”Labā” skaudība?

Skaudība

Skaudība

”Labā” skaudība?

Vai tāda eksistē?

Viena daļa filozofu un pētnieku nodala ” slikto” no ”labās” skaudības.

Piemēram, Dekarts uzskata, ka eksistē taisnīga un netaisna skaudība. Līdzīgās domās ir arī Paola Benincá ”Qual é l´individa Imbrazzo, vergogna e altri affanni”, Milano, 1990.

Labā skaudība esot tas emocionāli saspringtais stāvoklis, kad mēs redzam kādu cilvēku, (kam viss padodas labāk nekā mums pašiem), mazliet apskaužam šo personu, bet pēc tam par to aizmirstam un raušamies augšup. iedvesmoti no cita cilvēka panākumiem.

Ejam tālāk. Bez rūsas sirdī. Vai tā ir skaudība?

Ja reiz mēs ”mazliet paskaužam”, bet pēc tam visu aizmirstam? Vai to vispār var uzskatīt par skaudības lēkmi?

Skaudība šādās situācijās esot zaudējusi ”sākotnējo spēku” un motivējot tālākām aktivitātēm. Tātad brīdī, kad apskaužamais cilvēks vairs nav acu priekšā – miers mājās? Līdzko šis cilvēks no jauna pazib, viss sākoties no jauna. Viņa klātbūtne skauģim atgādina : ”Redz kā viņam viss ir, bet tev nekā!”.

Šķiet, ka šī situācija ir mazliet atšķirīga, jo skaužam nevis cilvēku, bet gan atgādinām sev par mērķi, kuru neesam sasnieguši (bet apskaustais ir to izdarījis!) Apskaužamais ir tikai līdzeklis. Kā ”publisks atgādinājums” par to, ka kāds cits ir izdarījis to, ko faktiski sasniegt vajadzēja mums. Apskaužamais pierāda, ka mūsu iecerēto ir iespējams sasniegt un mēs ”kāpjam kalnā” no jauna.

Pozitīvs iznākums. Apskaustā persona kā stimuls? Kā dzinējspēks? Un viss?

Mazliet līdzīga situācija izveidojas brīdī, kad piemeklē nelaimīga mīlestība. Sāp sirds, ka neizdodas sasniegt iecerētās attiecības, un brīdī, kad šis cilvēks tiek satikts klātienē, tad emocijas uzbango no jauna. Pašas no sevis🙂

”Labās skaudības” pozīcijā norisinās kas līdzīgs – mēs neesam skaudīgi uz konkrēto personu, bet viņa klātbūtne liek mums atcerēties to, ko paši neesam sasnieguši.

Bet, ja redzam šo cilvēku radio un televīzijā, žurnālu atvērumos, mēs uzreiz sākam viņu kritizēt, devalvēt šīs personas vērtību, apgalvojot sev un cietiem, ka ”tas tur faktiski nav nekas”, “ja es gribētu, es arī to pašu sasniegtu” utt.  Tad tas ir sekli. Skaudība – parastā.

Taču, ja skauģis spēj mierīgi noskatīties un apskaužamo personu un neizvirzīt apmelojumu artilēriju pirmajā flangā, tad viņš patiešām ar sev ir ticis galā. Vai tā būtu “labā skaudība”?

Sabiedrība un publiskā doma mūsu sabiedrībā pagaidām nenosoda skauģa publiskas agresijas izpausmes. To uzskata drīzāk par ”vērtējumu” un nevis uzbrukumu. Tālāk tiek sagaidīts, ka notiks sacensība par uzvaru – boksa ringa vai tiesā. Tur parādīsies uzvarētājs un zaudētājs un sabiedrība tos ievietos savā hierarhijā, pēc savas loģikas. Tā varētu būt, taču…tās nenotiek.

Skauģis praktiski nekad nav gatavs iet šādā atklātā cīņā. Kāpēc?
Tāpēc, ka viņš jūtas pazemots un zaudējis jau starta situācijā. Tāpēc cīņā pret apskausto personu parasti tiek izmantot neatļauti paņēmieni : apmelošana, intrigu pīšana, aizmuguriska apsaukāšanās un apzināta sistemātiska nomelnošana.

Skaudībai (parastajai!) ir pašai savas cīņas metodes, kas ir pavisam atšķirīgas no atklātas cīņas kaujas laukā. Skauģis vienmēr apšaubīs godīgas cīņas godīgu iznākumu. Viņš paliks pie sava, sitīs kāju pie zemes un kliegs vēl skaļāk, ka viņam dara pāri! Ignorēs spēlēs noteikumiem un apgalvos, ka spēlēts ”tiek negodīgi”.

Tāpēc es neredzu nekāda pamata saukt šo skaudības veidu par ”labo skaudību”. Arī situācijā, kad sākotnēja skaudība ved pie tieksmes sacensties ar apskaužamo personu, ir iekodēts zemiskums.

Sacensība ir kas cits.  Ja ir cilvēks, kas ar savu sasniegto spārno mūs augstākiem mērķiem, tad sauksim to drīzāk par sacensību. nevis par “labo skaudību”. Taču arī šeit jāievēro noteikumi: jādodas atklātā cīņa bez pretinieka apmelošanas aiz muguras. Jā, ir cilvēki, kas ir gudrāki, skaistāki un spējīgāki. Tā tas ir. Ja spējam to akceptēt, tad pamazām atveseļojamies no skaudības.

Ar rētām sirdī?

One thought on “”Labā” skaudība?

  1. Domāju, ka pastāv labā skaudība, tomēr katrs to var definēt atšķirīgi. Katram tā izpaužas atšķirīgi. Galvenais nosacījums, manuprāt, saglabāt tīru dvēseli un skaidru prātu. Neļauties skabargām sirdī.
    Pati saku no savas (varbūt ne tik lielās) pieredzes – ne reizi neesmu bijusi “sliktā” skauģe. Taču profesionalitāte un viedums savienojumā ar harismu liek man mazdruscītiņ apskaust cilvēkus. Tajā nav ne grama naida, zemiskuma vai sasniegumu apšaubīšanas – tikai un vienīgi vēlme mainīties uz augšu. Apskaustajiem nekad nemetu sprunguļus riteņos. Vēl vairāk – negribu pat ar šiem cilvēkiem sacensties. Šajā ziņā apbrīna dažbrīd sajaucas ar manu labo skaudību.
    Bet, patiesi, laba skaudība ir reāla, eksistējoša (diemžēl reta) parādība.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s