Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs

Ukrainas dramatiskais ceļš nezināmā virzienā

2014. gada 27. februārī speciāli TVnet.

eiromaidan kiyev

Notikumu attīstība Ukrainā uzņem ātrumu. Vēl piektdien Eiropas Savienības ministri centās vienoties ar Janukoviču par politisku kompromisu, taču sarunās nebija jūtama patiesa vēlēšanās atbildēt uz Maidana laukuma demonstrantu prasībām. Eiromaidans tobrīd pieprasīja Ukrainas vēlētā prezidenta tūlītēju atkāpšanos no amata. Uzrunātais neatkāpās, bet bēga, atduroties Doņeckas lidostā (lidmašīnai nebija atļaujas lidot uz ārzemēm).

Aizlidojuši bija arī Eiropas Savienības biklā Ukrainas «varas kompromisa» autori, Ukrainas ģenerālprokurors, Harkovas domes priekšsēdētājs u.c. Uz vietas, katrs savā frontes pusē, palika galvenie sāncenši: protestētāju pūlis Maidana laukumā Kijevā (kas nav mierā ar pašreizējo situāciju) un Krievijas prezidenta Vladimira Putina Kremļa propagandas buldozers un varas sviras, kas arī nav mierā ar pašreizējo situāciju.

Vakar parlaments Kijevā paziņoja, ka bēgošais prezidents «nav konstitucionāli spējīgs veikt savus pienākumus» un jaunas vēlēšanas Ukrainā notiks nevis decembrī, kā vēlējās Eiropas Savienība un Janukovičs, bet gan jau 25. maijā. Apskatei tika atvērts aizbēgušā prezidenta apartamentu parks. No ieslodzījuma tika atbrīvota latviešu izcelsmes opozīcijas līdere, politiķe Jūlija Timošenko, kas ieradās Kijevā un 30 minūtes uzrunāja tautu. Tikmēr anulētais Ukrainas prezidents Janukovičs (it kā no Harkovas) izplatīja videoierakstu (bin Ladena stilā) kurā ar Kremļa retoriku izklāstīja notikušo kā «teroristu fašistisku apvērsumu». Tiktāl esam šodien.

Korumpētais «zeks» Janukovičs

Aizbēgušais Ukrainas prezidents – bijušais gangsteris, izglītības dokumentu viltotājs, laupītājbarons un vēlēšanu manipulētājs no Doņeckas šo kauju izskatās zaudējis. «Man šķiet neiespējami, ka Janukovičs tagad varētu atgriezties Kijevā savā postenī» (Berts Sundstroms, SVT) un vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Maz no viņa vēlētājiem ir Janukoviča entuziasti. Drīzāk tie ir «mazākā ļaunuma» piekritēji, tieši tāpat kā vietējie oligarhi un «krusttēvs Putins», kuriem arī Janukovičs ir «nepatīkams «zeks», bet vismaz savējais» (jaunībā divas reizes tiesāts). Aizvadītos 20 gadus postsovjetiskā Ukraina savu attīstību ir praktiski zaudējusi, jo valsts politiskais aparāts un ekonomika nav modernizēta un valsts nav spējusi attīstīties līdzīgi postsovjetiskajai Baltijas zonai.

Tā vietā ir funkcionējis Krievijas scenārijs un ekonomiskais modelis, kuru atkārtot un turpināt šodien vairs nav jēgas, jo vienīgie līdzšinējie Krievijas panākumi balstās uz gāzes un naftas ieņēmumiem uz neesošu struktūrreformu fona. Ukraina ir tuvu bankrotam. Kā nākamie Kijevas stūrmaņi no šīs situācijas izkļūs un «uzrāpsies uz zaļa zara», to mēs vēl redzēsim. Taču viens ir skaidrs – sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ukraiņiem ir mazāks ļaunums nekā iekļaušanās Putina muitas ūnijas spāņu zābakā. Tātad atkal tā pati izvēle – «starp mēri un holēru» (Austrumukrainas izpratnē) un «starp Eiropu vai Krievijas provinci» (Rietumukrainas izpratnē).

Krievijas «otra kāja» – Ukraina

Putina impēriskās ambīcijas nevar realizēties, ja Ukraina «noplīst nost» no kopējās Krievijas impērijas «pases bildes». Kāpēc Putinam tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka ukraiņus krievi vienmēr uzskatījuši par «mazkrieviņiem»/hoholiem jeb «otro Krievijas kāju» (uz vienas stāvēt ir neērti) un valsts teritoriju par nozīmīgu Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Viena trešā daļa no Ukrainas iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču vairums no viņiem sevi tomēr uzskata par ukraiņiem un tikai 17% par krieviem. Nevienam nav noslēpums, ka carisma un PSRS laikā ukraiņus Maskavā uzskatīja par «mazāk attīstītiem», otršķirīgiem zemniekiem, kas «kaut kur varēja tikt» tikai kopā ar krievu valodu un pielīšanu Kremļa loģikai. Tagad aina ir pavisam cita. Ukraina ir potenciāli bagāta valsts, 603 700 km2 liela, ar 45,7 miljoniem iedzīvotāju (78% ukraiņu, 17% krievu, 5% pārējie), no kuriem 69,1% dzīvo lielpilsētās. 31% ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību (tikai 19,9% ar Krieviju). Nacionālais kopprodukts per capita 3576 ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijā 13 838, Igaunijā 16 809, Krievijā 13 284; skat. Worldbank 2011.) Vairums iedzīvotāju ir pareizticīgie, taču austrumu zona pakļaujas Maskavas patriarham, bet rietumu zona pakārtojas saviem garīgajiem līderiem ar sēdekli Kijevā. Rietumukrainā daļa ticīgo apmeklē arī grieķu – katoļu dievnamus. No šejienes izriet arī politiskās plaisas – dienvidu un austrumu ukraiņi tiecas atbalstīt prokremlisko Viktoru Janukoviču (Reģionu partija), turpretī Kijevā spēcīgāka ir opozīcija un rietumos labējā «Svoboda».

Kā redzams, impēriskās Krievijas kreisā kāja – Ukraina ir Putinam komplicēta, bet ļoti svarīga problēma. Ja Ukraina izrausies no putinisma važām un sāks attīstīties kā demokrātiska valsts, tad šie procesi neizbēgami ietekmēs arī pašus Krievijas krievus, kurus ar ukraiņiem saista vēsturiskas un radnieciskas saites. Šāda notikumu attīstība apdraud Putina režīmu Krievijā.

Putinu var saprast, un tāpēc nepārsteidz, ka Kremļa emisāri tik cītīgi centās noslāpēt un kompromitēt visus Kijevas mēģinājums pagriezties uz Rietumeiropas pusi gan tieši (sagraujot oranžo revolūciju, nosēdinot tronī Janukoviču un piegādājot tagad Maidana laukumam tituškas), gan netieši – iedarbinot apjomīgu melu propagandas buldozeru pret Ukrainas notikumu interpretāciju ārzemēs.

«Diemžēl daudzi «nopērk» šo aģitāciju un nomelnošanas kampaņu kā tīru patiesību un mediji absorbē to, izplatot tālāk idejas par to, ka patiesie notikumi Maidanā esot Rietumukrainas nacistu uzkurināti, ka Rietumeiropa ar šo cenšoties «izsūkt Ukrainu» un piegādāt sev lētu darbaspēku, ka ar šo Ukrainu noslīcinās rietumu izlaidība kopā ar narkotikām un geju praidiem. Tiek pat apgalvots, ja ukraiņi noslēgšot līgumu ar Eiropu, tad viņiem nākšoties legalizēt homolaulību» (Dagens Nyheter, 22.02.2014). Homofobija ir viens no spēcīgākajiem Putina+Kremļa+Maskavas pareizticīgo baznīcas bubuļiem.

Kurp lido Ukraina?

Valsts prezidents šobrīd skaitās aizbēdzis, premjerministrs un spīkers atkāpušies, oligarhi steidz pamest Ukrainu mazās lidmašīnās, kurām grūti atrast nosēšanos Eiropā. Policija un armija pāriet protestētāju pusē. Kijevas protestētāji ir ieņēmuši valdības ēkas, un tas nozīmē, ka jāmeklē nākamais karalis. Kurš tas būs? Pagaidām esot trīs – četri iespējamie, publiski pazīstamie «Ukrainas troņa» kandidāti: Vitālijs Kļičko, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks un Petro Porošenko.

Pirmais – 42 gadus vecais, 201 cm garais bokseris varētu kļūt par visu valsti vienojošu faktoru, ja viņš būtu smagsvars ne tikai boksā, bet arī politikā. Diemžēl Kļičko ir ienācējs politikā, bez sakariem, ietekmes un pieredzes un šie apstākļi apgrūtina viņa izredzes ceļā uz troni.

No ieslodzījuma atbrīvotā mīlētā un nīstā Jūlija Timošenko pagaidām ir visspēcīgākā kārts Ukrainas politikā. Kijevas demonstranti viņas atbrīvošanas prasību gan nebija ierakstījuši savos karogos, lai gan viņa vienmēr aktīvi pretojusies pašreizējam režīmam. Mēdz teikt, ka pret Timošenko neesot vienaldzīgo, tieši šis apstāklis apgrūtina viņas izredzes. Jūlija Timošenko ieguva turību 1991. gada gāzes darījumu haosa apstākļos un desmit gadus vēlāk uzkāpa uz politiskās skatuves kā ukraiņu nacionālisma karogs ar atbilstošu frizūru un retoriku. Tam sekoja oranžā revolūcija, neveiksmīgs valdības vadītājas periods un visbeidzot ieslodzījums cietumā, kuru vairums politisko novērotāju uzlūko kā vadošās kliķes politisku izrēķināšanos.

Visbeidzot Arsenijs Jaceņuks – Ukrainas politikas brīnumbērns no Černovciem. Vadījis Jūlijas Timošenko partiju «Batkivščina» viņas aresta laikā. Pretēji bokserim Kļičko ir politiķis līdz matu galiem. 39 gadus vecais Jaceņuks jau pārbaudījis savus spēkus ekonomikas un ārlietu ministra posteņos, bijis pat parlamenta spīkera amatā. Ēnas puse esot viņa necaurskatāmība, «kā vējš pūšot, tā viņš noliecoties» – melš nelabvēļi. Tramīgajai Eiropai nepatīk viņa neslēptais flirts ar nacionālistu partiju «Svoboda» un citiem «ekstrēmajiem grupējumiem», kuriem Maidanā pašlaik ir vairāk nekā spēks un stabila pozīcija. Pie kandidātiem pašlaik pieskaita arī ambiciozo miljardieri un politiķi Petro Porošenko.

Pagaidām, 2014. gada februāra pēdējās dienās ir grūti paredzēt, kurp lido Ukraina. Cerams, ka opozīcija uzņemsies savu līdera lomu un panāks valsts virziena reformu miermīlīgā ceļā, neiekrītot ekstrēmistu histērijas bedrēs. Viens ir skaidrs – neraugoties uz Ukrainas iekšējo sašķeltību, ideja par «provinces» vai «guberņas» statusa atjaunošanu nevienu tomēr kaismīgi neuzrunā.

Vai Krievija iebruks Ukrainā kā Gruzijā?

Šobrīd, kad Katalonija un Basku zeme vēlas atdalīties no Spānijas, Skotija un Ziemeļīrija no Lielbritānijas, pastāv risks, ka Putina ārpolitiskajai stratēģijai izdosies atšķelt Austrumukrainu no valsts kodola. Demagoģiski iebaidot un piesolot.

Baltkrievu rakstnieks Viktors Martinovičs šajā sakarībā raksta, ka Ukraina savā cīņā ir pārvarējusi «robežu, kurā diskutējām, vai esam Eiropas vergi vai slāvi; vai mums labāk patīk ES vai krievu muitas ūnija. Tam vairs nav nozīmes, jo par šiem jēdzieniem nav vērts mirt» (Viktors Martinovičs, DN, 21.02.2014). Dzīve visu pasaka priekšā pati, un karot par dogmām tālāk nav jēgas.

Taču Krievija tā nedomā. Vakar Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pacēla balsi, apgalvojot, ka Maidana laukumā sirojot «bruņoti ekstrēmisti» un «masu slepkavas», kas apdraudot Ukrainas drošību. Kremļa propagandai pieaugot kategoriskumā, var pamanīt uzkrītošo tendenci – nodrošināt platformu «etnisko krievu aizstāvēšanai Ukrainā». Tā sakot, bruģēt ceļu militārai agresijai, tieši tāpat kā 1999. gadā Čečenijā un 2008. gadā Gruzijā. Krievijai to paveikt būs viegli, jo Sevastopolē šobrīd dislocēta Melnās jūras flote. «Ja Ukraina saplīsīs, tad sāksies karš un mēs iesim iekšā, lai atgūtu Krimu un aizsargātu tur savējos, tieši tāpat, kā to darījām Gruzijā» (anonīma Krievijas amatpersona avīzei Financial Times).

Tikmēr medijos turpinās ideoloģiskais karš starp Kremļa interpretāciju un ukraiņu versiju par notikušo. Kā New York Review of Books raksta Timothy Snuder: «Apbrīnojami, cik sistemātiski un ļaunprātīgi Maskava un Ukrainas formālais līderis izmanto tik smagus jēdzienus kā, piemēram, «fašisms», lai apmuļķotu un sakūdītu cilvēkus.» Kamēr no Kremļa turpinās smadzeņu skalošana arī Latvijā (pateicoties Lattelecom + radio un TV padomes pasivitātei), mums atliek cerēt, ka Krievijas varas elitei neizdosies izraisīt kārtējo karu.

Vienkārši tāpēc, lai Ukraina nesašķīst gabalos, nenonāk Ēģiptes pašreizējā situācijā, lai nepaklūp uz Putina novilktās auklas.

Visas nesaprašanās var atrisināt ar gudrību, iecietību un laiku. Tikai tā tiek celtas demokrātijas, kuru tik ļoti ir pelnījusi arī Ukraina. Jo galu galā konflikts Ukrainā nav starp austrumiem un rietumiem, bet gan starp diviem ceļiem valsts politiskajai nākotnei: vai nu demokrātija, vai putinisms.

Tik vienkārši tas ir.