Melnie lakati, rudens tuvums un mēs

Sandra Veinberga Damaskā, SīrijāManas attiecības ar radio kļūst ar katru gadu komplicētākas. No rīta ēteru piegružo tukša muldēšana (konstruktīvas informācijas vietā) un atliek tikai brīnīties, kurš bija tas, kas ieveda “tusiņu šmigā” iekšā radio studijā agrā rīta stundā. Kāds paģirains cilvēks? Kāds joku producents? Nezinu. Var gadīties, ka šis cilvēks neko nesaprata no radio misijas un domāja tikai par vienu – izklaidi līdz nāvei.

Pat agri no rīta. Piedodiet, bet es (šādos brīžos) nogriežu skaņu un pārmetoši skatos uz savu radioaparātu – “kā tu tā vari rīkoties!”, – es viņam saku. šķiet, ka viņam par to arī ir kauns (daudz vairāk nekā bēdīgi seklo radiostaciju direktoriem). Taču, var jau būt, ka ir arī “kādi radioklausītāji”, kas šo klausās un “tas” viņiem uzlabo omu.

Savukārt vakarā televizors man piedāvā – bērnu raidījumus no rīta līdz pat tumsiņai. Tātad līdz brīdim kad iestājas “Šerloka” vai nebeidzamo “Midsomeras slepkavību” stunda. Dienas avīzes ir nogalinājušas sevi pašas Latvijā jau sen. To vairs nav. Žurnāli turpina savu čaukstēšanu – skaistuma un nepiepildītās mīlas virzienā, kurus vairs studē tikai neglābjami romantiķi vai naivi bibliofili.

Tad nu es pievēršos ārzemju kanāliem, jo ir noticis tieši tas no kā es (kā mediju pētniece) baidījos visvairāk – latviešu mediji pārvērtušies lētā, bezsatura drazā, kurā noslīkst nedomājošie. Pārējie – nelielā domātgribētāju minoritāte, pārslēgušies uz ārzemju medijiem.

Diemžēl. Ir tikai daži raidījumi, kurus es noklausos. Tie ir: Latvijas radio pusdienu programma un tai sekojošie “Krustpunkti” (ja tiek apskatīta kāda mani interesējoša problēma). Šodien mani uzrunāja diskusija par muslimu sieviešu tērpiem un to iespējamo aizliegumu Latvijā. Raidījumā piedalījās Austrumu eksperti, juriste, etnopsiholoģijas pazinēji un klausītāji.

Nav tā, ka es šajā raidījumā būtu uzzinājusi ko jaunu.  Nē, neko jaunu es diemžēl neuzzināju. Ar orienta tēmām nodarbojos jau sen, mācu orienta dejas un flamenko. Tāpēc man šī joma ir samērā pazīstama lieta. Arī attiecīgajās valstīs ir iznācis būt un runāties ar vietējām sievietēm gan par apģērbu gan par patriarhālismu kopumā. Taču viens kļuva skaidrs –  vajadzēja parunāt arī ar cilvēkiem, kas dzīvo Rietumvalstīs un saskaras ar šīm kultūras konflikta problēmām savā ikdienā. Nevis ar sievieti, kura pati ieprecējusies Turcijā vai vīrieti, kuram viss pasaulē notiek teorētiski.

Piekrītu Sedliniekam, ka mūsu sabiedrības nemaz nav tik atšķirīgas – gan šeit gan tur = orientā toni nosaka patriarhāts. Jaunava ir prece, kuru vecāki dārgi pārdod vīra ģimenei un (kā jau precei) tai jābūt nevainīgai segacītei. Tā ir bijis vienmēr (gan agrāk, gan tagad) arī pie mums un to var redzēt arī šodien mūsu tautas tērpos ar sievām kurām lakats ap galvu (aube) ir obligāti. Iedomājieties kas notiktu ja pusmūža dejotājās saliktu sev galvā “jaunavu vaiņagus” un nodejotu Rucavieti! Oj, būtu sašutums. Vai ne? Tad ko mēs brīnāmies par austrumu sievietēm, kurām sabiedrība pieprasa apsegt galvu tikumības un kārtības dēļ?

Nesākšu tagad attīstīt tekstus par to, kā visas sievietes vēlas “tikt zem aubes” un cik universāli ir sievietes “tikumības priekšraksti” visām tautām un nācijām uz zemes un cik vienlīdz vaļīgi tie ir kungiem un puišiem visās valstīs un reliģijās.

Jā neesam mēs tālu šajā jomā tikuši – patriarhāts tā izlēmis un sievietes atbrīvošanās tēma dažādos pasaules nostūros ir dažādi attīstītā līmenī. Tāpēc mums tagad atliek noskaidrot pašu galveno – vai mēs paši savām sievietēm visu atļaujam darīt jeb tomēr – nē?

Nē, sieviete pie mums pagaidām vēl nav 100% līdztiesīga vīrietim. Diemžēl nav.

Bet.

Mēs esam tikuši tālāk sievietes atbrīvošanāa procesā, turpretī “viņi’ (orientā) ir pamatīgi atpalikuši šajā jomā.

Ko darīt – palīdzēt “viņiem” saprast, ka sieviete ir cilvēks, jeb tomēr palikt pie vecā un pārbaudītā modeļa, ka sieviete ir tikai vīrieša servisa institūcija un viss?

Jā, mēs zinām, ka sieviešu līdztiesības jautājums Latvijā nav pilnībā atrisināts, taču mēs apzināmies šo problēmu un cešamies to atrisināt. Tieši šajā pozīcijām būtiski atšķiras austrumu un rietumu civilizācijas pasaules uztvere. Pie mums meitenes var mācīties peldēt skolas baseinos kopā ar puikām, bet muslimu vecāki Zviedrijā bieži neatļauj savām meitām mācīties peldēt, ja baseina iekštelpās ir vīrieši – sporta bāzes direktoru ieskaitot. Tāpēc šīs meitenes biežāk slīkst. Diemžēl.

Muslimu meitenes un zēni tiek saderināti ar radu bērniem jau bērnībā un bieži bēg no piespiedu laulībām, kuras viņiem uzspieduši vecāki. Viņi lūdz valstij palīdzību noslēpties, vai mēs Latvijā šo patvērumu viņiem piedāvāsim, jeb vecāku vara tomēr lielāka par valsts svirām?

Ko mēs darīsim brīdī kad muslimu vecāki pieprasīs mūsu veselības aprūpei “apgraizīt” zēnu un meiteņu intīmās ķermeņa daļas, lai samazinātu viņu seksuālo apetīti. Tādas esot daudzu orienta tautu tradīcijas un tā esot darīts visos laikos. Vai mēs piedāvāsim viņiem ķirurģisko pakalpojumu? Arī tad, kad vajadzēs “sašūt kopā” kādu jaunkundzi, kura “vairs nav nevainīga” un nākamajam vīram tiek pārdota kā tikla segacīte? Skandināviem šīs operācijas tiek veiktas uz sabiedrības rēķina, taču tās nav slimības un faktiski neapdraud precēties kārās pacientes veselību!

Tātad tomēr sekss, kurš ir jāieliek rāmjos. Pēc austrumu shēmas.

Ko mēs darīsim ja muslimu sieviete tērpusies melnā tērpā gribēs strādāt par audzinātāju bērnu dārzā, taču mazuļi kliegs, ka viņa ir spoks, jo skolotājas seju taču nevar redzēt.

Raidījumā izskanēja doma, ka pašas sievietes tā vēlas, ka “tā” viņas pasargā sevi no sabiedrības. Zināmā mērā pievienojos šim viedoklim, jo vīrieši tajā pašā Sīrijā vai Omanā ļoti nekautrīgi blenž uz sievieti, aizskar to uz ielas, ja “kāda” ir iedomājusies pastaigāties viena pati bez melnā lakata vai hidžaba. Jā, tur ir vieglāk, ja uniforma – lakats tiek uzvilkts galvā. Tad pretīmnācēju skatieni nav tik aizkaitināti un replikas tik aizvainojošas. Taču manuprāt nav pieļaujams, ka  man ir jāapsien ap galvu lakats tikai tāpēc, ka kādam tā skaitās piedienīgāk. Vēl – nevienam nav noslēpums, ka gandrīz katrā musulmaņu ģimenē ir kāds tēvs, omīte vai tēvocis, kas vēlas lai jaunkundze, kundze staigā satinusies melnā maisā, ar melnu lakatu ap galvu. To man apliecinājušas daudzas manas orienta paziņas. Ģimenes spiediens ir pamatīgs tieši uz meitām. Ja mēs aizliegsim lietot melnos, maksimāli nosedzošos lakatus telpās, skolās, slimnīcās, augstskolās, institūcijās, tad panāksim Ataturka rīkojumam līdzīgu efektu – ģimene vairs nevarēs aizliegt meitai atvērt seju.

Protams, lai katrs ģērbjas kā vēlas. Protams.

Kā būs ar mums?

Kā jums šķiet?

One thought on “Melnie lakati, rudens tuvums un mēs

  1. Ja franči to varēja, kāpēc mēs nevarētu? Proti, aizliegt šādu apģērbu valkāšanu.
    Kad pirms daudziem gadiem pirmoreiz nokļuvu Parīzē, sajutos kā kādā Āfrikā nonācis. Melnu seju un aizsegtu seju bija vairāk nekā baltu, vismaz tāds iespaids radās. Laikam jau francūži zina, ko dara, uz savas ādas ir izbaudījuši – ja pieņēma šādu lēmumu.
    Kāds varbūt teiks, ka nesenā karikatūristu apšaušana Parīzē nebūtu notikusi, ja musulmaņi būtu mazāk iegrožoti. Taču tik pat labi var iebilst, ka būtu šauts vēl vairāk, ja šiem ļautu pilnu vaļu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s