Ir saulains svētdienas rīts. Meitas dzimšanas diena. Dāvana jau nodota bagāžā un ceļš uz lidmašīnu šķiet rozēm kaisīts. Taču tobrīd, kad garastāvoklis vislabākais, pie “mantu lentas” manā priekšā nostājas lidostas Rīga darbiniece – jauna sieviete, kas niknā tonī pieprasa nosiet lakatiņu, novilkt plāno jaku, noaut zābakus un noņemt mazo rokas pulkstenīti. Balss skarba un pavēloša. Līdzās stāv māceklis un arī izskatās, kā policists, kas pieķēris noziedznieci. Neaprakstīšu tālāk notikumu attīstību, kas bija nepatīkama un nejēdzīgi skarba. Vienā brīdī, man tika draudēts “neatļaut iet uz lidmašīnu” un uzbrēkts kā kārtīgā totalitārā valstī. Jaunā RIX darbiniece jutās kā koncentrācijas nometnes uzraudze un izturējās pret pasažieriem kā pret neliešu bandu, kas atļaujas traucēt viņas svētdienas rītu.
-Vai kleitu arī novilkt? – jautāju mazliet ironiski.
-Jūs varam sodīt par necienīgu attieksmi pret amatpersonu! – dimdināja sieviete un nepārprotami mācīja savu mācekli, kā nepieciešams apstrādāt pasažierus.
Protams, ka kopš šī brīža es vienmēr eju uz lidostu Rīga ar milzīgu nepatiku. Protams, ka Stokholmā, Frankfurtē vai Vankūverā drošības kontrole ir vēl stingrāka, bet serviss daudz augstākā pieklājības līmenī nekā Mārupē. Protams, ka citur šī drošības kontrole ir serviss veids, bet Rīgā “institūcija, lai izrēķinātos ar lidmašīnu pasažieriem”.
Bieži esmu domājusi par to, vai ir atrasts kāds terorists, pateicoties tam, ka ūdeni mazajās pudelītes vairs likt ceļa somās nedrīkst. Vai tad ir atrasts? Vai zvērīgais šķidrumu aizliegums ir devis lielu sabiedrisku labumu? Vai lielie resursi, kas ieguldīti pasažieru “aplūkošanas tehnikas iegādei” ir sevis attainojuši?
Vai tad ir?
Tagad, kad Latvijas Eiroparlamentārieši – Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle ir pārliecināti, ka mums visiem jāiet vēl soli tālāk un jāatsakās no sava privātuma teroristu dzenāšanas vārdā, es vēlētos iebilst un pretoties. Lidostas policistes veiks “mūsu sekciju” vēl skarbāk, reģistrēs un izģērbs vēl pedantiskāk. Šaubos, vai tāpēc pinkertoni pagūs satvarstīt vairāk teroristu, nekā agrāk. Precīzāk sakot – uzskatu, ka šāda parasto, godīgo cilvēku vajāšanas pastiprināšana būtiski grauj demokrātiskās valsts pamatus. Es šiem aicinājumiem nepiekrītu.
Vispirms nodalīsim selektīvu līdzpilsoņu novērošanu no masu novērošanas metodēm. Jau sen pierādījies, ka masu uzraudzīšana nepalīdz cīņā pret terorisma nišām. Jau šodien mūs kā “masu” kontrolē internetā un ir pietiekoši daudz jomas ekspertu, kas jau sen pierādījuši, ka “parasto skudru tvarstīšanas” rada vairāk pārpratumu un godīgu cilvēku datu noplūdi, nepamatotus apvainojumus, nekā labumu. Daži drošības jomas speciālisti pat apgalvo, ka tālāka masu uzraudzība ir kontraproduktīva. Vēl vairāk – būs bāze, kuru varēs pārdot komerciāli ieinteresētām personām. Nemēģiniet man iestāstīt, ka tā nenotiks. Paraugieties, kā strādā Facebook! “Drošībā” un “komerciālais izdevīgums” iet roku rokā. Pasēs jau norāda visu, ko vien iesējams, drīz būs lidostu skenneri, kuru atcerēsies mūsu ķermeņus, jo mūs filmēs un liks “atmiņu bāzēs”. Vai mēs to gribam?
Vai šajā situācijā ir vēl cerības ticēt, ka demokrātija saglabāsies? Vai šie nav totalitāras valsts ieroči pret saviem pilsoņiem, kurus mēs tagad gatavojamies akceptēt?
Kā jums šķiet?
Protams, ka ikviens starp “apčamdīšanu” un uzsprāgšanu gaisā izvēlētos pirmo. Protams, ka šiem drošības pasākumiem ir arī preventīva funkcija, tas ir, atturēt potenciālos teroristus no mēģināšanas. Protams, ka nevienas tiesības nav absolūtas, arī tiesības uz privātumu ne. Tomēr kad drošības dienesta darbinieks sāk pētīt, cik mililitru ir manā caurspīdīgajā maisiņā iepakotajā zobu pastā, un tas tiek saukts par terorisma apkarošanu, arī mani pārņem līdzīgas izjūtas kā rakstā.
Ir skaidrs, ka neskaitāmi politiķi un drošības dienesti arī demokrātiskās valstīs ļoti labprāt kontrolētu ikvienu mūsu soli. Tas ir jāapzinās. Manuprāt, šeit atslēgas vārdi ir (neatkarīgi) ‘drošības jomas speciālisti’. Drošības pasākumiem jābūt pamatotiem ar analīzi un faktiem, tas nedrīkst būt politiski vai komerciāli ieinteresētu personu lēmums.
Otra lieta – patiešām, būtisks ir jautājums, kā drošības dienestus uztver sabiedrība un kā tie uztver paši sevi. Pie mums ceļu policisti, sabiedriskā transporta kontrolieri, apsargi un citi “drošībnieki” sevi bieži uztver kā inkvizīcijas brigādes, kam jāiedveš bailes ne vien blēdim, bet arī ikvienam godīgam pilsonim. Tam, protams, ir jāmainās.
Reizēm liekas, ka varas iestādes ievieš aizvien jaunus “drošības pasākumus” visiem, lai no malas izskatītos, ka viņi kaut ko dara.
Bet tā taču arī ir!
Vēl jāatceras, ka, aizverot “drošības caurumus”, terorisma cēlonis nepazūd. Teroristi lidmašīnu vietā spridzina vilcienus, lielveikalus, viesnīcas, bērnu rotaļu laukumus utt. Var, protams, kaut vai katrā guļamistabā ielikt novērošanas kameru un metāla detektoru, bet tādai valstij ar demokrātiju vairs nebūs nekāda sakara.
100% piekrītu. Vissliktākais, ka nav neviena kas mūs – “parasto normālos” aizstāvētu.
normālos neaizstāvēs neviens un nekad tā nav plastmasas laikmeta prioaritāte-cilvēks nav nekas, miljonārs,miljardiers jā.Sandras kundze vai jums nešķiet aizdomīgi ka teroraktos nekad necieš politiķi?
mums privātums un daudz kas vēl cits beigsies jau ar e-veselības ieviešanu un nedaudz vēlāk čipošanu(iezīmēšana ar satana zīmēm) kā to dara ar suņiem
Sandriņ, mīļā!
Bišk par drošības kontroli Mārupē (tā nekad nebūs tāda kā Stokholma, tā būs vnk kā postpadomju valstī – pārspīlēti rūpīga un agresīva). Ejot līdz drošības kontrolei, cik informatīvajiem plakātiem, stabiem, monitoriem Jūs paejat garām? Domāju, neskaitāmiem! Cik daudz Jūs tiem pievēršat uzmanību? (tur pat ar zīmējumu formā viss ir pāradīts, lai ik vienam būtu skaidrs, kas jādara, kas jāvelk nost utt. Vai patiešam grūti to izdarīt? Un pēc tam nepadalīties ar jaukām replikām piem., tur pie “Mums” tā nedara, tur es daru, kā es vēlos, Jūs esat lo.i, es jau labāk zinu! Nu tādi ir noteikumi (domāju, ka paši latvieši tādus “neizpīpēja”, gan jau kādi ”zili” eiropieši), pieņem vai brauc ar autobusu, ja rocība atļauj: izmanto VIP pakalpojums, Jūsu gadījuma lidmašīnu noīrējāt – būs komforts, būs šiks, būs ….. Man būtu bail, ar tādu veceni, kurai problēmas sagādā jakas novilšanu, lidot vienā lidmašīnā (vēl sāktu gaisā ārdīties, pieprasītu kaut kādas prasības utt, cik maz vajag, lai uz gaisa kuģa sāktos tracis). Lidosta NAV tirgus, kur Jūs varat tirgoties!
Lūdzu, vairāk nelidojat, tas nav priekš Jums.
Sveicieni meitai – svētkos!
Atis Cielavs
Patiešām skumji, ka jādzīvo vienā laikā ar tādiem cilvēkiem kā jūs.:( Labi, ka “jūsu” nav daudz. Jauku dienu!
Jā, skumji ! Tomēr abi anonīmie komentāri nav pirmsaprīļa
joks, kā man vakar vienu brīdi izlikās…
Kontrolēm ar drošību vispār maz sakara. To mērķis ir radīt
cilvēkos nedrošību, mācīt paklausību. Tas pats attiecas uz
pasēm (nesen nomainīju) u.tml.
Atcerēsimies neseno vēsturi. Arī bez Snoudena zināms, ka
cilvēka tiesības ierobežojošās normas bija gatavas jau ilgi
pirms 11.septembra. Bija vajadzīgs vienīgi kāds iegansts
(tolaik Rietumos valdīja ilgstošs miera periods), lai tās stātos
spēkā…
katram ir jaadziivo savaa valstii un miers! izbeigt vienreiz bardaku
Katrs var dzīvot kur grib! Jauku dienu! 🙂
‘Tikko no lidojuma. Neiet jau runa par to, ka vajag pārbaudes, bet gan par to, KĀ tās tiek veiktas. Mani baudīja, kā vēlāk radi paskaidroja, uz narkotikām. Ko vajag, to vajag. Tagad vismaz zinu kur tās slēpj. Atvainojiet, neesmu ne slima, pārjūtīga, bet asaras izsprāga. Par attieksmi. Saprotu, ka man uz pieres nav rakstīts, ka esmu likumpaklausīga, un tomēr – pārbaudi veikt var pieklājīgi. Jutos kā noziedzniece un ceļojums pa daļai bija sabojāts. Turklāt acīmredzot tiku nodotā kādā datu bāzē, jo, protams, man nav ko atrast. Jo, atpakaļceļā mani jau pēc uzvārda vien nolika uz pārbaudi. Redzēju, kā uzklikšķina datoru un monitorā parādās mans uzvārds un vārds. Sajūtas? Fantastiskas! Tagad nezinu, vai tikai tāpēc, ka neko neatrada, mani kratīja otrreiz, vai arī būšu ko noziegusies. Ja nu vienīgi dziļā miegā.