Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī FrancijaPSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija ZviedrijaPSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.

Krievijas kara balons piepūšas arī Ziemeļeiropā

2013, gada 23. septembrī speciāli TVnet.

Putins. Krievija manevri Zapad TVnet karikatura

Attēls no TVnet

Krievija šobrīd masīvi palielina savu klātbūtni Arktikā. Šim nolūkam no jauna tikko «atvērta» sava militārā bāze Ziemeļu ledus okeāna salās. To aiznagloja 1993. gadā un tagad atkal ver vaļā, «tīrot putekļus no palodzēm» jeb atvelkot uz pamesto arktisko bāzi desmit kara kuģus un četrus atomledlaužus.

Putins izrieš krūtis. «Ar šo tiek demonstrēts kārtējais krievu mēģinājums pārņemt kontroli jūrā, kas ieskauj ziemeļu jūras ceļus starp Eiropu uz Āziju, no Karas jūras līdz Beringa jūras šaurumam. Globālā sasilšana ir radījusi priekšnosacījumus satiksmes intensifikācijai šajā pasaules telpā», – konstatē trešdienas SR.

Līdz 2020. gadam tikšot uzbūvēti vienpadsmit jauni robežkontroles punkti un notiks intensīva patrulēšana gar sasalušajām Krievijas valsts robežām.

Protams, ka Putina ambīcijas ledus zemes aneksijai ir strīdīgs jautājums, jo uz šo reģionu savas pretenzijas izsaka arī Kanāda un Norvēģija.

Saprotams, ka Putina cerības koncentrējas arī ap gāzes un naftas krājumiem, kas šajā zonā it kā ir pieejami lielā apjomā.

2007.gadā krievu zemūdene novietoja ledus okeāna dibenā Krievijas karogu, šādi marķējot savu teritoriju. Minētais žests izpelnījās pasaules mediju ironiju. Lai gan Putina pēkšņā vajadzēšana palielināt Krievijas robežas faktiski ir vairāk pamats bažām nevis amizierim.

Baltijas bažas

Par Igaunijas prezidenta Tomasas Hendrika Ilvesa aktuālajām bažām sakarā ar otra Krievijas militāro muskuļu demonstrācijas seansu Baltijas jūrā šonedēļ, ir jau plaši rakstīts un apspriests gan Skandināvijas gan arī mūsu Latvijas medijos.

Satraukums minēto bažu virzienā sākās šopavasar, 22. aprīlī, kad krievu kara lidmašīnas pēkšņi sāka vingrināties uzbrukt militāriem mērķiem Zviedrijā. Lielās piektdienas miers tobrīd tika saraustīts lupatās kā vecs aizkars, kuru zviedru kreisie visus pēckara gadus mēģinājuši aizvilkt priekšā zviedru publiskajai nervozitātei kā argumentu, ka Krievija nav agresīva, bet gan ļoti miermīlīga valsts. Kāds laikam tam bija noticējis.

Tāpēc šogad zviedriem nebija vairs nekādu aizsardzības spēju laikā, kad (viņus aizstāvēt) no Lietuvas bāzes pacēlās gaisā dāņu NATO iznīcinātāji.

Igaunijas prezidents intervijā zviedru avīzei Svenska Dagbladet pamatoti norādīja, ka šādi, negaidīti incidenti no Krievijas puses piespiež atjēgties no laiskuma visas Baltijas jūras zonas valstis, jo «mēs diemžēl nedzīvojam mūžīgā miera pasaulē», – uzsvēra Ilvess.

Šoruden visi manevrēs intensīvi

No 6. līdz 19. septembrim Northern Coasts 2013 ņēmās pa Baltijas jūras centrālo un dienvidu zonu. Piedalījās 15 ES un NATO valstis, 40 karakuģi, 25 kara lidmašīnas, helikopteri un 500 ierindnieku.

Piektdien 20. septembrī sākas Putina atbilde uz notikušo jeb operācija «Zapad» 2013. Krievijas un Baltkrievijas manevri norisināsies Bārenca un Baltijas jūrās. Piedaloties 60 kara lidmašīnām, 250 tankiem un 13 000 karavīriem.

Paralēli no 16. līdz 26. septembrim Artic Challenge Exercise veiks 50 kaujas lidojumus virs Zemeļzviedrijas, Somijas un Norvēģijas. Manevros piedalīsies arī ASV un Lielbritānija.

No 23. līdz 27. septembrim «pretinieki» satiksies kopējos manevros, vienotā kaujā pret pasaules terorismu. Krievijas un NATO valstis veiks trīs kopīgas operācijas:

1) Baltijas jūras centrālajā daļā (Krievijas, Polija),

2) Eiropas dienvidu zonā (Krievija, Turcija) un

3) ziemeļu sektorā (Krievija, Norvēģija).

Novembra sākumā (2.-9.11.) notiks NATO pirmais manevrs ar ātrās reaģēšanas spēkiem (NRF) Latvijā un Polijā, kurā piedalīsies 6000 militārpersonas.

Novembra beigās (15.- 20.11.) neitrālie zviedri manevrēs paši savā Skonē.

»Krievi nāk», – atbalss vai trauksmes signāls

» Mēs viņiem neuzbrūkam,» – intervijā SvD uzvēra Igaunijas prezidents, norādot, ka «tie, kas mēģinās uzbrukt kādai no Baltijas valstīm, būs spiesti rēķināties ar NATO alianses reakciju. «Tas nozīmē, ka NATO šādā aizsardzības situācija var cirst pretī vienalga kur pret uzbrucēja teritoriju», – konstatē vadošais zviedru drošības politikas komentētājs Mikaels Holmštrēms.

Gaidāmo manevru «Steadfast Jazz» izvēršanās Polijā un Latvijā esot konkrēta atbilde uz Krievijas agresīvo uzvedību. Tā apgalvo Igaunijas prezidents un šo nostāju lielā mērā marķēja arī ASV prezidents Baraks Obama aizvadītās Baltijas valstu prezidentu vizītes laikā Baltajā namā.

Pagaidām Krievija Baltijas valstu zonā ir joprojām visspēcīgāk bruņotā valsts. Piemēram, 2012. gadā Putins investēja savas valsts aizsardzības industrijā 4,4 % no nacionālā kopprodukta. Otrajā vietā atrodas Igaunija un Polija ar 1,9% (SIPRI). Zviedrija šajā skalā ir tikai 8. vietā ar 1,2% un mobilizācijas jomā godpilnajā trešajā vietā no beigām, apsteidzot vienīgi Latviju un Lietuvu (International Institute for Strategic Studies).

Zviedrija joprojām skaitās neitrāla valsts un tāpēc var «ekonomēt» savus militāros izdevumus, lai gan formāli cer uz NATO palīdzību, ja «krievi nāks» bez pieklauvēšanas.

Protams, ka Krievijas armija šodien ir spēcīgākā Ziemeļeiropā. Manevru apjoms Putina gvardei jau sasniedzis PSRS laika intensīvāko līmeni. Profesionālais līmenis ir pietiekami augsts un virsnieki ar pieredzi Afganistānas un Gruzijas kara frontēs.

»Katrai valstij ir tiesības veikt militārus manevrus savās teritorijā, taču krievu manevru scenāriji var tikt apšaubīti. Tāpēc, ka to mērķis ir nevis savas teritorijas aizsargāšana, bet mācības iekļauj savā manevru zonā arī svešās teritorijās (..) Tieši šis apstāklis dara mūs nemierīgus», – uzsver avīzei Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš nav apmierināts par Vācijas pasivitāti Latvijas gaidāmo manevru laikā.

Lielie puiši atkal spēlē kariņus uz Baltijas jūras skatuves. Sēžu krastā un neaplaudēju, jo karogi jūras dzelmē un baloni virs jūras nav tīkamas atrakcijas. Nedz pašam, nedz normālam Krievijas Sašam.

 

Dzīve akvārijā Obamam un Putinam uz galda: tā mūs uzrauga Mīlestības ministrijas

2013. gada 17. jūnijā speciāli TVNet.

Internet spiegosanaTas, ko pirms nedēļas atmaskoja amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) tehniskais darbinieks Edvards Snovdens (Edward Snowden), attiecas arī uz mums, kas dzīvo Latvijā un izmanto Google, Facebook, Apple, Microsoft, Youtube, Skype un citus interneta informācijas gigantu pakalpojumus. Jo dzīvojam globālā ciematā, kur katru māju vieno interneta un mobilo komunikāciju saites. Kā zināms, Snovdens nodeva britu avīzei «The Guardian» informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personu izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus ārvalstīs.

GCHQ compositePats Snovdens atzina: «Es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur notiek šādas lietas (..). Es nevēlos dzīvot pasaulē, kur viss, ko es daru un saku, tiek ierakstīts.» Es viņam pilnīgi piekrītu, jo tādā sabiedrībā nevēlos dzīvot arī es. Taču citu iespēju šodien uz mūsu planētas nav. Vai jums ir zināma šāda vieta? Prezidents Obama, kurš katru rītu uz sava rakstāmgalda saņem NSA (National Security Agency) ziņojumus, nesen presei verbāli zvērēja, ka ASV teritorijā neviens cilvēks noklausīts un izsekots netiekot. Taču viņa ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja, ka nezin vai viņš pats tic saviem vārdiem un ka ASV prezidentam ir mazliet kauns par to, ko viņš mums saka. Arī es nepazīstu nevienu nopietnu cilvēku, kas viņam tobrīd bija gatavs noticēt.

Deniss Čalovskis zina, uz ko ir spējīgi amerikāņi

Vienīgais mierinājums mums šobrīd varētu būt Snovdena avīzē «The Guardian» publiskotā pasaules karte, kurā var redzēt, ka Latvija un Igaunija kopā ar Skandināvijas valstīm ir zaļā krāsā un tieši tāpēc praktiski vismazāk interesē NSA (National Security Agency) īstenoto informācijas vākšanas programmu PRISM, kas dod tiešu pieeju Google, Apple, Facebook un pārējo ASV dislocēto interneta tīklu serveru informācijai. Izrādās, ka no mūsu reģiona Lietuva interesē ASV izlūkdienestus vairāk. Protams, ka šā monitoringa pašas interesantākās jeb «sarkanās valstis» atrodas Tuvajos Austrumos.

Ja nu jums ir garlaicīgi un vēlaties, lai «kāds» jums pievērš lielāku uzmanību nekā līdz šim, un ja vēlaties nokļūt aizdomās turamo sarakstā, tad biežāk ierakstiet Google meklētāja lodziņā vai savā e-pasta, sociālo tīklu sarakstē, piemēram, tādus vārdus kā CIA, CIS, FAA, Cops, SWAT, Prevention, Riot, North Korea, Antiviral, Ricin, Sarin, Pork, Swine, Electric, Port, PLO, Pakistan, Emergency, Islamist, Worm, Social media, Cyber attack, Trojan, 2600 u.tml. Pilns šo signālvārdu saraksts, uz kuriem reaģē PRISM un citas informācijas monitoringa programmas, ir pieejams pat attiecīgo ASV drošības departamentu mājas lapās.

čalovskis foto diena48467.jpgTo, ka ASV izmeklēšanas un izlūkošanas dienesti tiešām seko mūsu datoru taustiņu kustībām un nejokojas, vislabāk zina viens Latvijas iedzīvotājs, kuru sauc Deniss Čalovskis, kurš tagad Rīgas cietumā gaida Latvijas tiesas verdiktu par izdošanu ASV. Deniss Latvijas presē tiek dēvēts par hakeri. Es pieņemu, ja viņam bija nodoms veikt kibernoziegumu, viņš gan labi zinātu, kā internetā saglabāt savu integritāti, kā to prot tie, kas izmanto TOR un tamlīdzīgas anonīmas sērfošanas un komunikācijas iespējas. Taču ASV izsekoja Denisu un tagad tur nopietnās aizdomās. Tātad ir liela iespējamība, ka ASV lielais brālis var tikt klāt jebkuram no mums jebkurā planētas vietā, pat ja mēs pavisam nevainīgi Google mēģinām apmierināt savu zinātkāri.

Mīlestības ministrija un dzīve akvārijā

Izrādās, ka šonedēļ pasaulē Amazon pārdotāko grāmatu topā ir nokļuvis 1948. gadā sarakstītais Džordža Orvela fantastikas romāns «1984». Tā darbība risinās nākotnē – 1984. gadā, pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāra sabiedrība ar neierobežotu partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons ir partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kas nodarbojas ar melu fabricēšanu. Bez tās pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: «Karš ir miers», «Brīvība ir verdzība» un «Nezināšana ir spēks».

Padomju Savienībā šī grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā raksturoja reālo stāvokli PSRS. Taču ASV ir pasaules demokrātijas citadele un to ir grūti salīdzināt ar totalitāro režīmu, kas valdīja PSRS un vēl valda daudzās pasaules valstīs. Taču vai Snovdena atmaskotie fakti neliecina, ka demokrātijas nosargāšanas vārdā arī demokrātisku valstu valdības ir gatavas lietot nedemokrātiskas, totalitāras sabiedrības metodes varas realizācijai?

1984 gramatas plakatsTiem, kas uz savas ādas ir izjutuši PSRS režīmu, totāla sabiedrības izsekošana neliekas nekas pārsteidzošs, drīzāk gan pavisam ierasta lieta. Toreiz nebija interneta un mobilo telefonu, taču tik un tā vara mūs uzraudzīja un novēroja: mūsu telefona sarunas noklausījās, mūsu vēstules lasīja speciāla nodaļa pastā, sētnieks un kaimiņi ziņoja, kādi cilvēki pie mums mājās ciemojas, darba vietās attiecīgi bija savi ziņotāji, kas ievēroja un ziņoja, ja mēs ģērbāmies Rietumu drēbēs un aizrāvāmies ar Rietumu mūziku un tāpēc bijām potenciāli pretpadomju elementi un dzimtenes nodevēji. Tagad par to varam atļauties pasmīkņāt, bet toreiz ikviens no mums riskēja ar darbu, karjeru un relatīvo brīvību. Tas bija laiks, kad skaidri apzinājāmies – zinājām un jutām, ka esam ievietoti stikla burkā un Lielais Brālis mūs novēro, izlemjot mūsu vietā, ko mēs drīkstam un ko ne. Toreiz mēs bijām pārliecināti, ka līdz ar atbrīvošanos no komunistiskā režīma viss būs savādāk: godīgi, atklāti, respektējot mūsu ikviena brīvību un cieņu. Taču, tagad esam šokēti, jo redzam, ka totalitāras sabiedrības novērošanas metodes mājo arī demokrātijas citadelē ASV, kas savulaik padomju režīmā smokošajiem skaitījās taisnības un brīvības bāka.

Kopā ar Wikileaks un Votergeitas (Watergate) skandāliem Snovdena PRISM darbības atmaskošana veido pasaules lielāko informācijas noplūdes skandālu trijnieku. Vēl vairāk – Snovdena atmaskojumi faktiski ir daudz smagāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Tie liecina par globālu un totālu pilsoņu kontroli, ko īsteno konkrēta, it kā demokrātiska lielvara. Šādi uzskata daudzi, ne viens vien eksperts un politikas pētnieks.

Viena daļa no mums uzskata, ka par to nav jāuztraucas tiem, kuru sirdsapziņa ir tīra, jo Eiropas Savienībā ir augstāks personu datu aizsardzības līmenis nekā ASV un mūsu personas kodu sistēma jau pati par sevi ir totāla izsekošana, un varas iestādes tāpat jau zina par mums visu. Taču, kā liecina atmaskotie fakti, arī nevainīgiem pilsoņiem nav nekādu garantiju, ka viņi nenokļūs aizdomās turamo sarakstā sakarā ar nejauši ievadītu vārdu Google meklētājā vai savā e-pasta sarakstē, jo uz katru potenciālo teroristu amerikāņiem esot vismaz desmit aizdomās turamās personas.

No Such Agency

200px-National_Security_Agency.svgĀrzemju signālu pārtveršanas dienests NSA (National Security Agency) tika dibināts 1952. gadā, un tā iesauka ir No Such Agency. Par tās eksistenci ASV plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai 1975. gadā, kad par to sāka uztraukties demokrātu senators Frenks Čerčs (Church), kuram bija aizdomas, ka organizācija, kuras uzdevums bija radio, telegrāfa, telefona un citu signālu pārtveršana ārzemēs, savus uztvērējus virza arī valsts iekšienes virzienā. Čērča darbības rezultātā 1987. gadā tapa Foreign Intelligence Surveillance Act (Fisa), likums, kas noteica, ka nevienu ASV pilsoni nedrīkst izspiegot bez Tieslietu departamenta izraudzītas speciālas tiesnešu grupas atļaujas. Taču uz šo likumu pievēra acis pēc 2001. gada 11. septembra, kad terorisma draudu iespaidā eksplodēja ASV pilsoņu iekšzemes komunikācijas sakaru monitorings, t.i., izsekošana.

New York Times jau 2005. gadā atklāja, ka prezidents DŽ. Bušs jau pirms trim gadiem bija devis slepenu atļauju NSA terorisma apkarošanas nolūkā noklausīties un izsekot arī amerikāņus.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību pēdējos gados ir auguši arī izsekošanas apjomi. NSA izmanto satelītus globālam telefona un e-pasta komunikācijas monitoringam un informāciju nosūta uz šo satelītu 20 zemes stacijām visā pasaulē. Katra šāda stacija apstrādā apmēram miljardu balss sarunu/e-vēstuļu/sociālo tīklu, blogu un citu informāciju. NSA darbinieku skaits tiek vērtēts apmēram 100 000, no kuriem 30 000 ir militārpersonas. NSA štābs atrodas netālu no Vašingtonas vietā, ko sauc par Fort Meade, taču lieli kompleksi atrodas arī Džordžijā un Teksasā. NSA filiāles atrodas Lielbritānijā, Vācijā, Japānā un citur.

Krievija arī ir iebāzusi savu snuķi «zaptes» vannās

logo fsbZinātnieki ir diezgan skeptiski izturas pret pasaules izlūkdienestu centieniem savākt visu iespējamo informāciju (cik vien iespējams) par cilvēkiem, īpaši no sociālajiem tīkliem.

Lundas universitātes izlūkošanas datu analīzes profesors Vilhelms Agrels uzskata, ka izlūkdienesti pārspīlē ar savas informācijas ievākšanu un ka šie datu arhīvi rada tikai šķietamu konkrēto valstu drošības nodrošinājumu. NSA un citi šo spiegošanas organizāciju analogi atgādina dzīvniekus, kas sastājušies ap gigantiskām ievārījuma vannām (sociālie tīkli) un sabāzuši savus snuķus tajās ar cerību izvilkt lielo zivi. Šķiet, ka drīz vien viņi arī aizrīsies no negausības un saldumu pārēšanās.

Krievijas FSB (Federaļnaja Služba Bezopasnosķi), kas ir KGB mantiniece, arī ir iebāzusi savu snuķi šajās vannās.

Atšķirībā no ASV Krievijā nav patiesas demokrātijas un tur personas integritātes tiesības tiek smagāk ignorētas nekā ASV. Krievija nemaz nekautrējas atzīt, ka kontrolē visus savus sociālos tīklus un noklausās sarunas bez īpašam ceremonijām. Starp citu, jūsu uzvārdam nav nemaz jābūt Navaļnijs vai Ņemcovs, lai justos kā zivs akvārijā, kas novietots uz FSB direktora galda.

Amerikāņi savu spiegošanu pasaulē attaisno ar cīņu pret terorismu, savukārt Krievijā liek uzsvaru uz ārējā ienaidnieka meklēšanu pašu zemē, kas ārzemju aģentu un opozīcijas izskatā jauc Krievijas pilsoņu prātus, un tāpēc PRISM iedvesmo Krieviju vēl ciešāk piesūkties saldās zaptes vannām, kas ir odnoklassniki.ru, mail.ru un citi.

Krievijai ir sava labi pārbaudīta visu veidu telefonu noklausīšanas sistēma SORM, kirilicā СОРМ (Система технических средств для обеспечения функций оперативно-рoзыскных мероприятий), kas izstrādāta jau padomju gados un kopā ar Deep Packet Inspection (DPI) metodi garantē, ka Krievijā nepamanīts nepaliek neviens aizdomīga cilvēka čuksts un neviena aizdomīga rindiņa, sevišķi, ja tajā būs tādi vārdi kā Bolotnaja, Pussy Riot, Putin, FSB un citi. Turklāt ne visos gadījumos vajadzīgs tiesas lēmums. COPM atrodas drošības dienestu teritorijā, bet DPI atrodas pie interneta provaideriem, kas tagad būs spiesti pildīt Krievijas Sakaru ministrijas norādījumus, monitorējot un cenzējot Krievijas internetu.

Krievijā ir ievērojams tehniskais potenciāls, kas tiek lietots, lai īstenotu kiberkaru arī ārzemju teritorijās. To apliecināja Krievijas agresīvie uzbrukumi Tallinas notikumos (pirms dažiem gadiem), kas piespieda arī NATO pievērst šim kara veidam īpašu uzmanību. Vārdu sakot, ne tikai ASV, bet arī Krievija redz un novēro mūs savos akvārijos. Nepatīkami, bet fakts. Jāsamierinās, ka mums nedrīkstētu būt ilūziju šajā virzienā.

Kā specdienesti uzrauga žurnālistu komunikāciju

kas notiek internetāSpecdienestu monitoringa uzmanības lokā ir ne tikai teroristi, visādu veidu ekstrēmisti (reliģiskie, politiskie u. tml.), bet arī žurnālisti. Īpaši tie žurnālisti, kas komentē notikumus un pēta problēmas. Tas ir īpašs stāsts, jo gan FSB, gan SÄPO (Zviedrijas valsts drošības dienests), gan Latvijas SAB un DP un, kā tagad zinu, arī ASV drošības dienesti kolekcionē vai ir kolekcionējuši un pēta arī manu komunikāciju.

Tāpēc es nebrīnījos, kad kopš deviņdesmito gadu vidus, rakstot avīzei NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) un kritizējot Latvijas politiķus Godmani, Birkavu, Kiršteinu un Šķēli, tiku ierindota Latvijai naidīgu personu lokā, kas strādājot Krievijas FSB uzdevumā, un Ministru kabineta administrācijas vadība uzskatīja mani gandrīz vai par personu non grata. Toreiz pēcpadomju periodā tiem, kas atļāvās publicēt ko kritisku pret Godmani, Birkavu un Šķēli, Latvijas Patiesības ministrija (laikraksts Diena) ar lielu entuziasmu kāra klāt birkas «tumšie spēki, Latvijas ienaidnieki». Tagad kritizēt valsts politisko varu ir normāli, toreiz – skaitījās noziegums. Varas vajāto žurnālistu skaitā iekļuvu arī es un noteikti biju šajā sektorā līdz pat 2008. gadam, kad pat daži Saeimas deputāti (Ābiķis) aicināja beidzot Saeimā apspriest manu nelojalitāti pret Latvijas valsti par finanšu krīzes pirmajiem brīdinājuma signāliem no Zviedrijas.

Nešaubos, ka daļa manas sarakstes (faksa ziņojumu, e-pastu un citās formās), manu publikāciju un cita veida komunikācijas dati ir ne tikai SAB vai DP, bet arī SÄPO (Zviedrijas drošības policija), KGB (FSB) un ASV NSA/CIA un, iespējams, arī dažu citu valstu serveros un dokumentu glabātavās. Lai publicists tiktu pakļauts tādu organizāciju kā NSA un FRA (Zviedrijas analogs NSA) monitoringam, nav jābūt potenciālam teroristam vai oligarham, bet pietiek būt kritiskam pret konkrētas valsts politiķiem un šo valstu politiku, jābūt neprognozējamam, neatkarīgam un ar ietekmi uz sabiedrisko domu.

Novērošanu var iniciēt arī atsevišķu personu iesniegumi drošības policijai. To darīja daži prominenti mūsu tautieši Zviedrijā, rakstot garu garos ziņojumus SÄPO, ka Zviedrijā mani kā žurnālisti esot iesūtījis Krievijas FSB, lai veiktu diversijas Zviedrijā un izspiegotu turienes latviešus un veiktu Latviju un Zviedriju nomelnojošu darbību presē. Smaids sejā uzplaiksnīja pat zviedru drošības policijas darbiniecei, kurai bija pēc instrukcijas jāuzklausa arī mans viedoklis, taču esmu droša, ka manu komunikāciju toreiz uzraudzīja vai joprojām uzrauga arī zviedri. Nemaz jau nerunājot par abām lielvarām – ASV un Krieviju.

Esmu kritizējusi Zviedrijas, Latvijas, ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Izraēlas vadītājus, politiķus un šo valstu politiku. Zinu, ka visas kritiskās publikācijas ir tikušas pamanītas un piefiksētas un daži gribētu, lai es peldu viņu kontrolētā akvārijā uz viņu rakstāmgalda. Dažu vēstniecību amatpersonas ir pat brīdinājušas un rakstījušas man adresētus skarbus vārdus. Taču zinu arī žurnālistikas pirmo likumu: neatkarība un domāšanas brīvība ir pats svarīgākais. Arī peldot pret straumi un «spļaujot pret vēju» (kā man pirms pāris gadiem aizrādīja kolēģe no Latvijas Radio). Šo neatkarības sajūtu izbaudu arī pašlaik, rakstot norvēģu mediju koncerna Schibsted izdevumā TVnet. Ne PRISM, ne FRA, ne CIA vai FSB vai kas cits līdzīgs to nespēj ierobežot, kamēr dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī.

Attēli no http://www.guardian.co.uk/world/2013/jun/08/nsa-boundless-informant-global-datamining http://atlantablackstar.com/2012/05/23/is-the-fbi-spying-on-your-wireless-communications/

Naivais kiberutopisms. Kas patiesībā notiek internetā?

2012.g 18. septembrī. Speciāli TVnet.

Disidentiem patīk internets. To mēs zinām. Mums arī patīk. Taču sērfojam ne tikai mēs un brīvības cīnītāji, bet to dara arī diktatori, pinkertoni, izsekotāji un ziņu pienesēji. Digitālajai revolūcijai, izrādās, ir arī ēnas puse, un nav izslēgts, ka tur tieši tāpat kā masu medijos ar mums manipulē citi.

Twitter revolūcijas?

Ar šīm idejām nesen nāca klajā Jevgeņijs Morozovs savās provokatīvajās esejās Le Monde un Wall Street Journal un jaunākajā grāmatā, kurā viņš tiepīgi pastāv uz to, ka Tuvo Austrumu valstu «jasmīnu revolūcijas» nav Twitter tīklā organizētās sacelšanās rezultāts. Nepavisam nav.

«Kreatīvisms» baltkrievu un moldāvu 2006. gada publiskajos interneta protestos nosmaka zibenīgi, pateicoties vecās KGB sistēmas «uzraudzības uzlabojumiem» – liekot lietā racionālas mobilo telefonu, sms un tīkla komunikāciju kontrolējošas iekārtas. Tās pašas, kuras atradīs ceļu (ja vajadzēs) arī pie jums. Labāk par visvienkāršāko navigatoru. Čatu forumus, Twitter, Facebook, vēstuļu un citus «bīstamās informācijas» nosūtītājus šodien var atrast strauji un vienkārši. Arī varai ir šīs izsekošanas iekārtas. Tieši tāpēc «tas, kas mums līdz šim šķita vislabākais saistībā ar sociālajiem medijiem – anonimitāte, vitalitāte, spēja iesaistīties -, ir faktiski šo mediju pats lielākais trūkums» (J. Morozow).

Šis viedoklis ir klajā pretstatā Rietumos valdošajai pārliecībai par to, ka tīmekļa iespējas «stiprina demokratizācijas procesus» (Clay Shirky). Vai kiberutopisms šodien iespaido globālās politiskās debates, vai mūsu ticība tehnikas iespējām ir tukša ilūzija bez faktiska seguma?

Vairums demokrātisko valstu politiķu joprojām arī tagad gavilē līdzi «tīmekļa aktīvistiem, kas savā būtībā ir jaunās, modernās demokrātijas īstenie cīnītāji» (Gunilla Karlsone, Zviedrijas valdības ministre). Pēc viņas domām, «sociālie mediji rada pazemes komunikācijas tuneļu sistēmu zem valsts kontrolētajiem medijiem» un tas nozīmē, ka jaunās masu saziņas formas it kā spēj izaicināt un uzvarēt reāli bruņotu varas ešelonu kolonas.

Vai sociālie mediji ir tautas masu slepenie ieroči?

Vai tā ir? Šaubos.

Mūsu laikabiedri un interneta lietotāji ir arī diktatoriskie režīmi. Gan tālāk pasaulē, gan tepat mums blakus – Krievijā. Viņi tieši tāpat kā disidenti izmanto tīmekļa piedāvātās iespējas. Interneta un sociālo mediju resursi nodrošina viņiem un autoritatīviem režīmiem ātri un ērti izplatīt savu propagandu un melus tīmeklī, uzraudzīt līdzpilsoņus un diskreditēt savus nedraugus un ienaidniekus. Tieši un netieši.

Internets netraucē arī apstulbināt, nogurdināt, pārbombardēt ar sēnalu informāciju un lētiem mārketinga trikiem. Krievija, piemēram, finansē pati savu Rutube (savējo Youtube variantu), kas jau šodien noslīcināts lētā pornogrāfijā un saldsērīgās «kaķīšu romantisma» filmās. No šejienes ērti panākams «informatīvā pārsātinājuma» efekts, kad visa pieejamā informācija ar laiku šķiet sķebena un sekla. Cilvēks vairs nespēj atšķirt saturu no bezsatura informācijas. Satura substances trūkums daudzās interneta publikācijās rada priekšnosacījumus skepsei. Šo efektu propagandas teorijā sauca par «automātiskā ieroča zalves dunēšanu». Ausis aizkrīt.

Diktatūras un politiskā vara mēdz arī «izslēgt gaismu» kritiskos brīžos. Skābekļa nogriešanas paņēmiens ir vecs kā vēsture. To varējām novērot Ķīnā Ksinjangas protestu laikā 2009. gadā un Ēģiptē pērn. Internets, kuru mēs paši uzskatām par «ļoti decentralizētu», savā būtībā izrādās «pamatīgi centralizēts».

Tas palīdz režīmiem piekopt arī ļoti izsmalcinātas pilsoņu uzraudzības metodes. Piemēram, Nokia Siemens piegādāja savu tehnoloģiju Irānai, kas vietējai varai palīdzēja izsekot noteiktu mobilo telefonu īpašniekus vai sadzenāt «nepatīkamas informācijas» autorus 2009. gada «revolūcijas» laikā. Ķīnas valsts RTS Technologies, izraēļu – amerikāņu interneta izlūkošanas uzņēmums Narus, atbalsts ēģiptiešu varai, zviedru Rymdbolaget eksporta sadarbība ar Lībijas nesen gāzto varu palīdzēja efektīvi apspiest zemāko slāņu sociālos protestus un bremzēt tīmekļa aktivitātes. Izmantojot melno propagandu un ofensīvas.

Varas kontrole arī tīklā

Mūsu iecienītie sociālie mediji, izrādās, lieliski palīdz varai arī pret dažādām sabiedrības sociālā protesta formām. Piemēram, Izraēlas Hasbara Fellowships un Ķīnas tā saucamā Fifty-Cent Party ir tīmekļa non stop varas kampaņas, kuru uzdevums ir apgūt, sistematizēt, uztvert, apkaut, nomelnot un iznīcināt jebkuru pret varu vērstu protestu.

Šo metodiku liek lietā arī Krievijas propagandas mašīna, izmantojot internetā kompleksu spiegošanas sistēmu, kas kalpo esošajai Kremļa varai un ir faktiski konkrēts esošās politiskas turpinājums globālajā arēnā. Nesen lasījām par slēgtiem valsts iepirkumiem Krievijā, lai izstrādātu jaunas programmas interneta sociālo tīklu monitoringam un informatīvu ziņojumu masveida izplatīšanai sociālajos tīklos, lai veidotu sabiedrisko domu. Viena programma izpētīs sociālos tīklus, otra – izstrādās nepieciešamās informatīvās vadības metodes, trešā – balstoties uz iepriekš apstrādātajiem datiem, sociālajos tīkos iepludinās Kremlim vajadzīgo informāciju. Par iespējām ietekmēt situāciju citās valstīs Krievijā pirmoreiz sākām runāt pēc krievu nemieriem Tallinā 2007.gadā, kad tika pārcelts piemineklis padomju karavīriem. Krievijas laikraksts Komersant nesen konstatēja, ka šīs sabiedriskās domas ietekmēšanas metodes tiek izmēģinātas bijušās PSRS republikās, kas tagad kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Tas notiek jau tagad, un par to liecina publiskotās Baltijas valstu drošības dienestu atskaites un mūsu ikdienas prakse Baltijas valstu interneta telpā. Arī šo rakstu droši vien komentēs kāds angažēts komentētājs, kurš parasti mēģina diskreditēt visus, kas kaut ko kritisku izsakās par Krieviju un tās ārpolitiku.

Kas īsti internetā notiek?

«The game has changed» – konstatēja kāds britu policijas šefs studentu protestu laikā Lielbritānijā, jo apkarot studentu manifestācijas kļūst aizvien grūtāk tāpēc, ka tās «ir kustīgākas, mobilākas, impulsīvākas un neprognozējamas» (no policijas ziņojuma). Varai esot jāizseko lielās un «riskantās» sabiedrības grupas sistemātiski jau iepriekš, lai novērstu to protestu uzliesmojumu valstij kritiskos brīžos. Kā to var izdarīt? Kontrolējot sociālos medijus un jūsu profilus tajos.

Protams, šajā sistematizācijas procesā palīdz vispasaules cīņa pret terorismu. Tā lieliski noder kā legāls aizsegs, lai faktiski izsekotu arī savējos – vietējai varai problemātiskos indivīdus.

Vai tas pats notiek arī pie mums Latvijā?

Protams. Ekonomiskā un finanšu krīze ir ievainojusi plašus mūsu iedzīvotāju slāņus. Budžeta pievilkšana, atlaišana, darba vietu iznīcināšana, banku glābšana sistēmas ieviešana un finanšu sistēmas reanimācija, visbeidzot prasība, lai novārdzinātā sabiedrība tomēr pati arī samaksā par «pazudušo naudu» un «atdod» aizdevējiem varas ešelonu sarūpēto valsts kases iztrūkumu, ir spēcīgs detonators gigantiskam pūļa sprādzienam. Valsts leģitimitāte ir sagrauta un sociālo protestu viļņošanās Latvijā jau sākusies.

Masu emigrācija ir pirmā šo pazemes grūdienu izpausme. Tai seko nodokļu nemaksāšana, nevēlēšanās laist pasaulē mazuļus, jauniešu atteikšanās piedalīties politikā, lēkšana no Vanšu tilta utt. Tie ir simptomi.

Latvijas aktuālāko nepieciešamību sarakstā pašlaik pirmā nostājas deficītā «Kārtības partija», kura spētu apturēt aktīvās valsts un nācijas izjukšanas pazīmes.

Pagaidām tas neizdosies, jo arī mūsu politiskā vara rīkosies tieši tāpat kā Mubaraks «jasmīnu revolūcijas» sākuma posmā. Toreiz pret protestējošajām tautas masām tirāns sūtīja nevis policistus, bet «rekrūšus», kuri, maskēti civilā apģērbā, aplaupīja, demolēja, terorizēja miermīlīgo masu protestu dalībniekus ar mērķi iebaidīt. Norobežot, izolēt un ieslodzīt. Pie mums šo lomu psiholoģiska uzbrukuma veidā veiks etablētie un varai pietuvinātie žurnālisti un mediji, cenšoties uzputot tālāk oficiālo viedokli un iestāstīt sabiedrībai, ka «viss ir kārtībā» un ka slīcēju glābšana ir pašu slīkoņu lieta. 

Aizdevēji diktē, mēs atdodam un mediji producē pozitīvos sižetus.

Vai Latvijas sabiedrībā šodien būtu spējīga izvirzīt alternatīvo publisko viedokli? Piedāvājot trešo izeju no esošās krīzes valstī?

Šim nolūkam vajadzīgs vienojošs saslēgums.

Alternatīvie mediji (Indymedia u.c.) pie mums vēl pagaidām nedarbojas. Atliek vienīgi Twitter, Facebook, Draugiem, Skype, taču uz tiem arī progresīvu ideju vārdā paļauties nav iespējams.

To pierāda vairāki piemēri.

Facebook un Twitter cenzūras metodes

Piemēram, pēc Fukušimas avārijas tika nodibināta sabiedriska organizācija Occupy Fukushima (20 000 dalībnieku), kuras sastāvā ir galvenokārt sievietes un bērni. Tie paši, kas cieta no avārijas sekām vissmagāk. Organizācijas mērķis ir panākt, lai Japānas valdība pārņem vadību pār esošajām atomelektrostacijām privātās kompānijas Tepco vietā. Atgādināšu, ka tieši Tepco nolaidības dēļ avārijas sekas izvērtās tik smagas, postošas un valdība visiem spēkiem centās neielaist valstī ārzemju žurnālistus (efektīva black-out politika), lai ārpasaule tā arī neko līdz galam neuzzinātu, kas īsti Fukušimā notika. Patiecoties viena žurnālista drosmei, kas uzdrošinājās slepus nofilmēt slepenas sēdes un pēc tam publicēt šo materiālu Facebook un Twitter, fakti nonāca atklātībā. Taču pagaidām nav zināms, kas pēc tam notika ar šo pilsoniski drosmīgo japāņu žurnālistu. Līdzīgs liktenis piemeklēja aktīvistus, kas ar Facebook starpniecību mēģināja organizēt savu protesta gājienu uz Gazu. Facebook vadītāji izdeva viņus Izraēlas pinkertoniem.

Bez grēka dvēselē nav arī Twitter, kas savos noteikumos solās bremzēt jebkādu informācijas plūsmu, kas runāšot pretī attiecīgās valsts likumiem un noteikumiem.

Agrāk šādu noteikumu nebija. Toreiz «jasmīnu revolūcijai» izdevās izdzīvot.

Tagad ir citādi.

«Jasmīnu revolūcija» ir padarījusi sociālos medijus daudz piesardzīgākus.

Tas pats attiecas uz Silikon Valley jaunbagātniekiem, kas paši sevi dēvē par «brīvības cīnītājiem» un «demokrātiem», taču būtībā ir «pārtikuši tehnokrāti, kas bailēs no teroristu, sadistu vai kādu citu ekstrēmu tipu parādīšanās uz publiskās skatuves ir gatavi nekavējoties, bez domāšanas piedāvāt supercenzūru, jo paši ir pārliecināti, ka tas viss tiek darīts, labu gribot» (J.Morozow, The net delusion. Alen Lane).

Iespējams, ka informācijas plūsma ir jāierobežo un jādisciplinē.

Var gadīties, ka anonīmie čata «šāvēji no krūmiem» jau sen pārkāpuši visus cieņas un cilvēcīgās saziņas pieklājības noteikumus savā tīmekļa komunikācijā. Nav izslēgts, ka mēs pārējie nevēlamies lasīt verbālos vēmekļus, kurus mums joprojām turpina piegādāt niknumā un skaudībā iestiguši anonīmi zombiji. Var gadīties, ka aizliegumi ir vajadzīgi, taču tos nekādā ziņā nedrīkst realizēt politisko lēmumu pieņēmēji.

Mēs vērtējam pasauli un ap mums notiekošo – izejot no sevis.

Protams.

Brīdī, kad Tunisijas «jasmīnu revolūcijas» uvertīras laikā sāka uz ielas liesmot pirmais aizdedzinātais automobilis, Rietumu mediji (Wired) steigšus ziņoja, ka «Tunisija sāk savu uzvaras gājienu, pateicoties neuzvaramajam ierocim, kas saucas Twitter».

Rietumi bija un ir pārliecināti joprojām, ka Tunisijā, Irānā un Ēģiptē visu sacelšanās attīstību noteica Twitter un Wikileaks atmaskojumi, ieskaitot diktatora Ben Alī privātās dzīves noslēpumu publiskošanu.

Galvenais ierocis – mobilie telefoni

Fakti pierāda, ka jaunajai tīkla tehnoloģijai bija «zināma ietekme» uz politiskajiem apvērsumiem Tuvējos Austrumos, taču galvenais ierocis bija modernie mobilie telefoni.

Pateicoties filmējumiem «ar telefonu», Al Jazira varēja raidīt daudzos amatieru videoierakstus, kurus no sacelšanās zonām TV stacijai sūtīja aculiecinieki. Piemēram, Tunisijā tikai 1/3 iedzīvotāju ir pieejams internets, taču 85% ir mobilie telefoni. Līdzīga aina novērojama arī citās Tuvo Austrumu valstīs, un tas nozīmē, ka šajā gadījumā būtu pareizāk runāt par mobilo telefonu un sms revolūciju.

Pagaidām visplašākajā pētījumā, kas veltīts digitālo mediju revolucionārajai dabai un to lomai autoritāro režīmu ikdienā (Blogs and bullets. New media in contentios politics. Institute of Peace, USA) ir secināts, ka zinātniekiem un politiķiem nāktos uzmanīgāk novērtēt mediju lomu sabiedrības demokratizācijas procesā, jo jaunajai komunikācijas tehnikai var būt pozitīvi un negatīvi iedarbības efekti.

Pagaidām izskatās, ka mēs atrodamies komunikatīvās revolūcijas sākuma stadijā un ka saziņas apvērsuma virzienā mums viss vēl priekšā.

Var gadīties, ka arī Latviju gaida pazemes grūdienu kaskāde, jo kurmji savu tuneli joprojām rok!

Asanžs un Zviedrija. 2012. gada maijā.

2012. gada 30. maijs

Šodien noskaidrojās, ka Wikileaks dibinātāju Džulianu Asanžu Lielbritānijas tiesa (Supreme Court) nolēmusi izdot Zviedrijai. Pēc divu gadu ņemšanās pa tiesām, procesa iznākums ir vienīgais iespējamais. Protams, ka arī šo spriedumu viņa advokāti pārsūdzēs, taču tas nemaina lietas būtību. Asanžu agri vai vēlu tomēr izdos Zviedrijai, jo Lielbritānijas Augstākā tiesa nepiekrīt Asanža advokātu apgalvojumiem, ka Zviedrija neesot tiesiska valsts.

Patīk vai nepatīk, bet tā būs.

Krievu televīzijas Latvijā par šo lietu šovakar ziņo ”uz smiltīm būvētus” apgalvojumus. Mazliet uzjautrinoši noskatīties kā krievu komentētāji (no Lielbritānijas) dusmīgām sejām cenšas izklāstīt (Maskavas kanālu skatītājiem Rīgā) prognozes Asanža lietā, lai gan būtību viņi paši faktiski nesaprot. 🙂

Jautri.

Protams, ka Asanža draugu un sabiedroto (Michael Moore, Naomi Wolff, Johns Pilger) rosinātās ”naida ainas” pret zviedru tiesu sistēmu ir sējušas sēklu, kas šodien attīstījušas absurdus pieņēmumus par to, kā zviedri tendenciozi un nejēdzīgi izskatot seksuālu noziedzību ”savā tiesu sistēmā”.

Protams, ka zviedri nav pūkaini eņģeļi, taču nedomāju, ka viņi paši vēl vairāk forsēs nevajadzīgus kāpinājumus šajā lietā. 

Kas īsti Zviedrijā ar Asanžu ”tiks darīts” ?

Vai viņš uzreiz tiks ieslodzīts, notiesāts un izdots jeņkiem?

Nē, izskatās, ka tā nebūs.

Var gadīties, kas zviedru institūcijas izlemj, ka nav pamata Asanža aizturēšanai un tiesāšanai. Nedomāju, ka seksuālus noziegumus zviedru tiesa izskatītu tendenciozi.

”Zviedrijas likumi būtiski neatšķiras no citu valstu likumiem šajā jomā. Jūs nevar notiesāt par izvarošanu, ja akta laikā saplīst kondoms. Taču var notiesāt par izvarošanu, ja seksuālais akts notiek ar personu, kas ir bezsamaņā vai apreibusi/aizmigusi. Šādi likumi ir arī citās valstīs, ne tikai Zviedrijā” – tā šodien komentē Asanža izredzes avīze Svenska Dagbladet.

Avīze norāda, ka zviedri nespundēšot Asanžu nekavējoties ASV Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes lidmašīnā.

Apiešanās ar Asanžu Zviedrijā bušot godīga un cilvēktiesībām atbilstoša.

Tā vismaz apgalvo Stokholmas universitātes profesors Mortens Šulcs.

Redzēsim kā īsti viss notiks.

Papildinformācija manos citos rakstos:

Labais burvis apustulis. 2011. g. 9. febr.

Mediju Robins Huds. 2012. g. 5. aprilis

Datorpasaules Robins Huds. Latvijas Vēstnesis.

Mediju Robins Huds vai tomēr bīstamākais noziedznieks Asanžs?

2012. g. 5. aprīlī . Speciāli TVnet.

Noziegums vai sods? Amerikāņi viņu sauc par «pasaules bīstamāko noziedznieku», kuru nekādi nav iespējams noķert un sodīt. Ar zivs cienīgu lunkanumu viņš izgrozās un atsvabinās no visu veidu lamatām.

Lai gan faktiski Džulians Asanžs (Julian Assange) šodien nav brīvs cilvēks. Viņš joprojām atrodas mājas arestā Lielbritānijā. Dzīvo greznā īpašumā Ellingham Hall Norfolkā, pie sava kolēģa un drauga, žurnālista Vaughan Smith.

Datorpasaules Robina Huda «ieslodzījuma vieta» ir sena, 18. gadsimtā celta pelēku ķieģeļu ēka ar desmit guļamistabām, servisa personālu un mazliet atgādina romantisku britu filmu vidi.

Džulianam jānēsā elektroniskais marķējums ap potīti, nedrīkst atstāt dzīvesvietu vakaros un naktīs. Pievakarē no 18.00 līdz 20.00 jāpiesakās vietējā policijas iecirknī.

Pēc Asanža domām, viņa «aktuālais nodarījums Zviedrijā» ir daudz nenozīmīgāks nekā masīvais elektroniskais mājas arests, stress un vajāšanas, kurām viņš ir pakļauts jau vairākus gadus, cerot uz laimīgu galaiznākumu tiesu maratonā.

Pagaidām britu tiesas turpina noskaidrot, vai aresta pavēle ir realizēta korekti. Līdz bēdīgi slavenajai zviedru prokuratūras kriminālapsūdzībai vēl neviens nav nonācis.

Asanžs joprojām atrodas tiesas procesu straumē.

Protams, viņš nevēlas izdošanu tiesāšanai Zviedrijā, kuras juridisko sistēmu Džulians necieš un nevēlas saprast. No Stokholmas jeņķi viņu uzreiz pārtveršot un nogādāšot savos cietumos «viņpus dīķim» uz teroristiem paredzēto cietuma celli.

Šo iespējamību nevar izslēgt.

Paradoksāli, bet varbūt likumsakarīgi, ka datorpasaules Robins Huds iekrita tiesas nagos nevis sava bīstamā un riskantā darba, bet gan kaislību dēļ.

Viņš – slavenā Wikileaks («wiki» havajiešu valodā – straujš, «leaks» – angļu valodā «noplūde») dibinātājs, kurš kopš 2006. gada publisko neskaitāmus slepenus dokumentus (sadarbojoties ar vadošajiem pasaules medijiem), tagad ir kļuvis par maratonarestantu.

Turpina sēdēt britu salās un spēlēt ričuraču, pie viena spītīgi atsakoties pakļauties zviedru tiesu varai un kaitinot amerikāņus, kas ir jau noguruši no iecerētā arestanta gaidīšanas.

Viss sākās kā pasakā.

Reiz, 2010. gada 11. augustā, Džulians Asanžs ieradās Zviedrijā, kur tika sagaidīts ar superzvaigznei raksturīgu patosu un sajūsmu. Tobrīd tieši Zviedrija bija kļuvusi par viņa apsolīto zemi, kurā Wikileaks varēs brīvi un netraucēti strādāt. Senā un demokrātiskā mediju likumdošana (kopš 1760. gada!) garantēja avotu neaizskaramību. Džulians to zināja un nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi Stokholmā. Viņš nekavējoties sāka kārtot pastāvīgās uzturēšanās atļauju valstī, lai pats varētu iegūt atbildīga izdevēja tiesības un uzņemties visu atbildību par sava skandalozā uzņēmuma publikācijām. Tādā kārtā skandalozais Wikileaks varētu justies drošāks demokrātisko zviedru mediju likumu aizsardzībā un datorserveri varētu braši tupināt murrāt Solnas klinšu alās. Pirms tam tika nokārtots arī «formāls ielūgums no kādas organizācijas» puses (Džulians tā vēlējās). Ielūdzēja lomu uzņēmās kristīgo sociāldemokrātu jauniešu grupa (Brālības organizācija), kas veidoja Asanža pirmo Zviedrijas lekciju publiku. Turpat zālē sēdēja arī abas sievietes, kas augustā kļuva par viņa seksa partnerēm, taču vēlāk apsūdzēja viņu par izlaidīgu attieksmi pret intīmo attiecību higiēnu. Viņām likās, ka Džulians Asanžs abas ir inficējis ar HIV.

31. augustā Asanžu nopratina zviedru policija, advokāta klātbūtnē. Taču jau nākamajā dienā virsprokurore Mariane Nī nolemj no jauna celt kriminālapsūdzību, šoreiz jau par izvarošanas mēģinājumu.

Ja Džulians Asanžs būtu aizgājis uz slimnīcu un pārbaudījis (ar testa palīdzību) savu veselības stāvokli, tad process pret viņu (iespējams!) nebūtu sākts. Viņš atteicās no testa un izbrauca no valsts.

Sniega pika sāka velties no kalna lejup. Pieaugot apmēros.

18. oktobrī Zviedrija atsaka Ansanžam darba atļauju un uzturēšanās atļauju valstī. 24. novembrī Zviedrijas Apelācijas tiesa noraida pārsūdzību un izsludina Wikileaks dibinātāja starptautisko vajāšanu.

No varoņa viņš (vienā rāvienā) bija pārtapis vajātā noziedzniekā, jo nezināja citas valsts – Zviedrijas likumus un tikumus.

No vienas puses, «viens no vispārliecinātākajiem man zināmajiem vīriešu dzimuma šovinistiem neveiksmīgi sastapa Zviedrijā divas neatkarīgas un lepnas zviedrietes. Tas notika valstī, kurā ir bargāki juridiskie noteikumi seksuālās uzmākšanās jomā nekā citās valstīs» (Daniel Domscheit-Berg, Wikileaks).

No otras puses, zviedru prokuroru rīcība 2010. gada rudenī attiecībā pret Asanža lietu demonstrē pretrunīgu rīcības loģiku: 20. augustā Maria Hejebū ceļ apsūdzību pret Džulianu Asanžu par divu zviedriešu izvarošanu un seksuālu uzmācību pret šīm sievietēm, bet jau 25. augustā šo prasību anulē nākamā prokurore Eva Finē. Pēc piecām dienām – 1. septembrī prokurore Mariane Nī izlemj no jauna celt vēl smagāku apsūdzību, un visi sekojošie zviedru institūciju ofensīvie gājieni pret Wikileaks dibinātāju (darba un uzturēšanās atļaujas noraidīšana) sāk atgādināt plānotu atriebību par noziegumiem, kas nav pierādīti.

Ja liktenīgajā 2010. gada rudenī prokurore Mariane Nī nebūtu novēloti (18.11.2010.) pasludinājusi Džuliana Asanža arestu, viņam pašam klātneesot, tad šodien aina būtu daudz loģiskāka. Starp citu, Asanžs atradās Zviedrijā gandrīz visu septembri un izbrauca no valsts tikai 27. septembrī. Ja prokurore vēlējās ko noskaidrot, tad laika šim procesam bija pietiekami. Pasludinot arestu pēc Asanža aizbraukšanas no Zviedrijas, viņa faktiski nogrieza viņam atpakaļceļu. Prokurores rīcība atgādina sodīšanu, pirms apsūdzētā vaina ir pierādīta.

ASV un Lielbritānijā šādus konfliktus atrisina ar mājas aresta palīdzību, taču Zviedrijā šāda iespēja nepastāv.

Kāpēc Džulians Asanžs nevēlas atgriezties un pierādīt savu nevainību Zviedrijā?

Viņam esot bail no izdošanas amerikāņiem, kur Wikileaks publiskojumu dēļ viņam var tikt piemērots mūža ieslodzījums.

Jā, starp ASV un Zviedriju pastāv bilaterāls sodīto personu izdošanas līgums. Katru gadu Zviedrijā izdod vairākus aizturētos amerikāņu tiesām, ja šāda prasība tiek saņemta.

Lai izdotu tiesāšanai uz Amerikas Savienotajām Valstīm, apsūdzētajam jāatbilst vairākiem kritērijiem. Izdošana ir jāakceptē valdībai, Apelācijas tiesai un Augstākajai tiesai. Nav izslēgts, ka zviedru varas institūcijas varētu solidarizēties Asanža izdošanā ASV.

1971. gada 3. jūlijā, aktieru ģimenē dzimušais austrālietis Džulians Asanžs jau sešpadsmit gadu vecumā kļuva par datoru hakeri. Dators viņa izpratnē bija «mašīna, ar kuru var cīnīties par taisnību uz zemes». Ar pseidonīma «Mendox» palīdzību viņš mēdza uzlauzt telekomunikāciju uzņēmumu datorus, nodrošinot sev bezmaksas sarunas ar draugiem un paziņām visā pasaulē. Viņam šķita, ka visi esošie mūri ir jāuzlauž, lai atbrīvotu patiesību. 1994. gadā Asanžam nācās samaksāt soda naudu (50 000 AUD) par ielaušanos Kanādas telekomunikāciju uzņēmuma Nortel datoros. Tieši tobrīd Melburnas universitātes matemātikas fakultātes students esot izdomājis un sācis realizēt Wikileaks ideju. Ar pārliecību, ka «varas konspirāciju pret sabiedrību iespējams apkarot, tikai un vienīgi atslepeniskojot varas ieslodzītos noslēpumus», viņš 2006.gada 4. oktobrī reģistrē vietni wikileaks.org. Pēc tam sekoja Bagdādes amerikāņu helikoptera AH-64 slepenās filmas publiskojums, kas 2007. gada 12. jūlijā atklāj uguni pret mierīgajiem Bagdādes iedzīvotājiem. Pēc tam atklātībai tiek piedāvāti Islandes Kaupthing Bank slepenie dokumenti un Irākas kara ierakstu žurnāli ar 400 000 slepeniem Irākas kara dokumentiem.

Viņš ir skandaloza un izaicinoša personība. Par simpātisku viņu grūti nosaukt. Provinciālā bravūra attiecībās ar zviedrietēm 2010. gada rudenī var izraisīt vienīgi nožēlu un nicinājumu.

Taču Asanža netaktiskums pret partnerēm un kolēģiem, konflikti ar žurnālistiem un sadarbības partneriem, ieskaitot Amnesty International un Bezrobežu reportierus par upuru un avotu publiskojumiem, kas nopludinātās informācijas dēļ bija pakļauti nāves riskam, nemazina pašu galveno prasību.

Asanžs ir pelnījis taisnīgu tiesu, neatkarīgā valstī.

Vienkārši tāpēc, ka viņa ieguldījums «patiesības atbrīvošanā» ir unikāls un neko tamlīdzīgu mediju vēsture līdz šim nav piedzīvojusi. Seksuāli noziegumi ir jāsoda, taču izmeklēšanas laikā nedrīkst aizdomās turēto padarīt automātiski par noziedznieku.

Pagaidām neizskatās, ka Zviedrija patiešām spētu «Asanža lietu» izskatīt objektīvi un bezkaislīgi.

Pagaidām izskatās slikti.

Wikileaks šodien publiskoja piecus miljonus dokumentu. Sagaidāmi atkal skandāli.

2012. gada 27. februārī

Attēls no Sveriges Radio mājas lapas

Džulians Asanžs notikušo traktē kā nepieciešamu atmaskojumu, lai pierādītu, ka privātās izlūkošanas organizācijas palielina savu ietekmi pasaules politikā. Tai pat laikā tās esot korumpētas. Tā uzskata Asanžs.

Šodien, tātad, no jauna publicēts milzīgs apjoms slepenu materiālu.

Tos pakāpeniski publicē Wikileaks izvēlētos medijos vai pašu mājas lapā.

Tātad runa ir par nozagtiem materiāliem amerikāņu Stratfor datoros.

Šodien apzagtais apliecina notikušo, taču nopludināto dokumentu saturu nekomentē.

Šorīt viens no šiem dokumentiem, kuru šorīt publicēja SVT (Zviedrijas sabiedriskā televīzija) kāds Eiropas Parlamenta deputāts komentējis Zviedrijas Ārlietu ministru Karlu Bildu.

Avots SW501 raksturo Karlu Bildu kā ļoti gudru cilvēku ar lielisku atmiņu. Taču viņam esot sliktas attiecības ar pašreizējo Zviedrijas premjeru. Bilds vēloties, lai Zviedrija kļūst par lielvaru un daudz runājot par valsts ietekmi Baltijas jūras reģiona valstīs.

Viņa pieredze Balkānos esot panākusi, ka viņam nepatīkot horvāti un albāņi.

Krievijas Prezidentu Vladimiru Putinu Karls Bilds saucot par ”četņiku” (serbu nacionālistu) un esot ļoti kritisks pret Krieviju.  Sw501 uzsver, ka Bildam esot antipātijas arī pret Sarkozī un viņš esot to politiķu skaitā, kas vēlas novērst Eiropas Savienībā vācu-franču dominanto stāvokli.

Pats Bilds šī dokumenta autentiskumu noliedz, taču Twittera kontā apgalvo, ka viss ko Wikileaks publicē ir muļķības.

Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu dienestam Ekot Asanžs šodien liecinājis, ka viņa rīcībā ir vēl daži dokumenti, kas Zviedrijas Ārlietu ministram varētu nepatikt, taču tiks publicēti.

Zviedru vakara tabloīds, dzeltenā avīze ”Expressen”  (pirms nedēļas) uzsvēra, ka Wikileaks plāno starptautisku apmelošanas kampaņu pret Zviedriju, sakarā ar to, ka Zviedrija gatavojoties pēc tiesas izdot Asanžu ASV.

Tieši tāpēc tuvākajā laikā tikšot publiskots kāds 70. gadu dokuments, kas pierādot, ka pašreizējais Zviedrijas Ārlietu ministrs Karls Bilds esot savulaik strādājis kā informētājs Amerikas Savienotajām Valstīm.