Eiropa turpina gatavoties krievu uzbrukumam nākotnē. Neviens joprojām nevar pateikt kad tieši moskovīti pie mums “ienāks”, taču psiholoģiskā un praktiskā gatavošanās kara šausmām turpinās. Somijā un Zviedrijā “ņem šo lietu” nopietni. Tur jau gadu desmitiem pastāv sistēma, kurā cieši sadarbojas valdība, uzņēmumi un sabiedrība. Piemēram, ir izveidoti milzīgi patvertņu infrastruktūras risinājumi (kas spēj uzņemt lielu daļu iedzīvotāju), pastāv obligātais militārais dienests un augsta līmeņa krīžu gatavība katrā mājsaimniecībā (ieteikumi nodrošināties ar pārtiku, ūdeni un medikamentiem vairākām dienām). Zviedrijā jau sen ir noiets etaps ar “kara somu” gatavošanu katrā mājsaimniecībā. Tagad (gandrīz ikdienas) medijos spriež vai valsts un sabiedrība spēs sevi nodrošināt ar ūdeni, siltumu un pārtiku kara apstākļos. Mēģinot noskaidrot kā būtu jāmaina lauksaimniecības politika kara iespējamības dēļ.
Cilvēki runā par kara iespējamību un vairs nesmīkņā par draudošajām briesmām.
Kamēr Eiropas ziemeļos gatavojas Putina uzbrukumiem, dienvidos notiek pretējais. Tur galēji labējās un konservatīvās partijas smīkņā, smejas un vēlas samazināt aizsardzības izdevumus un palīdzību Ukrainai. Netic, ka Putins varētu būt tik ļauns un uzbrukt. Piemēram, Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Polijā un Rumānijā labēji – ekstrēmās partijas cenšas pārvērst vēlētāju bažas par dzīves dārdzības pieaugumu neiecietībā pret ukraiņiem un kariem, “kā tādiem”. Viņi iet pat vēl vienu soli tālāk un uzskata, ka nav nekādas vajadzības palielināt valsts aizsardzības budžetu. Francijas Nacionālās sapulces līdere Marina Lepēna pagājušajā mēnesī aicināja ierobežot visa veida atbalstu Ukrainai, sakot: “Ekonomiski mēs to vairs nevaram atļauties.” Kara nebūs.
Itālijas valdība atbalsta lielākus aizsardzības izdevumus, taču Putina atbalstītājs Roberto Vannači (bijušais ģenerālis un Eiropas Parlamenta deputāts, kurš vada galēji labējo partiju Futuro Nazionale) tagad aicina taupīt. Viņš tic Putinam un droši zina, ka “krievi mums nekad neuzbruks”. Tāpēc kritizē Džordžiju Meloni un pieprasa pārskatīt aizsardzības izdevumus. Armijai vajagot tērēt daudz mazāk naudas.
Nākošajā 2027.gadā vairākām lielajām NATO dalībvalstīm ir gaidāmas vēlēšanas. Tās notiks Francijā, Itālijā un Polijā . Putins un Tramps darīs visu iespējamo, lai arī tur pie varas nonāktu galēji labējās, konservatīvās partijas. Tās, kas domā tāpat kā Kremļa un Baltā nama saimnieki.
Šie politiskie spēki pauž viedokli, ka militārā palīdzība Ukrainai tikai “pagarina karu”. Viņi uzskata, ka Ukrainai ir jāpadodas krieviem un jebkāda palīdzība ukraiņiem kaitē vietējai ekonomikai un Rietumeiropas nodokļu maksātāju interesēm. Piemēram, kopš Roberta Fico nākšanas pie varas Slovākijas valdība ir apturējusi oficiālās valsts militārās palīdzības piegādes no armijas krājumiem (lai gan komerciālie ieroču līgumi turpina darboties). Mainījusies arī Bulgārijas attieksme pret Ukrainas karu. Sofijas valdība vairs nepiedalās ieroču iepirkumu finansēšanā Ukrainai (European Peace Facility). Novirza savus līdzekļus tikai humānajai palīdzībai teritorijām, kurās dzīvo etniskie bulgāri. Zinām, ka bulgāriem ir ciešākas saites ar Maskavu nekā citās postpadomju zonas valstīs. Maskavija viņiem šķiet mīļāka nekā mums. Līdzīgi uzvedas Ungārijas partija Fidesz, Francijas Nacionālā apvienība (Rassemblement National), Austrijas Brīvības partija (FPÖ) un vairāki citi līdzīgi politiskie spēki.
Pagaidām šie spēki Eiropas Parlamentā un nacionālajos parlamentos ir mazākumā, tāpēc mums izdodas vienoties par atbalsta sniegšanu Ukrainai.
Pagaidām mums izdodas.
Attēlā: krievu uzbrukumu rezultāti Kijivā 13. oktobrī. Autors Valentīns Ogirenko, TT
