Gaļēdāji pret zālēdājiem. Kurp ejam?

Gaļa

Gaļa

2014.gada 20.augustā

Tagad, kad mediju telpu pārpludinājušas vaimanas par pārtikas produktu embargo Krievijas virzienā un Latvijas preču pārpalikumu, es vēlētos parunāt par gaļēdājiem un zālēdājiem.

Pārmaiņas pēc.

Par karnisismu.

Amerikāņu publiciste un pētniece Malanie Joy savā grāmatā ”Kāpēc mēs mīlam suņus, ēdam cūkas un ģērbjamies govs ādā?” pirmā aktualizē tēmu par to ko domā mūsu mājdzīvnieki, kurus nokauj, lai mēs tos apēstu. Viņa pievērš mūsu uzmanību faktam, ka mēs esam gandrīz 100% pārliecināti, ka tie, kurus mēs apēdam ir tik stulbi, ka nekad par savu likteni par neiedomājas.

Jā, veģetāriešiem šī tēma ir pazīstama. Jā, veģetārisms kļūst aizvien populārāks. Morālu vai praktisku apsvērumu pēc? Laikā, kad visā Rietumeiropā pieaug gaļas patēriņš un ļaudis ir aizrāvušies ar Atkinsa un visām citām proteīna dietām, kad restorāna īpašnieki ar saviem gumijas priekšautiem vairāk atgādina bendes nevis maltīšu virtuozus, mēs redzam strauju veģetāriešu pulciņa paplašināšanos ne tikai novājēšanas dēļ. Ir pārāk daudz iemeslu kāpēc patērētājam rodas pretenzijas pret gaļu. Tāpēc, ka gaļa ir pilna ar nekontrolējamām vielām, zālēm un citiem mēsliem, ko negribas nogaršot. Tāpēc, ka lopiņi tiek turēti neatbilstošos apstākļos, baroti ar neatbilstošu barību un tiek vesti uz kaušanu rentablās kautuvēs. Nē, tas nav normāli. Nav.

Slavenības viena pēc otras publiski atzīstas, ka pievērsušās veģetārismam. Vairākas amerikāņu un britu avīzes 2014. nodēvēja par veģetāriešu ”buma gadu” vēl pirms Beyoncé un Jay-Z deklarēja savu pāreju uz zālēdāju statusu. Veģetāriešu ir daudz, taču sevi viņi neafišē, jo uzskatām, ka veģetārisms galvenokārt ir saistīts ar savas privātās veselības saglabāšanu. Taču arī šeit neiztikt arī bez ideoloģijas, jo tā pati Beyoncé savā veģetārisma dzīves perioda laikā izpelnījās nosodījumu tikai tāpēc, ka bija uzvilkusi dabīgās kažokādas kažoku. Veģetāriešiem ir svarīgi ne tikai principi, bet arī ētiskie un vides aizsardzības jautājumi.

Ir daudz dzirdēts par vegāņiem, kas laiž ārā no spostiem kažokzvērus, lai tie sajūsmā joztu uz mežu un tur nobeigtos. Ir redzēts kā dārgu kažoku īpašnieces lielpilsētu centros apskādē ar krāsu flakoniņu saturu.

Mēs zinām, ka dzīvojam gaļēdāju kopienā un šeit dominē sprosta un kautuves klusā loģika. Tai pretoties var tikai neuzkrītoši, nemanāmi un klusi. Tā, lai neviens neredz, to skaļi neafišējot. Savā virtuvē. Citādi var norauties pa spārniem.

Kāpēc Melanie You lecas un raksta šādas grāmatas? Grāmatas autore ir militāro vegāņu tipāžs. Mazliet pārspīlējumi viņai ir un daudz kategorisma arī pietiek. Taču grāmata piedāvā arī vielu pārdomām, kas manuprāt ir galvenais mākslas un literatūras uzdevums. Vai tas, ka mēs esam nolēmuši, ka mums ir tiesības ēst dzīvniekus un pakļaut tos savai ēdienu kartei ir ētiski vai nav? Vēsturiski un filozofiski tā tas ir pieņemts. Lai izvairītos no sajūtas, ka mēs slepkavojam, ir pieņemts uzskatīt, ka lopi neko nesaprot un nejūt. Pirmais šo jautājumu aktualizēja Jeremy Bentham: ”The question is not, Can they reason? nor, Can they talk? but, Can they suffer”. Neraugoties uz savām šaubām, Džeremijs pats tomēr turpināja ēst kotletes un desas. Pēc viņa domām, mājdzīvnieki neko nedomā, viņi nespēj baidīties no nāves un tāpēc viņiem nav vajadzības justies kā upuriem. Ja Džeremijs būtu zinājis to, ko šodien dzinām mēs (cūkas labi novēro apkārti, iedraudzējas un atceras savas attiecības), tad viņam būtu bijis grūtāk iekosties karbonādē. Varbūt tad viņš domātu tā kā dzīvnieku tiesību aizsargātāji Tom Regan un Gary Francione. Šie aktīvisti ir jau neskaitāmas reizes pierādījuši, ka lopiņi nav bejūtīgas un trulas būtnes, ka viņi jūt stresu, sāpes un bailes tāpat kā mēs.

Pirms 2500 gadiem Pitagorsun viņa simpatizētāji raksturoja ”gaļas ēdējus” kā barbarus. Līdzīgu viedokli pauda arī antīkais Plutarhs savā ”Morālē”. Tagad Joy runā par fundamentālu patriarhālisma idoloģiju, kurā gaļas ēšana ir normāla un neitzrūkstošas sastāvdaļa par kuru diskutēt vairums pat neuzdrošinās. Karnims ir gaļas ēšanas legalizācijas ideoloģija. Grupas spiediens. Visi tā dara. Tāpec arī Tu tā darīsi. Ēd gaļu un nerunā pretī. Viss. Ja kāda no govīm pēkšņi aizbēg no kravas, kura paredzēta vešanai uz kautuvi, mēs visi gavilējam un vēlamies, lai viņa izglābjas. Mēs dzeram pienu saulei rietot un jūsmojam par laukiem. Pēc tam nākamajā dienā mēs mierīgi noskatāmies kā govis regulāri apsēklo, kā viņu bērnus – teliņus nodod kaušanai. Normāli. Mēs skatāmies filmas ar cūciņu galvenajā lomā un pēc tam brīnāmies, ka pēc filmēšanas galvenās lomas tēlotāja ir nokauta un apēsta.

Es nevēlos šeit runāt par veģetārismu, bet gan par to cik ļoti mēs ierokamies konservatīvos priekšstatos un turpinām tos attīstīt, nemaz neiedziļinoties to patiesajā morālajā būtībā. Mūs bērnībā iemācīja ēst gaļu. Vai ar to pietiek, lai turpinātu?

2 thoughts on “Gaļēdāji pret zālēdājiem. Kurp ejam?

  1. Paldies. Tas, ka ko izlasot vao apskatot, ir jādomā par to, laikam ir aizmirsts. Galvenais – obligāti piekrist, lietot, ieviest…Par gaļu. Jā, esam briesmīgi kategoriski un tradicionāli. Es kopš jaunības esmu bijusi migrēnas izbaudītāja. Pad laikos pat pa blatu meklēja visādus iemeslus, tiku pat līdz ONKO centram, bet … neko tā arī neatrada. Turpināju būt aristokrāte (migrēna esot tikai aristokrātiem). Tad kaut kur netā izlasīju, ka gaļas ēšana veicina galvasāpes. Kopš pie manis nedzīvo dēls, gaļu praktiski neēdu. Un neesmu vairs aristokrāte. Ha. Neesmu 100% veģetāriete. Un gan jau tie lopi saprot, ka viņus gaida nokaušana.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s