Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Karš sācies. Ideju nevar nogalināt, taču var apžilbināt ar gaismu. Sāksim?

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.15Mediji (RTBF) ziņo, ka pašnāvnieki un spridzinātāji Briseles lidostā vakarrīt bijuši divi brāļi: 27 gadus vecais Khalid el Bakraoui un viņa vecakais brālis Ibrahim el Bakraoui (30). Kopā ar viņiem (novērošanas kameru fiksētajā attēlā) redzams arī trešais aizdomās turētais, terorists Najim Laachraoui, 24 g.v. Viņi saspridzināja Zvantem pasažieru reģistrācijas halli pie American Airlines stenda, bet šo masu slepkavu domubiedri nedaudz vēlāk plkst. 09.11 detonēja lādiņu metro stacijā Maalbeek Briseles centrā. Rezultātā bojā gājuši 31 cilvēks, ievainoti ap 200. Atbildību par notikušo uzņēmusies terora organizācija ar nosaukumu  Islāma valsts jeb IS. Bojā gājušie vēl nav identificēti, taču ievainoto skaitā ir arī četri mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas iedzīvotāji: vīrietis un trīs sievietes. Viena no viņām joprojām ir ļoti smaga stāvoklī slimnīcā.

Lidostas pasažieru slepkavas – abi brāļi gājuši bojā pašnāvības akcijā, bet trešais – 24 gadus vecais Nadžims, kas fotogrāfijā redzams baltajā jakā pa labi, ir dzīvs un slēpjas.

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.45

Skatos uz šo 24 gadus veco teroristu (policijas publiskotajā fotogrāfijā) un cenšos saprast, kas viņam liek doties iekšā cilvēku pūlī, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus.

Smadzeņu kļūda? Kas viņam liek meistarot bumbas, kas satur stikla lauskas un naglas, lai maksimāli efektīgi ievainotu nevainīgus cilvēkus, kuri gaida savu lidmašīnu lidostā vai metro staciju pazemes tunelī? Bumbas, kuras tika izmantotas vakar Beļģijas galvaspilsētā, bija tieši šādas: pilnas ar stikla lauskām, naglām, šķembām un skrūvēm. Tāpēc tās “ izraisa tik nežēlīgus bojājumus cilvēka ķermenī, kādus līdz šim nav nācies novērot” – konstatē Beļģijas veselības aprūpes ministre Maggie de Block (VTM Niewus).

Apzinātās cilvēku kropļošanas akcijas autori ir teroristu sekta, kas sevi dēvē par Islāmistu valsti. Uz lidostu ar taksometru viņi aizveduši tikai trīs somas somas, jo visas piecas neesot ietilpušas taksometra bagāžniekā (liecina taksometra vadītājs). Par to pasažieri trakojuši. Divas lielas somas nācies atstāt (VRT). Var gadīties, ka šaurā taksometra bagāžas telpa, ir paglābusi no nāves vēl daudzus cilvēkus, jo divas somas arī varēja sprāgt lidostā. Pie dzīvojamās mājas Briseles Schaarbeek rajonā, kurā teroristi krāmēja iekšā savas somas taksometrā, ir atrastas naglām piestūķēti spridzekļi, ķīmiskas vielas un melnais karogs ar IS simboliem.Viņi ir uz viļņa. Viņi ir organizēti un bīstama banda.

Kas īsti notiek un vai tas attiecas arī uz Latviju?

Vakardienas uzbrukumi Briselē bija mērķēti uz svarīgu mūsu sabiedrības infrastruktūras punktu – Eiropas Savienības centrālajām organizācijām. Tas ir simboliski un nepārprotami. Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk – kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus. Viņi vēlas panākt mūsu dzīves stila maiņu. Atklātas, liberāli domājošas, sekulāras sabiedrības vietā mums uzspiež slēgtu, cenzētu, iebaidītiem cilvēkiem dominējošu, reliģiozu dogmu diktatūru. Cenšas mūsu iebaidīt un tādējādi panākt pakļaušanos.

Šeit redzama divu pasaules uzskatu cīņa : tie, kas dod vienlīdzīgas tiesības izpausties visiem un tie, kas “visus” pakļauj dažu drakoniskajām interesēm. Piemēram – Omanas provinces pilsētās uz ielas nevarēju pamanīt (pat pusdienlaikā!) nevienu sievieti vai bērnu. Pilsēta pieder vīriešiem. Tiem – ar kalašņikovu rokās un musulmaņu fundamentālistu ideoloģiju smadzenēs. Grūti iedomāties ko tamlīdzīgu, piemēram, Pāvilostā vai Rojā.

Taču tieši to viņi cenšas panākt, jo pašlaik vairs nav runa par  “atriebību” rietumiem “vecu noziegumu” vārdā, bet gan par “partizāņu karu” ienaidnieka neaizsargātajā teritorijā.

Tāpēc šie notikumi attiecas uz mums visiem. Arī aizmigušajiem jāpamostas un jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo karš ir sācies. Tas izsāktās citāds nekā otrais pasaules karš, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Tas ir cits karš – ideoloģiju un partizāņu taktikas karš, kas jau notiek, taču mēs Šķēdē vai Alūksnē to vēl neesam pamanījuši.

Kas īsti notiek?

Eiropā darbojas ar IS ideoloģiju apveltītu teroristu šūniņas, kas kā tīkla struktūras, rosās viena mērķa vārdā – sagraut rietumu atvērto demokrātiju un liberālisma garantēto sekulāro dzīves stilu. Kā ieročus viņi izmanto savas kaujas brigādes un to satelītus – vietējos grupējumus, kas atbalsta līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, Latvijas gadījumā tie varētu būt tādi kā bēdīgi slavenā organizācija “Ģimene” un tai līdzīgi ultra-konservatīvie, tā saucamie “nacionālpatriotu” vai kristiešu fundamentālie ideoloģiskie grupējumi, kuru garīgās un politiskās nostādnes daudzās pozīcijās saskan ar musulmaņu fundamentālistu stratēģijām.

Eiropā ir sācies partizāņu karš.

No vienas puses to uzjunda Vladimira Putina vadītā Kremļa propagandas ofensīva un zaļie vīriņi ar savu politisko nomenklatūru Latvijas politiskajā elitē, kas sastāv gan no Kremlim labvēlīgām partijām, gan politiķiem narcisistiem, kuriem vajadzīga nauda un ienaidnieka aizsardzība pret savējiem.

No otras puses Eiropai “nāk virsū” islāmistu fundamentālistu brigādes ar savu ideoloģiju karogā. Arī viņu ienaidnieks (tāpat kā Putinam un Latvijas ultra-konservatīvajiem) ir: liberāļi, “gejropa”, lezbietes, feministes, sekulārisms, vienlīdzība utt.

Tātad ideoloģisks karš no divām pusēm. No divu ticību pārspīlējumiem. Ar vienādiem motīviem.

Ideoloģiskais karš ir ļoti nopietna lieta, tas “jāņem par pilnu”, citādi var attīstīties nekontrolējami kā meža ugunsgrēks.

Vai Eiropa var atbildēt uz šo sejā iemesto cimdu” ar dueli?

Tātad ar tankiem, kājniekiem utt. Domāju, ka nē, jo ideoloģiju nevar nogalināt fiziski.

Vai ir veidi kā uzvarēt ideoloģiskajā karā?

Jā, ir. Pretinieka ideja jāpadara nejēdzīga un smieklīga, muļķīga un nevajadzīga.

Kā to izdarīt?

To var izdarīt, taču vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība. Vispirms jāaptur vietējā sabiedrības radikalizācija un jāprot=jāspēj= jāuzdrošināst to paskaidrot visai sabiedrībai kopumā. Publiskās attiecības ir mūsu pats svarīgākais stratēģiskais ierocis cīņai gan pret putinistu idoloģiskajiem murgotājiem gan pret islāmistu fundamentālistu bandām.

Ideju nevar nogalināt.

To var izgaismot un apžilbināt ar gaismu.

Sāksim?

 

 

 

Ap 40% vāciešu šobrīd vēlas kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no amata

Angela Merkele, TT

Angela Merkele, TT

Vējš no Anglijas šovakar brāžas ne tikai pāri Eiropas centram, bet arī svilpo cauri politikai. Sašūpojot pat visstabilākos politiskās varas krēslus. Jaunākie sabiedriskās domas mērījumi Vācijā pierāda, ka teju katrs otrais vācietis nevar piedot Merkelei viņas realizēto bēgļu politiku.

Viss sākās vasarā. Kā pasakā.

Kanclere Merkele spontāni un strauji paziņoja pasaulei, ka Ungārijā ”iesprūdušie” bēgļi ir laipni gaidīti Vācijā. Viņiem negaidīti tika piemērota izņēmuma situācija un cieši noslēgtā, pārtikusī Rietumpasaule pēkšņi atvēra durvis ikvienam, kas vēlējās tajā ienākt un palikt. Bagātā Vācija pēkšņi bija vaļā! Skaists žests, taču savā striktajā būtībā tas bija pretrunā ES faktiskajiem noteikumiem.

Toreiz Vācijas kanclere aizstāvēja savu rīcību ļoti privāti: ”Ja man tagad kādam jāatvainojas par savu laipnību, tad šī vairs nav mana zeme un valsts” – viņa teica, nodūra acis un daļa pasaules uzreiz kaislīgi aplaudēja.

Taču kaimiņi un partijas biedri par šo žestu nebija sajūsmā. CSU Bavārijā (kristīgo partijas labējais flangs), īpaši Horsts Sēhofers uzreiz neskopojās ar kritiku un nav kanclerei piedevis ”atvērto durvju politiku” līdz šodienai, nenogurstot pieprasīt viņas demisiju. Pat vēl vairāk – draudot iesūdzēt Merkeli tiesā par to, ka viņa nav nosargājusi Vācijas valsts robežas.

Taču smagākais trieciens, šķiet, ir Focus piektdienas aptaujas rezultāti: 39,9% no 2.047 aptaujātajiem vāciešiem uzskata, ka kanclerei ir jāatkāpjas savas bēgļu politikas dēļ. Pēc viņu domām ”vācu laipnība” ārzemēs tika uztverta nevis kā humāns žests, bet gan kā zīmē, ka Vācija ir gatava uzņemt lielu migrantu skaitu, piedāvājot visiem labāku dzīvi nekā viņu mītnes zemēs. Rezultātā 2015. gadā Vācijā ieceļoja viens miljons bēgļu. Sākumā bija dziesmas un ziedojumi, bet pēc tam – nesapratne un nevēlēšanās absorbēt pārāk lielo kumosu, kas bija iesprūdis vācu labklājības rīklē. Izskatās, ka tik lielam ciemiņu vilnim Merkeles valsts nebija sagatavojusies. Automātiski sacēlās vāciešu neiecietība pret ieceļotājiem un kāpa labēji populistisko partiju (AFD) reitingi.

Pagaidām Angela Merkele paliek amatā, jo no viņas partijas tikai 1/4 izturas pret pērnā gada bēgļu politiku skeptiski un apmēram 52% vāciešu saglabā iecietību savai līderei. Taču kanclere ir sākusi dzīvot politiskajā caurvējā. Tas ir fakts. Patiešām žēl, ka tā notiek, jo sievietēm politikā nekad neklājas viegli. Merkeles karjera ir apbrīnas vērta tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tagad austrumvācu mācītāja meitai, mērķtiecīgajai zinātniecei un apbrīnojami talantīgajai politiķei ir pienācis krīzes brīdis. Viņai pārmet bēgļu politikas kļūdas, centienus pārvērst CDU par sociāldemokrātiem (reakcija pēc Fukušimas avārijas, ideja slēgt visas vācu AES).

Nav zināms, vai viņa noturēsies savā krēslā. Pietiekami ilgi un droši – tā kā tas bija līdz šim. Martā vācieši dosies pie vēlēšanu urnām Štutgartes un Maincas reģionos. Cerams, ka vēlētāji viņai piedos un CDU savu ietekmi saglabās. Taču zvaigznēs rakstīts tas nav un AFD prognozētie 13% var pārrvērsties par pirmo sniega piku, kas ripojot uz leju spēj izraisīt lavīnu.

Cerams, ka tā nebūs.

Cerams.

Atvērtās durvis uz Paradīzi jeb atjaunosim arī savus robežkontroles punktus?

Dagens NyheterMediji ziņo, ka Zviedrijas un Vācijas ”laivas” ir pārpildītas un draud nogrimt…, jo bēgļu paisums ir tās gandrīz noslīcinājis. Ūdens smeļoties jau mutē. To paveicis tas pats ”devītais vilnis”, kurš Eiropā ieradās jau rudenī.

Ar ko viss sākās?

Bēgļu paisuma iemesls esot bijusi ”džungļu telefona” ziņa par to, ka ”bagātās valstis” beidzot atver savas robežas un iekļūšana Pārticības Leiputrijā tagad ir nieka lieta. Tā šodien ziņo Zviedrijas Imigrācijas pārvalde rīta avīzei Dagens Nyheter. Tas, protams, nav nekas jauns. Jau jūlijā cauri Turcijai sāka velties bēgļu straume no Sīrijas. Rudenī viņiem pievienojās irākieši un afgāņi, jo ceļojums pa jūru no Turcijas uz Grieķiju (pa bēgļu iecienīto jūras maršrutu) ir samērā īss. Vasarā cilvēku kontrabandisti samazināja ”biļetes cenu” piepūšamajā laivā līdz 1000 eiro. Cenas krišanās palielināja ”pasažieru” plūsmu un tāpēc katru dienu vecajās koka un piepūšamajās laivās no Turcijas uz Grieķiju kuģoja simtiem migrantu. Uz rudens pusi to skaits palielinājās un oktobrī šo pašu ceļa posmu jau šķērsoja ap 39 200 migrantu. Tas nozīmē, ka tieši septembrī Tuvo austrumu iedzīvotājiem bija skaidrs, ka Paradīzes durvis beidzot ir vaļā. Brīdī, kad sīrieši ieraudzīja savos televizoros, kā viņu tautieši ceļo un pārvar jūras robežu starp Āziju un Eiropu, viņi saprata, ka liktenīgais brīdis ir klāt; tagad vai nekad. “Tā izveidojas sniega pikas efekts – bēdzējiem pievienojas nākamie”- konstatē imigrācijas pārvaldes ierēdnis M.Maslo.

Turcijas politiskā situācija šobrīd nav stabila un robežapsardzība nav šīs valsts valdības galvenā prioritāte. Grieķi arī nav gatavi aizvērt ceļu migrantiem un viņi pavisam legāli drīkst neapsargāt Eiropas Savienības ārējo robežu. Kā paātrinošs moments šiem procesiem kalpoja Rietumeiropas sabiedrības labvēlība pret bēgļiem no Sīrijas, kas šoruden izpaudās humānā reakcijā, saistībā ar sīriešu trīs gadus vecā puisēna Alana Kurdī nāvi. Noslīkušā bērna fotogrāfijas pārpludināja Rietumeiropas medijus un ”iežēlināja” pat visciniskākos rietumeiropiešus. Bēgļu problēma (pēkšņi!) bija ieguvusi konkrētu izpausmi un tauta gāja ielās, lai pateiktu šādiem bēgošiem cilvēkiem: ”Laipni, lūdzam!”. Īpaši aktīvi šo pozīciju pauda Vācijas un Zviedrijas politiskā vadība un liberālā sabiedrības daļa. Vai tie bija kompleksi par Otrā pasaules kara komplikācijām, jeb vienkārši humāns žests?

Piekrītu, ka principā šis žests ir simpātisks. Ir jāpalīdz vajātiem cilvēkiem. Tā tas ir. Taču nedz Angela Merkele nedz Stefans Lovēns, šķiet, tobrīd neiedomājās, ka, pateicoties sociālajiem medijiem, afgāņi, kurdi, irākieši un sīrieši, pakistānieši un tunisieši šo simbolisku žestu uztvers kā konkrētu ielūgumu. Kā degviela ugunī šeit kalpoja arī bēgļu stāsti par saviem piedzīvojumiem Rietumeiropā intensīvi lietotajā Facebook. Palicēji mājās bez masmediju palīdzības tagad varēja uzzināt bēgšanas detaļas un saņemt lieliskus bēgšanas ieteikumus ar instrukcijām. Divu mēnešu laikā Vācija un Zviedrija ir piepildītas ”līdz augšai”. Bēgļus šobrīd vairs nav kur likt. Pat kādreiz tik aicinošajiem zviedriem tagad tos nākas izvietot teltīs, izstāžu zālēs uz grīdas, meža būdiņās vai pamestu kantoru gaiteņos.

Kas notiks tālāk? Zviedru valdība apgalvo, ka valstī saplūdušie bēgļu būs jānosūta uz ”pārējām ES valstīm”. Skaidrs, ka Latvija neizspruks no šīs problēmas. Ar to jārēķinās mums visiem. Pagājušajā nedēļā ES noslēdza (beidzot) līgumu ar Turciju par skarbāku robežu apsargāšanas taktiku. Rezultātā jau pirmdien turki uz robežas aizturēja 1300 migrantu, kuri gatavojās ceļot uz Eiropu pa to pašu īso jūras ceļu.

Vai turkiem izdosies ”nelaist cauri” visus migrantus? Nezin vai, jo turki nav vienīgie šajā bēgļu kontrabandas sistēmā. Taču pagaidām bēgļu skaits samazinās. Iespējams, ka vainīgs ir vētru laiks, aukstums un skarbākas imigrantu kontroles Balkānu valstīs. Zviedrija jau ieviesusi robežkontroles. Tāpat arī Vācija un Austrija. Prezidējošā valsts Luksemburga piedāvā to pašu darīt arī pārējām dalībvalstīm – uzsākot savu robežu kontroli divus sekojošos gadus. Pagaidām to neatļauj likumi, bet ir ziņas (Statewatch), ka ūnija tiešām gatavojas pagarināt patlaban atļautos 6 mēnešus līdz diviem gadiem. Ir ziņas, ka ES piespiedīs Grieķiju sadarboties ar Frontex (grieķi to nedarīja līdz šim) un šādi tiks aizsargāta ES ārējā robeža, kas pašlaik ir vaļā. Nav izslēgts, ka tāpēc (tuvāko mēnešu laikā) pastiprināsies migrantu spiediens uz Latvijas austrumu robežas un ar dzeloņdrātīm vai labiem solījumiem tur nepietiks.

Zviedri tagad plāno ieviest robežkontroli arī uz Ēresunda tilta, pārbaudot visus transporta līdzekļus. Tie, kas ceļos bez pases vai personu apliecinoša dokumenta, Zviedrijā netiks ielaisti. Pagaidām nav ziņu, cik skarbi zviedri gatavojas pārbaudīt ostu, kurā pienāk kuģi no Baltijas, taču to nevajadzētu izslēgt.

Kā ar mums? Atjaunosim arī savus robežkontroles punktus? Jau rīt?

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.