Ungāru dzemdēšanas propaganda kā nācijas glābšanas plāns. Vai šis puišu projekts darbojas?

Speciāli TVNET

Savādi, ka par demogrāfijas tēmu pie mums (tāpat kā Ungārijā) visaktīvāk runā un diskutē vīrieši. Viņi izsakās, sniedz priekšlikumus un izdomā risinājumus, aizmirstot, ka bērnus dzemdē tikai un vienīgi sievietes. Noklausoties mūsu Nacionālās Apvienības runas vīru vadlīnijas par „iedzīvotāju vairošanos veicinošām metodēm“, kā svarīgākās tiek izvirzītas: nauda un patriotisms. Turklāt vienmēr pārsteidz pārgudrība. Pamāca un plāno vīri, nerēķinoties ar sievietēm, kurām bērni būs vieglāk vai grūtāk jālaiž pasaulē, jābaro, jāaudzina, jāskolo (ar vai bez dzīvesbiedra).

Tagad izrādās, ka arī nauda šajā lietā nepalīdz, ja sievietēm nepajautā padomu pašām. Ungārijā ir izveidota īpaša – dzimstību veicināšanas sistēma, kas balstīta uz Orbana izveidoto daudzbērnu ģimeņu īpašo finansēšanas sistēmu. Taču rezultātus tā faktiski nedod. Ungāru sievietes tāpēc vairāk bērnu pasaulē nelaiž. Tieši pretēji. Pēc jauno pabalstu ieviešanas Ungārijā, šogad samazinājies jaundzimušo skaits, salīdzinājumā ar to pašu laika periodu 2018. gadā.

Izmiršanas biedēklis, kas maksā 4,8% kopprodukta

Fakts, ka jau 38. gadu pēc kārtas Ungārijas iedzīvotāju skaits samazinās, nav nekas patīkamais konstatējums. Kādreizējo 10,7 miljonu (1980. gadā) vietā, tagad valstī ir vairs tikai 9,7 miljoni iedzīvotāju. Viens no iedzīvotāju skaita sarukšanas iemesliem ir emigrācija uz turīgajām kaimiņvalstīm. Otrs ir ungāru sieviešu nevēlēšanās dzemdēt vairāk bērnu. Reālā situācija ir tāda, ka valstī jau sen nepietiek darba roku un tāpēc tiek importēti viesstrādnieki no Ukrainas, Serbijas, Indijas, Mongolijas un Vjetnamas.

Labēji konservatīvais nacionālists, postsovjetists Viktors Orbans ir dzīvojis Brežņeva valdīšanas laikā un tagad izlēmis apturēt „ungāru izmiršanu“ ar brežņeviskām metodēm. Proti – piespiest ar naudu ungārietes dzemdēt aktīvāk. Citādi valsti pārņems nelāgie imigranti, kas pēc viņa domām realizē „invāziju“ Eiropas virzienā. Viņam šķiet, ka „ļaunie melnie cilvēki“ tiecas nostāties krietno, balto kristiešu vietā. Lai pierādītu šo savu „patiesību“ viņš izmanto visādas konspirācijas teorijas, kuras kā šausmu filmas piesātinājušas ASV un Eiropas labējo ekstrēmistu propagandas lapas, draudot ar „lielo nomaiņu“un „balto pasaules“ sagraušanu. Tāpēc viņš maksās vairāk savām ungāru ģimenēm par bērnu čaklāku ražošanu un šim nolūkam tiek novirzīti 4,8% nacionālā kopprodukta. Tas nav maz. Vairāk nekā NATO prasa aizsardzībai.

Tātad dzīvesbiedriem, kas ir laulājušies, tiek izmaksāti apm. 35 000 eiro aizdevums (kas vēlāk var pārvērsties pabalstā), ja laulātie saražos vismaz trīs bērnus. Brīdī, kad piedzimst trešais bērns, valsts parādu noraksta un tas pārvēršas dāvanā. Daudzbērnu ģimenes var pieprasīt valsts pabalstu 9000 eiro apmērā, lai iegādātos septiņvietīgas automašīnas. Sievietes, kas dzemdē četrus vai vairāk bērnus, tiek atbrīvotas no nodokļu maksāšanas visu savu atlikušo mūžu.

Ungārijas valdošā partija Fidesz ar šo jūtas atrisinājusi „tautas izmiršanas“ jautājumu. Viņiem šķiet, ka efekts tiks panākts. Taču statistikas dati rāda pretējo. Laikā no 2019. gada janvāra līdz februārim Ungārijā ir piedzimuši 66.257 bērni, kas ir par 1.066 mazāk nekā pērn šajā laika periodā. Vienlaikus mirstības procents saglabājas pērnā gada līmenī un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties par -31,279 (2018. gadā tas bija -30,227). Vienīgais, ko var pamanīt, ir laulību skaita palielināšanās. Šogad Ungārijā slēdza laulību 52,079 pāri, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Bezbērnu nodoklis

Ar šo ungāri simboliski atgriežas pie Padomju Savienības laika demogrāfijas politikas loģikas – bezbērnu nodokļa cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Tātad pie trīsbērnu mātēm kā „dzemdēšanas teicamniecēm“ un daudzbērnu mātēm kā varonēm. Aizvadītais partijas Fidesz kongress lieliski parāda šīs politikas autorus kā sēdētājus pirmajā rindā. Tie visi ir sirmot sākuši, labi paēduši ungāru politiķi un katoļu mācītājs, kuru galvenais jautājums ir sekojošs – kā panākt, lai ungāru sievietes čakli dzemdē vairāk bērnu. Ar šo bērnu laišana pasaulē kļūst par valsts un nevis ģimenes privāto lietu. Ja pāris, kas aizņemas naudu, pēkšņi šķir savu laulību, tad aizdevums jāatmaksā atpakaļ ar soda procentiem valstij.

Ar šo tiek izveidota brežņevismam līdzīga politiskā loģika – valstij vajadzīga „lielgabaļu gaļa“ un iedzīvotājiem tā jāsaražo. Tāpēc Viktora Orbana sabiedrotais un draugs Laslo Kovers nemaz nekautrējās no kongresa tribīnes pateikt skaidri un gaiši: „Cilvēki bez bērniem nav normāli un aizstāv nāvi“. Pēc viņa pārliecības bērnu laišana pasaulē ir patriotisma akts un jau sen vairs nav uzskatāma par dzīvesbiedru privātu lietu. Drīzāk par pienākumu pret valsti.

Demogrāfijas jautājums ir svarīgs. To nevar noliegt. Taču metodes, ar kuru palīdzību nacionālo apvienību politiķi cenšas šo problēmu atrisināt, nav akceptējamas.

Vispirms neiztur kritiku iedzīvotāju iebaidīšanas akcijas. Proti deklarētā sakāpinātā pārliecība par to, ka mūs „ielenc“ un „aplenc“ musulmaņu pasaule un „neticīgie“ visiem spēkiem tiecas „pārņemt pasaules kundzību“ ar feministu un liberālo spēku palīdzību. Tā ir demagoģija. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai un apzināti pārliek akcentus no būtiskā un nebūtisko. Neviens mūs neaplenc, vienīgi paši braucam projām uz labklājības valstīm, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvot ērtāk, patīkamāk. Protams, ka varam meklēt vainīgo šīm norisēm. Valdību, politiķus, skaudro pagātni un vēl citus apstākļus, taču situāciju tas neatrisinās. Latvija tukšojas un citi nāks vietā. Nedomāju, ka palīdzēs reemigrācijas plāni (zemē nosviesta nauda) un histēriski – priecīga plaukšķināšana medijos par katru atpakaļ atbraukušo latviešu ģimeni un tautiešu lieliskajiem panākumiem ārzemēs. “Sprīdīši“ turpina un turpinās meklēt laimi citur. Tieši tāpat kā cilvēki no Pakistānas un Bangladešas turpinās meklēt laimi pie mums. Jo esam „dienesta ieeja“ pa ceļam pie turīgajām un vecajām ES valstīm.

Tātad neatrodamies „ienaidnieka aplenkumā“ (kā to mēģina iestāstīt Viktors Orbans) un mums nedraud iznīcība. Klaigājošie centieni iestāstīt ungāriem, ka „Briseles birokrāti“ veic apzinātu Eiropas iznīcināšanu, stimulējot migrācijas plūsmu un visa „posta sakne ir Šorošs“ ir vienkāršs un primitivizēts pārspīlējums ar mērķi iebaidīt neizglītotāko sabiedrības daļu. Viņam, tieši tāpat kā savulaik Brežņevam liekas, ka visvienkāršākais ir piespiest sievietes dzemdēt čaklāk, lai tādejādi sev nodrošinātu karotājus Afganistānā un citur.  Šo brežņevisko nostāju Orbans nekad nav slēpis. To skarbi deklarējot arī savā runā, pēc uzvaras vēlēšanās Ungārijā 2018. gadā.

Mātes varones, kas izglābs Eiropu?

Pēdējie statistikas dati rāda, ka 2017. gadā viszemākais dzimstības līmenis kontinentā ir bijis Maltā. Tur katrai sievietei caurmērā dzimst 1,2 bērni. Ungārijā šis rādītājs ir 1,5; Zviedrijā 1,7 un Francijā 1,9. Izskatās, ka eiropietes pagaidām nav pierunātas kļūt par čaklām dzemdētājām. Vissliktākā situācija pagaidām ir Krievijā. Tur nepārtraukti sarūk iedzīvotāju skaits (- 800.000 aizvadītajā dekādē). Iemesli ir dažādi: augstais caurmēra alkoholisma līmenis un iedzīvotāju pieauguma kritums. Prezidents Vladimirs Putins, tieši tāpat kā Viktors Orbans, cenšas šo procesu apturēt ar sev saprotamām mačo metodēm. Arī viņš piedāvā patriotismu un naudu. Krievu ģimenes var saņemt bērnu pabalstu  apmēram 7000 eiro apmērā pēc otrā bērna piedzimšanas. 2008. gadā tika pat izveidota Vecāku varoņu medaļa par septītā bērna laišanu pasaulē, kas atgādina Mātes varones statusu Padomju Savienības laikā.

Līdzīgu loģiku dzemdēšanas intensificēšanā realizē arī pie varas esošie labējie populisti Polijā. Arī tur tagad maksā lielākus bērnu pabalstus un Veselības aprūpes ministrs nekautrējas aicināt publiski poļus „vairoties kā trušiem”.

Vai šis puišu projekts darbojas? Vai tas funkcionē un panāks rezultātus? Šķiet, ka gaidīto rezultātu nebūs. Nauda var zināmā mērā īslaicīgi ieinteresēt jaunos vecākus (maksimāli uz 10 gadiem), taču ilglaicīga efekta šiem „burkāniem“ nebūs.

Daudz svarīgāki šajā virzienā ir pavisam citi faktori. Pirmām kārtām tas ir sieviešu tiesību jautājuma nokārtošana, mātes un bērna veselības sistēmas pilnveidošana, bērnu aprūpes iestāžu rekonstrukcija un pilnveidošana (sekojot attīstītāko valstu, tai skaitā skandināvu, piemēram) un darba tirgus pieskaņošana ģimenes vajadzībām. Ja jaunie vecāki netic valstij un apstākļiem, kurā dzīvo, tad nelīdz nedz Orbana, nedz Putina naudas pabalsti.

Starp citu, Ungārija atrodas gandrīz pēdējā vietā Eiropas dzimumu līdztiesības skalā, tur pamazām aizliedz dzimumaudzināšanas stundas skolā, sabiedrībā un parlamentā ir ļoti neliels sieviešu deputātu skaits. No 133 partijas Fisesz deputātiem tikai 11 ir sievietes.

Viktors Orbans nekad nav slēpis, ka sievietes esot intelektuāli mazāk spējīgas un tāpēc nav piemērotas politikas darbam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka šis „puišu plāns“ izgāzīsies.

Nauda un patriotisms nekad nav atrisinājusi pašus svarīgākos tautas un nācijas jautājumus. Arī šajā gadījumā var iznākt tā kā uz Viktora Orbana izveidoto „ ungāru vairošanas politiku“ reaģē bezbērnu ungāriete un dejotāja Šuša: “ Es šādā veidā noteikti neglābšu nāciju. Negribu. Es drīzāk glābšu planētu un cilvēci ar savu darbu un godprātīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem.”

Nav izslēgts, ka arī šajā reizē dzemdēšanas propaganda uz sieviešu tiesību klajas ignorances fona panāks pretējo.

Proti – vēl sliktāku efektu.

 

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.