Speciāli TVNET

Pirms 100 gadiem Valters Lipmans izdeva savu leģendāro grāmatu „ Sabiedriskā doma“ (Public Opinion) jeb publiskais viedoklis. Tajā viņš izvirzīja versiju par publiskajām attiecībām (PR) un pauda pesimistiskus slēdzienus par žurnālistika spēju atspoguļot īstenību. Līdz ar liberālās demokrātijas attīstību, šie pravietojumi nozuda, jo šķita nesvarīgi, taču digitālā ēra tos pašlaik aktualizē no jauna. Vai sociālie mediji nav pārvērtuši pasauli gigantiskā Hakslija karnevālā, kurā visi runā, bet neviens nevēlas klausīties? Vai viedokļu polarizācija nav novedusi pie tā, ka vairums nav gatavi klausīties ekspertos un cilvēkus, kuri pārzina tēmu, bet tiecas nepārtraukti izteikties paši?  

Medializētā publiskuma sabrukums

Vienai daļai sabiedrības jau tagad ir skaidrs, ka mediji savu pienākumu publiskajā telpā vairs nespēj pildīt. Tie vairs nav pienākumu augstumos. Domā tikai par publikas izklaidēšanu, nevis par izglītošanu un kritiskās domāšanas attīstīšanu. Svarīgi jautājumi tiek apspriesti nevis pēc būtības, bet tā, lai būtu viegli saprotami jeb izklaidējoši. To nosaka nevis ekspertu trūkums valstī (attiecīgajā nozarē), bet gan nevēlēšanās griezties pie zinošiem cilvēkiem nozarē, ja ir pa rokai „uģikuģi“, „kviči“ vai „kambalas“. Tad saruna iznāk jautrāka, visi smejas un turpina attīstīt tālāk ironiju pret skolotiem ekspertiem, kas „parastam cilvēkam vairs nav vajadzīgi“. Tas nozīmē, ka tieši mediji (nevis tauta) ir tie, kas veicina subjektīvas un ideoloģiski motivētas uztveres attīstību. Izslēdzot argumentētu un uz pierādījumiem balstītu satura komunikāciju. Proti – aicinot uz saviem raidījumiem kā vadītājus vai dalībniekus nepiemērotus cilvēkus. Tādus, kas smīdina, nevis stāsta. Tādus, kas uzjautrina un izklaidē, nevis analizē un argumentē. Tādus, kas nav pelnījuši publisko skatuvi. 

Ja žurnālista vietā raidījumu sāk vadīt izklaidētājs, kura domāšanu caurvij iracionālā loģika, aizspriedumi, pieņēmumi, ticības dogmas un iedomas, tad sabrūk demokrātiskas sabiedrības pamatprincips. Proti, visiem viedokļiem vairs nav vietas, jo publiskās telpas lielāko daļu aizņēmis izklaidējošs karuselis, kas griežas mūzikas pavadījumā un šķiet daudz pievilcīgāks nekā dziļa saruna par lietu, tukšā studijā pie galda. Salīdzinājumā tas izskatās šādi – ja noberam bērniem priekšā kaudzi ar konfektēm, tad maz ticams, ka lielākā daļa aizies bombongu kaudzes viņa pusē paēst salātus ar gurķiem. Nē, neies. Iegrauzīs šokolādi vakar, šodien un rīt. 

Demokrātija pieprasa, lai mediji nodrošinātu diskusijas par visām tēmām. Arī par dziļajām un komplicētajām. Saskaroties atšķirīgiem viedokļiem. Šādu ceļu iet Eiropas sabiedriskie un kvalitatīvie mediji.

Taču veidojot mediju piedāvājumu pēc amerikāņu privāto mediju komerciālās domāšanas shēmas, proti – vispirms klišķi un tikai pēc tam satura substance, veidojas absurda situācija: piedāvājumā ir tikai saldumi acīm un ausīm. Lai „tik ēd un priecājas“, tas nekas, ka vēlāk būs zobi melni un kuņģis pārsaldināts. 

Šāda vidē neizdodas neviena saturīga, nopietna diskusija vai komunikācija. Ja kadrā sastopas eksperts ar klaunu, tad vienmēr uzvarēs klauns, kas ir amizantāks un tāpēc izklaidējošāks.  

Agrāk man šķita, ka mūsu publika nekad nepārvērtīsies par izklaidētu muļķu pulciņu, taču pašreizējais mediju piedāvājums to liela mērā ir panācis. Tagad arī latvieši, tieši tāpat kā amerikāņi, būs visvairāk izklaidētā ekrāna tauta.  

Viedoklis bez zināšanu pamata

Pirms 100 gadiem amerikāņu publicists un filozofs, žurnālists un PR pamatlicējs Valters Lipmans (1889 – 1974) sāka diskutēt tieši par šo tēmu. Proti par ziņu mediju (un mediju vispār) nozīmi demokrātijas attīstīšanā. Starp citu, Lipmans iegājis mediju vēsturē arī ar citiem atzinumiem. Viņš esot radījis jēdzienu „aukstais karš“, ir saņēmis divas Pulicera prēmijas par saviem rakstiem New York Tribune un pētījumiem „faktu rezistences“ jomā. Viņš pierādīja, ka lokālie notikumi savijas kopā ar komplekso ārpasauli un, lai šos procesus izprastu, ir vajadzīgas diezgan dziļas zināšanas attiecīgajā nozarē.  Diemžēl šodien mūsu medijos komentētāja zināšanas ir nomainījis viedoklis bez zināšanas bāzes. 

Pietiek, ja kāds „tāds vienkārši ir“ vai „tā domā“ un skatuve tāpēc tiek piedāvāta.

Toreiz, pirms 100 gadiem, Lipmans apsveica vispārējo vēlēšanu tiesību ieviešanu. Taču viņš kritizēja politologus par to, ka neviens nedomā par to, kādā veidā tiks ievērota un nodrošināta demokrātijas kvalitāte. Kā tiks kontrolēts tas, ka to ko „kāds“ izplata publiski. Kā tiks pārbaudīta publicētā patiesība? 

Ja sabiedrība nav liela, tad šāda problēma nerodas. Taču globalizētā vidē par viedokļu noteicējiem var kļūt arī šarlatāni.  Ja viņi ir interesanti un populāri. 

Brīdī, kad vietējie notikumi savijas kopā „globālā bizē“, ir nepieciešami cilvēki ar zināšanām, kas šos procesus spēj saprast, izskaidrot un paskaidrot. Tātad – ir vajadzīgas kompleksas zināšanas, lai komentētu sarežģītus procesus. No vietējā redzes leņķa tos saprast ir neiespējami. 

Šādos brīžos izskaidrošanas darbs būtu jāuzņemas medijiem, lai ar šo paceltu vidējo kompetences līmeni visā sabiedrībā (tautā) attiecīgajā jomā vai virzienā. Tātad, ja ir noticis, kas neparasts (pieminekļu demontāža) vai (leļļu teātra izrāžu slēgšana krievu valodā), tad nepieciešama ļoti plašs izglītošanas darbs, kuru vajadzētu veikt jomas ekspertiem, nevis sabiedrība populāriem cilvēkiem. Ja par šīm tēmām netiek jautāts ekspertiem (cilvēkiem, kas spēj orientēties propagandā un mākslas izmantojumā ideoloģijas nostiprināšanā ) tad sāk darboties vienkāršojumi jeb stereotipi, kas nevis uzlabo sabiedrības izpratni par šiem kompleksajiem jautājumiem, bet to saputo un saputro. Radot priekšnoteikumus politiskajam populismam. Normālas, argumentētas sarunas vietā (šādos gadījumos) nostājas, emocionāli sabangotas „viltus realitātes“, kuras piedāvā viedokļu noteicēji jeb populāri cilvēki.  Proti – cilvēks neko nesaprot, taču ir satraucies un jūtas nemierīgi, tad viņš izskaidro pasauli pēc savas „ķēķa loģikas“. Tāpēc pandēmiju mums komentēja arī Raimonds Pauls un pašlaik pasaules mieru nodrošina ANO Krievija kā drošības padomes vadītāja.  Tātad – zināšanas tiek nobīdītas malā un to vietā nostājas minējumi un amizanti kariķējumi ar kopsaucēju „viedokļi“. 

Lipmana pesimisms

Valtera Lipmana pesimismu izraisīja pieredze žurnālista darbā pēc pirmā pasaules kara. Viņš karā piedalījās pats (kā žurnālists) un pēc tam veidoja „propagandas koncepciju“ Vudro Vilsona kabinetam. Viņa pienākums bija izveidot loģisku projektu ar kura palīdzību būtu piespējams amerikāņus pārliecināt, ka ASV būtu nepieciešams šajā karā iesaistīties. Tas esot bijis vienkārši – pārliecināt amerikāņus par nepieciešamību piedalīties šajā karā. Lai to izdarītu vajadzējis izdomāt vienkāršus argumentus, kurus saprot katrs pilsonis un „uzspiest“ uz politiskā populisma „pogām“. Tad viss noticis tā kā vajag. 

Viņa populārā grāmata par šo stāsta ļoti izsmeļoši. Vairākus gadus mēģināju panākt, lai šo tekstu iztulko latviešu valodā, taču pagaidām tas nav izdevies. Taču vērtīgi būtu tulkot propagandas klasiķu darbus latviski, jo tie izskaidro lietas, kuras ikdienā ir aktuālas arī  pie mums šodien. 

Lipmans pirmais paskaidroja stereotipa loģiku un to, ka cilvēkiem ir tendence vienkāršot sarežģītas lietas, lai tās labāk saprastu. Ja saprast ir grūti tad var noticēt kādam, kurš šķiet interesants. Vēlāk šo „ticību“ nav iespējams nojaukt ar loģiskiem un patiesiem argumentiem.  Šis process Valteru Lipmanu ļoti satrauca. Viņām šķita, ka domāšanas stereotipizācija ir bīstama lieta. Traki, ja cilvēki pierod ticēt kļūdainiem lietu un procesu skaidrojumiem, lai gan ir fakti, kas šos pieņēmumus apgāž. Pēc viņa domām, šādi efekti var būtiski apdraudēt demokrātiju valstī. Pirmā pasaules kara ēnā viņš rakstīja par to, ka ir jādomā par demokrātiju drošību. Tās visas ir jāsargā pret negodīgu politiķu un propagandas mediju uzbrukumiem.  Kā to iespējams izdarīt? Pēc Valtera Lipmana domām, ir jāizveido neatkarīgu, kompetentu ekspertu vadība  (”intelligence bureau”) politiķu vietā. Tieši šie gudrie ļaudis varētu noteikt valsts politikas dienaskārtību: informācijas avotus vēlēšanu situācijā. Vai šī ir demokrātijas garantēšana? Nē, iespējams, ka nav. Viņam šķiet, ka demokrātiju var cementēt ar  intelektuālās elites un tehnokrātijas palīdzību. Man nešķiet, ka šis būtu pareizais ceļš demokrātijas stiprināšanai. 

Taču ideja par to, ka stereotipizācija demokrātiju apdraud un mediji šajā demokrātijas graušanā piedalās ar „klišķu“ loģikas palīdzību, ir precīzs atmaskojums.  

Diezgan daudz Limpans šajā tekstā raksta par attiecībām starp demokrātiju un zinātni. Te jāpiemin kāds strīds starp Lipmanu un viņa laikabiedru filozofu Džonu Djuliju (1859–1952). 

Djulijs it kā piekrīt Lipmana viedoklim par masu medijiem, taču uzskata, ka avīžu, žurnālu, radio un TV loma ir piedāvāt dažādas viedokļu versijas par vienu un to pašu problēmu.  Zinātnes klātbūtne (diskusijā) esot tikai viena no versijām. Pats lasītājs jau sapratīšot kam pievienoties un kuru viedokli atbalstīt. Protams, ka visās diskusijās pa vidu spurdz PR cilvēki ar nepatiesu loģiku, uzmirgo stereotipi,  atklāti un slēpti meli, populisms. Taču šāda „faktu uztvere“ esot labāka par Lipmana piedāvāto ekspertu paneli, kas noteiktu domāšanas modeli. Tā būtu pasīva informēšana, kurā tautai tiek piedāvāta sagremotāja loma. Demokrātijā viss notiek dinamiski, dramatiski. Mazāk svarīgi esot satura kvalitāte un pierādījumu satura klāsts. Galvenais, lai dramatiski un spontāni. Lai jautri un aizraujoši. 

Var saprast abus piedāvājumus. Lipmans vēlas organizēt patiesību, bet Djulijs – šovu patiesības noskaidrošanai. Kontrolēta informācija vai tomēr sensāciju mediji un klikšķu žurnālistika? Kā ir labāk?

Jāpiezīmē, ka Lipmana grāmata kļuva ļoti populāra 30.gados. Laikā, kad Eiropā izplatījās vadoņi un diktatori. Taču gadsimta otrajā pusē interese par viņa atklājumiem mazinājās. Tobrīd parādās postmodernisma teorijas, kas mazina zinātnes nozīmi publiskā viedokļa veidošanā. Veidojās uzskats, ka zinātniskais viedoklis esot „elites spiediens no augšas“  (Foucault) un šī nostāja nepieņem Lipmana domu gājienu. Piemēram, American culture studies 80.gados sāk popularizēt tieši Džona Djulija nostāju un pat Džons Fiske (vadošais amerikāņu komunikācijas pētnieks) sāks dziedāt unisona ar Djuliju par „sarunā aktīvā pilsoņa“ tēmu.  Tādejādi Lipmana pārliecībai par to, ka vadošajam viedoklim jābūt pamatotam un argumentētam, svītru pārvelk pieņēmums, ka aizraujoša diskusija ir labāka par garlaicīgu patiesību un taisnīgumu. Mēģinājumi piedāvāt patiesību „no augšas“ tobrīd tiek pat uztverti kā kaitīgi demokrātijai. Līdz ar interneta parādīšanos šī jaunā līnija kļuva par normāliem masu komunikācijas „satiksmes noteikumiem“. 

Digitālās komunikācijas paģiras

Globālās komunikācijas platformas, kas vairumā gadījumu ir diskursu kloākas (Twitter u.c.) un visbiežāk negatīvi ietekmē politisko sarunu ar tautu, sāka diktēt savus noteikumus. Tagad negaidīti (no jauna) pati no sevis paceļas prasība pēc Lipmana pieejas. Īpaši pēc pandēmijas, kad šarlatāni iemācījās noteikt dienaskārtību sociālo mediju neobjektivitātes apstākļos. Kas notiek patlaban? 

Lielie mediju nami uzsākuši sevi prezentēt kā „pieaugušie“ šajā draisko „bērnu, karuseļu sabiedrībā“ un piedāvā faktus un argumentētus faktus „man liekas“ vietā. Izskatās, ka tas ir vienīgais ceļš atpakaļ pie informācijas plūsmas normalizēšanas.  Grētas mantra: „ Ieklausieties zinātniekos un pētniekos“ ir lipmaniska pieeja saziņai. Pēkšņi, 100 gadus vēlāk, atkal modē nācis eksperts. Djulija „karuseļa jautrības komunikācija“ spokojas fonā. Cits jautājums – kuri tad ir eksperti. Vai tie, kuri paši sevi ieceļ ekspertu kārtā. Jeb tomēr tie, kuriem šo titulu piešķir Zinātņu Akadēmija? 

Tagad iznāk, ka kļūdījies arī vācu sociologs un filozofs Jorgens Habermāss, kurš piedāvāja publisko sarunu kā patiesības noskaidrošanas normu. Pēc viņa domām publiskās telpas dalībnieki: pilsoņi, politiķi, eksperti un interešu organizācijas piedalās kopīgā sarunā un apmainās argumentiem. Ja sarunā iesaistās manipulators tad tā tiek pārtraukta. Diemžēl klauns ierodas un sagrauj visas sarunas. Vienkārši tāpēc, ka piesaista uzmanību, uzjautrina, izklaidē un anulē satura nopietnību.

Ko Lipmans nebija iedomājies pirms 100 gadiem? To, ka simts gadus vēlāk katrs „sētas miets“ sāks sevi deklarēt kā eksperts. Lai piedalītos sarunā un pats kļūtu populārs. Jo tagad vairs nav svarīga patiesības noskaidrošana medijos. Nē, pats galvenais ir – savas popularitātes izveidošana, izmantojot medijus. Kā atšķirt zinošus cilvēkus no populāriem avantūristiem? Uz šo jautājumu Lipmanam atbilžu nav. Tādu fenomenu viņš nebija iedomājies toreiz 1922.gadā.  Ja žurnālista vietā nostājas izklaidētājs, tad medijs pārstāj eksistēt. Tā vietā nostājas cirks. 

Attēlā Valters Lipmans. 1922.