Ukrainas dramatiskais ceļš nezināmā virzienā

2014. gada 27. februārī speciāli TVnet.

eiromaidan kiyev

Notikumu attīstība Ukrainā uzņem ātrumu. Vēl piektdien Eiropas Savienības ministri centās vienoties ar Janukoviču par politisku kompromisu, taču sarunās nebija jūtama patiesa vēlēšanās atbildēt uz Maidana laukuma demonstrantu prasībām. Eiromaidans tobrīd pieprasīja Ukrainas vēlētā prezidenta tūlītēju atkāpšanos no amata. Uzrunātais neatkāpās, bet bēga, atduroties Doņeckas lidostā (lidmašīnai nebija atļaujas lidot uz ārzemēm).

Aizlidojuši bija arī Eiropas Savienības biklā Ukrainas «varas kompromisa» autori, Ukrainas ģenerālprokurors, Harkovas domes priekšsēdētājs u.c. Uz vietas, katrs savā frontes pusē, palika galvenie sāncenši: protestētāju pūlis Maidana laukumā Kijevā (kas nav mierā ar pašreizējo situāciju) un Krievijas prezidenta Vladimira Putina Kremļa propagandas buldozers un varas sviras, kas arī nav mierā ar pašreizējo situāciju.

Vakar parlaments Kijevā paziņoja, ka bēgošais prezidents «nav konstitucionāli spējīgs veikt savus pienākumus» un jaunas vēlēšanas Ukrainā notiks nevis decembrī, kā vēlējās Eiropas Savienība un Janukovičs, bet gan jau 25. maijā. Apskatei tika atvērts aizbēgušā prezidenta apartamentu parks. No ieslodzījuma tika atbrīvota latviešu izcelsmes opozīcijas līdere, politiķe Jūlija Timošenko, kas ieradās Kijevā un 30 minūtes uzrunāja tautu. Tikmēr anulētais Ukrainas prezidents Janukovičs (it kā no Harkovas) izplatīja videoierakstu (bin Ladena stilā) kurā ar Kremļa retoriku izklāstīja notikušo kā «teroristu fašistisku apvērsumu». Tiktāl esam šodien.

Korumpētais «zeks» Janukovičs

Aizbēgušais Ukrainas prezidents – bijušais gangsteris, izglītības dokumentu viltotājs, laupītājbarons un vēlēšanu manipulētājs no Doņeckas šo kauju izskatās zaudējis. «Man šķiet neiespējami, ka Janukovičs tagad varētu atgriezties Kijevā savā postenī» (Berts Sundstroms, SVT) un vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Maz no viņa vēlētājiem ir Janukoviča entuziasti. Drīzāk tie ir «mazākā ļaunuma» piekritēji, tieši tāpat kā vietējie oligarhi un «krusttēvs Putins», kuriem arī Janukovičs ir «nepatīkams «zeks», bet vismaz savējais» (jaunībā divas reizes tiesāts). Aizvadītos 20 gadus postsovjetiskā Ukraina savu attīstību ir praktiski zaudējusi, jo valsts politiskais aparāts un ekonomika nav modernizēta un valsts nav spējusi attīstīties līdzīgi postsovjetiskajai Baltijas zonai.

Tā vietā ir funkcionējis Krievijas scenārijs un ekonomiskais modelis, kuru atkārtot un turpināt šodien vairs nav jēgas, jo vienīgie līdzšinējie Krievijas panākumi balstās uz gāzes un naftas ieņēmumiem uz neesošu struktūrreformu fona. Ukraina ir tuvu bankrotam. Kā nākamie Kijevas stūrmaņi no šīs situācijas izkļūs un «uzrāpsies uz zaļa zara», to mēs vēl redzēsim. Taču viens ir skaidrs – sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ukraiņiem ir mazāks ļaunums nekā iekļaušanās Putina muitas ūnijas spāņu zābakā. Tātad atkal tā pati izvēle – «starp mēri un holēru» (Austrumukrainas izpratnē) un «starp Eiropu vai Krievijas provinci» (Rietumukrainas izpratnē).

Krievijas «otra kāja» – Ukraina

Putina impēriskās ambīcijas nevar realizēties, ja Ukraina «noplīst nost» no kopējās Krievijas impērijas «pases bildes». Kāpēc Putinam tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka ukraiņus krievi vienmēr uzskatījuši par «mazkrieviņiem»/hoholiem jeb «otro Krievijas kāju» (uz vienas stāvēt ir neērti) un valsts teritoriju par nozīmīgu Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Viena trešā daļa no Ukrainas iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču vairums no viņiem sevi tomēr uzskata par ukraiņiem un tikai 17% par krieviem. Nevienam nav noslēpums, ka carisma un PSRS laikā ukraiņus Maskavā uzskatīja par «mazāk attīstītiem», otršķirīgiem zemniekiem, kas «kaut kur varēja tikt» tikai kopā ar krievu valodu un pielīšanu Kremļa loģikai. Tagad aina ir pavisam cita. Ukraina ir potenciāli bagāta valsts, 603 700 km2 liela, ar 45,7 miljoniem iedzīvotāju (78% ukraiņu, 17% krievu, 5% pārējie), no kuriem 69,1% dzīvo lielpilsētās. 31% ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību (tikai 19,9% ar Krieviju). Nacionālais kopprodukts per capita 3576 ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijā 13 838, Igaunijā 16 809, Krievijā 13 284; skat. Worldbank 2011.) Vairums iedzīvotāju ir pareizticīgie, taču austrumu zona pakļaujas Maskavas patriarham, bet rietumu zona pakārtojas saviem garīgajiem līderiem ar sēdekli Kijevā. Rietumukrainā daļa ticīgo apmeklē arī grieķu – katoļu dievnamus. No šejienes izriet arī politiskās plaisas – dienvidu un austrumu ukraiņi tiecas atbalstīt prokremlisko Viktoru Janukoviču (Reģionu partija), turpretī Kijevā spēcīgāka ir opozīcija un rietumos labējā «Svoboda».

Kā redzams, impēriskās Krievijas kreisā kāja – Ukraina ir Putinam komplicēta, bet ļoti svarīga problēma. Ja Ukraina izrausies no putinisma važām un sāks attīstīties kā demokrātiska valsts, tad šie procesi neizbēgami ietekmēs arī pašus Krievijas krievus, kurus ar ukraiņiem saista vēsturiskas un radnieciskas saites. Šāda notikumu attīstība apdraud Putina režīmu Krievijā.

Putinu var saprast, un tāpēc nepārsteidz, ka Kremļa emisāri tik cītīgi centās noslāpēt un kompromitēt visus Kijevas mēģinājums pagriezties uz Rietumeiropas pusi gan tieši (sagraujot oranžo revolūciju, nosēdinot tronī Janukoviču un piegādājot tagad Maidana laukumam tituškas), gan netieši – iedarbinot apjomīgu melu propagandas buldozeru pret Ukrainas notikumu interpretāciju ārzemēs.

«Diemžēl daudzi «nopērk» šo aģitāciju un nomelnošanas kampaņu kā tīru patiesību un mediji absorbē to, izplatot tālāk idejas par to, ka patiesie notikumi Maidanā esot Rietumukrainas nacistu uzkurināti, ka Rietumeiropa ar šo cenšoties «izsūkt Ukrainu» un piegādāt sev lētu darbaspēku, ka ar šo Ukrainu noslīcinās rietumu izlaidība kopā ar narkotikām un geju praidiem. Tiek pat apgalvots, ja ukraiņi noslēgšot līgumu ar Eiropu, tad viņiem nākšoties legalizēt homolaulību» (Dagens Nyheter, 22.02.2014). Homofobija ir viens no spēcīgākajiem Putina+Kremļa+Maskavas pareizticīgo baznīcas bubuļiem.

Kurp lido Ukraina?

Valsts prezidents šobrīd skaitās aizbēdzis, premjerministrs un spīkers atkāpušies, oligarhi steidz pamest Ukrainu mazās lidmašīnās, kurām grūti atrast nosēšanos Eiropā. Policija un armija pāriet protestētāju pusē. Kijevas protestētāji ir ieņēmuši valdības ēkas, un tas nozīmē, ka jāmeklē nākamais karalis. Kurš tas būs? Pagaidām esot trīs – četri iespējamie, publiski pazīstamie «Ukrainas troņa» kandidāti: Vitālijs Kļičko, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks un Petro Porošenko.

Pirmais – 42 gadus vecais, 201 cm garais bokseris varētu kļūt par visu valsti vienojošu faktoru, ja viņš būtu smagsvars ne tikai boksā, bet arī politikā. Diemžēl Kļičko ir ienācējs politikā, bez sakariem, ietekmes un pieredzes un šie apstākļi apgrūtina viņa izredzes ceļā uz troni.

No ieslodzījuma atbrīvotā mīlētā un nīstā Jūlija Timošenko pagaidām ir visspēcīgākā kārts Ukrainas politikā. Kijevas demonstranti viņas atbrīvošanas prasību gan nebija ierakstījuši savos karogos, lai gan viņa vienmēr aktīvi pretojusies pašreizējam režīmam. Mēdz teikt, ka pret Timošenko neesot vienaldzīgo, tieši šis apstāklis apgrūtina viņas izredzes. Jūlija Timošenko ieguva turību 1991. gada gāzes darījumu haosa apstākļos un desmit gadus vēlāk uzkāpa uz politiskās skatuves kā ukraiņu nacionālisma karogs ar atbilstošu frizūru un retoriku. Tam sekoja oranžā revolūcija, neveiksmīgs valdības vadītājas periods un visbeidzot ieslodzījums cietumā, kuru vairums politisko novērotāju uzlūko kā vadošās kliķes politisku izrēķināšanos.

Visbeidzot Arsenijs Jaceņuks – Ukrainas politikas brīnumbērns no Černovciem. Vadījis Jūlijas Timošenko partiju «Batkivščina» viņas aresta laikā. Pretēji bokserim Kļičko ir politiķis līdz matu galiem. 39 gadus vecais Jaceņuks jau pārbaudījis savus spēkus ekonomikas un ārlietu ministra posteņos, bijis pat parlamenta spīkera amatā. Ēnas puse esot viņa necaurskatāmība, «kā vējš pūšot, tā viņš noliecoties» – melš nelabvēļi. Tramīgajai Eiropai nepatīk viņa neslēptais flirts ar nacionālistu partiju «Svoboda» un citiem «ekstrēmajiem grupējumiem», kuriem Maidanā pašlaik ir vairāk nekā spēks un stabila pozīcija. Pie kandidātiem pašlaik pieskaita arī ambiciozo miljardieri un politiķi Petro Porošenko.

Pagaidām, 2014. gada februāra pēdējās dienās ir grūti paredzēt, kurp lido Ukraina. Cerams, ka opozīcija uzņemsies savu līdera lomu un panāks valsts virziena reformu miermīlīgā ceļā, neiekrītot ekstrēmistu histērijas bedrēs. Viens ir skaidrs – neraugoties uz Ukrainas iekšējo sašķeltību, ideja par «provinces» vai «guberņas» statusa atjaunošanu nevienu tomēr kaismīgi neuzrunā.

Vai Krievija iebruks Ukrainā kā Gruzijā?

Šobrīd, kad Katalonija un Basku zeme vēlas atdalīties no Spānijas, Skotija un Ziemeļīrija no Lielbritānijas, pastāv risks, ka Putina ārpolitiskajai stratēģijai izdosies atšķelt Austrumukrainu no valsts kodola. Demagoģiski iebaidot un piesolot.

Baltkrievu rakstnieks Viktors Martinovičs šajā sakarībā raksta, ka Ukraina savā cīņā ir pārvarējusi «robežu, kurā diskutējām, vai esam Eiropas vergi vai slāvi; vai mums labāk patīk ES vai krievu muitas ūnija. Tam vairs nav nozīmes, jo par šiem jēdzieniem nav vērts mirt» (Viktors Martinovičs, DN, 21.02.2014). Dzīve visu pasaka priekšā pati, un karot par dogmām tālāk nav jēgas.

Taču Krievija tā nedomā. Vakar Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pacēla balsi, apgalvojot, ka Maidana laukumā sirojot «bruņoti ekstrēmisti» un «masu slepkavas», kas apdraudot Ukrainas drošību. Kremļa propagandai pieaugot kategoriskumā, var pamanīt uzkrītošo tendenci – nodrošināt platformu «etnisko krievu aizstāvēšanai Ukrainā». Tā sakot, bruģēt ceļu militārai agresijai, tieši tāpat kā 1999. gadā Čečenijā un 2008. gadā Gruzijā. Krievijai to paveikt būs viegli, jo Sevastopolē šobrīd dislocēta Melnās jūras flote. «Ja Ukraina saplīsīs, tad sāksies karš un mēs iesim iekšā, lai atgūtu Krimu un aizsargātu tur savējos, tieši tāpat, kā to darījām Gruzijā» (anonīma Krievijas amatpersona avīzei Financial Times).

Tikmēr medijos turpinās ideoloģiskais karš starp Kremļa interpretāciju un ukraiņu versiju par notikušo. Kā New York Review of Books raksta Timothy Snuder: «Apbrīnojami, cik sistemātiski un ļaunprātīgi Maskava un Ukrainas formālais līderis izmanto tik smagus jēdzienus kā, piemēram, «fašisms», lai apmuļķotu un sakūdītu cilvēkus.» Kamēr no Kremļa turpinās smadzeņu skalošana arī Latvijā (pateicoties Lattelecom + radio un TV padomes pasivitātei), mums atliek cerēt, ka Krievijas varas elitei neizdosies izraisīt kārtējo karu.

Vienkārši tāpēc, lai Ukraina nesašķīst gabalos, nenonāk Ēģiptes pašreizējā situācijā, lai nepaklūp uz Putina novilktās auklas.

Visas nesaprašanās var atrisināt ar gudrību, iecietību un laiku. Tikai tā tiek celtas demokrātijas, kuru tik ļoti ir pelnījusi arī Ukraina. Jo galu galā konflikts Ukrainā nav starp austrumiem un rietumiem, bet gan starp diviem ceļiem valsts politiskajai nākotnei: vai nu demokrātija, vai putinisms.

Tik vienkārši tas ir.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s