Pirmais jūnijs Malaizijas galvaspilsētā

2013. gada 1. jūnijs, Malaizija, Kualalumpura

Parasti man pirmais jūnijs saistījās ar vasaras atvaļinājuma sākumu vai starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Šogad tas pārvērtas supercepšanās diena, jo atrodoties Kualalumpurā man reāli nācās iedzīt 37 grādus, kurus līdz šim asociēju ar slimības sarkano atzīmi uz drudža stipruma mērīšana termometra. Ja ir virs 37 tad var neiet uz skolu. To zina visi. Man šoreiz nācās iet pa ielu un izturēt visu dienu šajā ” slimības karstuma” zonā.

Taču sāksim no gala. Šodien zinātniskā konference Communicating Cultural Diplomacy through the Media vairs neturpinājās un man atlika laika nodarboties ar to, kas man gan dzīvē, gan darbā patīk visvairāk – pētīt citas tautas un to ierašas. Iepazīties ar jauniem, līdz šim nepazīstamiem draugiem un apgūt jaunu vieduma veidu, noskaidrojot kā dzīvo un domā citi – planētas viņā pusē.

Lai to izdarītu, ir jāpieslejas vietējiem un jāatbrīvojas no tūristu luksusa zonas.

Pēc brokastīm no rīta, pamanīju, ka universitātes teritorijā, uz apakšējās terases, notiks kāds grandiozs un svinīgs pasākums. Zem manas viesnīcas logiem, kas ietilpst universitātes teritorijā, bija uzslietas teltis un izdaiļoti gadi un krēsli. Man bija priekšnojauta, ka tās ir kāzas. Taču nevarēju iedomāties, ka kāds varētu vēlēties svinēt savas kāzas Taylor’s University  jaukajā pagalmā. Taču vakarā izrādījās, ka tieši tā arī viss notiks.

Par to mazliet vēlāk. Tagad (joprojām) ir rīts ( Latvijā vēl nakts) un musulmaņu svētdiena, kad visas darba vietas ir slēgtas un tas var radīt problēmas maniem plāniem.

Punkts nr. 1. – nokļūt uz centru ar taksi par normālu cenu. Tas nav vienkārši, ja esi sieviete, gaišiem matiem, kas ir ārzemniece un brauc viena pati. Vispirms notiek scēnas pie iesēšanās, jo normālo 22 rigidu vietā man mēdz pieprasīt vismaz 50 rigidus. Tā kā kaulēties es netaisos, tad universitātes koordinētājs sāk skandalēties manā vietā ar taksistiem un visbeidzot (katru rītu no jauna) es panāku cenu 23 rigidi par braucienu no universitātes līdz KL centrālajai stacijai. Metro vai autobusu satiksmes universitāte ar centru nav. Visi, arī studenti, braukā ar saviem auto vai takšiem. Būtībā idiotiski.

Tas nozīmē, ka Kuala Lumpurā nav izstrādāta eiropiešiem pierasta transporta sistēma.

Ja tev nav auto, te neesi cilvēks!

Līdzīgi Rīgai, daudzās vietās nav vispār ietvju.

Kājāmgājējs neskaitās.

Neskatoties uz vispārēju auto pielūgsmi, nolēmu protestēt pret to ar iešanu ar kājām. Man ir automašīna, dārga un laba. Tā piesieta Stokholmā un ganās stāvvietā. Taču šeit es protestēšu sev raksturīgā veidā un braukšu takšu vietā ar sabiedrisko transportu un tā sapratīšu malaiziešus labāk par visperfektāko tulkojumu.

Mans taksometra šoferis no universitātes un centru bija indietis. Indieši ir viena no Malaizijas minoritātēm. Izkaulējāmies, vienojāmies, ka nesaplēsīsimies, un pēc tam bija pienākusi kārta tikt vaļā no viņa mārketinga trikiem braukšanas laikā ar  nosaukumu ” es jums parādīšu patieso Malaiziju” (par 80 latiem – 8 stundas), es laimīgi izkāpu ārā no takša neko neapsolot.

Tas nav viegli. Indieši prot mārketingu, un, ja neizdodas, tad apvainojas. Tas nav patīkami. Protams. Taču nevajag pīties ar ziemeļu sievietēm, kuras savulaik ir nolikušas pie vietas vikingus un tāpēc modernā laika mārketinga šedevri man ir elementāri blusas segli. Tas pārmantots no pagātnes. No visām iepriekšējām vecmāmiņām. Vietējie tam nav gatavi. Nu, nekas. Pamazām pieradīs. Autentiskās blondīnes ir vissmagākā publikā, nepakļaujas nekādai manipulācijai. Lai mācās no pieredzes.

Pēc tam es atradu ceļu no KL Centrāles uz metro, jeb viensliežu dzelzceļu, kas Kuala Lumpurā pašlaik nav viegli atrodama lieta. Remontu dēļ jārēķinās ar apvedceļiem un iešanu pāri brauktuvēm pie sarkanās gaismas. Lai atrastu metro, es uzsāku sarunu ar simpātisku malaizieti, kas izrādījās “lauciniece” no Borneo salas. Gājām abas kopā uz tālo metro staciju, kas pēc remontiem būs viegli atrodama, bet tagad noslēpta aiz žogiem un barjerām.

– Ārzemnieki šo staciju vispār nevar tagad atrast, – viņa teica.

– Es esmu ārzemniece! – es atgādināju.

– Nē, jūs neskaitāties, jo esat mūsējā! – meitene uzsvēra un mēs smējāmies kopā, pērkot biļetes par 2.10 līdz Birkit Bitang.

Metro vagons lido kā bezdelīga virs pilsētas jumtiem, Pa savādu viensliežu ceļu, cauri centram, garām dvīņu torņiem. Pēc tam pārsēdos, botāniskā dārza virzienā un pa garu un sarežģītu labirintu ejot, nokļuvu līdz nacionālajam botāniskajam dārzam ar putnu parku. Tas nebija vienkārši man, kā kājāmgājējam, Aiziet no metro stacijas līdz parkam nozīmē pārvarēt problēmu barjerskrējienu, jo šī pilsēta nav gatava tam, ka kāds iedomāsies iet ar kājām…nevis braukt ar auto.

Bet es to izdarīju.

37 grādu karstumā, un faktiski lepojos ar to!

Taču vienu lietu vēlos pateikt uzreiz.

Jā, šovakar, zem maniem logiem bija malaiziešu kāzas. Sabijos, ka troksnis būs visu nakti. Bet – nekā. Lieliskās kāzas beidza trokšņot -23.00.

Kaut kas tāds Rīgā vai Stokholmā nav iespējams. Tur ballētos visu nakti.

Pa ceļam, uz viesnīcu šovakar satiku jauno pāri.

– Jūs esat ļoti daiļi cilvēki – es teicu.

– Paldies! – atbildēja līgava, – man prieks, kajJūs mūs saprotat un esat mīļi aicināta mūsu kāzās!

Jā es piedalījos.

Par to rīt!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s