Krievijas embargo vai afrikāņu epidēmija? Kas mums bīstamāks?

Foto - Twitter

2014.gada 12.augustā

Krievijas sankciju krīze un to iespējamā ietekme uz Latvijas iedzīvotāju labklājību ir iedarbinājusi stresu sabiedrībā. Mediji atšķirīgi baida ar embargo sekām (atkarībā no tā, vai tie pārstāv Rietumu vai Krievijas viedokli), taču kopsaucējs ir viens: «Visiem būs grūti!»

Uz aizvadītās banku krīzes fona tagad lekni izvēršas bažas par to, ka pārmaiņas velk sev līdzi nepatīkamas problēmas. Krist panikā drīkst (ja gribas)! Tikai vienu derētu atcerēties – cilvēce (laikam ritot) ir nevis kļuvusi dumjāka, bet gan palielinājusi savas muļķības izpausmju skalu. Rezultātā – embargo panikas bungas apdullina, kamēr ebola kā ēna, bez skaņas slīdoši pārvietojas mūsu virzienā. Kā gandrīz neredzama nāves migla, kuru gandrīz neviens neievēro…

Sankciju ietekme un riski

Sāksim ar pirmo. Pašreizējā pasaules aina uzkrītoši demonstrē, ka politiskajām un ekonomiskajā interesēm atkal nav pa ceļam. Krīzēs politika ņem virsroku, un tiem, kam «nauda nesmird», stāvot pat uz galvas vircas bedrē, jeb bizness «über alles», nākas pierauties politisku motīvu vārdā. Tas nav nekas jauns. Tāpēc saprotama ir dažādu ekonomisko grupējumu «laivas šūpošana» ar aicinājumu «mums nav svarīga brīvība, galvenais, ka visi dabū savu dienišķo desu». Paēdis muļķis viņiem ir labāks pircējs nekā izkāmējis filozofs. Patēriņa loģika baida mūs ar Maslova kāpnēm no nezināmas nākotnes, kas iestāšoties, ja Latvijai vairs nebūšot «Krievija pie rokas».

Šie saskumušie ļaudis ir iepirkušies ražotnēs, kuras eksportē galvenokārt uz austrumiem (zivju konservi, saldumi, alkohols, Dzintara kosmētika, pārvadājumi u.c.), prioritējot komerciālās saites ar «ļaunuma impērijas» mantinieci – Putina Krieviju. Prokrieviskā eksporta astoņkājim pieslēdzas arī mūsu nekustamā īpašuma piranjas. Rezultātā vaimanas pārvēršas sirēnās, kas gatavojas iežēlināt Latvijas valdības līdzcietību un panākt, lai mēs piekrītam «palīdzēt» šiem uzņēmumiem ar mūsu kopējo nodokļu naudu – finansējot viņu zaudējumus, kas radīsies embargo rezultātā. Par viņu bīstamajiem biznesa sakariem tagad maksāsim mēs.

Kurš šajā blokādes mačā uzvarēs?

Rietumi vai Krievija? Pašlaik vairāk nekā 80% krievu atbalstot Putina idejas, taču inflācija tuvojas un, kā norāda VTB Capital, jau šomēnes Krievijā sagaidāma plaša patēriņa preču cenu celšanās par vismaz 2,5%, kas pēc pāris mēnešiem sasniegs +7,5%. (ekonomikas jaudai palielinoties tikai par 0,3-0,5%).

Pirmie pa pirkstiem dabūšot krievu oligarhi. Jau tagad biržas kurss krītas. Kapitāls plūst projām no valsts. Diemžēl pagaidām nav pazīmju, ka RU biznesa aprindas varētu sacelties pret pašu Putinu un viņa politiku. Siloviki un Putinam lojālie drošībnieki (no Pēterburgas laikiem) par «stabilitāti» valstī parūpēšoties ar vecajām PSRS metodēm.

Vladimirs Putins un viņa propagandas buldozers cenšas iestāstīt mūsu un savējiem krieviem, ka Krievija tagad būšot attīrīta, reindustrializēta un neatkarīga supervara. Gaiša, varena, svētīta paklausīgu pilsoņu laimes valsts. Leiputrija.

Pasakas pieaugušajiem Krievijā tātad ir modē, taču mirāžas nemēdz materializēties dzīvē. 100% iztikt bez rietumu precēm Krievija šodien tomēr nevarēs. Var, protams, dekoratīvi aizliegt amerikāņu sojas pupiņas, poļu ābolus, holandiešu tomātus vai latviešu jogurtus, taču pavisam cita lieta ir, piemēram, vācu mašīnbūvniecības preču importa aizliegums. Nē, to Putins neaizliegs, bez šīm precēm Krievija apstāsies uzreiz. Vienā rāvienā. Var draudēt aizliegt rietumu kompāniju lidojumus pāri Krievijai, taču no tā gaisa satiksme neapstāsies. Putina dekrēts tikko samazinājis Lufthansa un Air France – KLH akciju kursu biržā. Pagaidām tas arī viss. Izskatās, ka zaudētājs būs totalitārisms pats.

Putina impērijas otrās laulības

Tagad, kad Putins pieprasa šķirt Krievijas «laulību ar Rietumiem», ir skaidrs, ka tiek meklēts «nākamais dzīvesbiedrs». Pašlaik notiek šķiršanās pirmā jeb «es pats!» stadija, kad krievu izgudrojumi aizstāšot un apsteigšot visu ievazāto rietumu sasniegumu skalu. Krievijai no rietumiem neko vairs nevajadzēšot, jo visu protot vēl labāk saražot paši: braukšot tikai ar savējām – krievu «luksusa automašīnām», lietos tikai Krievijas banku kartes Visa un Mastercard vietā utt. Šo virzienu mēs jau pazīstam no PSRS laikiem un atceramies ar pašizolācijas rezultāta signālvārdiem «deficīts» un «zema kvalitāte». Tātad – nekā jauna.

Tagad par nākamajiem «dzīvesbiedriem». Brālīgākas valstis Krievijai tagad būšot Brazīlija, Indija un Ķīna. PSRS modeli reanimēs Baltkrievija un Kazahstāna. Kā īsti krieviem ies ar «brālīgajiem ķīniešiem»? Par to var stipri šaubīties, jo līdzšinējās energosarunas ar Pekinu krieviem izrādījās ļoti neveiksmīgas. Sarežģīta būs arī investīciju joma, jo Rietumu bankas vairs nepiedalīsies, bet ķīnieši prot padomāt vispirms par sevi visos gadījumos un darījumos. Indijā pie varas vairs nav Gandiju klans, un Brazīlijas Lulam tā arī neizdevās pagriezt Rio kreisajā vējā.

Taču nav ļaunuma bez labuma: muļķībai un fanātismam apvienojoties, piedzimst administrēšana, kas jau tagad Maskavā iebraukusi grāvī. Iespējams, ka Putina klana muļķība būs nākošajām saprātīgo krievu paaudzēm labāka mācība nekā pozitīvo piemēru atdarināšana. Lai viņiem veicas redzēt un saprast.

Epidēmija, par kuru izvairāmies runāt

Embargo satramdītajā Latvijas vidē grūti pat iepīkstēties par Āfrikas nāves vīrusa bīstamo tuvumu un pārvietošanās ambīcijām. Pasaules Veselības organizācija (PVO) aktuālo Ebolas vīrusa uzliesmojumu, kas pašlaik novērojam Āfrikas valstīs, pasludinājusi par ārkārtas situāciju un pieprasa tūlītēju starptautisku rīcību, lai apturētu vīrusa izplatību.

Ebolas epidēmija

Ebolas epidēmija

Kas ir Ebolas vīruss? Tā ir nāvējoša slimība pret kuru nav vakcīnas vai zāļu.To sauc arī par asins drudzi un uzskata par visbīstamāko vīrusu (RNA) pasaulē, kas var izraisīt mērim līdzīgu epidēmiju. Slimību atklāja 1976. gadā Sudānā un Kongo. Savu vārdu šī bīstamā infekcijas slimība ieguva, pateicoties upei ar tādu pašu nosaukumu – Ebola. Cilvēki var inficēties savstarpēja kontakta rezultātā (asinis, siekalas, sviedri, urīns, limfa). Slimības inkubācijas periods ir apmēram trīs nedēļas. Tā izpaužas asās muskuļu sāpēs, ļoti augstā ķermeņa temperatūrā, galvas sāpēs, asiņojošā caurejā un visbeidzot demonstrē saslimušā cilvēka iekšējo orgānu sabrukumu. Slimības pārnēsātāji ir tā saucamie augļu sikspārņi jeb «lidojošie suņi», kurus vietējie iedzīvotāji Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā lieto kā delikatesi. Līdz šim no Ebolas gājuši bojā ap 1000 afrikāņu. Saslimšanas gadījumu skaits turpina palielināties, un šobrīd tie (1700) reģistrēti virknē Rietumu un Austrumāfrikas valstu. Atkarībā no vīrusa paveida mirst 30% līdz 90% no visiem inficētajiem.

Līdz šim Pasaules Veselības organizācija izplatīja mierinošu informāciju, ka Eiropu šis risks sasniegt nevarot. Taču ziemeļvalstu epidemiologi domā citādi. Viņiem šķiet, ka notiekošais ir satraukuma vērts. Lai gan pagaidām starptautiskais spiediens tiek vērsts uz valstīm, kur infekcija ir konstatēta, un pārējās valstis palīdz riskam palikt uz vietas, nav droši, ka nāvējošais vīruss līdz Eiropai tomēr nenokļūs.

Protams, neviens no mums nevēlas redzēt Ebolas vīrusa tālāku izplatīšanos uz ziemeļiem un negrasās celt nepamatotu paniku. Taču mani māc bažas par to, cik nopietni mēs savā valstī esam gatavi šādas ekstrēmi nežēlīgas epidēmijas ierašanās brīdim. Vieglāk ir noliegt šādu iespēju nekā paskatīties patiesībai acīs.

Ja reiz notiktu visnevēlamākais un vīruss pie mums tomēr ierastos? Runa šajā gadījumā nav par atbildīgo iestāžu «atrakstīšanos» vai amatpersonu noliedzošu «atskaitīšanos» publikas priekšā, bet gan par sabiedrības kopīgu gatavību uzņemties apgrūtinājumus un klapatas, lai ierobežotu nāvējoša vīrusa izplatību mūsu valstī. Šim procesam ir divi etapi – informācijas un rīcības fāze. Pagaidām neredzu nevienu no tiem.

Par šo problēmu iedomājos, noraugoties, kā aizvadītajā nedēļā pa Ezeres ceļu pārvietojas svētceļojuma Liepāja – Aglona dalībnieki. Cilvēkam no cūku mēra nav jābaidās, taču lopiņiem šī slimība ir nāvējoša. Ļaužu masveida pārvietošanās pa lielceļiem var mēra infekcijas pieauguma risku veicināt. Protams, svētceļnieki ir tikai viena no iedzīvotāju grupām, kas var kļūt par cūku mēra pārnēsātājiem. Taču diezin vai svētceļnieki (un mēs pārējie) būtu gatavi atteikties no savas tradīcijas (ērtībām, ieradumiem) par labu cūku mēra apkarošanai? Medijos šis jautājums tika pacelts retoriski un svētceļnieki paši paziņoja, ka «viss būs kārtībā». Taču problēmas nostādījums ziņo, ka viņi (un mēs pārējie) neesam gatavi dziļi paraudzīties uz šo problēmu un novērtēt katrs savu privāto misiju epidēmijas ierobežošanā. Mums nav traģiskas pieredzes = mācības šajā jomā. Tā ir ērtāk un tāpēc labāk.

Šodien Ebola lien uz priekšu pa Āfrikas kontinentu. Daži inficētie iekļuvuši Spānijas un Kanādas slimnīcās, un pastāv cerība, ka arī šoreiz atkal viss būs labi. To nokārtos citi. Cerams, ka «tie citi» neļaus Ebolai pārkļūt pāri Vidusjūrai un atpeldēt līdz mums. Pretējā gadījumā mums vairs nebūs nekādu politekonomisko stresu. Embargo automātiski pārvērtīsies pupu mizās un mūs visus apvienos kopīga vajadzība – izdzīvot.

Vai mēs (ikviens) esam tam gatavi?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s