Temperatūras svārstītāji – Putins, Brisele un Facebook

2012. gada 28. februārī.  Speciāli TVnet. http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/412331-temperaturas_svarstitaji_putins_brisele_un_facebook

Globālā sasilšana liecina, ka gaisa vidējā temperatūra (pēdējos 100 gados) ir paaugstinājusies par 0,74 grādiem. Vainīgās esot antropogēnās (mākslīgi radītās) siltumnīcas gāzes, kas lielā koncentrācijā panāk reālas klimata pārmaiņas – karstuma virzienā. Pagaidām nav pētīta politikas, ekonomikas vai biznesa kataklizmu ietekme uz planētas globālās sasilšanas procesiem. Taču pietiek ar sajūtām, lai saprastu, ka karstumu šie procesi ģenerē. Par to nav šaubu. Spriedzi var «iesvārstīt un uzskrūvēt» arī mākslīgi, iegrūžot sabiedrību drudža karstuma viļņos.

Viens no svārstītājiem ir nākamais Krievijas prezidents Vladimirs Putins

Tāpēc gaidāmā nedēļas nogale sola gaisa temperatūras paaugstināšanos par vismaz pāris grādiem, jo ir atlikusi vairs tikai nepilna nedēļa līdz prezidenta vēlēšanām kaimiņvalstī Krievijā. Tas nozīmē, ka valsts «putinizācijas» konflikts ar vēlēšanu procesa gaitas normālloģiku forsēs starptautisko spriedzi un arī Krievijas iekšējā «gaisa temperatūra» pacelsies par pāris grādiem.

Par Vladimira Putina uzvaru nav šaubu. Viņa rokās joprojām ir praktiski visi ietekmīgākie Krievijas masu mediji un galvenās propagandas nostādnes, kuras viņš pārmantojis no PSRS laikiem, taču demokrātiskā opozīcija eksistē un vecā Kremļa loģika (valsts pārvaldē) vairs nedarbojas nevainojami.

Propaganda, aģitācija un manipulācijas putinizētajā Krievijā ir normas statusā. Ja nepieciešams, tad nākamais prezidents ir gatavs arī pārkāpt likumus un civilizētas valsts noteikumus, kas civilizētā, demokrātiskā valstī nebūtu iespējams.

Mērķis tur joprojām attaisno līdzekļus un cilvēki ir vajadzīgi valstij, nevis otrādi.

Starptautiskajiem novērotājiem šķiet amizantas/komiskas vairākas nākamā Krievijas prezidenta pirmsvēlēšanu kategoriskās nostādnes.

Pirmā no tām – Putina nevēlēšanās piedalīties jebkādās priekšvēlēšanu sarunās ar konkurentiem, žurnālistiem vai vēlētājiem.

To nedarīja arī ne Staļins, ne Brežņevs, ne arī kāds cits diktators.

Debates, diskusijas, atbildēšana uz jautājumiem nav diktatoru garā.

Krievu vēlētāji ar to spiesti samierināties, saņemot nākamā prezidenta deklarācijas avīžrakstu formā pa pastu vai kioskā.

Tur tiek piedāvāta Putina priekšvēlēšanu platforma. Vēl pāris propagandas šovi stadionos un viss.

Pie diktatūras pieradušie krievi samierinās, citādi domājošie iziet ielās.

Otrā ir Putina varas riska demonstrācija.

Valsts industrializācijas un demokratizācijas vietā Putins izvēlējies veco un pārbaudīto «skaldi un valdi» shēmu ar ārējo ienaidnieku kā visa ļaunuma sakni.

Tikko avīzē «Rosijskaja Gazeta» Vladimirs Putins deklarē savu aktuālāko politisko platformu, kas sola tālāku militāro bruņošanos. Ieskaitot atomieročus.

Turpmāko 10 gadu laikā Putins investēs 2000 miljardus rubļu Krievijas armijā (2010. gadā Krievijas militārie izdevumi bija 30 miljardi. SIPRI dati) un (līdzīgi Brežņevam) uzpūtīs savas kara industrijas «balonu».

Budžeta krasa palielināšana armijai ir viņa vēlēšanu kampaņas trumpja dūzis.

Šoreiz akcents tiek likts uz masu iznīcināšanas līdzekļiem, uzsverot, ka kodolieroču modernizācija esot viena no nepieciešamākajām atbildēm uz «NATO un ASV agresīvo politiku», kas patlaban esot vērsta tieši pret Krieviju.

Ienaidnieka demonizēšana un spēcīgs akcents uz nacionālismu (iestāstot krieviem, ka viņi atrodas bīstamu ienaidnieku aplenkumā) ir fundaments, uz kura Putins būvē savu uzvaras gājiena bruģi pie varas svirām Kremlī.

Pieļauju, ka ārējās apdraudētības manevram jau sen radīta auglīga augsne valsts iekšienē, restaurējot kopš PSRS laikiem iedzīvotājiem iedvesto pārliecību, ka «Krievija ir, bija un būs gaišo un progresīvo spēku» zona, kuru turpina apdraudēt nīstie, rietumi, ASV un NATO.

Draudi ir daļa no Putina panākumu scenārija.

Taču pavisam stabila šī pozīcija vairs nav.

Monētai ir arī otra puse, kura sastāv no trim jēdzieniem: 90. gadi, nafta, Kudrins

Deviņdesmito gadu ekonomiskais haoss valstī (pēc PSRS sabrukuma) pieprasīja stabilitāti un kārtību. Putins ieradās un personificēja abus.

Viņam izdevās naftas un gāzes politika, par ko liecina aizvadīto 12 gadu zināms labklājības pieaugums kaimiņvalstī. Taču apjomīga valsts modernizācija nenotika.

Par valsts naftas un gāzes rezervju saprātīgu izmantojumu jāpateicas bijušā finanšu ministra Alekseja Kudrina stingrajai rokai. Viņa piesardzība garantēja Krievijai finanšu buferi 2008. gada krīzes apstākļos. Pērn Kudrins demisionēja. Pāris nedēļas pēc atkāpšanās no amata viņš intervijā «New York Times» uzsvēra, ka Krievijai nevajadzētu balstīt visu savu ekonomisko jaudu tikai uz naftas platformas. Nepieciešams attīstīt arī citus tautsaimniecības sektorus, kas pamazām varētu pārņemt naftas kā ekonomikas motora lomu.

Pagaidām tas nav izdarīts.

Šim mērķim nepieciešams nopietns valsts demokratizācijas process, un Putins šim priekšnosacījumam arī šoreiz pagriež muguru.

Viņš izvēlas bruņošanos ekonomikas attīstīšanas vietā

Kudrins vairs nav viņa komandā, un galvenie investējumi Krievijā turpmāk tiks virzīti pretējā virzienā: militāri industriālā kompleksa vajadzībām.

Protams, ka par to būs sajūsmā apmēram viens miljons cilvēku, kas Krievijā pieder ideoloģiskā «putukrējuma slānim» (ir tieši saistīti ar kara industrijas kompleksu + viņu ģimenes locekļi).

Taču zaudētāja būs valsts un tās budžets, kura nestabilitāte var drīzumā novest pie nopietniem, neprognozējamiem iekšzemes politiskajiem grūdieniem.

Putina retorika šodien bīstami atgādina Brežņeva laikus, jo atkal tiek sludināts, ka NATO un ASV «piespiež mūs šādi rīkoties», izprovocējot «efektīvu un asimetrisku» aizsardzības sistēmu. Zemtekstā tas nozīmē, ka tiek draudēts Polijai, kura gatavojas kļūt par ASV aktuālā projekta priekšposteni Austrumeiropā.

Visbīstamākā ir Putina apņēmība investēt stratēģiskajos atomieročos (neaizmirsīsim ģenerālštāba šefa Nikolaja Makarova nesenos nepiesardzīgos izteikumus šajā virzienā).

Pieņēmis Brežņeva veidolu, Putins visur redz ienaidniekus. Pat demokrātiskā krievu opozīcija, kas cīnās pret krievu vēlēšanu korumpētību, arī esot jeņķu un NATO roku darbs

Fakts, ka Putins izvēlas bruņošanos (tālākas valsts demokratizācijas un ekonomikas attīstīšanas vietā), liecina, ka jaunajam prezidentam nav progresīvas programmas Krievijai.

Forsējot iebaidīšanu un draudot ar «ārējiem ienaidniekiem», ir vieglāk noturēt valsts grožus savās rokās. Putins izvēlas šo – vieglāko ceļu. Spriedze pieaug. Temperatūras stabiņš kāpj.

Līdzīgas «aizvainojuma» kolikas novērojamas arī Grieķijas iekšpolitikā

Valsts aparāta un sabiedriskā sektora korumpētība, iekšējo, neatrisināto problēmu gūzma tiek lēni un neuzkrītoši pabīdītas «zem paklāja», un savās aktuālajās problēmās arī grieķi tagad atrod vainīgo ārzemēs. Spoguļa trūkums ir acīmredzams.

Vissmagāk tiek sadots galvenajam grieķu krīzes glābējam un finansētājam Vācijai.

Februāra vidus pētījumi rāda, ka trešdaļa grieķu šodien uztver Vāciju kā Hitlera vai Trešā reiha iemiesojumu.

Astoņi no desmit grieķiem uzskata, ka Vācija apzināti tiecas un panāk sava veida politisko diktatūru Eiropā (pateicoties savai ekonomiskajai varenībai), un tieši tāpēc Vācija grieķiem «ir tik nepatīkama un nesimpātiska».

Tā liecina jaunākie izdevuma «Epikaira» (1) sabiedriskās domas pētījumi.

Niknums pret vāciešiem Grieķijā pieaug brīdī, kad viena taupības pakete nomana otru, un tikai 86% aptaujāto šodien raugās uz Grieķijas izredzēm nākotnē ar cerību.

Minētā «Epikairas» aptauja norisinājās Grieķijā no 10. līdz 13. februārim (tobrīd Eiropa rezumēja kārtējo glābšanas akciju, gatavojoties iepludināt bankrotējušās Grieķijas kasē kārtējos 130 miljardus eiro).

Vecā patiesība, ka, aizdodot naudu, var iedzīvoties ienaidniekos, ir izrādījies gudrs pareģojums.

Paradoksāli, ka naids pret vāciešiem Grieķijā tagad ir lielāks nekā pēc fašistiskās Vācijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā.

Pēkšņi nekas Atēnās vairs nav aizmirsts. 2012. gadā Grieķijas pilsētu ielās no jauna tiek dedzināti Vācijas karogi un jezga turpinās.

Satumsums Eiropas Savienības finanšu sistēmā grieķus neinteresē. Viņi redz un saprot tikai sevi. Temperatūra kāpj arī Vidusjūras reģionā.

Mums pārējiem (no malas raugoties) ir jābīdās nost no etnocentrisma un jāsecina, ka kraujas mala jeb jaunais recesijas vilnis atkal ir klāt. Vismaz līdz vasarai konjunktūra grims kā gludeklis jūrā.

Finanšu komisāra Ulli Rēna prognozes visām 27 dalībvalstīm šobrīd nav spožas.

Nacionālais kopprodukts pazemināsies, nostabilizējoties + 0,3% līmenī.

Latvijai šogad sagaidāms kritums līdz + 2,3 % robežām (pērn + 5,3%).

Igaunijai arī gaidāms gludekļa ceļš jūrā (pērn + 7,5%, šogad +1,2%).

Eirokomisija brīdina no «dziļas un ilglaicīgas recesijas», ja parādu krīze novedīs pie kreditēšanas apturēšanas un iekšzemes pieprasījuma krituma.

Zviedriem 2012. gada NKP prognoze saglabājas 0,7% līmenī (pērn 1,4%), kas faktiski saskan ar Anderša Borga prognozēm.

Vienīgais teicamnieks un superparaugvalsts Eiropas klasē ir Polija, kas lepni un vientulīgi ir izlauzusies cauri finanšu krīzes labirintiem bez mīnusiem, bez «parexiem» un badīgiem oligarhu bariem (kas politiski izspiež sev peļņu no valsts kases).

Pretējo politisko bloku līdzsvars Polijā ir panācis šo «poļu brīnuma» efektu, kuru faktiski vajadzētu iemācīties arī mums.

– Mūsu politisko spēku (partiju) samērs rīcībspējīgā parlamentā ir tieši 50:50. «Vieni» neko nevar izdarīt, jo «otri» viņus skaudri novēro. Tāpēc mums nav korumpētības un valsts izlaupīšanas tik smagos apmēros kā citur. Šis «politiskā presinga» fenomens ir Polijas ekonomisko panākumu pamatā» – tā situāciju man skaidroja žurnāla «Polytika» komentētājs Tomass Valats (Tomasz Walat) (2).

Kamēr eiroministru mītiņu sekvences, kas paredzētas tieši Grieķijas glābšanai ar vācu naudu, turpinās (hedžfondi jau ir kaujas gatavībā jaunam uzbrukumam!), es atšķīru vācu filozofa Jurgena Habermāsa jauno grāmatu, kas veltīta Eiropas konstitūcijai, un pamēģināju iedziļināties vecā kontinenta problēmu labirintos filozofiskā griezumā, jo «gaisa temperatūra» ceļas, bet mēs turpinām karot savā starpā.

Habermāss tic vienotas Eiropas idejai

Taču viņu uztrauc ūnijas attīstības gausums un «lēmumu saturiskais gļēvums».

Habermāss neslēpj savu skepsi pret Briseles koridoru tieksmi uz elitismu un vajadzību pēc «slēgto kabinetu sarunu loģikas».

Filozofs vēršas pret eirobirokrātu un politiķu slepenības apsēstību un centieniem visus (pat visvienkāršākos jautājumus un diskusijas) padarīt slepenus.

Habermāss pieprasa no Briseles atklātumu visu veidu viedokļu pieņemšanā.

Ja lielākā daļa lēmumu tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, slepeni, tad ūnijas pilsoņiem automātiski rodas aizdomas par negodīgu lemšanas taktiku.

Habermāss kritizē arī nekonkrētos un izplūdušos ES attīstības vektorus, kas, izejot līkločus cauri mītiņiem un apspriedēm, galu galā pārvēršas savās ēnās.

Ja lēmumi tiek pieņemti slepeni, sabiedrībai nekas netiek paskaidrots saprotami, tad pilsoņiem ir pamats iet ielās un protestēt.

Pēc Habermāsa domām tieši eirokrātu tieksme komunicēt «virs pilsoņu galvām» ir novedusi eiropeisko integrācijas politiku aklajā ielā.

Demonstrācijās pilsoņi protestē pret Eiropas Savienības nemākulīgajām saitēm ar sabiedrību un pieprasa sev pievērstu uzmanību. Savukārt reakcijas no Briseles nav un daži sāk piedāvāt politisko ūniju kā izeju no saspringtās situācijas (Financial Times; Wolfgang Münchau) (3), norādot uz Eiropas Savienoto Valstu formējuma izveidošanu.

Pieprasīt politisko ūniju būtu krietni neapdomīgs solis, vedot vēl dziļāk bedrē, kurā jau tāpat atrodamies.

Var piekrist Habermāsam jautājumā par Eiropas institūciju nespēju būt publiskām, atvērtām un demokrātiskām iestādēm, un tas nozīmē, ka pašreizējā krīze nav tikai Eiropas valstu finanšu problēma vien.

Ir nepieciešama arī demokrātijas un progresīvas saziņas glābšanas akcija, lai grieķi vairs nededzinātu Vācijas karogus un zviedri vairs nevēlētos izstāties no Eiropas Savienības.

Iespējams, ka to var atrisināt ar saprātīgāka PR izmantojumu Eiropas Savienības kontaktos ar ārpasauli, jo publiskās attiecības ir cieši saistītas ar attiecīgās valsts demokrātijas standartu, kas ūnijas dalībvalstu vidū nav vienāds.

Unificēt komunikāciju tik plašā skalā nav iespējams.

Kamēr eirobirokrāti aiz slēgtām durvīm turpina apzīmogot dokumentus ar iecienīto zīmogu «Slepeni!», mēs gatavojamies protesta akcijām. Tieši tāpat kā Krievijas demokrāti Maskavā. Tveice tuvojas.

Facebook silda Zviedrijas ziemeļus

Tas ir fakts. Pērn Facebook nolēma celt trīs serveru halles Zviedrijas ziemeļu pilsētā Luleo, jo turienes klimats piedāvā dabīgas serveru dzesēšanas iespējas.

Jā, tieši ziemeļu aukstums pievilināja Marka Cukerberga uzņēmumu polārajam lokam Eiropas ziemeļos, un jūsu profili un sarakste ar draugiem un radiem visā pasaulē turpmāk glabāsies Luleo aukstuma angāros.

Facebook ar saviem 845 miljoniem lietotāju apgroza vairāk nekā 4 miljardus dolāru gadā (2011) un spēj labāk integrēt mūsu planētas iedzīvotājus nekā ANO un ES kopā.

Tūkstošiem procesoru pamatīgi uzkarsēs tālo ziemeļu reģionu. To radītā svelme tiks «aizventilēta projām» atmosfērā. Tāpēc, pateicoties Facebook trim angāriem Luleo, gaisa temperatūra šajā reģionā celsies par 1-4 grādiem.

Serveru halles būvē zviedru NCC kopā ar amerikāņu DPR Construction un Fortis Construction, kas savulaik cēla līdzīgus serveru izvietošanas angārus ASV Oregonā un Ziemeļkarolīnā.

Pagaidām Facebook nav plānu, kā izmantot «pārpalikuma siltumu», kas izplūdīs gaisā.

Nevienam to nevajag.

Tāpēc temperatūra turpinās kāpt arī ziemeļos, pie Polārā loka.

Globālā sasilšana turpināsies. Facebook tam palīdzēs.

Par sekām varat izlasīt paši enciklopēdijās un vikipēdijās.

Nezinu, kas ir briesmīgāk – līmeņa celšanās pasaules okeānā par 50 cm, skābie lieti, viesuļi, slimības vai bruņoto konfliktu izvēršanās plašumā, vai kas cits, ko mēs vēl nespējam paredzēt.

Drudzis ir klāt.

Vai zāles mums ir? Varbūt sāksim ar temperatūras svārstītāju aizvākšanu?

Saksim ar cēloni vai tomēr ar sekām?

1 http://www.epikaira.gr/home.html_2 http://www.polityka.pl/_3 http://www.ft.com/comment/columnists/wolfgang-munchau_

One thought on “Temperatūras svārstītāji – Putins, Brisele un Facebook

  1. Nu labi,. labi, mazāk izmantošu Facebook! No zīdītāju lietošanas pārtikā jau esmu atteicies, nu jā, no pārvietošanās savā transporta līdzeklī gan pagaidām vēl nevaru atteikties…
    Jā, par politisko retoriku – mums jau ir tieši tā pat, tīmeklis pilns ar dažādiem “antiglobālistiem”, kuri kā “visa ļaunumu” postulē “cionistu vadīto ASV”. Un, galvenais, gatavi apsveikt Krievijas bruņošanās politiku, jo lūk Krievija, arī Irāna, dažiem pat “nepamatoti apvainotā” Al-kāida būšot attiecīgais pretspars “sliktajiem” amerikāņiem. Ārēji “farmasoniski cionisti” tagad tiek vainoti visā, pat tajā ka treknajos gados grābām kredītus un tērējām pa labi un kreisi – jo lūk, “absolūtais ļaunums” jau pirms cik tur simtiem vai tūkstošiem gadu visu aprēķināja, izskaitļoja, un mēs esam vienīgi nevainīgi jēriņi.
    Jā, un grieķi tagad tiek uzskatīti par cēlu “revolucionāru nāciju”, kuri spēj parādīt sliktajiem stingru mugurkaulu.
    Protams, nav jau arī tā, ka “rietumi” ir balti un pūkaini. Man personīgi patīk islandiešu mierīgais, taču pārliecinošais “nē” baņķieriem. Nevis grieķi neadekvātā trakošana. Un par šodienas “rietumu” demonizēšanu, iespējams mēs savulaik tieši gaidījām “leiputriju”, kas it kā iesākās treknajos,un izrādoties ka tā nav, kā mazi bērni smilšu kastē nometam lāpstiņu un “vairs nedraudzējamies”.
    Gaidām “brīnumu” – ja rietumu brīnums izrādījies nebrīnums, nu, tad varbūt Putina onkulis ko atmetīs… Tikai ne pašiem ko padarīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s