2014.gada 2.septembrī

Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā rada asociāciju ar Lewis Carrolls slaveno pasaku par Alīsi Brīnumzemē. Mēs krītam bezgalīgā caurumā, nezinot kur un kā šis kritiens beigsies.

Vai pazīstat šo sajūtu?

Par to liecina kolēģu iespaidi no notikumu vietas (SVT korespondenta Bertas Sundstroma analīze) un mūsu pašu vērojumi no pagaidām drošās, siltās, saulainās un baravikām pārpilnās Latvijas. ”Kaut kur tur – tālu, tālu tur kur sils”= Ukrainā ir sācies karš. Kramatorska, Harkova, Novoazovska ”deg zilās liesmās”, no tām bēg iedzīvotāji, tur grūst ēkas un nav šaubu ka šo procesu sauc karš= asiņains konflikts.

Tātad – pašlaik norisinās lielākais bruņotais konflikts (kopš bijušas Dienvidslāvijas sabrukuma pirms apmēram 20 gadiem), taču mūsu televizors rāda muļķīgas priekšvēlēšanu kampaņas aģitācijas histērijas, kuru politiskās uzticības derīguma termiņš jau sen beidzies. Manā Rīgas ekrānā zib Kalvītis, Repše un Sudraba, bet ne – provinciālo, loģisko mediju elpa ir saraustīta un ziņo, ka ebolas epidēmija sāk ”palot” un pavisam drīz vars nebūs kontrolējama un ar Ukrainu ir slikti.

Toreiz – pirms 20 gadiem (Dienvidslāvijas sakarībā) visi teica, ka ”tas ir karš”. Tagad Eiropas ūnija, amerikāņi un mēs arī redzam, ka Krievijas uzbrūk Ukrainai. Taču Krievija neko neredz. Viņiem šķiet, ka darba tauta austrumukrainā saceļas pret ”nacistiem, kas vada Ukrainu” un tāpēc šiem ”protestētājiem” esot tiesības ķerties pie ieročiem uz sākt bruņotu konfliktu. Ukraina, savukārt, pretojas un saka, ka tie ir ”krievi, kas uzbrūk” un mums arī tā izskatās, taču Krievija saka – ”nē, tā nav”.

Šajā sarežģītajā situācijā, kad uzbrucējs tēlo upuri un Putins melo sabiedrībai”, ”acīs skatīdamies”, sabiedrība ir sašķēlusies ”tajos, kas zina kas Ukrainā īsti notiek” un ”tajos, kas ir apjukuši un neko nesaprot”. Situācija atgādina divu greizo spoguļu satikšanos krustojumā. Abi rāda izkropļotu realitātes ainu un skatītājs vairs nesaprot kas īsti notiek.

Protams, ka Ukrainu nevada ”nacisti”, kas būtu nonākuši pie varas ”valsts apvērsuma” rezultātā”, kā apgalvo Vladimira Putina stūrētie krievu mediji. Taču viņam tic miljoniem krievu un tūkstošiem ukraiņu, kas patērē krievu medijus. Kijevu nevada nedz antisemīti, nedz labējie ekstrēmisti, nedz citi Kremļa izgudroti pasaku tēli. Tā vietā valstī norisinās asiņaina pilsoņu karš, kas ir Krievijas militārās agresijas rezultāts. Lai gan…konflikti šajos reģionos ir jau seni un tiem, kas cerēja uz šo ”domstarpību iekonservēšanos”, atliek secināt, ka īlens ir izlīdis no maisa ārā.

Krievijas histēriskie meli provocē arī ukraiņus (mazliet vai vairāk pārspīlēt) un rezultātā mēs lēni slīgstam totālu melu jūrā, kuru piedāvā mediji un politika.

Tiem, kas uzstāj uz to, ka pasaulē neeksistē absolūta patiesība, varu iebilst. Katram cilvēkam ir savi orientieri ar kuru palīdzību iespējams orientēties šajā sakratītajā pasaulē. Manējie (šajā gadījumā) ir demokrātijas loģika, kas pieprasa godīgi novērtēt procesu, kas pēdējā pusgada laikā norisinājās Ukrainā. Kopš 2004. gada ukraiņi ir mēģinājuši izrauties no PSRS laika komunistu valgiem. Viņiem tas jorpjām nav izdevies. Pie ukraiņu sagrautajām cerībām ir vainīgi: 1) birokrātiskā un gļēvā Eiropas Savienības politiskā vadībā, kuru joprojām spēj iebiedēt Putina Krievija; 2) nevarīgā un neproduktīvā Ukrainas politiskā vadība; 3) kaimiņvalstu izvairīgums, 4) NATO nevēlēšanās apņēmīgi apturēt bruņotas konfrontācijas ceļā Kremļa lāci… Izskatās, ka rietumi gaida, lai Putins beidzot iesit ar ķepu kādai no jaunajām NATO valstīm… Pagaidām viņi slikti redz notiekošo. Vissliktākais, ka šī situācija rada nepanesami smagu situāciju miljoniem nevainīgu cilvēku, kuru liktenis ir atkarīgs no dažu cilvēku lēmuma – sākt vai nesākt trešo pasaules karu! Tikmēr Alise krīt tālāk pa truša atstāto caurumu Brīnumzemē. Kritiens vēl nav beidzies…vai Jūs to jūtat?