Viedokļu tuneļi un uzskatu radikalizācija

Speciāli TVNET

Jo plašākas iespējas  komunicēt, jo krasāk novērojams viedokļu grupu noslāņošanās tendence. Cilvēki meklē domubiedrus, nevis vēlas strīdēties ar pretēji domājošajiem. Kāpēc tā? Kamdēļ Artjomam neinteresē „šamaņa Dumpja domas“, Mārai nav svarīgs Maksima viedoklis un viena fotogrāfija telefonā panāca vairāk nekā valsts propaganda sabiedrības vakcinācijas iedvesmošanai? Tāpēc, ka esam uzsākuši dzīvi viedokļu tuneļos, pieprasot no apkārtējiem glaimus, nevis patiesību. Toni šajā jaunajā sabiedrības viedokļu orķestrī nosaka nevis žurnālistika, bet PR un diskusijas vietā nostājusies „upuru“ sociālā protestēšana.

Vladimira Putina Latvijas fanu sociālais protests

Antjoms kopā ar savu ģimeni (7 cilvēki) ieradušies Sanmarino no Rīgas ar automašīnu. Brauciens aizņēmis 26 stundas. Taču viņus neinteresē vietējās itāliešu picas vai Adrijas jūras viļņu mirdzums. Ģimene ieradusies, lai iegūtu pašu svarīgāko  – krievu vakcīnu Sputņik. To šajā mikrovalstī var iegādāties ikviens tūrists. „Mēs, šķiet, esam pirmie vakcīnu tūristi no Latvijas„ – skaidro Artjoms. Uzsverot, ka mājās ir iespējams iegādāties bez maksas Pfizer un Moderna, bet viņi 100% vēlas tikai un vienīgi Sputņiku, kas esot vislabākā vakcīna pasaulē.  Intervijas brīdī 26 gadus vecais Artjoms jau ir saņēmis Sputņik injekciju un ir ļoti apmierināts. Priecīga ir arī viņa draudzene Veronika un pārējie radinieki no Rīgas. „Pasākums nav lēts“, – skaidro rīdzinieks, jo jāuzturas valstī pirmās trīs diena „pēc šprices“ un jāatgriežas pēc 3 nedēļām otrajai injekcijai. Vēl jārēķinās ar „plus 3 dienām kontrolei“. Pirmais brauciens ģimenei izmaksājis 3000 eiro, ieskaitot viesnīcas, degvielas izdevumus un maksu par vakcināciju. Vai šis „pasākums“ ir pūļu vērts? “Noteikti!“, – atzīst Artjoms. Viņam ir gandarījums par padarīto, jo Krievijā nav izdevies iekļūt, lai iegādātos vakcīnas tur. Te viss noticis lieliski. Sanmarino – Itālijas ziemeļaustrumos ir neliela valsts, taču pretēji kaimiņvalstīm, investē draudzībā ar Vladimiru Putinu un pieņem bagāto krievu oligarhu investīcijas. Eiropas Savienības vakcīnas šeit ir pieejamas, taču politiskie vadītāji nolēma investēt Krievijas draudzības virzienā. Krievu vakcīnu tūrisms te kļuvis par jaunu biznesa magnētu un 10 000 vakcīnu dozas ir paredzētas tieši šiem mērķiem – Sputņika faniem no visurienes. Viena cilvēka vakcinēšanai ar krievu vakcīnu klientam izmaksā 50 eiro (2 dozas). Tiek pieprasīts, lai visi vakcinētie uzturas valstī vēl 3 dienas „novērošanai“, kas piegādā valstij samaksātas viesnīcas un restorānu apmeklējumus. Pandēmijas sagrautajai ekonomikai šāds naudas iešļircinājums no „Sputņika faniem“ ir ļoti noderīgs, jo tūrisma industrija nodrošina ap 40% valsts nacionālā kopprodukta. Kalnos kāpt un baudīt sauli ir gatavi visi, taču pēdējā laikā pieaug tūristu skaits tieši no Krievijas (ap 1000 000 katru gadu). „Mums vajag šo bagātos krievu tūristus, kas pērk pašas dārgākās smaržas un visu, kas maksā visnežēlīgāk“, – konstatē rotu veikala īpašniece Laura Manzīnī.

Artjoma nepatika pret bezmaksas Rietumeiropā vai ASV ražotajām vakcīnām nav tikai Kremļa propagandas seku rezultāts. Tā ir tā saucamā neapmierinātības protesta forma, kas pandēmijas apstākļos izpaužas dažādām sabiedrības grupām atšķirīgi. Šis konkrētais gadījums pieslejas Vladimira Putina fanu sociālo protestu grupai. Tie ir cilvēki, kuriem nekas Latvijā nepatīk un viņi ir aizkaitināti par solītā ilgi gaidītā PSRS revanšisma kavēšanos. Proti – dusmīgi, ka Latvija joprojām nav pievienota Krievijai kā Krima. Šo nostādni kultivē ģimenē, galvenokārt māte un tēvs, kas dzīvo Kremļa mediju informatīvajā telpā un savos sociālajos kontaktos izslēdz nekrievu kontingentu apzināti. Informāciju publiskajā telpā un cilvēkus ieskaitot. Šai grupai pielejas bijusī pavāre Pelageja no Mangaļiem, kas Latvijā ieradās 70.gadu sākumā no Krievijas darbam fabrikas virtuvē un nav aizmirsusi “labos PSRS laikus” joprojām. Viņa ir atteikusies no Latvijas pilsonības un pierunājusi abus dēlus rīkoties tieši tāpat. Viņa nevakcinēsies ar „NATO špricēm“, latviski nerunās nekad un ienīst šo valsti, kas viņai ir atņēmusi laimīgu dzīvi. Pelageja izmanto visas iespējas, lai  izgāztu savas sen akumulētās dusmas uz ikdienas norisēm. Taču Krievijā neatgriežas, jo gaida, lai Krievija atgriežas Latvijā.

Pandēmijas stresa apstākļi ir pastiprinājuši neapmierināto (nelaimīgo) sabiedrības slāņu dusmas pret likteni, apstākļiem un vidi un veicinājuši upura kompleksu. Tāpēc antivakseru grupa ir tik apjomīga un tajā ir dažādi neapmierinātu cilvēku strāvojumi.

Pirtniece, kas ārstē covid9 ar smaržām un pirts slotām

Māra ir pirtniece, zintniece un „viss pārējais“, kas Latvijā pēc neatkarības atgūšanas ir kļuvis populārs un iecienīts. Viņai ir klienti, kas regulāri ierodas pirtī vai pērk viņas ražotos smaržūdeņus hronisku slimību un psihisku traucējumu ārstēšanai. Centrā ir pārliecība, ka cilvēkam ir jāpaļaujas un pārdabiskiem spēkiem, eņģeļiem, Dieviņu un labajiem darbiem senču pagātnē, kas atmaksājas līdz septītajai paaudzei. Viņa ir kategoriska vakcīnu pretiniece un visus vakcinētos uzskata par „idiotiem“. Zāļu un vakcīnu vietā cilvēkam esot jāattīrās no nelāgām ietekmēm pirtī, jāieziežas ar piemērotiem smaržūdeņiem katru vakaru pēc dušas un jājūt garīga pacilātība paļāvībā un augstākiem spēkiem. Tas arī viss. Attiecībā par tiem, kas tiešām saslimuši ar covid19, viņai ir savs viedoklis. Vīrs pirms gada inficējies ar šo nelāgo vīrusu, temperatūra bijusi augsta, bet pirts, smaržvielas un garīga meditācija palīdzējusi izveseļoties. Māra ir  gatava ieteikt konkrētas zāles pret covid19, kuras viņas Facbook grupā izplatījušas viedas sievietes. Viņa neesot saslimusi, lai gan visu slimības laiku gultā atradusies blakus savam vīram. Testējusies vai pārbaudījusies nav. Visu šajā pasaulē nosakot augstāki spēki un ar tiem esot jārēķinās. Cilvēku izdomātas vakcīnas esot inde, kuru izgudrojuši garīgi nepilnvērtīgi ļaudis un tāpēc jāizvairās no visiem, kas ir nokļuvusī vakcinēto robotu kategorijā. Kāpēc cilvēki mēdz slimot ļoti smagi ar covid19 un reizēm pat nomirt? Uz šo jautājumu Mārai atbilde ir skaidrs – tas nozīmējot, ka „viņu mugursomā“ esot nelāgas, neiztīrītas lietas. Proti, visas slimības ir sods par pagātnes grēkiem. Tai pat laikā viņas pašas bērni sirgst ar cukurslimību, hronisku locītavu reimatismu un tur reizēm zāles tiek lietotas, tikai kā izņēmums, kas apstiprina „Māras likumu“. Viņai patīk daudz runāt par garīgām lietām un skaidrot slimību patiesās izcelsmes jēgas, lai gan izglītības nedz medicīnā nedz filozofijā Mārai nav.

Viņas argumentus nepieņem Maksims, kas vada taksometru Rīgā un smagi izslimoja covid19. Viss esot sācies 27. februārī. Toreiz – darba dienas beigās sajusties slikti. Knapi jaudājis aizbraukt no Olimpijas uz mājām Iļģuciemā. Pacēlusies ļoti augsta ķermeņa temperatūra virs 40 grādiem. Paracetamols nav līdzējis. Piektajā dienā izsaukti „ātrie“, kas aizveduši uz Linezeru, jo Pārdaugavas slimnīcu palātās brīva vieta nav atradusies. Nav spējis izkāpt no mašīnas, bezspēks pārņēmis prātu, domas un kustības. Palātā mainījušies pacienti, vairums no tiem vēlāk nogādāti kapličā. Maksims bijis vienīgais – normālā un cerīgā formā, taču pēc 10 dienām atgriežoties mājās bija zaudējis 9 kilogramus. Nofotografējis sevi ar telefonu un nosūtījis bildes saviem draugiem un radiem, kas tobrīd bijuši aktīvi antivakseri. Rezultāts pārsteidzis – pat enerģiskā sievasmāte devusies vakcinēties. Par citiem nemaz nerunājot. „Savādi, ka viņiem vajadzēja tikai redzēt šo bildi, lai saprastu, ka neviens nav apdrošināts pret šo kaiti. Tā nav parasta gripa. Patiešām nav.“ – viņš apgalvo un iegriež taksometru stāvvietā pie Spices. Apskatījos liktenīgo fotogrāfiju un sapratu, ka to vajadzētu parādīt tai ģimenes ārstei, kas lej izlietnē vakcīnas un izsniedz saviem pacientiem viltotas izziņas par vakcīnu saņemšanu ceļot gribošiem antivakseriem. Vai vajadzētu parādīt šo covid19 slima cilvēka fotogrāfiju Mārai? Jeb viņa turpinās apgalvot, ka Maksims ar šo maksā par tēvu grēkiem?

Uzskatu koridoru tīkls

Esam nonākuši līdz uzskatu koridoru (the opinion corridor vai Gesinnungskorridor) ērai. Vairs nedzīvojam vienā telpā, bet sadalāmies pa uzskatu koridoriem. Ar to saprotot šauru saziņas telpu, kurā iespējam pārvietoties tikai vienā virzienā un katrs pretimnācējs ir traucējošs. To viegli vizualizēt. Vai šādi koridori ir ilgi lietojami? Vai tie ir eksistējuši arī agrāk, tikai pandēmijas un internets mums to parādīja uzkrītošā veidolā?  Jā, iespējams, ka tā ir bijis jau ilgi, bet tendence pamanīta nesen.

Kurš uzrauga kustības virzienu, vai uzskatu policisti? Vai šodienas uzskatu gaitenī būtu vēlams spraukties iekšā ar idejām par to, ka viena tauta ir „inteliģentāka par citu tautu“, „vadonis ir vienīgais Latvijas glābiņš“ un sieviešu vēlēšanu tiesības būtu beidzot ierobežojamas? Jā, to var darīt un daudzi šādu pieeju arī praktizē, jo uzkrātais niknums pieprasa „nolaist tvaiku“ verbālu uzbrukumu un lamu formā.  Taču tādā gadījumā nevajadzētu brīnīties, ka „koridora līnija“ bliezīs pretī un tas var notikt dažādi: vai nu skaļi diskutējot, vai arī spītīgi klusējot. Iespējams, ka idejas par to, ka „Latvijā psihisku saslimšanu nemaz nav, visu izārstē laba ģimene“ tā arī paliks bez atskaņām, jo ekstrēmiem uzskatiem nav vērts pretoties tikai tāpēc, ka tie ir bļaurīgi un vēlas pievērst uzmanību tieši tāpat kā konspirācijas teorijas. Tādos gadījumos nevajadzētu uzskatīt, ka kāds vēlas jūs apklusināt, vai ignorē jūsu uzskatus. Tā nav izsaldēšana, bet demonstrējums, ka jums nav domubiedru šajā gaitenī.

Kāpēc viena grupa uzbrūk, bet citas atgaiņājas? Būtu loģiski, ja cilvēki (arī bez publiskās retorikas iemaņām), tomēr iemācītos civilizēti sarunāties. Taču tā nenotiek. Intonācija kāpj un verbālie uzbrukumi kļūst aizvien negantāki.  Uzbrūk tie, kas sevi uzskata par upuriem, jo ir jutušies apspiesti. Bila Geitsa „savērestību“ atklājēji, tautas apspiestības atmaskotāji, abortu pretinieki, mednieki, vēja rotoru būvniecības entuziasti, sieviešu tiesību ignorētāji, Putina atgriešanās gaidītāji Latvijā un antivakseri ir niknie. Upuri, kas pieprasa sevi respektēt. Atdot viņiem to, kas jau sen pienākas – laimi personīgajā dzīvē, pārticību, cilvēka cienīgu lepnumu un atņemto dzimteni. Ir pieņemts uzskatīt, ka Facebook un fake news polarizējuši sabiedrību, nodrošinot izteikšanas brīvību tiem, kas to nav pelnījuši. Sociālie mediji radījuši „filtru“, kas noslāņo sabiedrību interešu grupās un publika meklē vienīgi domu biedrus, nevis patiesību. Tādejādi sabiedrība radikalizējas. Interesantu pētījumu šajā jomā nesen publicējusi beļģiete Šantala Mufe (Chaantal Mouffe) savā grāmatā, kas veltīta kreiso ideju aizstāvībai. Viņai šķiet, ka cilvēkiem tiek iestatīts, ka nekāda cita „formāta“ nav, jo ir tikai liberālisms. Citas izvēles trūkuma dēļ rodoties populistu partijas, kas piedāvā ko jaunu. Viņai liekas, ka kreisais politiskais spektrs esot tukšs, jo visas partijas tiecas uz politisko centru, kas šobrīd ir pārpildīts. Tieši šīs „drūzmēšanās dēļ“ centrā, demokrātija ir zaudējusi pilno viedokļu spektru. Debates kļūst aiz vien kategoriskākas un bezjēdzīgākas. Polarizētas un moralizējošas.

Vai viedokļu burbuļi internetā eksistē?

Zinātniski pierādīts tas nav. Taču tā runā. Var gadīties, ka mēs šodien vairāk izmantojam visa veida informāciju daudz plašākā skalā, nekā to darījām agrāk. Ja tradicionālie mediji piedāvātu vairāk komentētāju, kas spēj tulkot notiekošo un piedāvāt procesiem savus izskaidrojumus, tad „sava burbuļa meklēšana“ internetā mazinātos. Interesantus pētījumus par viltus ziņu nozīmi, nesen publicēja franču pētnieki. Viņi pierādīja, ka viltus ziņas, boti, troļļi un „burbuļi“ ir tikai fona trokšņu radītāji. Tiem nav tik liela nozīme un ietekme kā agrāk šķita. Politiskie un sociālie faktori valstī esot daudz būtiskākas sviras, nekā interneta spekulācijas. Manuprāt daudz smagāks trieciens ir tradicionālās žurnālistikas izzušana. Šī tendence sākās jau pagājušā gadsimta 60.gados, līdz ar izklaides TV ienākšanu, un turpinās interneta apstākļos, muļķīgi pakļaujot žurnālistiku tirgus ekonomikas diktātam. Pašlaik to turpina galīgi iznīcināt PR jeb publisko attiecību joma, kas neievēroja mierīgas līdzāspastāvēšanās noteikumus un ielaužas mediju areālā savtīgi, to iznīcinot. Šodien ne tikai ASV, bet arī Eiropā PR darbinieku ir vairāk, nekā žurnālistu. Mediji vairs nespēj finansēt ziņu dienestu neatkarīgu darbību un kļūst  aizvien atkarīgāki no PR materiāla, kurš tiek piegādāts bez maksas. Vaina nav apstāklī, ka šis materiāls būtu melīgs vai nepatiess. Nē, tā tas nav. Problēma ir situācijā, ka nevis redakcija, bet PR biroji sāk noteikt mediju tēmas un dienaskārtību un teksti, kas tiek šādi piegādāti redakcijām, satur tikai daļu patiesības. Tie ir vienpusēji un tendenciozi. PR biroju uzdevums ir piemeklēt faktus, kas atbalsta klienta vajadzības, nevis ir 100% patiesi pēc būtības. Pētījumi šajā jomā (Close and distant: Political executive-media relations in four countries, Nordicom) liecina, ka pat politikas komentētāji Somijā, Polijā, Lietuvā un Zviedrijā kļūst aizvien vairāk atkarīgi no preses sekretāriem un informācijas, kas tiek dota vai nedota. Tā kā izsmeļošas informācijas žurnālistiem nepietiek, viņi cenšas to iegūt uzklausot baumas, minējumus un tml. Ziņu dienestam, kuram būtu vispusīgi un kritiski jāinformē par notiekošo valstī, nepietiek naudas, lai finansētu kompetentus cilvēkus faktu vākšanai, apstrādei un komentēšanai. Vajadzība dzīties pēc skandāliem, panāk, ka lielu lomu sāk spēlēt pazīšanās, neformāli kontakti, kas lielā mērā sāk ietekmēt arī žurnālista ziņojuma saturu. Tā teikt – ja neklausīsi, citreiz neko neteikšu. Šādi efekti grauj ne tikai žurnālistikas kvalitāti valstī, bet būtiski traumē demokrātiju. Domāju, ka sabiedrības viedokļu polarizāciju un uzskatu radikalizāciju šodien vairāk formē nevis troļļi, bet preses sekretāri. Viņu ielaušanās medijos ir noticis fakts un viņi arī nosaka dienas kārtību un izsauc viedokļu un uzskatu polarizāciju. Veicina „koridora viedokļu“ loģikas tālākas attīstības iespējas.