Stūrēšana lietū un seku fenomens. Savanna, vjetkongs vai dzimtenes brikšņi.

2011. gada 20. augustā

Klusajā okeānā pie Vanuatu šovakar konstatēta kārtējā zemestrīce – 7, 5 balles pēc Rihtera skalas, 40 m dziļumā.

Zeme kustas. Var gadīties, ka trīcekli tur – viņpus horizonta izraisījām tieši mēs – šeit Latvijā.

Vakar. Pēcpusdienā.

Viss sākās ap 12.30.

Saposušies šortos, košos krekliņos ar salmu cepurēm galvās (līdzīgi slepenai vjektkonga vienībai netālu no Saigonas) bijām gatavi dzīves izaicinājumam.

Straujā un nesavaldāmā Engures upe vīdēja aiz pļavas. Bijām gatavi vīrišķības pārbaudījumam uz ūdens.

Lai iet!

Yeees!

Saule sildīja kā jūlijā, slinks suņuks snaikstījās pa kājām un nekas neliecināja, ka sekojošie notikumi satricinās zemeslodi.

Viss sakās ar vīrieti, kura galvā bija nenosakāmas krāsas mice. Viņš ieradās pēkšņi un nometa mūsu priekšā vecas un izbalējušas vestes. Pēc tam parādīja laivas un visbeidzot mēmi pazuda atstājot mūs izaicinājuma priekšā vienus pašus.

Sadalījāmies pa pāriem, taču ilgi nevarējām vienoties, kurš sēdēs laivā priekšā, kurš pakaļgalā.

Visbeidzot es sagrābu airi un rūpīgi cenšoties neizkrist no laivas, stūmos uz upes vidu. Vīrietis nosēdās priekša un uzreiz sāka ņipri airēties, nenogurstoši komandējot mani ”nedīdies!”, ” sēdi mierīgi” un es uzreiz sapratu, ka ”Trīs vīri laivā” ir nieks. Mums ies trakāk.

Pārējie ar savām laivām piedzīvoja trakākas lietas. Ivars uzreiz ievēlās ūdenī 100%, lai priekšpusē sēdošā Arta neizkrīt. Bruņinieks! Nu fantastiski…

Kaspars un Lietuvas Olegas izmantoja visas iespējamās valodas, lai noskaidrotu kā notiks kustēšanās pa ūdeni uz priekšu. Viņi nekad nebija airējuši laivu.

Vēl kāds aizmugurē pajautāja vai airēšanās notiks par vai pretī straumei.

Jautājumu bija daudz.

Mana laiva nesās uz priekšu nejēdzīgā ātrumā, līkumi sekoja cits citam un pamazām es sāku tēlot stūri un ķīli, lai izvairītos no krastiem, zariem, baļķiem un 2 gulbjiem, kas upes vidū audzināja savus pelēkos dvīņus.

Pirmais airētājs nebija apmierināts ar manu ieguldījumu. Bārās. Saskaitos un piedāvāju apmainīties vietām. Kā pēc pasūtījuma parādījās 2 baļķi, kas aizsprostoja mums ceļu. Rāpāmies ārā, iesmēlām laivā dubļainu ūdeni un apmainījāmies vietām.

Tagad sekoja kaut kas vēl trakāks – laivas purngals kopā ar mani sitās pret upes krastiem un mēs vairāk kuģojām vairāk sāniski nekā gareniski.

Visi mūs apdzina (ieskaitot norautus zarus un sapuvušas lapas). Tas nebija vairs izturams. Nolēmām mainīties atpakaļ.

Pilnīga izgāšanās.

OK, mainījāmies atpakaļ. Sažņaudzu rokā savu airi un apņēmos tēlot stūri.

Laiva atsāka kustību, taču šķēršļi tobrīd vēl tikai sākās.

Aiz katra otrā līkuma bija kāds bomis, stumbrs, krituši zari vai celmi, kas nosprostoja ceļu un sarežģīja dzīvi. Žonglējām, gūlāmies guļus laivā zem platiem stumbriem, stūrējām, aizairējām kamēr pārvēlāmies aizsprostojumiem pāri.

Beidzot nikni airējot, sasniedzām pārējos.

Viņi bija kolektīvi iesprūduši.

Tur bija kārtējā dabīgā upes barjera. Šaura vieta. Laivas tika tā kā vilktas, tā kā stumtas.

Ivars bija slapjš kā līdaka, Aigars stāvēja ūdenī līdz pleciem un bīdīja meitenes ar laivām cauri šaurai spraugai starp diviem celmiem, Aldis slapjā izteiksmē vairāk atgādināja Maugli, taču rosījās konstruktīvi ik pa brīdim pazūdot zem ūdens.

–   Tu tagad kāpsi ārā un stāvēsi uz celma upes vidū! – mani komandēja 100% slapji kolēģi.

–   Tur?

–   Jā, tur.

–   Ja nu es iekrītu?

–   Saņemies un neiekrīt.

–   OK. – es saņēmos.

Stāvot upes vidū uz gluma celma es brīnījos kā cilvēks tomēr var izdarīt gandrīz neiespējamo – pārstumt pāri lielu laivu ar visu vērtīgu cilvēcīgo sastāvu kokiem, krūmiem…visam kam.

–   Kāp atpakaļ! –

–   Labi.

Saņemos un rausos atpakaļ’’, iesēžoties tieši peļķē, laivas dibenā. Slapjums tagad bija arī mana realitāte.

Pamazām var pierast pie visa: pie slapjām drēbēm, pie tā, ka baltā jaka pārklājas ar kara krāsojumu (dubļiem), krosenes peld pa laivu starp zariem, lapām un dubļiem starp labo un kreiso pēdu kā  divi nelieli pīlēni.  Pēc tam sāka lit un man nekā neizdevās saķeksēt ar kreiso plaukstu speķa rausi, kas bija nolikts pusdienām.

–   Nepazaudē, airi, nepazaudē airi! – skaitīju mantru pie sevis.

–   Beidz apdziedāt dabu, stūrē! –

–   Smaržo piparmētras!

–   Stūrē labāk!

–   Skaista ainava…

–   Nav laika, stūrē labāk…

–   OK.

Pīrāgs bija slapjš kā lupata un kokakola atšālējusies.

Stūrēju, pēc tam nesu (apkārt dzirnavām) un viņā pusē golgāta turpinājās. Zari, stumbri, barjeras, pāris bebru, dusmīgas, iztraucētas pīles, lietus, piparmētru smarža gar krastiem un visbeidzot…pamatīgs blīkšķis un trieciens pret Kaspara laivu, kas pēkšņi bija iznirusi aiz līkuma.

Nesmaidiet.

Tas ir nopietni.

Nē, mēs neapgāzāmies. Saskrējāmies parastajā veidā,. ”Bāaac” un viss. Atgrūdāmies un…nevarējām tobrīd iedomāties, ka sekas būs tik pamatīgas….

Sitiena rezultātā sākās grūdienu rezonanse, kas pamazām (pieaugot spēkā) sasniedza Kluso okeānu, atolus un ietriecās Vanuatu – zemestrīces formā.

Šovakar – 7,5 balles zemeslodes otrajā pusē.

Vareni?

Protams.

Kā citādi.

Sekas reizēm mēdz būt lielākas un nozīmīgākas par cēloņiem.

🙂

Advertisements

One thought on “Stūrēšana lietū un seku fenomens. Savanna, vjetkongs vai dzimtenes brikšņi.

  1. Jā, lasot liekas ka esam kādā pietekā Amazones vidusdaļā trūkst tikai milzu anakonda un piranjas. Bet laivošana , vēžošana , zvejošana un visparastākā sēņošana izvelk mūs no ikdienas un tas ir forši!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s