Mediju Robins Huds vai tomēr bīstamākais noziedznieks Asanžs?

2012. g. 5. aprīlī . Speciāli TVnet.

Noziegums vai sods? Amerikāņi viņu sauc par «pasaules bīstamāko noziedznieku», kuru nekādi nav iespējams noķert un sodīt. Ar zivs cienīgu lunkanumu viņš izgrozās un atsvabinās no visu veidu lamatām.

Lai gan faktiski Džulians Asanžs (Julian Assange) šodien nav brīvs cilvēks. Viņš joprojām atrodas mājas arestā Lielbritānijā. Dzīvo greznā īpašumā Ellingham Hall Norfolkā, pie sava kolēģa un drauga, žurnālista Vaughan Smith.

Datorpasaules Robina Huda «ieslodzījuma vieta» ir sena, 18. gadsimtā celta pelēku ķieģeļu ēka ar desmit guļamistabām, servisa personālu un mazliet atgādina romantisku britu filmu vidi.

Džulianam jānēsā elektroniskais marķējums ap potīti, nedrīkst atstāt dzīvesvietu vakaros un naktīs. Pievakarē no 18.00 līdz 20.00 jāpiesakās vietējā policijas iecirknī.

Pēc Asanža domām, viņa «aktuālais nodarījums Zviedrijā» ir daudz nenozīmīgāks nekā masīvais elektroniskais mājas arests, stress un vajāšanas, kurām viņš ir pakļauts jau vairākus gadus, cerot uz laimīgu galaiznākumu tiesu maratonā.

Pagaidām britu tiesas turpina noskaidrot, vai aresta pavēle ir realizēta korekti. Līdz bēdīgi slavenajai zviedru prokuratūras kriminālapsūdzībai vēl neviens nav nonācis.

Asanžs joprojām atrodas tiesas procesu straumē.

Protams, viņš nevēlas izdošanu tiesāšanai Zviedrijā, kuras juridisko sistēmu Džulians necieš un nevēlas saprast. No Stokholmas jeņķi viņu uzreiz pārtveršot un nogādāšot savos cietumos «viņpus dīķim» uz teroristiem paredzēto cietuma celli.

Šo iespējamību nevar izslēgt.

Paradoksāli, bet varbūt likumsakarīgi, ka datorpasaules Robins Huds iekrita tiesas nagos nevis sava bīstamā un riskantā darba, bet gan kaislību dēļ.

Viņš – slavenā Wikileaks («wiki» havajiešu valodā – straujš, «leaks» – angļu valodā «noplūde») dibinātājs, kurš kopš 2006. gada publisko neskaitāmus slepenus dokumentus (sadarbojoties ar vadošajiem pasaules medijiem), tagad ir kļuvis par maratonarestantu.

Turpina sēdēt britu salās un spēlēt ričuraču, pie viena spītīgi atsakoties pakļauties zviedru tiesu varai un kaitinot amerikāņus, kas ir jau noguruši no iecerētā arestanta gaidīšanas.

Viss sākās kā pasakā.

Reiz, 2010. gada 11. augustā, Džulians Asanžs ieradās Zviedrijā, kur tika sagaidīts ar superzvaigznei raksturīgu patosu un sajūsmu. Tobrīd tieši Zviedrija bija kļuvusi par viņa apsolīto zemi, kurā Wikileaks varēs brīvi un netraucēti strādāt. Senā un demokrātiskā mediju likumdošana (kopš 1760. gada!) garantēja avotu neaizskaramību. Džulians to zināja un nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi Stokholmā. Viņš nekavējoties sāka kārtot pastāvīgās uzturēšanās atļauju valstī, lai pats varētu iegūt atbildīga izdevēja tiesības un uzņemties visu atbildību par sava skandalozā uzņēmuma publikācijām. Tādā kārtā skandalozais Wikileaks varētu justies drošāks demokrātisko zviedru mediju likumu aizsardzībā un datorserveri varētu braši tupināt murrāt Solnas klinšu alās. Pirms tam tika nokārtots arī «formāls ielūgums no kādas organizācijas» puses (Džulians tā vēlējās). Ielūdzēja lomu uzņēmās kristīgo sociāldemokrātu jauniešu grupa (Brālības organizācija), kas veidoja Asanža pirmo Zviedrijas lekciju publiku. Turpat zālē sēdēja arī abas sievietes, kas augustā kļuva par viņa seksa partnerēm, taču vēlāk apsūdzēja viņu par izlaidīgu attieksmi pret intīmo attiecību higiēnu. Viņām likās, ka Džulians Asanžs abas ir inficējis ar HIV.

31. augustā Asanžu nopratina zviedru policija, advokāta klātbūtnē. Taču jau nākamajā dienā virsprokurore Mariane Nī nolemj no jauna celt kriminālapsūdzību, šoreiz jau par izvarošanas mēģinājumu.

Ja Džulians Asanžs būtu aizgājis uz slimnīcu un pārbaudījis (ar testa palīdzību) savu veselības stāvokli, tad process pret viņu (iespējams!) nebūtu sākts. Viņš atteicās no testa un izbrauca no valsts.

Sniega pika sāka velties no kalna lejup. Pieaugot apmēros.

18. oktobrī Zviedrija atsaka Ansanžam darba atļauju un uzturēšanās atļauju valstī. 24. novembrī Zviedrijas Apelācijas tiesa noraida pārsūdzību un izsludina Wikileaks dibinātāja starptautisko vajāšanu.

No varoņa viņš (vienā rāvienā) bija pārtapis vajātā noziedzniekā, jo nezināja citas valsts – Zviedrijas likumus un tikumus.

No vienas puses, «viens no vispārliecinātākajiem man zināmajiem vīriešu dzimuma šovinistiem neveiksmīgi sastapa Zviedrijā divas neatkarīgas un lepnas zviedrietes. Tas notika valstī, kurā ir bargāki juridiskie noteikumi seksuālās uzmākšanās jomā nekā citās valstīs» (Daniel Domscheit-Berg, Wikileaks).

No otras puses, zviedru prokuroru rīcība 2010. gada rudenī attiecībā pret Asanža lietu demonstrē pretrunīgu rīcības loģiku: 20. augustā Maria Hejebū ceļ apsūdzību pret Džulianu Asanžu par divu zviedriešu izvarošanu un seksuālu uzmācību pret šīm sievietēm, bet jau 25. augustā šo prasību anulē nākamā prokurore Eva Finē. Pēc piecām dienām – 1. septembrī prokurore Mariane Nī izlemj no jauna celt vēl smagāku apsūdzību, un visi sekojošie zviedru institūciju ofensīvie gājieni pret Wikileaks dibinātāju (darba un uzturēšanās atļaujas noraidīšana) sāk atgādināt plānotu atriebību par noziegumiem, kas nav pierādīti.

Ja liktenīgajā 2010. gada rudenī prokurore Mariane Nī nebūtu novēloti (18.11.2010.) pasludinājusi Džuliana Asanža arestu, viņam pašam klātneesot, tad šodien aina būtu daudz loģiskāka. Starp citu, Asanžs atradās Zviedrijā gandrīz visu septembri un izbrauca no valsts tikai 27. septembrī. Ja prokurore vēlējās ko noskaidrot, tad laika šim procesam bija pietiekami. Pasludinot arestu pēc Asanža aizbraukšanas no Zviedrijas, viņa faktiski nogrieza viņam atpakaļceļu. Prokurores rīcība atgādina sodīšanu, pirms apsūdzētā vaina ir pierādīta.

ASV un Lielbritānijā šādus konfliktus atrisina ar mājas aresta palīdzību, taču Zviedrijā šāda iespēja nepastāv.

Kāpēc Džulians Asanžs nevēlas atgriezties un pierādīt savu nevainību Zviedrijā?

Viņam esot bail no izdošanas amerikāņiem, kur Wikileaks publiskojumu dēļ viņam var tikt piemērots mūža ieslodzījums.

Jā, starp ASV un Zviedriju pastāv bilaterāls sodīto personu izdošanas līgums. Katru gadu Zviedrijā izdod vairākus aizturētos amerikāņu tiesām, ja šāda prasība tiek saņemta.

Lai izdotu tiesāšanai uz Amerikas Savienotajām Valstīm, apsūdzētajam jāatbilst vairākiem kritērijiem. Izdošana ir jāakceptē valdībai, Apelācijas tiesai un Augstākajai tiesai. Nav izslēgts, ka zviedru varas institūcijas varētu solidarizēties Asanža izdošanā ASV.

1971. gada 3. jūlijā, aktieru ģimenē dzimušais austrālietis Džulians Asanžs jau sešpadsmit gadu vecumā kļuva par datoru hakeri. Dators viņa izpratnē bija «mašīna, ar kuru var cīnīties par taisnību uz zemes». Ar pseidonīma «Mendox» palīdzību viņš mēdza uzlauzt telekomunikāciju uzņēmumu datorus, nodrošinot sev bezmaksas sarunas ar draugiem un paziņām visā pasaulē. Viņam šķita, ka visi esošie mūri ir jāuzlauž, lai atbrīvotu patiesību. 1994. gadā Asanžam nācās samaksāt soda naudu (50 000 AUD) par ielaušanos Kanādas telekomunikāciju uzņēmuma Nortel datoros. Tieši tobrīd Melburnas universitātes matemātikas fakultātes students esot izdomājis un sācis realizēt Wikileaks ideju. Ar pārliecību, ka «varas konspirāciju pret sabiedrību iespējams apkarot, tikai un vienīgi atslepeniskojot varas ieslodzītos noslēpumus», viņš 2006.gada 4. oktobrī reģistrē vietni wikileaks.org. Pēc tam sekoja Bagdādes amerikāņu helikoptera AH-64 slepenās filmas publiskojums, kas 2007. gada 12. jūlijā atklāj uguni pret mierīgajiem Bagdādes iedzīvotājiem. Pēc tam atklātībai tiek piedāvāti Islandes Kaupthing Bank slepenie dokumenti un Irākas kara ierakstu žurnāli ar 400 000 slepeniem Irākas kara dokumentiem.

Viņš ir skandaloza un izaicinoša personība. Par simpātisku viņu grūti nosaukt. Provinciālā bravūra attiecībās ar zviedrietēm 2010. gada rudenī var izraisīt vienīgi nožēlu un nicinājumu.

Taču Asanža netaktiskums pret partnerēm un kolēģiem, konflikti ar žurnālistiem un sadarbības partneriem, ieskaitot Amnesty International un Bezrobežu reportierus par upuru un avotu publiskojumiem, kas nopludinātās informācijas dēļ bija pakļauti nāves riskam, nemazina pašu galveno prasību.

Asanžs ir pelnījis taisnīgu tiesu, neatkarīgā valstī.

Vienkārši tāpēc, ka viņa ieguldījums «patiesības atbrīvošanā» ir unikāls un neko tamlīdzīgu mediju vēsture līdz šim nav piedzīvojusi. Seksuāli noziegumi ir jāsoda, taču izmeklēšanas laikā nedrīkst aizdomās turēto padarīt automātiski par noziedznieku.

Pagaidām neizskatās, ka Zviedrija patiešām spētu «Asanža lietu» izskatīt objektīvi un bezkaislīgi.

Pagaidām izskatās slikti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s