Teroristu «svētais grāls» – Soču olimpiāde jeb kas notiek, ja prezidents aizraujas ar kalnu slēpošanu

2014. gada 11. februārī speciāli TVnet

Putins un Berzins  TVNet  fotoTiem, kas vēlas uzzināt «tikai labu par Soču olimpiādi», iesaku neturpināt lasīt šo tekstu. Krievijā par «Sočiem» nedrīkst teikt neko kritisku, un izskatās, ka Latvijā arī ir tāpat. Rīgā, Cēsīs vai Krustpilī netrūkst olimpisko fanu, kas uzskata, ka sportā «nedrīkst jaukt iekšā politiku» un olimpiskās spēles ir «vienīgi svētki un mūsējo uzvaras». Vai šī neiecietība ceļas no nezināšanas par sporta komercializāciju, vai arī tā ir tīrā «ticības lieta»? Nezinu. Acīmredzot – tabu paliek tabu. Pie tā arī paliksim. Atslābinieties un nelasiet tālāk. Paldies.

Olimpiādes, politika un terorisms

Olimpiskās spēles (tāpat kā pasaules čempionāti futbolā) jau sen kļuvuši par skatuvēm, kurās politiķi demonstrē savas ambīcijas, reklamējot paši sevi. Tas, ka Soču olimpiskās spēlēs faktiski ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina šovs, nevienam vairs nav noslēpums. Jau tagad ir zināms, ka tieši viņš būs galvenais spēļu uzvarētājs kopā ar savu «ezera grupējumu», kas pamatīgi «uzvārās», izmantojot olimpisko celtņu būvniecības objektus un infrastruktūru.

Tikpat svarīgas šīs spēles ir arī Ziemeļkaukāza teroristiem, jo lielais sports zaudēja savu nevainību Minhenes olimpisko spēļu laikā, kad 1972. gadā bruņoti palestīnieši iebruka Izraēlas sportistu mītnē un viss beidzās slikti. Tolaik ap olimpisko ciematu esot bijis samērā zems žogs un sportisti, kas krodziņos aizkavējās pārāk vēlu, varēja atgriezties savā olimpiskajā naktsmītnē naktī – forsējot sētu. Šādi rīkojās arī palestīniešu teroristi, kas viegli iekļuva Izraēlas sportistu guļamistabās. Divus nogalinot uz vietas. Divi aizbēga, un pārējie tika saņemti gūstā. Par notikušo nekavējoties ziņoja visas pasaules raidstacijas, ABC par sāka tiešraides no notikumu vietas. Formālais uzbrukuma iemesls bijis palestīniešu sarūgtinājums, ka SOK nav atļāvusi Palestīnas komandai startēt kā atsevišķai vienībai. Reālais iemesls, protams, ir politiski daudz dziļāks un nav atrisināts joprojām. Kas notika tālāk? Par notikumu gaitu toreiz Minhenē šodien var noskatīties dažādas versijas kinofilmās. Olimpiādes mači izraēliešu ciešanu dēļ neapstājās, taču olimpisko kustību šis notikums sašūpoja līdz pamatiem un beidzot bija skaidrs, ka «sports nav šķirams no politikas. Tikai naivi muļķi spēj turpināt ticēt ilūzijai par sporta neatkarību no politikas» (DN, 1972.06.09.).

Līdzīga situācija izveidojusies pašlaik. Džihādistu grupējumi no Ziemeļkaukāza – Čečenijas, Ingušijas un Dagestānas ir kaujas gatavībā, lai atgādinātu par sevi viņu ienaidnieka Vladimira Putina prestiža pasākumā. Tuvējos Sočos. Iebelžot pa ziemas olimpiskajām spēlēm, viņi gūtu sev maksimālu publicitātes «punktu skaitu», jo olimpiāde ir politisks pasākums.

Starp Soču OS atklāšanas ceremonijas pēdējiem sešiem «lāpnešiem» 3 jeb 50% bija tieši Putina atbalsta partijas «Vienotā Krievija» biedri, parlamenta deputāti – Alina Kabajeva, Vladimirs Tretjaks un Irina Rodņina. Kamēr mūsu mediji aizrāvās ar minēšanu, vai lāpas pēdējā «transportētāja» būs vai nebūs Krievijas prezidenta sirdsāķītis olimpiete + vingrotāja + deputāte Kabanova, tikmēr fonā palika lāpas nešanas finālistu politiskā orientācija, kas daudziem nepalika nepamanīta. Vladimirs Putins prot pateikties saviem faniem ar naudu, slavu un godu. Šis ir tikai viens no aktuālākajiem piemēriem, kas liecina par olimpiskā goda politiskās tirgošanās izpausmēm (kur nu vēl OK dalībnieku, līderu un OS pilsētu izraudzīšanas procedūras).

Tāpēc nāksies vien atzīt, ka, pieaugot olimpisko spēļu politizācijai, palielinās teroristu apdraudētības risks. Krievija pašlaik ir riskanta, to apsteidz vienīgi Irāka, Afganistāna un Somālija. Pēdējais atentāts Volgogradā decembrī ar 34 upuriem ir draudīgs atgādinājums, ka radikālais islāmists Doku Umarovs jeb «Krievijas bin Ladens» var mēģināt izrēķināties ar savu ienaidnieku Putinu tieši Sočos. Tāpēc modernā signalizācijas sistēma, detektori, pārbaudes, 75 000 karavīru, policistu korpusi, kara lidmašīnas lidostā un jūras flotes armāda Melnajā jūrā var arī nepalīdzēt kritiskā brīdī. Daļai sporta entuziastu šķiet, ka būtu jāatsakās no prestižu spēļu tālākas rīkošanas ambiciozās, politiski ofensīvās lielvalstīs. «Jo patriotiskāks un šovinistiskāks ir olimpisko spēļu rīkošanas motīvs un izpildījums, jo pastāv lielāks risks, ka tas pievilks protestētāju un teroristu uzmanību» (Simon Jenkins, The Guardian). Tas nozīmē, ka olimpiādes turpmāk vajadzētu rīkot neitrālās, teroristiem neinteresantās valstīs ar mazāku pompozitāti. Piemēram, Latvijā, kas ir «daļa no Rietumu pasaules» un «mazāk pakļauta terorisma draudiem» (A.Pabriks, LA, 2013.15.10.). Šis priekšlikums nav joks, bet gan secinājums, ņemot vērā sabiedrības alerģisko reakciju pret lielvalstu ambīcijām OS organizēšanā.

Ziemas olimpiāde subtropos, kur nekad nesnieg

Atzīšos, ka, uzzinot par Krievijas prezidenta plānu rīkot ziemas olimpiskās spēles Melnās jūras kūrorta pilsētā Sočos, biju krietni pārsteigta par vietas izvēli. Krievija ir gigantiska valsts, kurā plašas teritorijas atrodas kārtīgas ziemas zonā. Vietas tur pietiek neskaitāmām olimpiādēm. Soči, kas ir krievu visiecienītākā vasaras atvaļinājumu vieta, šķita pagalam nepiemērota vieta ziemas olimpiešu mačiem.

Esmu bijusi Sočos un zinu, ka «šī ir vissiltākā teritorija Krievijā. Te nesnieg, un sniega segas šeit praktiski nekad nav» (Boriss Ņemcovs, politiķis, dzimis Sočos). Pēc SOK prezidenta 2007. gada paziņojuma Gvatemalā par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu – Sočiem «Krievijā tika spriests par to, ka olimpiāde varētu notikt nevis pašos Sočos, bet gan kalnos, kur attiecīgi būtu jāizbūvē ziemas sporta arēnas. Taču vēlāk izrādījās, ka Krasnaja Poļana atrodas Imereti ielejā, kur nepietiek vietas olimpisko celtņu izbūvei. Tobrīd noskaidrojās, ka 2/3 olimpisko spēļu tomēr notiks subtropu zonā» (Boriss Ņemcovs).

Kāpēc tad pieteica Sočus, ja tur ir karsts? Sočus izvēlējās Vladimirs Putins pats, kuram šeit atrodas «Kremļa vasarnīca». Tiem, kas nezina, ko nozīmē politiskās «dačas», varu paskaidrot, ka tās ir būtisks politiskās nomenklatūras varas atribūts un regulē svarīgas norises valstī. «Soči» un «Jalta» nav tikai ģeogrāfiski nosaukumi, bet politiski jēdzieni.

Starp citu, Sočus kā PSRS augstākās politiskās varas «atvaļinājumu darba vietu» izraudzījās jau Staļins. Viņam bija ideja izvērsties Sočos ar būvniecību, taču centienus apturēja ģeologu brīdinājumi par zemes nogruvumiem, kas ļoti raksturīgi šim reģionam. Josifs paklausīja, bet Vladimirs pēc 80 gadiem nospļāvās uz ģeologiem un nolēma uzcelt sev pieminekli Soču olimpisko spēļu veidolā, lai tas maksātu ko maksādams.

Labāk būtu spēlējis šahu

Viss esot sācies ar Vladimira Putina aizraušanos ar kalnu slēpošanu Soču pievārtē, «Daiļās pļavas» nogāzēs. Leonīds Tjagačevs (sporta ierēdnis) esot iemācījis Putinu slēpot, aizrāvis ar olimpisko spēļu ideju jau 2002. gadā un iepazīstinājis ar austriešu nobraucienu veterānu Karlu Šrancu, kas palīdzējis realizēt absurdo plānu – uzbūvēt olimpisko centru dabas lieguma rezervātā pie Melnās jūras.

Putinam vajadzēja šīs celtnes «tieši te» pie vasarnīcas sliekšņa, lai pa bijušo Čaikovska ielu (tagad – Putina maģistrāli) ātri nokļūtu «krievu oligarhu svarīgākajā atpūtas vietā – savā luksusa trasē jeb olimpiskajā slēpošanas kūrortā, pārvēršot to pasaules acīs par sava politiskā prestiža pieminekli» (Garijs Kasparovs, šahists un politiķis).

Šajā nolūkā: 1) tika izvērsta gigantiska spiediena kampaņa pirms SOK lēmuma 2007.g. («darījām visu – iespējamo un neiespējamo, lai uzvarētu, jo īstam vadonim vienmēr jāuzvar», Leonīds Tjagačovs/ Aleksandrs Žukovs); 2) tika pieņemts 2010. gada Olimpiskais likums, kas atļāva gada laikā atsavināt privātīpašumus, kuri traucē OS infrastruktūras un būvju celtniecībai. Neskaitāmas ģimenes ir uz ielas, arī tagad dzīvo kopmītnēs un barakās kā bēgļi: «kad nojauca manu māju, es noģību, tagad jau trīs gadus visa ģimene dzīvojam 8 kvadrātmetru istabiņā pansionātā. Es nakšņoju uz balkona kopā ar ledusskapi, dēls ar vīru – istabā. Neko labāku mums nepiedāvā. Priecīga, ka man vismaz jumts virs galvas. Olimpiādei tā vajadzēja, ko es tur varu darīt?» (Natālija Kraseņikova); 3) netiek nodrošināts ekosistēmas saglabāšanas solījums: pieaug bīstamo atkritumu izgāztuvju skaits; 4) plaukst korumpētība: tika izveidots monstrs ar nosaukumu «Olympstroy», kas paredzēts OS būvniecības nodrošinājumam. 96% finansējuma no nodokļu naudas, taču faktiski tas kļuva par «gigantisku superkorumpētības astoņkāji, kurā direktori mainās kā nogrēkojušās lelles: Vainštoks+ Kolodjašins+ Bolovejs» un «otkatu» līmenis sasniedz 70% (Boriss Ņemcovs). Piemēram, «45 km garais autoceļš no Adleras uz Krasnaju Poļanu valstij izmaksāja 8 miljardus dolāru. Tas nozīmē, ka tas ir uzbūvēts no zelta vismaz 5 mm biezumā, jo 1 kilometra izmaksas ir 150 miljoni dolāru» (Boriss Ņemcovs). «Korupcija Krievijā netiek uzskatīta par problēmu, un Soču būvniecība to padarīja par normu. Korumpētība tagad ir sistēmu veidojošs faktors. Visa nauda, kas Soču projektā tiek ieguldīta, iegrimst korumpētības purvā. Mums nav reālas kontroles pār olimpisko spēļu izdevumiem, tā ir ierēdņu zelta raktuve» (Garijs Kasparovs). Soču budžets joprojām ir slepens, taču pēdējie skaitļi liecina par tēriņiem 50 miljardu eiro apmērā (Boriss Ņemcovs). Salīdzinājumam – Turīnas OS izmaksāja 2 miljardus eiro; 5) tiek neatgriezeniski sagrauta vide, nerēķinoties ar to, ka šīs teritorijas iekļaujas dabas lieguma zonā (piesārņojums, būvniecība kritiskajā zonā, piem., Vinogradnajas nogāzē; 6) notiek strauja Krievijas dārgāko zemes īpašumu piespiedu uzpirkšana, kurā «olimpiāde kalpo kā privatizāciju paātrinošs faktors» (Garijs Kasparovs); 7) uzbūvētajām OS celtnēm nav nākotnes: «Imereti ieleja ir dziļš purvs, kas neatļauj tur būvēt gigantiskas celtnes. Taču Putins var visu, arī uzvarēt dabu!» (Boriss Ņemcovs).

«Viss ir dekorācija Putina izrādē, kas pavisam drīz sagrūs, jo sāksies zemes nogruvumi. Tie šeit notiek bieži. Rezultātā nekas vairs nebūs lietojams, peļņas no OS arēnām nebūs. Paredzu, ka mums nāksies glābt šo reģionu ar nodokļu naudu» (Garijs Kasparovs). «Vajadzēja pirms būvniecības Putinam pakonsultēties ar ģeologiem. Tad tramplīns negrīļotos un šeit notiekošais neizskatītos pēc murga… bet… varbūt būtu bijis labāk, ja kāds būtu Putinam iemācījis spēlēt šahu, nevis kalnu slēpošanu» (Pjotrs Fedins, Krasnajas Poļanas iedzīvotājs)

Par Soču OS izteikties kritiski Krievijā ir aizliegts

«Soču olimpiādes tēma Krievijā jau sen ir tabu. Tā ir aizliegtā tēma. Līdzko kāds sāks ielūkoties dziļāk šajā virtuvē, tā pavērsies nepatīkamas ainas. Krievijas masu medijus un televīziju kontrolē Kremlis. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņi cenzēs un aizliegs visu, kas varētu mest ēnu vai nomelnot gaišo Putina tēlu» (Garijs Kasparovs).

«Krievijā saistībā ar olimpiādi ir totālā cenzūra. Visi, kas šeit mēģina kritiski pavērtēt šo pasākumu, tiek apsaukti, zākāti un vajāti. Ar to rēķinieties!» (Boriss Ņemcovs).

Par Sočiem runāt sliktu nedrīkst. Vai par OS nākotni drīkst?

Bijusī Zalcburgas pilsētas domes vadītāja Gabi Burgštallera atzīst, ka jau 2007. gadā Zalcburgā bija visas ziemas olimpiskajām spēlēm vajadzīgās būves un arēnas. «Mums nekas nebija jāceļ, viss jau bija. SOK par to varēja pārliecināties jau toreiz» – viņa uzsver. Taču Putins esot darījis visu, lai pārvilktu 2014. ziemas olimpiskās spēles pie sevis. Zaudētāji mačā par 2014 OS rīkošanu toreiz bija Zalcburga Austrijā un Phenčana Korejā.

Pēc viņas domām, SOK vajadzētu pārskatīt praksi un lēmumu pieņemšanas gaitu, lai olimpiskā kustība turpinātu attīstīties sporta, nevis politisko ambīciju uzspodrināšanas virzienā. Tā domā austriete.

Kā domājat jūs?

——

Rakstā izmantotie citāti no Izraēlas dokumentālās filmas «Soču spēle» (2013).

Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

2014. gada 22. janvārī speciāli TVNet.

Olympic Shames

Mūsu ģimenē olimpiskās spēles līdz šim vienmēr bijušas svētuma statusā. Ieredzētas, ievērotas un atbalstītas. Mantots, gaisīgs zaļa zīda lakatiņš ar Melburnas olimpisko spēļu emblēmu joprojām rotā manu «dārgumu» kārbiņas saturu un signalizē par to, ka «ātrāk, augstāk un tālāk» ir kaut kas vairāk par konkrētu maču rezultātu vai fiziskās spriedzes apokalipsi.

Sports piešķir dzīvei maksimālisma jēgu, cīņas trauksmes skaidrību un uzsver mērķtiecības dramatisma patiesīgumu.

Sports ir avots, kas veldzē ne tikai miesu, bet arī garu un ar savu emocionālo pacēlumu reizēm izkonkurē pat mākslu.

Līdz šim olimpiskās spēles mums vienmēr bijuši svētki. Tām vienmēr sekots pie zilajiem ekrāniem, par tām regulāri lasīts medijos, sekojot līdzi mūsu sportistu panākumiem arēnās, stadionos, baseinos un trasēs.

Taču tagad izskatās, ka turpmāk būs citādi.

Pekinas un Soču problēmas

Jau Pekinas olimpisko spēļu laikā tika sāktas starptautiskas diskusijas par to, vai ir lietderīgi atļaut rīkot olimpiskās spēles vienas partijas diktatūras valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības. Tātad tur, kur olimpiskā lāpa palīdz valdošajai kliķei pozitivizēt savu publisko tēlu. Taču SOK šos aicinājumus līdz šim nav ņēmusi vērā. Tagad, kad kārta pienākusi kārtējai diktatūras valstij – Putina Krievijai, diskusijas par šo tēmu atsākušās no jauna. Eiroparlamenta poļu deputāta Mareka Migaļska rudenī sāktā kampaņa pret Soču olimpiskajām spēlēm ar nosaukumu Olympic Shames ir nesusi augļus.

Virkne vadošo Eiropas valstu vadītāju piekrīt šīs kampaņas nostādnēm, ka Krievijā rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības un ka Putins šīs spēles izmanto savas ideoloģijas un politiskas propagandas nolūkos. Tāpēc viņi boikotē Soču olimpiskās spēles, norādot, ka cilvēka tiesības ir augstāka vērtība par diplomātiskā izdevīguma manevriem.

Cilvēktiesību jomā (līdz ar Vladimira Putina stāšanos valsts prezidenta amatā) Krievijā tika ieviesta virkne likumu, kas ierobežoja izteikšanās, organizēšanās brīvību. Tāpat arī skandalozais likums, kas aizliedz publiski diskutēt par homoseksualitāti; reliģiski un privāti aizskārumi, «valsts nodevības» kriminalizēšana un cenzūras ieviešana internetā.

Tāpēc var gadīties, ka šogad mēs televizorus 2014. gada ziemas olimpisko spēļu laikā vairs neieslēgsim un sportistu sasniegumiem nesekosim.

Putina Krievijas politika ir aptumšojusi mūsu prieku lūkoties olimpiskajā lāpā.

Kāpēc vajadzētu boikotēt Soču olimpiādi

Ikviena mūsu planētas iedzīvotāja tiesībās uz brīvību un līdztiesību ikdienā, sadzīvē, darbā un atpūtā ir norma. Tie varas veidojumi, kas šo normu pārkāpj jeb piešķir vienai cilvēku kategorijai lielākas priekšrocības nekā citām, sadala iedzīvotājus priviliģētās un nepriviliģētās grupās, apzināti ekspluatē maznodrošinātos vai uztiepj sabiedrībai savas ētiskās, morālās normas (reliģisko morāli ieskaitot), ir tirāni un diktatori. Viens no tiem ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tagad, kad līdz Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, cilvēktiesību situācija tur sakaitēta līdz baltkvēlei.

Rietumu, demokrātisko valstu mediji jau mēnešiem ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem olimpisko arēnu, infrastruktūras būvniecībā, kur tiek izmantots mazapmaksāts migrantu darba spēks. Vietējo mediju atmaskojumi tiek pakļauti cenzūrai. Turpinās homoseksuālu personu vajāšana, slēpjoties aiz populistiskiem apgalvojumiem, ka «tā faktiski» esot sekošana likuma normām, «kas aizliedz homoseksualitātes un pedofilijas propagandu, kas adresēta bērniem (jaunākie V.Putina komentāri/The Guardian). Pagaidām man nav gadījies sastapt valsti, kurā kāds atļautos pierunāt bērnus pakļauties pedofilijai vai aģitētu mazuļus pievērsties noteiktai seksuālai orientācijai. Tieši pretēji – vairums demokrātiju uzsver nepieciešamību runāt ar bērniem atklāti par šiem jautājumiem, lai bērni (kas vienmēr ir atkarīgā situācijā pret pieaugušajiem) prastu visos sev nepatīkamajos dzīves brīžos pateikt pieaugušajam «nē, es to nedarīšu», «nevēlos». Tāpēc absurds šķiet Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākais uzmundrinājums ārzemju sportistiem, ka viņi varot uzdrošināties justies droši Sočos. Uz ielas viņus Krievijā neaizturēšot un nearestēšot. Krievijas prezidenta ironiskā piebilde «tikai, lūdzu, atstājiet mierā mūsu bērnus» atgādina vairāk ņirgāšanos, nevis respektu. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā patiešām aiztur un arestē gejus un lezbietes nevis tāpēc, ka viņi neliktu mierā mazus bērnus vai aģitētu par homoseksuālismu, bet gan tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir (bez saistības ar bērniem vai propagandu). Putina Krievijā homoseksuālu personu tiesības šobrīd ir atgriezušās PSRS līmenī, kad šāda orientācija bija aizliegta ar likumu. Pēc organizāciju International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans and Intersex Association’s 2013 gada datiem, Krievija ierindojas 49. vietā šo personu tiesību atzīšanā (8 Rainbow Europe, ILGA Europe rapport 2013). Pēc 2013. gada janvāra likuma pieņemšanas strauji pieaugusi varmācība un fiziska izrēķināšanās ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Krievijas publiskajā telpā («Russia’s anti-gay ‘propaganda law’ assault on freedom of expression», Amnesty 2013.01.25, «Russia: Reject Discriminatory Bill», Human Rights Watch 2013.06.24, «Reason for Action», Russian LGBT Network 2013).

PSRS laika domāšana Krievijā pašlaik tiek piemērota arī mediju uzraudzības sfērā. Cenzūra pastāv un to kontrolē Kremlis. Starp citu, gadu mijā tika slēgta preses aģentūra «RIA Novosti». To aizstāja ar «jaunu», ieceļot par šefu divdomīgo TV personību Dimitriju Kiseļovu, kurš, starp citu, ir «slavens» ar saviem homofobiskajiem izteicieniem («Russian news agency RIA Novosti closed down», BBC 2013.12.09, «Putin dissolves state news agency, tightens grip on Russia media», Reuters 2013.12.09).

Likumsakarīgi, ka Soču OS sagatavošanas laikā tika būtiski ierobežots arī žurnālistu darbs. Pret diviem žurnālistiem un viena laikraksta redaktoru vietējā vara sāka kriminālprocesu. Vajāšanai tika pakļautas arī divas nevalstiskās organizācijas, kas Sočos uzdrošinājās aizstāvēt vietējās rokošo žurnālistu grupas. Human Rights Watchs piedāvā garu sarakstu, kurā uzskaitīti gandrīz visi pārkāpumi, kurus politiskā vara Krievijā veikusi pret vides aktīvistiem, žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām, kas mēģinājušas atspoguļot reālo situāciju Sočos OS sagatavošanas laikā (Russia: Silencing Activists, Journalists ahead of Sochi Games, Human Rights Watch, 2013.08.07).

Piemēram, pašlaik dažādu valstu cilvēktiesību organizācijas cīnās par to, lai krievu vides aktīvistam Jevgeņijam Vitiško piespriestais nosacītais sods netiktu pārvērsts ieslodzījumā cietumā. Jevgeņijs centās pievērst mediju uzmanību sekām, kuras olimpisko spēļu būvniecība Sočos izraisīja apkārtējā vidē. Normālā, demokrātiskā valstī šāds vides aktīvistu protests būtu parasta lieta un nekādas represijas neizraisītu. Turpretī Krievijā, tieši tāpat kā Ķīnā, tamlīdzīga «demokrātisma» izpausmes tiek apspiestas ar varu.

Olimpiskās kustības ēnas puse

Nesen Swedwach publicēja informāciju par olimpiskās kustības un tās sponsoru attieksmi pret cilvēktiesībām. Pētījuma rezultāts paver nepievilcīgu ainu. Neviena no iesaistītajām organizācijām neuzņemas atbildību par to, ka olimpiskās spēles rezultātā varētu atstāt arī negatīvas sekas cilvēktiesību jomā Krievijā.

Izrādās, ka olimpiskajai kustībai nav cilvēktiesības garantējošu noteikumu. The Olympic Charter gan deklarē, ka šīs kustības fundamentālais mērķis ir miers, attīstība, līdztiesība un cīņa pret diskrimināciju. Taču hartā nav nevienas norādes uz ANO Cilvēktiesību konvenciju. Nekas nav teikts par to, ka olimpisko spēļu dalībniekiem, līdzstrādniekiem un darbiniekiem ir jārespektē izteikšanās brīvība, visu iesaistīto līdzstrādnieku darba un sadzīves tiesības.

Olimpiskā kustība sastāv no dažādām organizācijām, kurām ir atšķirīgi uzdevumi. To vada Starptautiskā Olimpiskā komiteja, taču tajā ietilpst arī nacionālās OK un starptautiskās sporta federācijas.

Olimpiskā harta ir kā statūti. To ievada septiņi olimpiskie principi, kas definē kustības mērķi: «veicināt cilvēces harmonisku attīstību», attīstot miermīlīgas sabiedrības veidošanu, kurā tiek saglabātas humānas vērtības, neakceptējot nekādu vajāšanu reliģiskās pārliecības, dzimuma vai politiskās pārliecības atšķirību dēļ. Visumā harta uzrakstīta pozitīvā toņkārtā, taču tajā patiešām trūkst uzsvara uz cilvēktiesību nodrošinājuma fundamentālajām vērtībām un garantijām.

Olimpiskā kustība sastāv no 200 nacionālajām OK. Latvija ir viena no tām. Harta nosaka, ka nacionālā OK izraugās sportistus olimpiskajām spēlēm. Var piedāvāt OS pilsētas, taču nevar izraudzīties locekļus SOK, bet var tās dalībniekus ietekmēt (The Olympic Charter, Chapter 4 Rule 7). Tas nozīmē, ka mēs varam (ja gribam) pieprasīt, lai The Olympic Charter tiek papildināts ar cilvēktiesību nodrošināšanas garantijām, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas noteikumiem. Rezultātā organizētājs būs spiests ievērot cilvēktiesības ne tikai sportistiem, bet arī visiem tiem tūkstošiem «čaklo skudru», kas palīdz sagatavot šo lielisko pasākumu – olimpiskās spēles. Mēs varam pieprasīt, lai SOK kļūst par UN Global Compact dalībnieci un sāk ievērot tās cilvēktiesību ievērošanas noteikumus. Mēs varam aicināt lielos sporta sponsorus respektēt cilvēktiesību ievērošanu olimpisko spēļu finansēšanā un nefinansēt spēles, kas ignorē šo svarīgo jautājumu.

Starp citu, līdz šim pēc olimpisko spēļu beigām nekad nav analizētas sekas, kādas olimpisko spēļu organizēšana ir atstājusi uz rīkotājvalsts iedzīvotāju cilvēktiesībām un vai tās spēļu rīkošanas laikā ir vai nav ierobežotas.

Vācijas prezidents nebrauks uz Sočiem, bet Latvijas – brauks

Vācijas prezidents Joahims Gauhs būs viens no daudzajiem Soču olimpisko spēļu boikotētājiem. Kā norādīja Der Spiegel, viņš nebrauks uz Sočiem tādēļ, ka Krievijā tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības un izteikšanās brīvība. Gauham ir privātas atmiņas par šiem procesiem kopš PSRS laikiem. Viņš ir audzis PSRS satelītvalstī VDR un labi zina, kādas ir politiskās diktatūras sekas tuvplānā un kādu iespaidu tās atstāj uz parastajiem ļaudīm viņu ikdienā. 11 gadu vecumā tika arestēts viņa tēvs – kuģa kapteinis, kurš pazuda uz vairākiem gadiem Gulaga arhipelāgā. Tikai vēlāk ģimene uzzināja, ka tēvs nonācis Gulagā «spiegošanas un pretpadomju aktivitāšu» dēļ. Brīdī, kad krita Berlīnes mūris, Rostokas mācītājs Joahims Gauhs pirmais sāka būvēt barikādes un kļuva par aktīvu demokrātijas atbalstītāju Vācijā. Tagad viņš ir jau Vācijas prezidents un uz Sočiem nebrauks Putina represiju dēļ. Turpretī mūsējais prezidents, PSKP nomenklatūras pārtikušais viceministrs Andris Bērziņš uz Sočiem brauks. Viņam līdzi dosies virkne Putina apdziedātāju ar latviešu rokgrupu «Prāta vētra» avangardā.

Ja Kauperam varētu piedot viņa «prāta vētru» Maskavas virzienā, nezināšanu par to, kas ir Putins un cik neglīti ir pelnīt naudu uz svešas tautas pazemojumu rēķina (pielienot diktatoram, panākt izdevīgākus noteikumus «Prāta vētras» koncertiem Krievijā), tad Andrim Bērziņam it kā vajadzētu saprast, ka pielīšanas akcija lielvarai Sočos nav «nodedzināto sveču vērta». Taču viens ir skaidrs – morāle mūsu varas un popmūzikas gaiteņos joprojām ir svešvārds.

«Pussy Riot» pieprasa boikotēt Sočus

Nesenais Mihaila Hodorkovska un «Pussy Riot» atbrīvošanas akts Kremlī ir cieši saistīts ar Putina satraukumu par to, ka pārāk daudzas ārvalstu ietekmīgās personas atsakās doties uz viņa PR pasākumu – Soču olimpiskajām spēlēm. Kā ārpolitisks publisko attiecību gājiens tika radītas šīs amnestijas (it kā «paklanīšanās savai konstitūcijai»), taču reāli tas bija krīzes komunikācijas panikas solis. «Pussy Riot» pērnā gada nogalē bija vispopulārākais krievu jēdziens ārzemēs un turklāt šis «jēdziens» tobrīd vēl sēdēja cietumā. Tagad, kad abas leģendārās grupas dalībnieces beidzot ir brīvībā un preses konferencēs paziņo, ka grupa «Pussy Riot» vecajā veidolā vairs neeksistēs, spriedze nav mazinājusies. Tā vietā viņas plāno turpināt savu darbošanos ar nosaukumu «Zona Prava» (Tiesību zona), ziedojot visu savu spēku un ietekmi cīņai par ieslodzīto tiesībām Krievijas cietumos.

«Pussy Riot» + «Zona Prava» aicina mūs visus Soču pasākumu boikotēt.

«Kā Krievijas pilsones mēs boikotēsim šīs olimpiskās spēles. Aicināsim arī visus Krievijas pilsoņus, kas nav apmierināti ar pašreizējo Krievijas politiku, un citu valstu un ārzemju uzņēmumus pārstāvjus boikotēt šo pasākumu,» deklarēja Nadežda Tolokonņikova preses konferencē (Metro, 10.01.2014).

Kā rīkosimies mēs kā Latvijas pilsoņi?

Vai boikotēsim Soču šovu, vai tomēr padosimies un uzskatīsim, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai ietekmētu procesus?

Kā būs?

Politika hokeja čempionāta tribīnēs: skandāls ap Baltkrievijas vēsturisko karogu

2013. gada 5. maijā

vēsturiskais baltkrievu karogs

Foto: http://forum. slavorum.com/ index.php?topic=2161.0

Baltkrievu hokeja līdzjutēji plāno rīt pirms Baltkrievijas – Zviedrijas spēles  rīkot protesta manifestāciju pret Starptautisko Hokeja federāciju un pasaules hokeja čempionāta rīkotājiem Zviedrijā, par to, ka  baltkrievu līdzjutējiem ir aizliegts Globen tribīnēs lietot vēsturisko Baltkrievijas karogu. Tas ir balts-sarkans-balts un ir bijis Baltkrievijas Tautas Republikas (1918) simbols, ko vēlāk kā savu karogu izmantoja Rietumos dzīvojošie antikomunistiski noskaņotie baltkrievi.  Šis karogs ir arī baltkrievu opozīcijas simbols mūsdienās.

Oficiālais mūsdienu Lukašenko Baltkrievijas režīma karogs ir gandrīz tāds pats kā Baltkrievijas PSR karogs, tikai bez sirpja un āmura.

Baltkrievu karogs Stokholma

Globen kārtības sargi novāc baltkrievu karogu. Foto Aftonblade.se

Skandāls  pasaules Hokeja čempionāta izraisījās, kad  piektdien Baltkrievijas spēlēs laikā Globen arēnā līdzjutējiem tikai aizliegts vicināt vēsturisko balti sarkano karogu un to kārtības sargi lika novākt.

Šodien ir kļuvis zināms, ka lēmumu aizliegt vēsturisko baltkrievu karogu pieņēmusi Starptautiskā hokeja federācija kopā ar zviedriem, kas rīko spēles.  Pasaules čempionāta ģenerālsekretārs Tonijs Virēns: Šis karogs nav oficiālais Baltkrievijas karogs, bet ir cita režīma (?!!) karogs. Tas tiek traktēts kā politisks vēstījums, kas nav atļauts čempionāta laikā. Arēnās nedrīkst būt vieta politiskiem vēstījumiem.

Baltkrievijas oficiālais karogs

Oficiālais Baltikrievijas karogs, kas radies uz Baltkrievijas PSR karoga bāzes

Baltkrievu līdzjutēja un cilvēktiesību aizstāve Isabella Sommarfelde saka, ka principā visi karogi ir politiski vēstījumi.

Uz zviedru preses jautājumiem, vai lēmums netiks mainīts, čempionāta šefs Virēns atbild, ka lēmumu var arī pārsūdzēt un tas var tikt mainīts.

H&M atzīst, ka Bekhemam Gaja Ričija reklāmā bijis dublieris.

2013. gada 7. februārī

H&M vīriešu apakšbikšu reklāma ar Bekhemu

Kadrs ar īstā Bekhema dibenu

Hennes & Mauritz (H&M) Zviedrijas biznesa presē atzīst, ka tikko klajā laistajā režisora Gaja Ričija (Guy Richie) reklāmas filmiņā vairākās epizodēs pazīstamā futbolista Bekhema (David Beckham) vietā ir filmējies dublieris ar ķermeni, kuram nav Bekhema tetovējumi.

To “atklājuši” angļu tabloīda Mirror žurnālisti, kas ievērojuši, ka vairākās epizodēs reklāmā uz itkā Bekhema ķermeņa vairs neesot dažu futbolista tetovējumu un galu galā, pats svarīgākais, ka dažos kadros dibens, kurām jāvairo zaļo H&M apakšbikšu apgrozījums, nemaz nepiederot Bekhemam.

Fake+David+Beckham

Bekhema dublieris

Ārprāts, ko nu darīsim?  Vai beidzot ir pienākusi H%M apakšbikšu un visas britu modes reklāmas industrijas kauna diena? 🙂

 Reklāmu ar Bekhemu un dublieri var redzēt Hennes & Mauritz mājas lapā.

Rāms krosiņš pagarina mūžu par sešiem gadiem

2012. gada 21. oktobris
Baravika 2012. gada oktobrī

Baravika 2012. gada oktobrī

Skrienot lēnu krosiņu (līdz 2 stundām nedēļā), ikviens no mums var pagarināt mūžu par vairākiem gadiem.

Dāņu Kopenhāgenas City Heart Study liecina, ka vīriešu mūžs šādā veidā pagarinās caurmērā par 6,2 gadiem, sievietēm – par 5,6 gadiem.

Runa ir par lēnu un mierīgu krosiņu, kuru mēs skrienam nesteidzoties.

Es, piemēram, pamanos no rīta pat salasīt sēnes. Šī baravika ir mans šīsnedēļas atradums krosa skriešanas laikā.

-Efektu var salīdzināt ar alkoholismu. Mirstība ir zemāka to krosa skrējēju vidū, kas regulāri noskrien apmēram 2 stundas nedēļā, rāmā ritmā. Pretējs efekts ir tiem, kas skrien daudz un ātri, vai neskrien nemaz, – secina kardiologs Pēteris Šnors medijiem.

Copenhagen City Heart Study savā pētījumā apsekoja 20 000 dāņus (jaunākus par 36 gadiem), lai noskaidrotu viņu kustību ierašas un to iespaidu uz veselību.

Sīkāk ar šo atklājumu varat iepazīties šeit.

Futbols un politika. Merkeles sajūsma par Vācijas uzvaru.

 2012. gada 23. jūnijā. Priecīgu līgošanu visiem lasītājiem!

Vakar notika Vācijas un Grieķijas komandu spēle EČ futbolā, kurā Vācija ar 4: 2 uzvarēja Grieķiju.

Šoreiz žurnālistiem interesantāk bija vērot nevis to, kas notika laukumā, bet kas notika VIP ložās. Kā uz spēli reaģēja Vācijas kanclere Angela Merkele. Jo pirms spēles mediju aprindās tika apspriests, ka Merkele būs spiesta pieturēt savas emocijas, lai nekacinātu jau tā ļoti negatīvi pret Vāciju noskaņotos grieķus, kuri uzskata, ka pie viņu ekonomiskās krīzes ir vainīga Vācija, kuru nereti grieķi salīdzina pat ar Hitleru, jo Merkele stingri prasa Grieķijai ievērot taupības režīmu, lai pretim saņemtu vāciešu nodokļu maksātāju naudu.

 Attēlos var redzēt ka Merkele nevarēja savaldīties un sajūsma, ka Vācija sakāva Grieķiju, izlauzās uz āru šādā veidā:

Grieķu līdzjūtēji auroja un svilpa katru reizi, kad stadiona ekrānos parādījās Merkeles attēls un to pašu publika darīja Vācijas himnas laikā. Atēnas ielās demonstrāciju laikā grieķi vandalizēja Merkeles portretu un citādi demonstratīvi pazemoja Vācijas kancleri.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un LR premjers Valdis Dombrovskis. 17.janvāris, 2011, Foto: Aivis Freidenfelds, Valsts kanceleja. Kolāža: TVNET, Toms Ostrovskis

2012. g. 22. maijā. Speciāli TVNet.

Eurovision Song Contest ir viens no lielākajiem popkultūras notikumiem Eiropā. Katru gadu šo dziesmu konkursu noskatās apmēram 120 miljonu auditorija. Daudzi hokeja vai cita sporta čempionāti netiek šiem skaitļiem līdz. Savas ietekmes dēļ šis festivāls ir kļuvis arī par pateicīgu līdzekli, lai paustu arī politiskus vēstījumus.

To pēdējos gados sāk izmantot bagātas un totalitāras valstis ar sliktu politisku tēlu. To mērķis ir nopirkt uzvaru Eirovīzijas konkursā, lai gūtu iespēju rīkot konkursu savā valstī, un, slēpjoties aiz populāra un pozitīvas emocijas raisoša pasākuma, demonstrēt pasaulei skaistu fasādi, aiz kuras noslēpts brutāls despotisms un tautas apspiestība.

Šādi rīkojās arī Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva un viņa sievas nomenklatūra. Pagājušajā gadā viņiem beidzot izdevās izcīnīt uzvaru Eirovīzijas konkursā, nopērkot no jauna kārtējo labo dziesmu no zviedru popmūziķiem. Tādējādi, zviedri par milzīgu naudu producēja dziesmu – uzvarētāju, realizēja PR kampaņas un nodrošināja Azerbaidžānas publisko un skatuvisko tēlu. Šī prakse tagad sāk nepatikt zviedru Eirovīzijas rīkotājiem, jo labākās dziesmas zviedru komponisti tagad pārdod tiem, kas vairāk maksā, un pati dzimtene … paliek tukšiniekos. Šogad vien Baku skanēs 10 Zviedrijā producētas dziesmas (Īrijas, Lielbritānijas, Maltas, Itālijas, Norvēģijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras, Zviedrijas dziesmu autori ir zviedri).

Tiem, kas nezina, kas ir Azerbaidžāna un šīs valsts uz mūžu ieceltais valdnieks Alijevs, varu ieteikt apskatīties filmu Borats, kas ir trāpīga parodija par šā reģiona valstīm un to valdniekiem. Tur filmas beigu kadros ir redzams arī Azerbaidžānas prezidenta foto.

I. Alijevs savās ārzemju vizītēs, tostarp pirms gada Latvijā, mēdz runāt par demokrātiju un Azerbaidžānas vēlmi tuvināties Rietumiem, taču praksē šīs valsts vadītājiem nav nekādas politiskās gribas šos solījumus īstenot dzīvē.

Tas, ko tagad dara Ilhama Alijeva klans Azerbaidžānā, izmantojot prestižo Eirovīzijas dziesmu konkursu, ļoti atgādina to pašu praksi, kuru realizēja Brežņevs 1980. gadā, kad Maskava rīkoja savas Olimpiskās spēles. Mēs to labi atceramies. PSRS režīms toreiz, izmantojot sportu, spodrināja savu valsts tēlu, lai gan cietumi un psihiatriskās klīnikas bija pilnas ar politieslodzītajiem (nesen Latvijā par to stāstīja PSRS laiku disidente Novodvorska, kas visus šos «jaukumus» izjuta uz savas ādas), valstī valdīja totāla cenzūra medijos, nebija nekādas vārda brīvības un citu cilvēktiesību, PSRS armija (kurā dienēja arī latvieši no okupētās Latvijas) bija tikko iebrukusi Afganistānā. ASV un citas Rietumu valstis tāpēc boikotēja Olimpiādi Maskavā.

Vēsture atkārtojas, un kolēģis Kārlis Streips nav vienīgais «guy in the village», kas aicina Latviju un citas demokrātiskās valstis boikotēt Eirovīzijas konkursu mūsdienu diktatūras valstī Azerbaidžānā, kurā joprojām valda Brežņeva līdzgaitnieka un Hejdara Alijeva atvase Ilhams Alijevs, kas rūpīgi kopē 1980. gada PSRS režīma metodes.

Alijeviem nav viegli «tikt galā» ar Eirovīziju. Spiediens ietekmē valsti gan no iekšienes, gan arī no ārienes. «Eirovīzijas dziesmu festivāls ir murgs visiem musulmaņiem. Sātana spēks, perversie un homoseksuālie šā festivāla entuziasti no visas pasaules var nesapņot, ka viņiem izdosies ierasties mūsu valstī nesodītiem, bez asins izliešanas. Mēs viņiem noteikti uzbruksim, asinis tecēs!» – šādi jau aprīlī festivālā dalībniekiem säka draudēt teroristu interneta saite ummanews.ru

Rakstā uzsvērts, ka azerbaidžāņu drošības dienests MNB jau aprīlī sācis vajāt musulmaņu kaujinieciskos grupējumus. Aprīļa vidū aizturēti jau 17 kaujinieki, no kuriem viens gājis bojā, uzspridzinot sevi kopā ar policistu.

Ir pamats bažām, vai Baku drošībnieki tiks galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām.

Nākamais jautājums ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ambiciozo projektu.

Pasākums paredzēts jaunajā koncertzālē ar nosaukumu »Kristāla halle» vai »Kristāla pils», kas tiek pabeigta pēdējā brīdī.

Vēl pagājušajā nedēļā bruģētāji bruģēja un «jumta strādnieki» rāpoja pa jumtu kā insekti, skrūvējot klāt jumta šķautnēm 45 000 gaismas diožu, kas radīšot ēkai liela kristāla efektu.

PSRS kara flotes bāzes ēkas vietā tagad būs kristāla daiļums ar pasaulē lielāko nacionālo karogu (162 m masts) fonā un ar ambīcijām pārvērst Azerbaidžānu par Dubaiju Nr. 2 pie Kaspijas jūras.

Valdošā dinastija Baku pašlaik cenšas darīt visu, lai Rietumu pārstāvji Eirovīzijas galvaspilsētā 2012 justos labi un komfortabli.

Viss ir tikko uzbūvēts, smaržo pēc krāsām, iedzīvotāji ģērbjas eiropeiski, krogi jauni un lielākā daļa jaunu cilvēku atbild angliski.

Alijeva sieva Mehribana pati piedalās Eirovīzijas festivālā organizēšanā un ieņem organizācijas komitejas priekšsēdētājas amatu.

Alijevu meita Leila izdod modes žurnālu «Baku» Maskavā angļu un krievu valodā.

Tikmēr lielākā daļa Azerbaidžānas iedzīvotāju dzīvo uz pusi sliktākā pārticības līmenī nekā krievi Krievijā. Vainīgi nav tikai Alijevi, bet arī pārējais sabiedrības krējuma slānis, kas izmanto valsts dabasgāzes un naftas naudu savas privātās labklājības forsēšanai.

Taču žurnālistiem laikam nāksies rūpīgāk papētīt, kas īsti notiek Baku, un aizbraukt pāris 100 km nost no uzpucētā centra, lai apskatītu, kā īsti Azerbaidžānā izskatās pa īstam.

Cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch jau ziemā vērsa bargu kritiku pret Azerbaidžānas vadītājiem par to, ka neskaitāmi galvaspilsētas iedzīvotāji tika ar varu izmesti no savām dzīvesvietām tajās galvaspilsētas zonās, kas bija paredzētas Eirovīzijas pasākuma norises apbūvei. Piemēram, Jasamanas Karimovas un Ali Raznas ģimenei tika atņemta darba un dzīves vieta Baku centrā. Viņu nama vietā tagad greznojas kristāla pils, un kompensācija par zaudēto īpašumu (no valsts puses) esot bijusi vairāk nekā nepietiekama. Tiem, kas atteikušies atstāt savas mājas, klājies vēl sliktāk – ēkas nolīdzinātas līdz zemei ar varu, bez atlīdzības.

Statistika liecina – kopš valsti vada Ilhams Alijevs, stāvoklis demokrātijas un cilvēktiesību jomā pastāvīgi pasliktinās. Economist Intelligence Unit (EIU) iedala valstis četrās grupās – pilnīgās demokrātijās, demokrātijās ar trūkumiem, jauktos režīmos un autoritāros režīmos. Pēc šā indeksa Azerbaidžāna ir autoritāro režīmu grupā 140. vietā no 167 valstīm, ierindojoties starp Ķīnu un Baltkrieviju.

Azerbaidžāņu disidents Fatullajevs intervijā portālam Reportieri bez robežām uzsver, ka Ilhams Alijevs ir pārvērtis savu valsti politiskā tuksnesī, sevišķi pēc 2009. gada, kad Alijevs nodrošināja sava posteņa saglabāšanu līdz mūža beigām. Tagad autoritārais režīms pārvēršoties par diktatūru, nevis par proletariāta diktatūru kā PSRS, bet gan par valdošā klana un mafijas diktatūru.

Ja uzskatām, ka Eiropas pēdējā diktatūra ir Baltkrievija, tad kāpēc mēs aizmirstam Azerbaidžānu? Vai tāpēc, ka Rietumiem vajadzīgi Azerbaidžānas naftas un gāzes resursi un tāpēc oficiālie Rietumi neuzdrošinās gāzt Alijeva režīmu? Pat Eiropas Padome, kuras locekle ir arī Azerbaidžāna, nav iepīkstējusies par plašām vēlēšanu falsifikācijām un demokrātijas pārkāpumiem šajā valstī.

Diplomāts Gunārs Andēns uzskata, ka daži Rietumu politiķi uzvedas kā Baku režīma lobisti un tiek turēti aizdomās, ka tos uzpērk Alijeva režīms.

Kāpēc gan ne, ja šīs valsts vadošais klans par katru cenu dara visu, lai nopirktu uzvaru Eirovīzijā? Taču vai tas palīdzēs mainīt valsts tēlu un Eirovīzijas konkursa dalībnieki un viņus pavadošie žurnālisti būs manipulējamas aitiņas Alijeva režīma rokās? Režīms pagaidām ļoti cenšas, lai Anmary un citus dziedātājus vadātu uz uzfrišinātiem tirgiem un citām valsts propagandas fasādēm un mūsu pavadošie žurnālisti tur paklausīgi visu iecerēto scenāriju arī atspoguļotu, neiebilstot nevienu kritisku vārdu pret šo politisko teātri un to, kas aiz tā slēpjas.

Tikmēr Azerbaidžānas valstī šajās dienās notikumi pamatīgi mutuļo. Diemžēl to nevar redzēt oficiālajās EBU pārraidēs no Baku, bet var izlasīt Human Right Watch mājas lapā, kas ir speciāli veltīta Eirovīzijai http://www.hrw.org/azerbaijan-eurovision , kurā varam uzzināt, ka šonedēļ Baku notiks vairākas demonstrācijas un citi pret režīmu vērsti pasākumi.

Starptautiskajam presingam uz Alijeva režīmu ir jau panākumi. Tikko atbrīvots kāds politieslodzītais, kuru aizturēja par dalību demonstrācijā 2. aprīlī un kuram draudēja divu gadu cietumsods.

Gan starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Right Watch, gan Amnesty International aicina dziedātājus nepievērt acis uz procesiem, kas notiek šajā valstī, un izmantot katru iespēju, lai izteiktu savu atbalstu tiem, kas Azerbaidžānā netiek laisti pie vārda un tiek turēti cietumos.

Zviedrijas dalībniece Loreen paziņoja, ka viņa tiksies ar turienes sieviešu organizācijām, lai paustu tām atbalstu viņu cīņā par savām tiesībām.

Ko darīs Latvijas pārstāve Anmary? Rīkosies?

European Broadcasting Union (EBU), kas rīko šo pasākumu, nevar aizliegt māksliniekiem un žurnālistiem paust savus uzskatus pasākumos, kas notiek ārpus skatuves. To izmanto visi, kas zina, kāda vērtība ir demokrātijai un cilvēku tiesībām, un nežēlo spēkus, lai atbalstītu tos, kas Azerbaidžānā cieš no režīma diktatūras.

Tā ir vienīgā iespēja, lai panāktu, ka diktatora Alījeva klans nevar ciniski izmantot Eirovīzijas pasākumus un māksliniekus Azerbaidžānā sava režīma nostiprināšanai. Reaģējot mēs varam palīdzēt veicināt brīvību un demokrātiju šajā valstī.

Stiprinot vērtības, pie kurām mēs Eiropā jau sen esam pieraduši kā pie svaiga gaisa.

Raksta versija TVNet .