2015.gada 12.februārī

Vakar vakarā, pirms gulētiešanas, pamāju ar roku savam televizoram un novēlēju labu izdošanos Angelai Merkelei MInskas nakts sarunu laikā. Šorīt no rīta radio ziņoja, ka plkst. 12.00 mēs uzzināšot vēsturisko iznākumu. Nenoticēju. Neraugoties uz nakts maratona uzkrītošo dramatismu ar moto ”vadošo Eiropas lielvalstu līderi strādā pat naktīs, lai atrisinātu smagas starptautiskas problēmas”, spiedzes intensitāte pasaules politiskajā nervā samanīt nebija iespējams. Nevienā vīlē.

Notiekošais Minskā turpināja izskatīties pēc zivs piedzīvojumiem dušā. Remdeni, liekulīgi un teatrāli. Vienošanās ar okupantu vienmēr būs negodīga un netaisna arī tad, ja visi sarunu dalībnieki būs kārtīgi nomazgājuši rokas.

Taču šodien pusdienlaikā mēs tomēr uzzinājām ka ”kaut kas ir sarunāts”, ka ”visi ir piesardzīgi optimisti” un, ka nekas nav tik slikts, lai nevarētu kļūt vēl sliktāks. Atskaitīšanās ”pa tukšo” parasti izraisa tikai un vienīgi nervozitāti. Tāpēc šoreiz sāksim ar pozitīvo – pats galvenais, ka ”ja uguns pārtraukšana tiešām notiks tā kā šonakt vienojās”, tad būs izbeigsies cilvēku nogalināšana Austrumukrainā. Cerams, ka vismaz tas patiešām notiks. Tas būtu ļoti svarīgi.

Kāpēc mēs turpinām minēt šīsnakts Minskas tikšanās iznākumu? Tāpēc, ka pēc pasākumam (pēc noslēguma) nebija preses konferences, kas normāli notiek šādos pasākumus un ļauj žurnālistiem uzdot jautājumus un noskaidrot neskaidrības. Kāpēc šīs preses konference nenotika? Atbilde nav tālu jāmeklē – politiķiem nav īsti ko mums atbildēt. Tāpēc medijiem un sabiedrībai tagad atliek minēt un nojaust (kā jau kremļaloģijā ir pieņemts), kas notiks tālāk.

Kas notiks?

1) Ir maz cerību, ka ar šo nakts diplomātisko maratonu būtu izdevies pielikt punktu krievu karam Ukrainā. Putina atbalstītie separātisti septembrī nekādas vienošanās neņēma galvā. Tāpēc nav pamata ticēt, ka šoreiz viņi daudz nopietnāk izturēsies pret šodienas vienošanās punktiem un tos izpildīs.

2) 50 kilometru garā ”bufera zona”, no kuras tikšot aizvākti ieroči, izskatās labi, taču velns parasti slēpjas detaļās un šajā gadījumā tas iekārtojies aplenktajā Debaļtceves dzelzceļa mezglā, kas pašlaik ir kauju epicentrs. Par to nakts maratona nekās nav tiekts vai atrisināts.

3) Nav skaidrs, kā īsti ukraiņi nosargās Ukrainas robežu separātistu kontrolētajās zonās.

4) Donbasam tikšot piešķirts īpašs statuss. Taču nevar izslēgt, ka tur ”parīt” nenotiks vēlēšanas pēc Krimas scenārija, jo šo reģionu šodien praktiski kontrolē Krievija.

5) Minskas sarunu rezultātā ekonomiskais nodrošinājums un sagrautās infrastruktūras atjaunošana jāveic Kijevai. Iznāk tā, ka ukraiņiem jāmaksā separātistu domubiedriem pensijas, pabalsti un jāgarantē novecojušo industrijas gigantu reanimācija.

6) Starptautiskais valūtas fonds pašlaik ir gatavs dot naudu, lai nostādītu Ukrainas ekonomiku uz pekām. Lieliski. Taču, kurš ir drošs un pārliecināts, ka Putins šoreiz atkal nespēlēs ”aklās vistiņas”, nerunās vienu un nedarīs citu (kā to pieredzējām Krimas invāzijas laikā).

7) Putins ir apsēsts realizēt Krievijas robežu paplašināšanu un viņam tas pagaidām ir lieliski izdevies. Atriebjoties rietumiem par PSRS sabrukumu, viņš apņēmīgi turpina pievienot Krievijai jaunas un jaunas Eiropas teritorijas, nošķaudoties uz lieto normālu kārtību, toleranci un cieņas pilnu līdzāspastāvēšanu. Jā, viņam vajag dižkrieviju un viņš to arī panāks ar ieročiem, ja vajadzēs. Šis nepatīkamais konstatējums pārvelk svītru pāri visam, ko Vācijas un Francijas vadītāji šonakt mēģināja panākt MInskā.

8) Putinam esot draudēts ar ASV ieroču piegādēm ukraiņiem. Maz ticams, ka bijušo čekistu, kas saprot manipulāciju, bet nospļaujas uz ekonomiku, iespējams nobaidīt ar kara eskalāciju. Izskatās, ka viņš šai notikumu attīstībai jau sen ir gatavs un bauda ārpasaules apjukumu reālās kara situācijās priekšā.

9) Eiropas ūnija turpinās sankcijas pret Krieviju. Rezultātu mēs šonedēļ redzam Maskavā ļoti simboliskā veidā – Krievijā atdzimst valūtas veikali. Atkal veras vaļā ”Berjozkas” un mūsu Latvijas putinisti drīz sāks sūtīt uz Krieviju eirozīmes ar Mildas portretu, lai turienes iedzimtie var nopirkt valūtas veikalā dienišķo desu, platformenes un džinsu bikses. Nožēlojami, bet atgriežas pagājuša gadsimta trīsdesmitie gadi, jo Putinam ekonomikas kolapss ir svešvārds joprojām.

Tas nozīmē, ka nakts maratons neko nav devis. Tas nozīmē, ka krievi turpinās šausmināties par rubļa lejupslīdi, tukšajiem veikaliem un Putina TV nenogurs viņiem skaidrot, ka pie labklājības kraha ir vainīgi ”rietumi” un ”ukraiņi”.

Ukraiņi turpinās bruņoties un mēs izliksimies, ka uz mums tas neattiecas. Neko konstruktīvu Minska nav devusi. Tikai nogurumu un kafijas trūkumu Eiropas politiskajā organismā.

Tikai to.