Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.

Arābu pavasaris ir garām. Nāk ziema. Inkvizīcijas smiekli kā uvertīra.

2011. gada 5. decembrī.

Radio šorīt pamodināja septiņos no rīta. Vispirms izstāstīja par vēlēšanu iznākumu Krievijā, kur ”putinisti” negaidīti sarukuši mazumā. Diktors un komentētāji plaši izvērsās par vēlēšanu blēdībām Krievijā, kas esot neatņemama krievu balsošanas sastāvdaļa un ironizēja par vēlēšanu datiem no Sibīrijas (+30) un no Čečenijas (+ 99.8%) par labu Putina partijai.

Īstenie Putina fani (izrādās) dzīvo Kaukāzā!

Pēc tam sekoja garas reportāžas ar intervijām no Ēģiptes par turienes vēlēšanu iznākumu.   Skaitļi, partijas, secinājumi un visbeidzot intervija ar turienes 25% balsu ieguvējas salafistu partijas pārstāvi – ultrakonservatīvo  Sariju Gara Ahmedu – sievieti nikabā, 27 gadus vecu, datorspeciālisti, pārliecinātu salafisti.

–  Tātad, jūs neiebilstat, ja sievieti, kas pārkāpusi laulību, var nogalināt, apmētājot ar akmeņiem? – jautā žurnāliste.

–  Nē, neiebilstu gan! – smejas balss un kļūst aizvien valšķīgāka. Tāpat domā viņas partijas biedrene.

Šie smiekli iespiedās atmiņā.

Tie bija zāģa jeb inkvizīcijas smiekli.

Nežēlīgi un ciniski.

Kā triecienvilnis pēc ūdeņraža bumba sprādziena.

Pēc tam paliek tukša, melna, izdedzināta vieta.

Nevēloties iedziļināties tālāk jautājumā par to kā vieta parlamentā sadalīs Ēģiptes vēlēšanu uzvarētāji: Musulmaņu brālība (36%) un ultrakonservatīvie salafisti (25%) viens ir skaidrs – lielākais zaudētājs arābu pavasara izraisītajās vēlēšanās būs nevis liberāļi vai sociāldemokrāti (13%), bet  – sievietes.

Smiekli kā zāģis.

Būtībā te nav runa par nodarījumu, grēku vai pienākumu, bet gan par pieļaujamo soda mēru otram cilvēkam – nāves sods apmētājot ar akmeņiem! To konstatē sieviete, kas pati iekļuvusi varas zonā. Viņa tagad noteiks noteikumus un jau sāk lasīt akmeņus. 

Vissmagākais sods – nāve par svešām kaislībām.

Empātija = 0.

Kāpēc cilvēki, bēgot no diktatūrām, izvēlas nākamo spāņu zābaku – reliģiozu diktatūru?

Jamna Touati, Tunisa Afrique Press žurnāliste ir pārliecināta, ka sieviešu tiesības Tunisā tiek apspiestas jau tagad. Daudzas ir spiestas ”izvēlēties” nēsāt čadru un nikabu. Aizvien biežāk Tunisijā reģistrē sodus par to, ka sievietes publiskajā telpā nav piedienīgi apģērbušās.

Jasmīnu revolūcija izrādījies solis atpakaļ līdztiesība jautājuma risināšanā.

Piemēram, tagad tiek piedāvāts likvidēt bezdarbu valstī, aizliedzot sievietēm strādāt ārpus mājas. Ja darba tirgū vispār nav sieviešu – tad kungiem ir kur izvērsties.

Mošeja.

Vienkārši un primitīvi.

Nākamais solis būs: ”pensionārus ar ragaviņām uz mežu”, bērnus, kas slikti mācās skolā – pārdot verdzībā, sievietes, kas labi izskatās – obligāts nikabs utt.

Absurdu ķēde ir bezgalīga un pašattīstoša, ja tā atrodas aprobežotu, bet fanātisku cilvēku rokās.

Jā, es zinu, ka arī pie mums Latvijā ir tādi paši cilvēki, kuriem empātijas, humānisma vietā ir ”0” un visas sajūtas koncentrējas alkatībā un skaudībā. ”Viņi” un ”viņas” aprej spēcīgākas personas aizdurvē, internetā un publiskajā telpā un droši vien varētu ”savākt” ap 20% mūsu vēlētāju balsu?

Vai arī mēs (teorētiski) būtu gatavi piekrist nāves sodam – apmētājot ar akmeņiem?

Vai mēs arī to varētu?

Sandra Veinberga, Sirija, Damaska.

Vai ir  tik slikti arī pie mums?