Speciāli TVNET

Valodas klāstā ir vārdi, kas satrauc un ievaino. Pazemojot un iemīdot rupjībās, ar mērķi panākt kādai personai (ļaužu grupai) nelāgu slavu. Agresīvie un niknie šādi mēdz uzbrukt gan atsevišķiem cilvēkiem, gan plašām iedzīvotāju grupām, tautām, nācijām, dzimumiem, šķirām vai rasēm. Modernajā laikā, kad uzskati ir polarizējušies un internets piedāvā verbālos karus, valoda nostājas spārnoto raķešu un atombumbu vietā. Par nāvējošu iznīcināšanas ieroču lietošanas aizliegumu lielvalstis mēdz vienoties savā starpā. Aizvainojoši simboli un karogi arī tiek aizliegti. Kā ar valodu?

Vai būtu jānodala noteikti, agresīvi valodas uzbrukuma „instrumenti“ kā nepieņemami? Piemēram, nesen mūsu valodnieku ieteikumi attiecībā uz etnonīmu lietošanu latviešu valodā skarbi pārsteidza. Valsts valodas centrs 30.janvārī informēja, ka latviešu valodā vārds –„nēģeris“ nozīmējot to pašu ko, piemēram, „amerikānis“, „eiropietis“ vai „latvietis“. Lai gan izglītotiem cilvēkiem nav noslēpums, ka daudzās valodās jau sen ir diskutēts negatīvi lādētā „n-vārda“ jautājums un – galu galā ir saprasts, ka šis vārds nozīmē lielu pazemojumu cilvēkiem, kuri ar šo vārdu tiek apzīmēti. Tāpēc civilizētas sabiedrībās no šī izsmejošā vecvārda jeb historisma atsakās. To vairs nelieto. Tas, ka agrāk literatūrā mēdza lietot nosaukumus, apzīmējumus, kas faktiski ir pazemojoši noteiktiem sabiedrības slāņiem, ir zināms. Mainās laiki, un cilvēki saprot, ka lietot pazemojošus vārdus noteiktām etniskām grupām nav akceptējami. Ja Astrīda Lindgrēna piekrita mainīt tekstu grāmatā “Pepija Garzeķe“ par supermeitenes tēti – “nēģeru karali“ kā nepiemērotu un pazemojošu tumšādainiem cilvēkiem, tad mūsu Valsts valodas centrs vēl šodien, 2022.gadā, izliekas nezinām, ka te nav runa par nievājošu nokrāsu vai intonāciju, bet gan vārda pamatnozīmi, kas nav akceptējama. “Nēģeris“ cēlies no spāņu vārda „negro“, kas, pārtopot par „nigger“, ASV ieguva pamatnozīmi vergs, netīrs kalps no Āfrikas jeb neapķērīgs, dumjš, muļķīgs radījums, persona bez cilvēktiesībām. Persona, kuru var izsmiet kā dzīvnieku un bāros mest pa šādām zīmētām sejām ar šautriņām. Par šo tēmu šeit plašāk neizvērsīšos, jo par „n-vārdu“ (jēdziena izcelsmi un lietojumu dažādās valodās) var plaši un daudz izlasīt pat internetā, tāpēc jābrīnās, ka mūsu Valsts valodas centrs šīs diskusijas nav pamanījis vai neizprot. Smieklīgi, provinciāli skan arguments, ka „terminu stilistiskā neitralitāte jāvērtē no latvieša pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pozīcijām“. Mūsu valstī (vēsturiski) tumšādaini cilvēki ir retums un visa informācija par tiem, kuru saņēmām no medijiem vai mākslas, nāca no ārzemēm. Tā kā tumšādains cilvēks mākslā un sadzīvē nav saistīts ar „latvisku uztveri“, bet gan ar tulkojumiem no svešvalodām, tad būtu jāņem vērā, ka Henrietes Bīčeres Stovas Krusttēva Toma būdas (1852) saimnieks šodien tomēr ir melnādainais amerikānis, nevis „nēģeris“. Vienalga, kādā nozīmē tas kādreiz tika interpretēts. Tieši tāpat kā mēs neesam “pribatijci“ vai „gansi“, bet latvieši un ukraiņi nav “hoholi“.

Valoda un īstenība

Valoda neveido patiesību, taču var koriģēt orientierus. Ir noteikti vārdi un valodas elementu kopas, kuru galvenais uzdevums ir ievainot un aizskart apkārtējos. Saindēt publisko sarunu. Visi to zinām. Esam piedzīvojuši. Skaidrs, ka ikviens valodas lietotājs zina, „kā drīkst“ un „kā nav glīti“ izteikties. Taču valodas teroristi apzināti ignorē pieklājības hartu un atsakās no politiski korekta komunikācijas stila ar apkārtējiem. Kādā apcerējumā par pandēmijas laika iedzīvotāju komunikāciju tika konstatēts, ka, noklausoties klientu saziņu ar Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, var pamanīt tādus leksikas ziedus kā „ej, d..“, „maita“, „debilā“, „kroplis“, „idiots“, “sadošu pa muti“, “mauka tāda“ utt. Kādreizējais Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš 2012.gada 1. septembrī fotogrāfiem un kinooperatoriem atklāti un publiski draudēja „iedot pa galvu“, jo “ilgi neesat sisti!“. Sarunas gaitai nav jābūt emocionāli uzkarsētai, lai sprēgātu draudi vai necenzēti izteicieni. Tagad drīkst sulīgi izteikties, un viss.

Nav noslēpums, ka visvairāk rupju vārdu ir veltīts sievietēm. Jaunākie Ziemeļeiropas interneta vajāšanas/mobinga pētījumi liecina, ka joprojām sievietes vajā vairāk (30%), vīriešus – mazāk (20%). Galvenokārt apsaukājot ar vārda “ielasmeita“ parupjiem sinonīmiem, jo intīmo attiecību vulgarizēšana vienmēr bijusi populāra. Interesanti, ka vīriešu apsaukāšanai šādu – skarbi emocionāli lādētu vārdu ir maz. Tikai divi (jāklis, maukuris), kas ikdienas sarunvalodā dzirdēti pareti. Taču par sievietēm valoda ļauj rupji izteikties plaši un iznīcinoši. Jebkuru, kas „kādam nav par prātam“, mēdz saukt par ieleni vai mauku, palaistuvi, padauzu, slampu, kurvu vai stervu, kas nozīmē „netiklu, izvirtušu sievieti“ = „sliktu sievieti“. Tas, ka sievietes arī bez ārpuslaulības seksuālām aktivitātēm mēdz saukāt par maukām, nav nekas neparasts pirms 200 gadiem vai tagad. Gliks pat iekļāva šo vārdu Svēto rakstu tulkojumā.

Vēlākos tulkojumos vārds “mauka“ tika aizstāts ar “netikle“.

Interesanti, ka ikdienā visai reti vīrieti apsaukā rupjos vārdos, kas saistītos ar intīmo sfēru, bet sievietes par šo līniju tiek „bombardētas“ bieži un sistemātiski. Ar šo vēlos uzsvērt, ka ir pretīgi klausīties, kā šāds „valodas piparojums“ iet plašumā, kļūst ikdienišķs un pamazām tiek pieņemts par normu arī interneta sociālajos medijos. Pirms vairākiem gadiem, stāvot rindā uz „Ryanair“ lidojumu Skavstā, nācās noklausīties kāda „latviešu celtnieka“ runas plūdus amata brālim, kur katra vārda galā kā rotājums tika pievienots krievu vārds „bļaģ“. Radās iespaids, ka bez piedziedājuma „bļaģ“, betonētājs parunāt latviski vispār nespēj tieši tāpat kā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs diplomātiskās tikšanās laikā Saūda Arābijā. Tagad latviešu valodā Twitter izlasīju atklājumu, ka „latviešu tautai jāsaprot, ka vārds „mauka“ ir pavisam neitrāls valodas vārds, jo tas atrodams jau Bībelē“. Iespējams, ka ar šo autors uzjautrinājās par aktuālo „n-vārda“ VVC spriedumu, taču viens ir skaidrs – visi pazemojošie vecie vārdi ir labi, ja tie neaizskar balto pusmūža vīrieti (labākajos gados). Visas pārējās iedzīvotāju grupas ir spiestas samierināties ar negantiem „apzīmējumiem“, kurus patriarhāla sabiedrība tiem uzspiedusi, un VVC no tiem atteikties negrasās.

Iespējams, tāpēc tik gausi notiek atradināšanās no vārda „čigāns“ lietojuma. Pāreja uz vārdu „romi“ daudzos sabiedrības slāņos joprojām ir nesaprasta. Tieši tāpat kā „žīds“ aizstāšana ar „ebrejs“. Vēlos uzsvērt, ka šie iedzīvotāju slāņi vēlas, lai mēs mainām savu nostāju. Nav noslēpums, ka šīs pašas problēma (ar minēto tautību nosaukumiem) ir arī citām tautām, ne tikai latviešiem. Ziemeļvalstīs lēni, bet apzinīgi tiek ar šo galā, respektējot romu, ebreju un melnādaino lūgumu. Latvijā turpinām to ignorēt, izaicinoši uzjautrinoties, ka “mūsu čigāni un žīdi pret to neiebilst“.

Tieši tāpat kā Bībeles tulkojumā atgriezies vārds “mauka“.

Tas nozīmē, ka ir minoritātes un grupas, kuras apsaukāt var arī turpmāk.

Kāpēc sabiedrības sapratne par šo tēmu ir tik gausa? Kāpēc viena daļa pretojas vārdu nēģeris, čigāns, vecmeita, kroplis un tml. lietojuma izbeigšanai ikdienas sarunvalodā? No vienas puses ir lieliski, ka apzināti attīrām savu valodu no neētiskiem apzīmējumiem. Tieši tāpat kā metam ārā no bēniņiem vai noliktavām drazas. Taču no otras puses šādi aizliegumi nokaitina noteiktas iedzīvotāju grupas, kas it kā nesaprot, kāpēc agrāk tā drīkstēja teikt un rakstīt, bet tagad vairs nedrīkst. Daudziem šādas reformas šķiet kā „spiediens no augšas“, kā komandas vai cenzūra. Kas, loģiski, izraisa pretreakciju. Filozofe Una Krūma uzskata, ka teorētiski būtu iespējams pierunāt cilvēkus nomainīt vārdu „idiots“ ar „garīgi atpalicis“ vai „intelektuāli invalidizēts“, taču šie taktiskie formulējumi neizraisīšot tās pašas spēcīgās emocijas. Diskvalificētais, bet emocionāli piesātinātais svešvārds esot daudz jaudīgāks ierocis ikdienas sarunā.

Iespējams, ka izmantojam valodu ne tikai kā saziņas līdzekli, bet nereti kā ieroci. Ja vēlamies tikt pamanīti, tad nepieciešams emocionāli ievainot uzrunātos? Uzbrukt ar valodas izteiksmes līdzekļiem kā ar šķēpu vai dakšām?

Sociālo mediju paralēlais universs

Sociālajos medijos verbālo ieroču lietošana ir ļoti izplatīta lieta. Tur tiek lietoti vecie, pārbaudītie un pavisam jauni vārdisko uzbrukumu veidi, jo dominējošais komunikācijas stils ir uzbrukums. Ofensīvu veidi mēdz būt ļoti dažādi – sakot ar mārketinga jeb tirgvedības klientu piesaistes akcijām un beidzot ar politisko grupējumu, partiju un troļļu armiju batālijām. Parastie cilvēki, kas piedāvā savus vai bērnu, kaķu vai suņu portretus, ir mazākumā un atgādina tūristu grupu, kas iemaldījusies frontes līnijā neapzināti.

Šajā karā tiek šauts uz nebēdu. Lietoti izteicieni, kurus caurmēra iedzīvotājs ikdienas sarunās nekad nelieto. Kā jau karā, frontes ir tikai divas: mūsējie un ienaidnieki. Bilde ir melnbalta. Saliekot vienā apcirknī „goda vīrus“, bet otrā „maitas“ un nekam nederīgos“. Valodas izteiksmes līdzekļi atļauj ikvienam šķirot aprejamās personas, tos apzīmogot ar valodas izteiksmes līdzekļiem. Ar labām vai sliktām etiķetēm. „Noderīgie idioti“ (naivie vai labticīgie) šādam lietu stāvoklim notic un pastiprina uzbrukumu, tiražējot (izplatot) tālāk dezinformatīvus tekstus.

Agrāk mēdza teikt, ka papīrs paciešot visu. Tagad internets panes visu.

Tur var izlasīt daudz, pat nenojaušot, ka lasītais ir aplamības. Piemēram, uzzināt, ka faraons Ramzess Lielais savulaik miris no tuberkulozes, lai gan šo slimību atklāja un formulēja daudz vēlāk nekā viņa nāves brīdī 1213. gadā pirms Kr.

Valoda atļauj visu. Tā ir apbrīnojami ērta un laipna pret tiem, kas iemācījušies rakstīt un lasīt. Taču automātiski nepiedāvā kritisko domāšanu, kas pieprasītu pārbaudīt piedāvātos „faktus“. Valoda spēj arī ignorēt noteiktus cilvēku sadzīves „kaktus“, par kuriem ļaudis nevēlas runāt. Piemēram, sievietes jau ļoti sen un ilgi ir cietušas sadzīvē no fiziskas pazemošanas un varmācīgas izvarošanas, taču valodā ir ļoti maz apzīmējumu šiem procesiem, kas notika reālajā dzīvē, jo par tiem praktiski netika runāts. Ir jomas, kurām valoda nepieskaras, radot ilūziju, ka šādu notikumu vispār nav bijis.

Vienlaikus pastāv institūcijas, iestādes, jomas un sfēras, kurās plaukst nekritiska jaunvārdu ražošana birokrātijas vajadzību garā. Tiek piedāvāti apzīmējumi, jaunvārdi, frāzes un formulējumi, kurus saprot tikai attiecīgās jomas darbinieki. Piemēram, agrākais grimētājs tagad saucas „vizāžists“, piespiedu darbs – „probācija“ un tiesībsargs kļuvis par zviedru „ombudu“. It kā nebūtu vārdu, kas šīs profesijas apzīmē skaidri un gaiši arī latviski.

Valoda kā mērvienība

Runājot par valodu nākas pieskarties ne tikai tās aprakstošajai, bet arī vērtējošajai funkcijai. Liela daļa vārdu nes līdzi novērtējošo saturu. Ja cilvēks deklarē, ka notikušais ir taisnīga un pareiza „padarīšana“, tad tas nozīmē novērtējumu „labi“. Ja mēs aprakstām kāda lektora uzstāšanos kā garlaicīgu un neinteresantu, tad tas nozīmē atzīmi „slikti“. Reizēm šāds novērtējums ir jau ieprogrammēts konkrētos vārdos vai apzīmējumos, kas formāli it kā ir neitrāli. Piemēram, vārdi „vīrietis“ un „sieviete“ ir mīnēta teritorija, jo bieži piešķir kontekstam emocionāli vērtējošu nozīmi. Ja uzstājas „sieviešu koris“, tad viena daļa secinās, ka tur dzied meičas, kurām nav izdevies iekļūt jauktajā korī un dziedāt kopā ar puišiem. Turpretī “vīru koris“ šādas asociācijas vairumam neizraisīs. Protams, man personīgi nav šādu asociāciju, taču nevajadzētu noliegt, ka vārds „sieviešu nodarbošanās“, „sieviešu sporta veidi“, „sieviešu vaļasprieki“ zināmā sabiedrības daļā rada otršķirīgu aktivitāšu efektu.

Filozofe Una uzskata, ka šāda „vērtējumu skala“ ir ļoti bīstams patiesības kropļošanas mehānisms. Piemēram, ja apzīmējam kādu sabiedrībā populāru cilvēku kā dāsnu un nesavtīgu jeb „goda vīru“, tad tas nozīmē, ka šis ir labs cilvēks. Taču, ja šis cilvēks pēkšņi sāk piedalīties politiskajās debatēs un izmanto šo valodas piegādāto uzticības kredītu kā politisko tramplīnu, tad vārds sāk dzīvot dubulto dzīvi un palīdz nomaskēt politiķa iespējami neglītās ambīcijas aiz „cēlas privātpersonas“ aizslietņa. No otras puses – raksturojot kāda cita cilvēka darbu kā sasteigtu, nepārdomātu vai savtīgu, tiek piedāvāts negatīvs attiecīgās personas „kā tādas“ vērtējums. Domāju, ka mums kā sabiedrībai jābūt daudz kritiskāk noskaņotiem pret personām, kas apzināti izmanto valodu kā uzbrukuma ieroci, lai apzināti ievainotu apkārtējos. Ieteicams tikpat kritiski raudzīties pret jaunvārdiem, kas nevajadzīgi dubulto valodā jau eksistējošu vārdu klāstu. Valodas spēku nevajadzētu ignorēt. Ir vārdi, kuri kā negatīvi lādēta granāta, spēj sprāgt un iznīcināt to, kuram spridzeklis paredzēts. Tie ir vārdi, kuru misija ir ievainot un „nogalināt“, saindējot publisko sarunu un telpu. Vai tos vajadzētu aizliegt un likvidēt? Šī sauna Latvijā joprojām ir atvērtā, bet nav aktivizēta.

Nenovērtēsim pārāk zemu valodas spēku, iespējas un tās ietekmi uz visām dzīves jomām, politiku ieskaitot.