varas. Ievilkt spuldzes ar ielas apgaismojumu manā ielā nav interesanti. No PR viedokļa ieguvēji būs tikai 5 nami. To var atlikt. Labāk uzbūvēt jaunu stadionu kā Aizputē par kuru neviens neskrien un nelec. Taču tas labi izskatās fotogrāfijas, dabā un atskaitēs.

Ja atdosim medijus pašvaldību politiķiem, tad pilsēta attīstīsies tā kā politiķiem labāk izskatās – ar uzskatāmiem un nevajadzīgi dārgiem būvobjektiem, kas labi izskatās priekšvēlēšanu reklāmās. Bez tam no šiem būvobjektiem var “labi uzvārīties” pats pasūtītājs – domes vadītājs un viņa sabiedrotie. Šo procesu lieliski var novērot, piemēram, šodien Rīgā. Mums ir vajadzīgs tramvajs uz Brīvdabas muzeju, bet Ušakovam vajag uzrakt Senču ielu un publiskā doma netiek ņemta vērā tieši tāpat kā Krievijā. Taču mēs zinām, ka šis domes lēmums ir kļūdains, jo mums ir vēl neatkarīgie mediji. 

Tāpēc demokrātiskā valstī (nevis Krievijā, vai PSRS) medijus vada neatkarīgi profesionāļi, kas saskata esošās problēmas un pievērš tām sabiedrības uzmanību.  Medijiem (visos līmeņos) nedrīkst būt sasaiste ar politisko, ekonomisko vai reliģisko varu. Pretējā gadījumā tie nespēj novērtēt esošo stāvokli bezkaislīgi/lietišķi un palīdzēt attīstīties sabiedrībai tālāk. Protams, ka arī demokrātiskās valstīs eksistē tendenciozie mediji, kas plaši afišē savu saistību ar kādu partiju, reliģisko grupējumu vai interešu grupu. Tie apkalpo noteiktas nišas publiku un tur arī paliek. Taču valsts vai pašvaldību medijiem ir jāapkalpo visa sabiedrība, ne tikai adventisti vai makšķernieki. Tāpēc mediju misija uzliek pienākumu būt neatkarīgiem.

Vai šo mediju vadību var veikt cilvēks, kas nav profesionāls žurnālists?

Par to uzrakstīšu rīt.

 

 

(turpinājums sekos)

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Smaržīgā vasara ir klāt. Pekinā smogi, bet Rīgā TV rāda pašnāvību kā izklaidi

2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šūpoles vasarā. 2012. gada 8. jūnijs

Šodien Stokholmā saulains un silts. Bērni okupējuši skolas šūpoles un pārspēj visus Lieldienu šūpošanās rekordus.

Smiekli pa gaisu, tupeles pa zemi un paši šūpotāji septītajās debesīs.

Prieks un enerģija iet vaļā. 100%!!!

Vasara būs.

Pēc atgriešanās no Latvijas te iespējams piedzīvot no jauna pašu skaistāko laiku gadā – pavasara atvadas ar ceriņu ziedēšanu. Zied ceriņi, vienlaicīgi ar maijrozēm un mežrozēm.

Stokholmas gaiss smaržo un ir skaidrs, ka pavisam drīz būs vasara saulgrieži.

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Zied ceriņi Stokholmā, 2012. gada 8. jūnijs

Tikmēr mediji ziņo par nelāgiem notikumiem Pekinā un Rīgā.

Ķīnas vides aizsardzības ministra vietnieks tikko aizliedzis ārvalstu vēstniecībām mērīt gaisa piesārņojumu Pekinā. Pēc ministra domām, šādi mērījumi ir pretrunā diplomātiskajām konvencijām un gaiss Ķīna galvaspilsētā esot ”pietiekoši labs un veselīgs”.

Nevienam nav noslēpums, ka gaisa piesārņojums Pekinā mēdz būt pamatīgs un tas lielā mērā saistīts ar vēja virzienu. Reizēm debesis ir zilas vairākas dienas pēc kārtas, bet gadās, ka industriju izraisītais piesārņojums, kombinācijā ar tuksnešu vēju, pārklāj Pekinu ar biezu smoga kārtu. Tad pilsētu pārklāj dzeltenpelēka dūmaka un tajā ir pat grūti elpot.

Vēstniecības mēģina mērīt gaisa piesārņojumu savā zonā, taču tagad izrādās, ka to darīt vairs nedrīkst.

Galvenā vainīgā, šķiet būs ASV vēstniecība, kuras mērījumus gaisa piesārņojuma sakarā izmanto arī paši pekinieši. Īpaši tad, kad viņi vairs netic savas valsts oficiālajiem gaisa piesārņojuma mērījumiem. 2011. gadā Pekinā oficiāli bija 286 ”zilo debesu dienas” no kurām tikai dažās bija iespējams debesīs saskatīt sauli.

Šoruden Pekinā gaiss esot bijis tik slikts, ka amerikāņu mērinstrumentu skalā neesot pieticis iedaļu, lai piesārņojumu izmērītu. Protams, ka sabiedrība pauda savu neapmierinātību un ar vakardienu ķīniešiem vairs netiks piedāvāts ”zilo debesu dienas” indekss.

” Mūsu gaisa tīrības mērījumu rezultāti bieži atšķiras no tā kā šo gaisu izjūt iedzīvotāji|, – tagad spiests konstatēt Ji Jianhuā (Pekinas gaisa tīrības mērījumu sektora šefs) un apgalvo, ka rīt viss būs labāk.

Šaubos gan…

Līdzīgas sajūtas rodas arī izlasot medijos par vakardienas pašnāvības akciju pie Vanšu tilta Rīgā.

Attēls no TVNet

Pārsteidz, ka šajā joma nekas netiek darīts, lai izbeigtu varonības demonstrētāju alpīnismu uz tilta. Nav skaidrs, kāpēc Rīgas Domei jāizvēlas dārgas tilta vanšu ”apsmērēšanas”  akcijas, kas maksā dārgi un netiek realizētas tieši tāpēc, ka maksā tik dārgi.

Ir taču citi pasākumi, kurus var veikt, lai atturētu cilvēkus no pašnāvības mēģinājumiem, izmantojot tiltus un augstceltnes.

Pārsteidz arī sabiedrības un mediju ciniskā attieksme šajā virzienā. Šis tilts pār Daugavu pārvērties par bīstamo atrakciju vietu, kur savus spēkus vai izmisumu pārbauda neskaitāmi pārgalvīgi cilvēki. Katra ”rāpšanās vanšu” tiltā no mediju puses tiek uzlūkota kā atrakcija. Nebrīnīšos, ka drīz, pie nākošā kāpēja sāks slēgt derības: ”izdzīvos” vai ”neizdzīvos”, pārvēršot Vanšu tilta ”alpīnismu” par ”krievu ruleti”.

Pats svarīgākais (kas man nav skaidrs) – kā varēja izveidoties situācija, ka vīrietis vakardien varēja veselu stundu rāpties pa vantīm, pozēt un mest krustus un atbildīgās institūcijas (policija!) nepārtrauca šo viņa solo – hepeningu/šovu.

Ir taču redzētas neskaitāmas kino filmas, kurās glābēji (kopā ar psihologiem) dodas pie pašnāvniekiem, kas notupušies uz augstceltnes palodzes gatavojas lēcienam lejup.

Kur atrodas mūsu glābēji, mūsu psihologi?

Vai tādu policijai vispār nav? 

Vai mums vispār Rīgā ir šādas avārijas brigādes?

Kas glābj pašnāvniekus?

Ir taču skaidrs, ka neviens no laba prāta šādu soli uz tilta nesper.

Šim 20. gadus vecajam pašnāvniekam bija vajadzīga ārsta un psihologa palīdzība, bet policijas šefs Andrejs Grišins vakar Panorāmā komentē, ka ”vanšu kāpējs” esot bijis – ”psihiski nelīdzsvarots, jo piesaucis Dievu!”.

Tātad – ja piesauc Dievu, tad viņš nav jāglābj?

Jeb, ja ir slims tad nav jāglābj?

Vēl man nav skaidrs, kāpēc šis fakts vakardien Panorāmā nebija pirmais un galvenais sižets, ja zinām, ka pašnāvības ir liela Latvija problēma un vanšu tilts populārākā pašnāvību šova vieta Rīgā?

Kāpēc tika rādīts televizorā pašnāvnieka kritiens, bet iztrūka komentāri?  Kāpēc nebija analīzes?

Kāpēc mēs noskatāmies un paraustām plecus?

Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma?

Lūk tā krītam?

Vai vakardienas piefilmējums bija domāts kā instrukciju filma nākošajiem vanšu tilta kāpējiem?

Kā reklāma pašnāvniekiem?

Pat AlJazira atsakās rādīt teroristu piedāvātos upuru rīkles pārgriešana skatus ēterā, bet mēs laižam gaisā visu. Tabloidizējamies neatgriezeniski?

Pašnāvības tagad būs pēdējie sižeti izklaides vietā? 

Vai mēs patiešām sākam izklaidēties, noskatoties uz citu cilvēku pašnāvībām?

Tik tālu esam?  Citi raksti par šo pašu:  Krievu rulete uz Vanšu tilta

 

Tramvajs un mēs. Grabošās bleķa kastes renesanse? Vagonradījuma jaunā elpa.

2011. gada 3. septembrī

Neesmu tramvaju fanu skaitā. Savulaik man tramvajs bija vienīgais satiksmes līdzeklis uz skolu. Varbūt no šejienes cēlusies nepatika pret grabošiem tramvajiem, gājējiem bīstamajām sliedēm un anonīmo vagona sindromu.

Tramvajs mazliet atgādina liftu.

Tikai ved… horizontālā virzienā.

Laiks iet un mode mainās.

Tagad atkal ir pienākusi tramvaja ēra.

Atdzimšana.

Daudzās Eiropas lielpilsētās sāk atjaunot sen atpakaļ noārdītās tramvaja sliedes.

Nicā (atjaunotais tramvajs) kļuvis par tik pa svarīgu pilsētainavas atribūtu kā Sanfrancisko ”vertikālie vagoni”.

Cīrihē tramvajs iekarojis pilsētnieku sirdis un Edinburgā  (pēc 50 gadu pārtraukuma) tagad mēģina reanimēt atpakaļ tramvaju sistēmu.

Jā, tramvajs ir videi labvēlīgs braucamais, taču to iekārtot…izmaksājot pārāk dārgi.

Piemēram Edinburgā (Skotijā), kas ir apmēram Gēteborgas lieluma pilsēta (400 000 iedzīvotāju), 2007. gadā tika nolemts izveidot tramvaja satiksmi no centra uz lidostu.

Vai mums Rīgā arī nevajadzētu tādu tramvaja līniju?

Diemžēl skotu 2007. gada labo ideju nav izdevies realizēt. Darbus neizdosies pabeigt līdz plānotajam 2011. gadam, jo iecerēto 375 miljonu sterliņu mārciņu vietā jau tagad nācies iztērēt krietni vairāk – 1 miljardu.

Daudziem šķiet, ka ņemšanās ap tramvaju pilsētai un valstij izmaksā pārāk dārgi un lētāk ir vālēt ar tiem pašiem vecajiem, labajiem autobusiem.

Politiķi ir sapratuši, ka tramvajs ir trumpja kārts politiskā diskusijā.

Grabošā kaste pamazām ir kļuvusi par politisku jautājumu visur.

To var novērot arī Zviedrijā.

Stokholmas pašreizējie vadītāji vēlas noklāt pilsētas centru ar sliedēm. Viens posms no šīs ieceres ir pamanāms jau šodien. No populārā universālveikala Stokholmas centrā NK tūristi tagad ērti un ātri var aizbraukt uz Skansenu un pārējiem muzeju salas atraktīvajiem pasākumiem.

Šo jauno tramvaja līniju pabeidza būvēt pirms pāris mēnešiem.

Pagaidām visiem patīk.

Vagoni nav graboši, tie slīd ātri, logi ir tīri, sēdēt ir patīkami un neviens ar klaustrofobiju nesirgst.

Līdz 2030. gadam ir paredzēt plaši izbūvēt tramvaja satiksmi vēl sazarotāku.

Opozīcija stīvējas pretī un uzsver, ka ”autobusi arī ir labi” un izmaksā lētāk.

Taču tramvaja ofensīvu vairs apturēt nav iespējams.

Āzijas, Ziemeļamerikas un Austrālijas lielpilsētās tagad visur būvē tramvaju līnijas.

Vagonos var ietilpināt vairāk cilvēkus un, kā izrādās, – iedzīvotājiem patīk klusi pieslīdošais vagonradījums.

Psiholoģiskais aspekts esot jāņem vērā – tā uzskata Stokholmas SL stratēģiskās attīstības šefs – Gunila Glanca.

-Vācieši jau noskaidrojuši, ka tramvaji patīk kungiem ar kaklasaitēm. Zviedrijā tramvaji pagaidām ir saglabāti tikai smalkajos pilsētas rajonos – Lidingē, Djuršholmā un Saltšjobādenā. Pēdējos gados jaunas tramvaja līnijas izbūvētas arī uz moderno Hammarbijas jūras ciemu un uz muzeju salu,- konstatē SL eksperte.

Pie savas jaunās tramvaja līnijas drīz tiks arī spāņi. Parlā (netālu no Madrides) vietējais birģermeistars tika no jauna ievēlēts savā amatā, jo solīja ieviest tramvaju. 78% vēlētāju atbalstīja šādu iniciatīvu.

Lundas tramvajs būšot gatavs 2015. gadā.

Kā ar Rīgu un Liepāju?

Vai politiķi iekļauj tramvaju savās priekšvēlēšanu runās?

Šķiet, ka nē.

Latvijas politiķi, iespējams, nemaz nezina kāds izskatās sabiedriskais transports.

Viņus interesē tikai vieglo automobiļu autostāvvietas. Satiksmes politikas vienkārši nav?

😦

Ir saglabātas vecās sliežu līnijas un no šī viedokļa mēs jau tagad esam moderni. Taču nedz Rīgā nedz Liepāja nejūt rūpēs par tramvaju tīkla stratēģisku attīstību.

Pieturu ir pārāk daudz neproduktīvās vietās (kur vairs nav lielindustrijas uzņēmumu, piemēram, pie VEF, Vagonu rūpnīcas, Juglas Manufaktūras utt.), nav ātro ekspreša tramvaju sastrēgumstundās. Nav sazarotas pārvadu sistēmas, kas ļautu ērti un ātri no pilsētas austrumiem nokļūt uz rietumiem u tml.

Netiek rekonstruēti tramvaju tilti. Piemēram – Rīgas Gaisa tilts ir pārāk šaurs un pa sliedēm tur drīkst plosīties histēriski autobraucēji.

Cik gadu ir Gaisa tiltam? Kurš zina?

Uguņošanas vietā Ušakovs varēja labāk sākt normālu Rīgas satiksmes tīkla rekonstrukciju vai arī rekonstruēt Gaisa tiltu.

Pagaidām mūsu tramvajs ir antīks.

Grab un līgojās. Pa vakariem brauc gandrīz tikai ”uz Depo” un apstājas pie katra staba.

Kad Rīgas vadībā būs normāli, progresīvi domājoši cilvēki?

Kā jums šķiet?

Starp citu – kā var aizbraukt ar tramvaju no Juglas uz Rīgas Ekonomikas un Biznesa augstskolu? Sākumā ar nr. 6 līdz operai un tālāk?
Kurš zina?